Lai pieņemtu vai virzītu kādus lēmumus, ir jābūt politiķim

Foto: Lai pieņemtu vai virzītu kādus lēmumus, ir jābūt politiķim; autors: Lai pieņemtu vai virzītu kādus lēmumus, ir jābūt politiķim

Intervija ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Ivaru Gateru

Būvnieku vidū vēl nesen daudz un plaši tika runāts par būvniecības sadalīšanu divu ministriju pakļautībā. Kā Jūs vērtējat šo lēmumu?
Uzskatu, ka būvniecības nozare nav sadalīta divu ministriju pakļautībā. Būvniecības nozare kā tāda no Vides ministrijas pakļautības ir pārgājusi Ekonomikas ministrijas pakļautībā. Līdz šim Būvniecības departamenta pārziņā bija daudzi jautājumi - būvnormatīvi, būvlicences, likumdošana, stratēģija politikā un vietējo pašvaldību teritoriju plānošana. Tas, ka visas šīs lietas ir vienas instances pārziņā var radīt negatīvas sekas. Ja plānošana ir viens no būvniecībai pakļautībā esošajiem jautājumiem, var gadīties, ka vispirms notiek būvniecība un tikai tad plānošana.
Tā kā ministriju veidošanās laikā mūsu ministrijai jau bija piešķirtas nacionālā un reģionālā plānošanas līmeņa funkcijas, bija tikai loģiski pievienot arī vietējo pašvaldību teritorijas plānošanas funkciju, lai visi plānošanas jautājumi būtu vienas ministrijas pārziņā.

Jūsu ministrijas ziņā ir arī mājokļu politika...
Ja mājokļu politika ir pie būvniecības un tiek uzskatīta par tās apakšnozari, tas kaitē mājokļu politikai kā tādai.

Kā?
Mājokļu politika ir daudz plašāks jautājums par būvniecību. Tieši māju būvēšana ir tikai viena neliela sastāvdaļa mājokļu politikā. Mājokļu politikas funkcija visā Eiropā ir nodrošināt iedzīvotājus ar dzīvojamo vidi. Pašvaldībām būtu jāveido savi dzīvojamo vietu fondi, un tas jau vairs nav tikai būvniecības jautājums. Mājokļu politika sevī ietver arī pašvaldību teritoriju attīstības plānošanu, rūpes par bezpajumtniekiem, mājokļu apkopšanu, īres jautājumus un visu, kas ar to saistīts. Ja mēs nedomāsim, kā valsts un pašvaldību līmenī risināt šos jautājumus, drīz vien nonāksim ļoti kritiskā situācijā.
Līdz ar to mājokļu politiku, kas nav tieša būvniecības sastāvdaļa, varēja nodot ministrijai, kas strādā ar pašvaldībām.

Kāds ir Jūsu viedoklis - kāpēc būvniecība nevarēja palikt Vides ministrijas pakļautībā?
Patiesībā par šo jautājumu runājām jau valdības veidošanas laikā - būvniecība ir uzņēmējdarbība un Ekonomikas ministrija nodarbojas ar uzņēmējdarbības atbalstu. Ja runājam par Vides ministriju - būvniecība var nonākt pretrunā ar vides aizsardzības normām. Tagad, kad Vides ministrija ir tikai Vides ministrija, tā daudz efektīvāk var risināt vides aizsardzības jautājumus, skatoties kontekstā valsts attīstību. Uzskatu, ka šis Vides ministrijai ir tikai pluss.

Ko Jūs savā darbības laikā gribētu paveikt, izmainīt būvniecības jomā?
Lai notiktu būvniecība, pirms tam ir jāveic vairākas loģiskas un nepieciešamas darbības. Viena no svarīgākajām ir teritorijas plānošana. Katrā pašvaldībā būtu jābūt teritorijas plānojumam, lai katrs iedzīvotājs, vēršoties pašvaldībā varētu redzēt, ko katrā konkrētā vietā drīkst būvēt. Iedzīvotājiem ir jāzina par savas tuvākās teritorijas attīstību. Es negribētu, ka pašvaldības vadītājs nonāk situācijā, kad plānojuma nav, un viņam jākļūst par izvērtētāju. Plānošana ir ļoti būtiska. Parasti arī nopietni investori pirms sāk būvniecību grib redzēt, vai ir dokuments, kas viņiem to atļauj. Teritorijas plānojums ir dokuments, kuru ir ļoti grūti mainīt. Tieši tāpēc mēģinām atbalstīt, stimulēt teritorijas plānojumus. Piešķirtās mērķdotācijas šogad varēs izmantot tikai teritorijas plānošanai. Mēs dosim savus priekšlikumus arī citām ministrijām, lai pēc iespējas mazāk būtu situāciju, kad mums nākas cīnīties ar sekām - pēdējā laikā šāds gadījums, piemēram, bija jautājums par kāpu apbūvi.

