Leonīds Jākobsons, Valsts būvinspekcija: Konkursi, kuru kritērijs ir tikai zemākā cena, neveicina ne kvalitāti, ne drošību
Jautājums, kas man ir ļoti aktuāls, runājot par drošību, saistīts ar būvju tehnisko apsekošanu. Likumdošana nosaka – lai veiktu būvju tehnisko apsekošanu, tās izpildītājam nav nepieciešams speciāls reglamentētās sfēras sertifikāts. Tātad jebkurš projektētājs var veikt būves tehnisko apsekošanu. Pie kā tas noved? Pie tādiem gadījumiem kā avārija Vaļņu ielā 11, Rīgā, kur ļoti nekvalitatīvi tika veikta būves apsekošana un māja būvniecības stadijā sabruka. Tāpēc, manuprāt, steidzami jālabo likumi un šī sfēra jāsakārto. Apsekošana ir projektēšanas un būvniecības pamats – ja ir pieļauta kļūda un pieņemts nepareizs lēmums, sekas var būt neprognozējamas.
Būvuzraudzība ir obligāti noteikta divos gadījumos – kad objekts tiek finansēts no valsts un pašvaldības līdzekļiem un kad tiek būvēta atbildīga, sarežģītas konstrukcijas ēka. Manuprāt, būvuzraudzība būtu vēlama arī lielāku privātmāju un obligāta sabiedriski nozīmīgu būvju būvniecības gaitā. Kāpēc? Jo būvuzraugs ir pasūtītāja pārstāvis. Pasūtītājs, nepārzinot būvniecību, nevar veikt būvprocesa uzraudzību un laikus novērst pieļautās kļūdas. Valsts būvinspekcija ik dienu saņem vairākas sūdzības par dažādiem pārkāpumiem būvniecības procesā – lielākoties par to, ka būvnieki neievēro projektu un likumdošanu. Tie ir jautājumi, ko būvuzraugs var novērst jau būvniecības gaitā, tie nebūtu jākonstatē ēkas pieņemšanas stadijā, kad to novēršana prasa ievērojamas izmaksas.
Sertificētu būvuzraugu būtu nepieciešams vairāk, jo, atbilstoši izsniegto būvatļauju skaitam, uz vienu būvuzraugu ir vidēji pieci būvobjekti. Praksē nākas sastapties ar gadījumiem, kad būvuzraugs "skaitās" vairāk nekā 10 objektos vienlaikus, līdz ar to faktiski neveicot savus pienākumus. Būtu svarīgi izvērtēt tos objektus, kuros būvuzraugam jāatrodas būvlaukumā visu laiku, lai viņš "nepalaistu garām" būtiskas lietas.
Vēl viens svarīgs jautājums – vai šodien izmantojam drošus un normatīviem atbilstošus materiālus? Valsts reglamentētajā sfērā pašlaik ir iekļauti apmēram 5–10 % no visiem būvmateriāliem. Tiem jāiziet obligātās sertificēšanas procedūra – tas ir, atbilstības novērtēšanas institūcijai, balstoties uz neatkarīgā laboratorijā veiktām pārbaudēm, jāizvērtē to atbilstību normatīvajam dokumentam. Pārējiem materiāliem atbilstību prasībām izvērtē un apliecina pats būvmateriālu ražotājs – pats testē materiālu paraugus un pats sastāda atbilstības novērtēšanas deklarāciju, garantējot produkta atbilstību. Diemžēl bieži vien ir situācijas, kad dokumenti ir kārtībā, bet pārliecības, ka produkts atbilst prasībām, nav. Šaubas rada biežie gadījumi, kad Sertifikācijas centrs, pēc pasūtījuma veicot nereglamentētās sfēras materiālu pārbaudi, atklāj to neatbilstību normatīva noteiktajām prasībām – rezultātā neizsniedz atbilstību apliecinošu dokumentu. Savukārt ražotājs, tā kā šie būvmateriāli nav iekļauti reglamentētajā sfērā, sagatavo savu ražotāja deklarāciju un ar mierīgu sirdi turpina tirdzniecību. Varu minēt gadījumu ar saplāksni, kas tika ievests no Baltkrievijas – tajā vairākkārt bija pārsniegts formaldehīdu daudzums. Krava tika aizsūtīta atpakaļ. Cik godīgi materiālu izplatītāji un ražotāji veic nepieciešamās pārbaudes? Tas ir gan naudas, gan sirdsapziņas jautājums.
