Latvijā krāsu patēriņš ir 5 litri uz cilvēku gadā. Skandināvijas valstīs- līdz 20 litriem. Tas ir mūsu gaismas stars tuneļa galā- cerība, ka latvieši negribēs dzīvot noplukušās mājās

Foto: Latvijā krāsu patēriņš ir 5 litri uz cilvēku gadā. Skandināvijas valstīs- līdz 20 litriem. Tas ir mūsu gaismas stars tuneļa galā- cerība, ka latvieši negribēs dzīvot noplukušās mājās; autors: Latvijā krāsu patēriņš ir 5 litri uz cilvēku gadā. Skandināvijas valstīs- līdz 20 litriem. Tas ir mūsu gaismas stars tuneļa galā- cerība, ka latvieši negribēs dzīvot noplukušās mājās

Intervija ar SIA "VIVACOLOR" viceprezidentu Valentīnu Kokorēviču.

VIVACOLOR ir viens no uzņēmumiem, kuram ir vissenākās krāsu ražošanas tradīcijas visā Baltijā. Lai uzzinātu ko vairāk par uzņēmuma vēsturi, šodienu un arī nākotnes plāniem, lai noskaidrotu, ar kādām izjūtām VIVACOLOR sagaida Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā u.c. aicinājām uz sarunu VIVACOLOR viceprezidentu Valentīnu Kokorēviču.

Kāda ir VIVACOLOR un krāsu ražotāju vispār vēsture mūsu valstī?
Latvijā krāsu ražotāju tradīcijas ir vissenākās visā Baltijā. Latvijā vienmēr ir bijis daudz krāsu ražotāju. Šobrīd valstī ir vismaz divi uzņēmumi, kuri krāsas ražo jau 100 gadus. Viens no tiem- mūsējais.
19.gadsimta vidū vācu uzņēmējs Johans Kohs sāka Rīgā tirgot lakas un krāsas. Veicās ļoti labi, tāpēc drīz vien viņš nolēma, ka varētu arī pats sākt ražot. Atvēra rūpnīcu, kur uz pernicu bāzes gatavoja krāsas. Krāsas tolaik bija dārgas, un ne katrs tās varēja atļauties nopirkt. No tā brīža krāsu ražošana nav apstājusies. Taču 1908.gadā vecajā fabrikā izcēlās ugunsgrēks, Rīgas Rāte ugunsdrošības apsvērumu dēļ iepriekšējā vietā to atjaunot neļāva, tāpēc nācās meklēt jaunu vietu. Tad arī uzcēla rūpnīcu šeit- Krūzes ielā. Tagadējās VIVACOLOR ofisa ēkas pirmajā stāvā arī tolaik atradās biroji, bet otrajā stāvā vadības dzīvokļi. Te izveidoja arī modernu laku vārītavu. Tāda ir vissenākā vēsture.

Liela daļa uzņēmumu pārmaiņas piedzīvoja neatkarības atgūšanas laikā. Kāds bija šis laiks Jūsu uzņēmumā?
Nacionalizācijas laikā visu atņēma īpašniekiem un padarīja par visas tautas īpašumu. 1993.gadā sākās privatizācija, tika nodibināts kopuzņēmums "Latvijas krāsas"- tajā 22% piederēja Latvijas valstij un pa 39% Zviedrijas firmai "Alcro-Beckers" un Somijas firmai "Tikkurila". Tika izstrādāts jauns preču sortiments. 1994.gadā kā brends tika pasludināts VIVACOLOR. Cītīgi strādājot ir panākta brenda atpazīstamība.

1996.gadā esam ieviesuši ISO kvalitātes vadības sistēmu. Cenšamies strādāt pēc iespējas vairāk rēķinoties ar vides aizsardzības prasībām. Esam viens no retajiem Latvijas uzņēmumiem, kas paši nodarbojas ar iepakojuma apsaimniekošanu.
Ilgu laiku būvniecību bremzēja tas, ka cilvēkiem nebija pietiekamu zināšanu. Lai to novērstu, 1998.gadā sākām organizēt Krāsu skolu- apmācības cilvēkiem, kas strādā ar mūsu krāsām.

Kā pašas krāsas ir mainījušās laika gaitā?
Laika gaitā ir ļoti paplašinājies mūsu sortiments. Mūsu darbības sākumā tonēšanas sistēma tika veidota uz piecām bāzēm (lai iegūtu pilnu toņu karti nepieciešami pieci bāzes toņi), tagad ir vajadzīgas tikai divas bāzes. Tātad pārdevējiem tagad ir jāiegulda daudz mazāki līdzekļi, lai nodrošinātu pilnu toņu gammu. Laika gaitā mainījusies arī krāsu receptūra un sastāvi.
Krāsas ir ļoti mainījušās. Ja agrāk daudzdzīvokļu mājā, vienam kaimiņam krāsojot māju, spēcīgo smaku varēja sajust visi kaimiņi, tad tagad krāsām šī specifiskā aromāta praktiski nav.

Kādas perspektīvas uzņēmumam saskatāt Latvijas tirgū?
Latvijas tirgus ir mazs un ražotājiem tikai šeit ir grūti attīstīties. Ko nozīmē 2,4miljoni iedzīvotāju, ja Krievijā pat vienā pilsētā ir piecas reizes vairāk? Latvijā krāsu patēriņš ir 5 litri uz cilvēku gadā. Skandināvijas valstīs- līdz 20 litriem. Tas ir mūsu gaismas stars tuneļa galā- cerība, ka latvieši negribēs dzīvot noplukušās mājās. Arī būvniecības prakse apliecina, ka pieprasījums pēc šiem produktiem tikai aug. Taču vietējiem ražotājiem tik un tā ir jādomā par tirgus paplašināšanu, kaimiņvalstu apgūšanu. Arī mūsu tirgū ienāk citu valstu ražojumi. Konkurence ir labākais progresa veicinātājs. Nozares, kurās kaut kādu iemeslu dēļ konkurence ir apspiesta vai novērsta, pamazām sāk atpalikt, bremzēties.

