Man naudas nav, tāpēc uztraucos. Nespēju "par sviestmaizi" sagatavot speciālistus, kas firmām vēlāk pelnīs lielu naudu

Foto: Man naudas nav, tāpēc uztraucos. Nespēju "par sviestmaizi" sagatavot speciālistus, kas firmām vēlāk pelnīs lielu naudu; autors: Man naudas nav, tāpēc uztraucos. Nespēju "par sviestmaizi" sagatavot speciālistus, kas firmām vēlāk pelnīs lielu naudu

Intervija ar Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes dekānu Juri Naudžunu.

Septembris lielākajai daļai cilvēku noteikti saistās ar mācīšanos, izglītību. Tāpēc arī mēs par septembra mēneša cilvēku esam nodēvējuši Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) dekānu Naudžuna kungu. Būvnieki nereti sūdzas par izglītības līmeni un speciālistu trūkumu, taču vai tā ir tikai augstskolu vaina? Šoreiz mazāk runājām par skaitļiem, vairāk par cilvēcisko.

Kā jaunais mācību gads ir sācies Būvniecības fakultātē un kā beidzās iepriekšējais?
Atbildot uz šo jautājumu, bez cipariem neiztikt. Šogad uz konkursu studēt būvniecības specialitātē par valsts budžeta līdzekļiem uz 103 vietām iesniegumus iesniedza 419 pretendenti. Četri cilvēki uz vienu vietu- konkurss nebija īpaši liels. Ieskaitīti tika 107 studenti ar atzīmi matemātikā ne zemāku par 8,5 ballēm. Par maksu pirmajā kursā uzņēmām 103 studentus. Mūsu rādītāji ir augstākie visā RTU.
Fakultāti šōgad pabeidza 50 bakalauri, kuri turpina studijas RTU, 54 inženieri un 20 maģistri. Līdz septembra beigām diplomus aizstāvēs vēl aptuveni 20- 25 ta sauktie "parādnieki".

Medijos un būvniecības nozarē nereti izskan būvnieku sūdzības par izglītību, nepietiekamo speciālistu skaitu, ko sagatavo mācību iestādes. Vai esat gatavi uzņemties par to atbildību?
Es saprotu būvnieku problēmas un ceru, ka arī viņi vismaz daļēji saprot mūsējās. Jebkurā citā būvnieku iestādē viss ir skaists, izremontēts vai tikko uzbūvēts, pie mums izskatās kā vecos cara laika korpusos. Tie, kas šeit ir bijuši, zina, par ko runāju. Jā, mediji raksta, ka būvnieki sūdzas par izglītību. Uzskatu, ka šis konflikts ir radies stresa dēļ. Kad lielās firmas uzvar vairākos konkursos sezonas laikā, viņiem pietrūkst cilvēku resursu, rodas spriedze un vaina tiek uzvelta universitātei. Tajā pašā laikā virkne mazo firmu netiek pie objektiem un darbiniekiem nav ko darīt. Ja man kāds zvana un prasa, lai dodu speciālistus, es atbildu, ka to daru visu laiku. Katru gadu mūsu fakultāti beidz ap 150 studentu, bet Latvijā ir vairāk kā 3 000 licencētu būvfirmu. Līdz ar to man katru gadu būtu jāizjūt spiediens no pārējām 2 850 firmām, kuras jaunos speciālistus nav saņēmušas. Sūdzas jau tikai lielās firmas, kuras ir sagrābušas tik daudz objektu, ka netiek galā. Uzskatu, ka firmām vajadzētu savstarpēji sadarboties un izmantot vienai otras speciālistus. Ir jāsaprot, ka universitāte nav bezizmēra, mums ir ierobežoti resursi un vairāk speciālistu, nekā gadā ir iestājušies, mēs vienkārši nevaram pēc 5-6 gadiem izlaist. Ir jārēķināš, ka pirmajos gados ir 25- 30 procentu "atbirums".

Vai esat saņēmuši atbalstu arī no būvfirmām?
Protams, ir gadījumi, bet tādu nav daudz. Dažkārt saņemam atbalstu no privātpersonām, kas savulaik beigušas mūsu fakultāti, dažām latviešu- ārzemju kopfirmām. Ir izveidots speciāls RTU atbalsta fonds, kurā ir iespējams ieskaitīt naudu. Ir firmas, kas piesakās izremontēt kādu auditoriju- viņi pēc tam var saņemt nodokļu atlaides. Taču, kā redzams, ar to ir par maz. Es nevaru nevienam neko pārmest. Cilvēki saprot, ka no universitātes lielā mērā ir atkarīga daudzu firmu un pat valsts nākotne. Uzskatu, ka daudzi cilvēki ar būvniecību ir aizņemti tik lielā mērā, ka par šādām lietām vienkārši nav laika aizdomāties. Pieļauju, ka ar laiku kas mainīsies- cilvēki kļūs bagātāki un saprotošāki.