Patlaban mums vēl nav Eiropas harmonizētā standarta tērauda konstrukcijām. Tās ir visatbildīgākās konstrukcijas būvēs, kas šodien diemžēl ir pakļautas tikai brīvai deklarācijai. Savukārt azbesta jautājums ir daudz dziļāks – ne visi azbesta veidi ir kaitīgi, jo ir 4 azbesta modifikācijas un tikai viena veida putekļi var izraisīt saslimšanu ar vēzi – pārējie 3 ir nekaitīgi. Patiesībā visas azbesta problēmas sākās ekonomiskajā karā starp Ameriku un Kanādu – lielāko azbesta ražotāju. Tagad aizliegumi šajās valstīs jau ir atcelti, bet pie mums cīņa vēl rit pilnā sparā.
Kā notiek kontrolējamo objektu izvēle? Lielās pilsētās, sevišķi Rīgā, kur ir liela būvniecības intensitāte, būvinspektors, kam būtu jāseko līdzi arī būvniecības gaitai konkrētā objektā, to pirmoreiz redz tehniskā projekta stadijā, izsniedzot būvatļauju otrreiz tad, kad pieņem ekspluatācijā jau uzcelto būvi. Viņam būtu jāpārzina būvniecība savā teritorijā visu būvniecības laiku – jāapmeklē būvlaukums, jāskatās, kā tiek aizpildīti darba žurnāli, kā notiek darba process. Mums diemžēl trūkst cilvēkresursu – inspektoru. Tie bieži vien nepārzina, kas notiek viņu pārraugāmajās teritorijās.
Tas varētu kļūt par pamatu būvpolicijas radīšanai. Vispirms gan jāiestrādā izmaiņas Būvniecības likumā un Vispārīgajos būvnoteikumos, jo būvpolicija nevar veikt funkcijas, kas nav atrunātas nevienā normatīvajā aktā. Var atbalstīt būvpolicijas radīšanu, jo bieži ir situācijas, kad privātpersona neielaiž būvinspektoru objekta apskatei, tad jāaicina talkā pašvaldības policija, taču inspekcijas jautājumu varētu risināt arī paaugstinot inspektoru pilnvaras. Jāpiebilst, ka Latvijas laikā būvinspektori bija policijas pakļautībā, viņiem bija sava uniforma un iedzīvotāju cieņa. Ir jautājums, kas būvpolicijā strādās, jo nespēju iedomāties kaut kur esam kvalificētus nestrādājošus speciālistus būvniecībā, neredzu arī labumus, ar kuriem varētu pārvilināt tos no būvfirmām. Paši no sevis šie speciālisti neradīsies – mums jau vairākus gadus trūkst būvinženieru, kas būtu spējīgi vadīt un uzraudzīt lielos būvprojektus. Tāpat trūkst arī kvalificētu celtnieku.
Valsts būvinspekcijā problēma numur viens ir atalgojums. Būvinspektors ar 20, 30 gadu pieredzi saņem 200 latus "uz papīra" – man ir neērti par to runāt. Ja valsts šo jautājumu nerisinās, mēs zaudēsim savus speciālistus. Mums jāstrādā gan ar likumdošanu, gan cilvēkiem – sūdzību skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Mums jābūt juristiem un būvniekiem vienlaikus, mūsu speciālistiem jāizvērtē katras nepilnības nozīmīgums un jāpieņem adekvāts lēmums, jo jebkurā būvē tādas var atrast, bet izvērtēt, cik tas ir nozīmīgi tālākai būvniecībai un pieņemt pareizu lēmumu – piemērot naudas sodu, apturēt būvniecību vai turpināt būvēt – te jābūt ļoti kvalificētam speciālistam. Strauji attīstoties būvniecības nozarei, palielinās arī speciālistu pieprasījums ne tikai ar būvniecību saistītajos uzņēmumos, bet arī pašvaldībās. Pašreizējā situācija izglītības jomā nespēj pilnā apjomā nodrošināt ar nepieciešamajiem speciālistiem tik dinamisku nozari.
