Līgo ! Līgo !

Foto: Līgo ! Līgo !; autors: Līgo ! Līgo !

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Daudz tevīm gaidītāju;
Šī dieniņa, rīt dieniņa,
Parīt pati Jāņu diena.

Gandrīz jau pie durvīm klauvē visu gaidītie Līgosvētki un Jāņudiena, kad mājas rotā ar meijām, sien sieru un brūvē alu. Protams, mūsdienās to dara pārsvara tikai lauku cilvēki, jo pilsētā tas praktiski nav iespējams un reti kurš to arī māk darīt. Tomēr svinēt māk un grib visi. Reizēm pat šķiet, ka Jāņi latviešiem ir gaidītākie svētki.

Savā dziļākā būtībā Jāņi ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā. Jāņi ir seni svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām.

Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts - visīsākā. Jāņu svinēšanas galvenā pamata funkcijas ir auglības veicināšana, it īpaši kas attiecas uz augu valsts audzību un ražīgumu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgo gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visiem jau laikus jācenšas padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā. Tiek ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.

Jāņos, kā katram zināms, visa sēta ir jāizpušķo ar meijām un ozollapu vītnēm, it kā mežs būtu iebrucis sētā, uz brīdi nojaucot parastās stingrās robežas starp dabu un cilvēci. Jāsapoš un jāizpušķo bija ne tikvien sēta un pagalms, bet arī istaba. Katra sapostā un meijām izrotātā saimes istaba svētkos rituāli atveido mītiskā Jāņa istabu, kas pastāv citā īstenības plāksnē. Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas - gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.

"Jāņu vakarā no šērmūkša zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs ļauns nenotiks."

Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert. Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus - govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Nevienu Jāņudienu nevar iedomāties bez ugunskura. Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību. Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis. Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Mūsdienās Jāņi visvairāk asociējas ar pašu svinēšanu un papardes ziedu. Šo ziedu, kas zied sudraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.



"Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt."



Lai gan mēs sen vairs nesvinam Jāņus tā, kā to darīja mūsu senči, mēs tāpat tos gaidam ar nepacietību. Jāņos visi pilsētnieki dodas ārpus sakarsušajām pilsētas ielām, lai pie dabas krūts atpūstos no ikdienas, un sveiktu sauli. Tāpēc novēlam priecīgu līgošanu, aukstu alu, ķimenēm bagātu sieru un burvīgu papardes ziedu!



Sit, Jānīti, vara bungas,

Sakur Jāņa uguntiņu,

Lai sanāk Jāņa bērni

Jāņa svētkus nosvinēt.