Cik veiksmīgi izdodas VIVACOLOR sadarbība ar Latvijas būvmateriālu tirgotājiem?
Pašlaik izplatīšanas sistēma krasi mainās, jo Latvijas tirgū notiek sava veida globalizācija- būvmateriālu tirgotāji veido veikalu ķēdes, ir izveidojušies līderi, kuri zina ko dara un piedāvā labākus noteikumus, labāku sortimentu. Celtniekiem tādējādi paliek arvien vieglāk strādāt- jo veikali paliek arvien profesionālāki un komplicētāki. Mūsu mērķis ir izveidot maksimāli labu sadarbību ar lielajām veikalu ķēdēm. Šobrīd, piemēram, tiek veidota jauna ķēde- "Meistars", savukārt citi lielie tirgotāji kā "Tapeks" un "Berģu nams" tirgū pazīstami jau labi sen. Izteikti sāk izvirzīties tirgus līderi, kuri noteiks tirgus cenas un līmeni.

Cik lielu daļu savas produkcijas eksportējat uz ārzemēm?
Pašlaik 45-47% no mūsu kopējā ražojumu daudzuma sastāda eksports. Tai pat laikā esmu pārliecināts, ka ar eksportu nedrīkst aizrauties. Jo ja uzņēmums ir vājš savā tirgū, tad tur tas ir viegli ievainojams gadījumos, ja notiek politiskās pārmaiņas piegādes tirgos. Tad var zaudēt tik daudz, ka ir grūti vai pat neiespējami atgūties. Tāpēc ikvienam uzņēmumam ir jāveido vieta savā tirgū, lai nodrošinātu stabilitāti.

Sarežģījumi taču iespējami arī vietējā tirgū?
Ja sarežģījumi būs vietējā tirgū, tie būs vienādi visiem vietējiem uzņēmumiem, un rezultāti nebūs atkarīgi no kāda konkrēta uzņēmuma stipruma vai vājuma.

Kā skatāties uz faktu, ka Latvija, iespējams, tuvākajā laikā iestāsies Eiropas Savienībā? Ko tas varētu mainīt Jūsu uzņēmumā?
Uzskatu, ka mūsu dzīvē tas neko daudz nemainīs. Cerams, ka tas nesīs tikai pozitīvas pārmaiņas likumdošanā. Tiks prasīts, lai robežu šķērsošana un muitas operācijas kļūtu vienkāršākas. Cerams, ka nebūs jāmaksā tik daudz lieku maksājumu- pašlaik smieklīga liekas, piemēram, labi zināmās pavadzīmes veidlapas, kuras maksā arvien vairāk, un tās pat sabojātas un anulētas ir jāglabā vairākus gadus. Domāju, ka arī vienotas Eiropas naudas ieviešana Latvijā, būs biznesa cilvēkiem tikai ieguvums, jo šobrīd atkarība no valūtas kursiem ir ļoti dārga un traucē uzņēmējdarbībai. Liela daļa vietējo ražotāju izejvielas ved no ārzemēm- pērk par ārzemju valūtu, bet preces Latvijā pārdod par Latvijas naudu- tas nereti rada zaudējumus.

Kādam, Jūsuprāt, ir jābūt labam liela uzņēmuma vadītājam?
Droši vien katram vadītājam ir savi ieteikumi, kā vajadzētu būt. Man laika gaitā ir izveidojusies sava pieredze. Uzskatu, ka uzņēmumā cilvēkiem ir jāļauj domāt un pieņemt lēmumus pašiem. Neviens firmas vadītājs nevar būt tik gudrs, ka viņš visas lietas pārzina labāk par visiem citiem. Nav labi, ka visus lēmumus pieņem viens cilvēks. Jāmēģina darbiniekus izdzīt no tās čaulas, kurā viņi baidās paši pieņemt lēmumus. Ja cilvēkam izdosies vienreiz, viņam radīsies interese strādāt labāk un labāk.

Vai tas nerada pārāk lielu patvaļību?
Svarīgi ir arī ieturēt mēra sajūtu pienākumu sadalē. Ir bīstami, ja uzņēmumā ir cilvēki, kuri ir noslogoti daudz mazāk nekā lielākais vairums. Jo cilvēkam ir tendence darīt pašu minimumu. Man te ir labs piemērs- kad sākām strādāt, bijām 150 cilvēki, tagad esam 66. Apjoms ir nesalīdzināmi audzis, taču esam atbrīvojušies no liekajiem darbiniekiem.

Kāpēc?
Cilvēks ir pats dārgākais, kas uzņēmumam var piederēt. Izmaksu ziņā. Protams, cilvēks arī atdeves ziņā ir visvērtīgākais. Ne par ko nav jāmaksā tik lieli nodokļi, kā par darbinieku. Cilvēkam ir jānodrošina veselības aprūpe, ēdināšana, specapģērbs, auto, mobilais telefons, iekārtota darba vieta. Visu to sarēķinot kopā, cilvēks izmaksā dārgi. Arī algai jābūt konkurētspējīgai, lai darba laikā cilvēku prātu nenogurdina citas, nevajadzīgas domas. Uz darbiniekiem, kuri saņem mazu algu, paļauties nevar, jo viņi nespēj domāt par darbu ar pilnu atdevi- nemitīgi ir jāatceras par nesamaksātiem rēķiniem un citām sadzīves problēmām.

Linda Tunte,
www.building.lv