Cik liels ir studētgribētaju skaits? Vai būvniecības nozares straujā attīstībā ietekmē arī studētgribētājus?
Jā. Lielākā krīze mums bija 90. gadu sākumā, kad uz Būvniecības fakultāti studenti nenāca vispār. Tā sekas sagatavoto speciālistu skaita ziņā izjūtamas vēl šodien. Tagad studētgribētāju skaits stabili pieaug katru gadu. Būvniecība pašlaik ir topā un tuvākos gadus process turpināsies. Cik ilgi tas vēl tā būs, grūti prognozēt.

Vai Jūs nebiedē fakts, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, robežas kļūs brīvākas, darbaspēka plūsma arī un pēc vietējiem speciālistiem nebūs tik lielas nepieciešamības?
Var jau būt, ka es filozofēju un praktiķi domā citādi, taču man šķiet, ka aizpildās tikai tās nišas, kurās mums pašiem speciālistu nav. Kāpēc neviens neuztraucas, kad labi speciālisti, kas beiguši mūsu fakultāti, saņem augstus apbalvojumus Eiropā un aiziet tur strādāt? Tā ir migrācija, par kuru te neviens nerunā, jo tas ir mūsu kauna traips, ka neprotam noturēt talantīgus cilvēkus. Ja šie cilvēki paliktu te, mums viņu vietā nebūtu jāpiesaista speciālisti no ārzemēm. Uzskatu, ka vajadzētu nevis uztraukties, ka ienāk ārzemju darbaspēks, veidojot veselīgu konkurenci, bet censties nodrošināt apstākļus, lai mūsu darbaspēks neplūstu prom.

Tas atkal ir naudas jautājums. Universitātei nav naudas, lai strādātu vēl augstākā līmenī, valstij nav naudas, lai spētu noturēt speciālistus.
Jā, es to saprotu. Tāpēc necenšos medijos kādam celt neslavu. Vienkārši to pieņemu. Es zinu, cik tālu varu rīkoties un kur manas iespējas beidzas. Bagātie cilvēki uztraucas mazāk, viņi apgalvo, ka speciālistus vienkārši nopirks. Man naudas nav, tāpēc uztraucos. Nespēju "par sviestmaizi" sagatavot speciālistus, kas firmām vēlāk pelnīs lielu naudu.

Kāda ir situācija pasniedzēju ziņā? Vai labākie nav pārvilināti uz darbiem, kuri ir labāk apmaksāti? Vai tādejādi nav kritusies studiju kvalitāte?
Tas ir atkarīgs no katra pasniedzēja paša. Īsteniem zinātniekiem un pedagogiem jābūt uzskatam, ka materiālām vērtībām nav izšķirošā nozīme, jo tās var iegūt daudz vieglāk. Par noteicošām būtu uzskatāmas grūti iegūstāmās garīgās vērtības. Nauda ir tāda slidena lieta- puspaaudzes laikā cilvēks var kļūt par miljonāru kā Bils Geits, piemēram, un vēl īsākā laikā visu naudu var pazaudēt. Garīgās vērtības ir kaut kas svarīgāks, paliekošāks, grūtāk iegūstams. Es pat zinu cilvēku, kurš ir miljonārs, bet ir analfabēts un tikai nesen ir iemācījies lasīt. Tas nozīmē, lai kļūtu par miljonāru, nav jābūt pārāk izglītotam. Jā, liela daļa pasniedzēju ir mazliet savādnieki, un viņiem ir tādiem jābūt, viņi ir sava darba fanāti. Pat, neiegūdami lielu naudu, šie cilvēki turpina darboties zinātnē.
Protams, daudz ir arī ģeniāli cilvēku, kuri strādā ārzemēs vai labāk apmaksātos darbos šeit pat. Šis ir lielo iespēju laiks, jaunie cilvēki to saprot un izmanto.

Vai tas nozīmē, ka lielākā daļa fakultātes pasniedzēju vairs nav gados jauni?
Tā arī nevar teikt. Esmu novērojis, ka mums pamazām mainās paaudzes- ir gan pavisam jauni, gan arī pieredzējuši mācību spēki. Viss ir tā, kā vajadzētu būt. Es meklēju veidus, kā piesaistīt jaunus pasniedzējus. Piemēram, naudas pelnīšanas nolūkā vienu nelielu telpu esmu izīrējis četriem fakultātes beidzējiem, kuri tagad nodarbojas ar ceļu projektēšanu. Zinu, ka jebkurā laikā varu viņiem palūgt nolasīt kādu lekciju tagadējiem studentiem. Šie jaunieši nolasīs interesantu lekciju un zinās pastāstīt par jaunākajām tendencēm un tehnoloģijām. Pasniedzēji un pat mazās algas nav mūsu lielākā problēma, ar to varam tikt galā.