Šādā situācijā valsts iestādes, tai skaitā Valsts būvinspekcija, nav spējīgas konkurēt darba tirgū ierēdņu un darbinieku zemā atalgojuma dēļ, ne tikai ar būvniecības un projektēšanas firmām, kas būtu saprotami, bet arī ar pašvaldībām, kuru darbu Valsts būvinspekcijai ir jākontrolē. Turklāt katrai Valsts būvinspekcijas reģionālajai struktūrvienībai jākontrolē vairāku rajonu pašvaldību būvvalžu darbs, vidēji apsekojot ap 300 būvobjektu gadā, nerunājot par piedalīšanos objektu pieņemšanas ekspluatācijā un valsts pasūtījumu tiesību piešķiršanas komisijās. Savukārt dažās pašvaldībās gada laikā tiek uzbūvētas vien dažas nenozīmīgas būves. Ievērojot šo situāciju, aizvadītajā gadā pašvaldības pārpirka 3 no 16 Valsts būvinspekcijas būvinspektoriem, šogad kārta jau pienākusi nodaļu vadītājiem un vadošajiem būvinspektoriem. Ja tuvākajā laikā netiks kardināli mainīta valsts institūcijās strādājošo darba samaksa, situācija Valsts būvinspekcijā var kļūt kritiska.
Ja uz būvniecību Latvijā skatāmies globāli, tad jāsaka, ka būvnieki strādā kvalitatīvi un droši. Kļūdas un negadījumi gadās visur pasaulē, taču lielu avāriju mums nav bijis. Cik man nācies būt dažādās valstīs, tad mēs būvējam ne sliktāk un bieži vien labāk nekā ārvalstīs. Jo tur būvēs strādā ne jau augstākās kvalifikācijas cilvēki. Inženieri ir labi, bet izpildītāji mēdz būt ļoti dažādi. Taču es baidos, ka šis "nekvalitatīvais darbaspēks" drīz būs jāieved arī mums.
Drošība un kvalitāte ir cieši saistīta ar izmaksu jēdzienu. Par labu kvalitāti jāmaksā attiecīga cena. Viss maksā tik, cik tas maksā – nevar nopirkt jaunu mersedesu par žiguļa cenu. Un konkursi, kuros galvenais kritērijs ir tikai zemākā cena, neveicina ne kvalitāti, ne drošību.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".
Būvuzraudzība ir obligāti noteikta divos gadījumos – kad objekts tiek finansēts no valsts un pašvaldības līdzekļiem un kad tiek būvēta atbildīga, sarežģītas konstrukcijas ēka. Manuprāt, būvuzraudzība būtu vēlama arī lielāku privātmāju un obligāta sabiedriski nozīmīgu būvju būvniecības gaitā. Kāpēc? Jo būvuzraugs ir pasūtītāja pārstāvis. Pasūtītājs, nepārzinot būvniecību, nevar veikt būvprocesa uzraudzību un laikus novērst pieļautās kļūdas. Valsts būvinspekcija ik dienu saņem vairākas sūdzības par dažādiem pārkāpumiem būvniecības procesā – lielākoties par to, ka būvnieki neievēro projektu un likumdošanu. Tie ir jautājumi, ko būvuzraugs var novērst jau būvniecības gaitā, tie nebūtu jākonstatē ēkas pieņemšanas stadijā, kad to novēršana prasa ievērojamas izmaksas.
Sertificētu būvuzraugu būtu nepieciešams vairāk, jo, atbilstoši izsniegto būvatļauju skaitam, uz vienu būvuzraugu ir vidēji pieci būvobjekti. Praksē nākas sastapties ar gadījumiem, kad būvuzraugs "skaitās" vairāk nekā 10 objektos vienlaikus, līdz ar to faktiski neveicot savus pienākumus. Būtu svarīgi izvērtēt tos objektus, kuros būvuzraugam jāatrodas būvlaukumā visu laiku, lai viņš "nepalaistu garām" būtiskas lietas.