Cik lielā mērā teritorijas plānošana ietekmēs būvniecību?
Teritorijas plānojums ir galvenais dokuments, kas visiem dod priekšstatu par pašvaldību attīstību. Tas ir pamatojums, ka kādā vietā var vai nevar būvēt māju. Tā rezultātā nenotiks tā, ka kāds sāks būvēt, bet otrā dienā izrādīsies, ka tur tomēr nedrīkst būvēt.

Kā Jums šķiet, vai valdības līmenī nevajadzētu domāt par būvniecības attīstības veicināšanu Latvijas reģionos?
Latvijas reģionos ir jādomā par jebkuru attīstību. Es domāju, ka būvniecības attīstība ir cieši saistīta ar dažiem citiem elementiem, kas būtu jāveic vispirms. Kā galvenos es varu minēt ceļu un sakaru infrastruktūru. Ja būs ceļi, pa kuriem varēs pārvietoties iedzīvotāji un tūristi, ja no jebkuras vietas varēs normāli pazvanīt, nosūtīt faksu un pieslēgt datoru, tad arī attīstība ļoti ātri pārkāps Rīgas robežas. Caur šo primāro elementu attīstību noteikti nonāksim arī pie būvniecības attīstības. Noteikti jādomā arī par investīciju projektiem.

Kā vērtējat jaunās valdības līdzšinējo darbību? Cik veiksmīgi vai neveiksmīgi ir pieņemtie lēmumi?
Valdības lēmumi ir dažādi - gan veiksmīgāki, gan neveiksmīgāki. Valsts pārvaldē strādāju kopš 1999. gada. Priecē tas, ka ir beigušās politiskās cīņas pie galda. Tā ir patīkama pārmaiņa, ka valdība strādā kā vienota komanda kopējam mērķim. Manuprāt, pagaidām ir pagrūti tiem ministriem, kas ir ienākuši amatā ne no valsts pārvaldes, jo valsts pārvalde ir zināma mašinērija, kuru var izprast tikai tajā esot. Tie, kas jau strādājuši valsts pārvaldē, apzinās, kādas problēma var rasties, piemēram, no ierēdņu nepareizi sagatavotiem dokumentiem. Grūtības rada tas, ka valdība sāk darbu ar budžetu, bet no tā nevar izvairīties - reizi četros gados tā notiek. Ja ministri ir jauni un vēl nav apjautuši visu sistēmu, process nenotiek tik kvalitatīvi kā būtu, ja mēs kādu laiciņu jau būtu strādājuši. Bet mēs esam gatavi strādāt.

Pašlaik daudz tiek runāts arī par Rīgas Domes jaunākajiem lēmumiem, piemēram, par iespējamo Rātsnama un Melngalvju nama pārdošanu. Kā Jūs kā pašvaldību ministrs to visu vērtējat?
Visu mūžu ir jāmācās, izrādās, ka par ministru būt nemaz nav viegli. Daudz ir jāstrādā ar žurnālistiem. Sākumā es atļāvos komentēt žurnālistu jautājumus preses publikāciju sakarā, taču ātri aptvēru, ka es varu komentēt tikai dokumentus. Tas ir normāls process - žurnālistus interesē sensācijas. Es nedrīkstu komentēt lietas, kuras kaut kur ir izskanējušas. Izejot no tā, es negribētu konkrēti runāt par Rīgas Domi un to, ko labu vai sliktu tā dara. Man kā ministram ir jārīkojas saskaņā ar likumu. Likumdošana nosaka, ka visām nozaru ministrijām ir jāseko līdzi tam, kā pašvaldības realizē savas funkcijas. Man jārīkojas saskaņā ar likumu, tas man atļauj atcelt pašvaldības pieņemtos lēmumus, ja pārkāpumi ir smagi, atcelt pašvaldību vadītājus vai ierosināt Saeimā sagatavot likumprojektu par visas domes vai padomes atbrīvošanu. Tikai izejot no saņemtajiem atzinumiem, seko mana rīcība.