Esmu dzirdējusi, ka firmas cenšas studentus piesaistīt jau no 2. kursa. Vai arī jūsu studenti strādā, un vai 2. kursa students jau ir gatavs iesaistīties praktiskajā būvniecībā?
Jā, tā notiek. Es jau gada sākumā studentiem, kas tikko atnākuši no vidusskolām saku, ka universitātē, salīdzinot ar skolu ir relatīva brīvība; šeit neviens viņus nespiedīs nākt uz lekcijām. Bet, ja students nav bijis, piemēram, kādā laboratorijas darbā, viņš no aprites jau ir ārā. Tad studentam sākas izmisums, bailes un tā no pirmajiem kursiem spiesti aiziet 20%- 25% studentu. Tāpēc vienmēr lūdzu, lai pirmo 2 gadu studenti cenšas atteikties no piedāvājumiem strādāt. Pēc pirmajām praksēm, kad ir apgūta studētprasme un elementārās praktiskās lietas, tad var sākt domāt par darbu, veiksmīgi apvienojot to ar studijām, nopelnot papildus līdzekļus iztikai. Parasti studenti strādāt vasaras brīvlaikos, kad būvdarbi rit pilnā sparā, bet ne studiju laikā pirmajos 2 gados. Taču 3. kursā strādā jau aptuveni 95% studentu, tad darbu nav atraduši tikai galīgie tizleņi (atvainojos par izteicienu)- cilvēki, kam darbu atrast būs grūti arī pēc augstskolas beigšanas. Būvniecības specialitāšu studentiem šis ir lielais iespēju laiks - mēs, universitātes mācību spēki, cenšamies būt saprotoši un pretīmnākoši, protams, ne uz zināšanu prasību rēķina.

Kā jūs pats uzsākāt savu karjeru būvniecībā?
Es nāku no ģimenes, kurā mamma viena pati audzināja cetrus bērnus. Visi četri cīnījāmies, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Tas bija pēckara laiks, un tad daudzi nodarbojās ar sportu. Arī es. Sākumā trenējos vieglatlētikā, vēlāk basketbolā. Jau vidusskolas laikā tiku uzaicināts spēlēt slavenajā ASK, pelnīju naudu; ģimenē tas bija liels atspaids. Vēlāk nez kā iestājos "būvniekos". Kad aizgāju armijā, biju izlēmis, ka turpmāk studēšu medicīnu, taču treneris mani atrunāja. Pēc skolas beigšanas strādāju ceļu un tiltu projektēšanā, vēlāk uzaicināja lasīt lekcijas RPI. Maskavā aizstāvēju disertāciju un nu jau 13 gadus esmu fakultātes dekāns.

Vai arī tagad atlicināt laiku sportam?
Jūtu, ka šobrīd, tuvojoties 60 gadu vecumam, būs jāpierimstas. Kad sākās Latvijas neatkarības laiks, atsāku spēlēt senioru basketbola komandā. Pirmās lielās sacensības man bija pasaules čempionāts Urugvajā, kuru finālā spēlējām ar Amerikas komandu un izcīnījām pirmo vietu. Arī tālākās Eiropas un pasaules mēroga sacensības pēdējos gados ir bijušas veiksmīgas. Sports man visu mūžu bijis svarīgs. Es arī saviem studentiem reizēm atgādinu teicienu, ka "veselā miesā ir vesels gars". Nedrīkst sevi nodarbināt tikai ar mācībām un prāta nodarbēm, jāatlicina laiks arī sportam.

Parasti cilvēki, kas ir atbildīgos amatos, pat negribot tiek iesaistīti dažādos procesos- viņiem piedāvā kukuļus u.tt. Vai arī jums nācies ar to saskarties?
Lai mani nopirktu, ir jāmaksā daudz. (Smejas). Es gribu gulēt mierīgi. Mans princips ir: ja tu no kaut ko paņem, tad kļūsti parādnieks - par neko nekas netiek maksāts Protams, reizēm ir sāpīgi, jo ir sajūta, ka, piemēram, šajā darbā mācību spēki nesaņem tik, cik būtu pelnījuši. Bet tas nav galvenais. Es saprotu, ka mūsu valstī izglītība nav pietiekami finansēta, lai mācībspēki justos labi. Piederu pie cilvēkiem, kam nav pārāk augstas prasības. Ir bijuši gadījumi, kad studenti, uz ieskaiti nākot, noliek uz galda konjaku. Es to uzskatu par ņirgāšanos. Es saprotu, ja man atnes konjaku, kad ir izlaidums vai kāds projekts ir veiksmīgi novadīts līdz galam, un mēs visi kopā to izdzeram un nosvinam. Lielākā daļa cilvēku, kas mani pazīst, nemaz nemēģina mani uzpirkt, jo zina manu attieksmi.

Linda Tunte,
www.building.lv