Vēl viens svarīgs jautājums – vai šodien izmantojam drošus un normatīviem atbilstošus materiālus? Valsts reglamentētajā sfērā pašlaik ir iekļauti apmēram 5–10 % no visiem būvmateriāliem. Tiem jāiziet obligātās sertificēšanas procedūra – tas ir, atbilstības novērtēšanas institūcijai, balstoties uz neatkarīgā laboratorijā veiktām pārbaudēm, jāizvērtē to atbilstību normatīvajam dokumentam. Pārējiem materiāliem atbilstību prasībām izvērtē un apliecina pats būvmateriālu ražotājs – pats testē materiālu paraugus un pats sastāda atbilstības novērtēšanas deklarāciju, garantējot produkta atbilstību. Diemžēl bieži vien ir situācijas, kad dokumenti ir kārtībā, bet pārliecības, ka produkts atbilst prasībām, nav. Šaubas rada biežie gadījumi, kad Sertifikācijas centrs, pēc pasūtījuma veicot nereglamentētās sfēras materiālu pārbaudi, atklāj to neatbilstību normatīva noteiktajām prasībām – rezultātā neizsniedz atbilstību apliecinošu dokumentu. Savukārt ražotājs, tā kā šie būvmateriāli nav iekļauti reglamentētajā sfērā, sagatavo savu ražotāja deklarāciju un ar mierīgu sirdi turpina tirdzniecību. Varu minēt gadījumu ar saplāksni, kas tika ievests no Baltkrievijas – tajā vairākkārt bija pārsniegts formaldehīdu daudzums. Krava tika aizsūtīta atpakaļ. Cik godīgi materiālu izplatītāji un ražotāji veic nepieciešamās pārbaudes? Tas ir gan naudas, gan sirdsapziņas jautājums.
Patlaban mums vēl nav Eiropas harmonizētā standarta tērauda konstrukcijām. Tās ir visatbildīgākās konstrukcijas būvēs, kas šodien diemžēl ir pakļautas tikai brīvai deklarācijai. Savukārt azbesta jautājums ir daudz dziļāks – ne visi azbesta veidi ir kaitīgi, jo ir 4 azbesta modifikācijas un tikai viena veida putekļi var izraisīt saslimšanu ar vēzi – pārējie 3 ir nekaitīgi. Patiesībā visas azbesta problēmas sākās ekonomiskajā karā starp Ameriku un Kanādu – lielāko azbesta ražotāju. Tagad aizliegumi šajās valstīs jau ir atcelti, bet pie mums cīņa vēl rit pilnā sparā.
Kā notiek kontrolējamo objektu izvēle? Lielās pilsētās, sevišķi Rīgā, kur ir liela būvniecības intensitāte, būvinspektors, kam būtu jāseko līdzi arī būvniecības gaitai konkrētā objektā, to pirmoreiz redz tehniskā projekta stadijā, izsniedzot būvatļauju otrreiz tad, kad pieņem ekspluatācijā jau uzcelto būvi. Viņam būtu jāpārzina būvniecība savā teritorijā visu būvniecības laiku – jāapmeklē būvlaukums, jāskatās, kā tiek aizpildīti darba žurnāli, kā notiek darba process. Mums diemžēl trūkst cilvēkresursu – inspektoru. Tie bieži vien nepārzina, kas notiek viņu pārraugāmajās teritorijās.
Tas varētu kļūt par pamatu būvpolicijas radīšanai. Vispirms gan jāiestrādā izmaiņas Būvniecības likumā un Vispārīgajos būvnoteikumos, jo būvpolicija nevar veikt funkcijas, kas nav atrunātas nevienā normatīvajā aktā. Var atbalstīt būvpolicijas radīšanu, jo bieži ir situācijas, kad privātpersona neielaiž būvinspektoru objekta apskatei, tad jāaicina talkā pašvaldības policija, taču inspekcijas jautājumu varētu risināt arī paaugstinot inspektoru pilnvaras. Jāpiebilst, ka Latvijas laikā būvinspektori bija policijas pakļautībā, viņiem bija sava uniforma un iedzīvotāju cieņa. Ir jautājums, kas būvpolicijā strādās, jo nespēju iedomāties kaut kur esam kvalificētus nestrādājošus speciālistus būvniecībā, neredzu arī labumus, ar kuriem varētu pārvilināt tos no būvfirmām. Paši no sevis šie speciālisti neradīsies – mums jau vairākus gadus trūkst būvinženieru, kas būtu spējīgi vadīt un uzraudzīt lielos būvprojektus. Tāpat trūkst arī kvalificētu celtnieku.