Vai bieži saņemat sūdzības par dažādu pašvaldību darbību?
Nekad nebiju iedomājies, ka tik daudzi iedzīvotāji sūta vēstules ministram, lai sūdzētos par pašvaldību darbu. Lielākā daļa šo sūdzību ir emocionālas, jo kādam kāds nepatīk. Es varu lūgt saviem darbiniekiem noskaidrot un izvērtēt situācijas, bet nevaru visus atlaist. Nezinu kāpēc ir radies priekšstats, ka pašvaldību ministrs visus atstādinās. Tā nenotiks. Ja būs likumpārkāpumi, tad es vērtēšu atbilstoši savām tiesībām un rīkošos.

Kāda ir jūsu personīgā karjeras ķēdīte?
1985. gadā beidzu Politehnisko institūtu arhitektūras specialitātē. Uzreiz pēc tam sāku strādāt Saldus rajona kolhozā "Pampāļi" par arhitektu. Tas vēl bija laiks, kad kolhozi kā organizācijas bija spēcīgi un arhitektiem bija labas iespējas. Pēc tam, mainoties varai Latvijā, pārcēlos uz Siguldu, sāku strādāt pētnieciskajā institūtā par projektēšanas grupas vadītāju. Vēlāk mani par arhitektu uzaicināja Siguldas pagasts, tad kļuvu par Siguldas galveno arhitektu un būvvaldes vadītāju. 1999. gadā radās vakance toreizējā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Reģionālās attīstības departamentā. Es uzvarēju konkursā un kļuvu par departamenta direktoru. Attīstības plānošana visu laiku un visos darbos nākusi man līdzi. Kad tika izveidota Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde ministra Roberta Zīles pakļautībā, pieteicos konkursā un kļuvu par pārvaldes vadītāju. Gadu pirms Saeimas vēlēšanām nolēmu, ka jāiesaistās politikā.

Kāpēc tāds lēmums?
Līdz tam strādājot par ierēdni valsts pārvaldes iestādēs, sapratu - lai pieņemtu vai virzītu kādus lēmumus, ir jābūt politiķim. Lai arī cik labus priekšlikumus sagatavo ierēdņi, lēmumus pieņem tikai politiķi. Jutu sevī spēku, vēlēšanos un interesi iesaistīties politikā, protams, necerot, ka kļūšu par ministru. Pašvaldības un teritorijas plānošana man visu laiku ir šķituši interesanti. Kad sākās valdīšanas veidošana, iesniedzu priekšlikumu par šādas ministrijas veidošanu, tas tika uzklausīts un pieņemts, kaut bija arī vairāki pretargumenti. Šī ir viena no ministrijām, par kuru diskutēja līdz pēdējam brīdim. Rezultātā - 16. janvārī no īpašu uzdevumu ministra reģionālās attīstības un pašvaldību lietās kļuvu par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru. Pašlaik man ir liels prieks un gandarījums, ka šāda ministrija ir izveidota. Tagad mums šī forma jāpiepilda ar saturu. Nedomāju, ka darbiniekiem būs viegli, man šķiet, ka esmu ļoti prasīgs un mērķtiecīgi orientēts uz rezultātu nevis procesa nodrošināšanu, kas nereti bijis raksturīgs ministrijām.

Ar ko aizraujaties brīvajā laikā?
Vai Jums šķiet, ka ministram ir laiks ar kaut ko aizrauties? (Smejas.)
Es nezinu, vai to var saukt par aizraušanos, bet lielāko prieku man šobrīd sagādā 10 mēnešus vecais dēls, kurš ir liels prieks un laime. Man prieks, ka ģimene mani uztver saprotoši. Viņi jau ir pieraduši, ka es no darba pārnāku ap desmitiem vakarā, lasu dokumentus un tad astoņos no rīta braucu prom.

Linda Tunte,
www.building.lv