Valsts būvinspekcijā problēma numur viens ir atalgojums. Būvinspektors ar 20, 30 gadu pieredzi saņem 200 latus "uz papīra" – man ir neērti par to runāt. Ja valsts šo jautājumu nerisinās, mēs zaudēsim savus speciālistus. Mums jāstrādā gan ar likumdošanu, gan cilvēkiem – sūdzību skaits palielinās ģeometriskā progresijā. Mums jābūt juristiem un būvniekiem vienlaikus, mūsu speciālistiem jāizvērtē katras nepilnības nozīmīgums un jāpieņem adekvāts lēmums, jo jebkurā būvē tādas var atrast, bet izvērtēt, cik tas ir nozīmīgi tālākai būvniecībai un pieņemt pareizu lēmumu – piemērot naudas sodu, apturēt būvniecību vai turpināt būvēt – te jābūt ļoti kvalificētam speciālistam. Strauji attīstoties būvniecības nozarei, palielinās arī speciālistu pieprasījums ne tikai ar būvniecību saistītajos uzņēmumos, bet arī pašvaldībās. Pašreizējā situācija izglītības jomā nespēj pilnā apjomā nodrošināt ar nepieciešamajiem speciālistiem tik dinamisku nozari.
Šādā situācijā valsts iestādes, tai skaitā Valsts būvinspekcija, nav spējīgas konkurēt darba tirgū ierēdņu un darbinieku zemā atalgojuma dēļ, ne tikai ar būvniecības un projektēšanas firmām, kas būtu saprotami, bet arī ar pašvaldībām, kuru darbu Valsts būvinspekcijai ir jākontrolē. Turklāt katrai Valsts būvinspekcijas reģionālajai struktūrvienībai jākontrolē vairāku rajonu pašvaldību būvvalžu darbs, vidēji apsekojot ap 300 būvobjektu gadā, nerunājot par piedalīšanos objektu pieņemšanas ekspluatācijā un valsts pasūtījumu tiesību piešķiršanas komisijās. Savukārt dažās pašvaldībās gada laikā tiek uzbūvētas vien dažas nenozīmīgas būves. Ievērojot šo situāciju, aizvadītajā gadā pašvaldības pārpirka 3 no 16 Valsts būvinspekcijas būvinspektoriem, šogad kārta jau pienākusi nodaļu vadītājiem un vadošajiem būvinspektoriem. Ja tuvākajā laikā netiks kardināli mainīta valsts institūcijās strādājošo darba samaksa, situācija Valsts būvinspekcijā var kļūt kritiska.
Ja uz būvniecību Latvijā skatāmies globāli, tad jāsaka, ka būvnieki strādā kvalitatīvi un droši. Kļūdas un negadījumi gadās visur pasaulē, taču lielu avāriju mums nav bijis. Cik man nācies būt dažādās valstīs, tad mēs būvējam ne sliktāk un bieži vien labāk nekā ārvalstīs. Jo tur būvēs strādā ne jau augstākās kvalifikācijas cilvēki. Inženieri ir labi, bet izpildītāji mēdz būt ļoti dažādi. Taču es baidos, ka šis "nekvalitatīvais darbaspēks" drīz būs jāieved arī mums.
Drošība un kvalitāte ir cieši saistīta ar izmaksu jēdzienu. Par labu kvalitāti jāmaksā attiecīga cena. Viss maksā tik, cik tas maksā – nevar nopirkt jaunu mersedesu par žiguļa cenu. Un konkursi, kuros galvenais kritērijs ir tikai zemākā cena, neveicina ne kvalitāti, ne drošību.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".
