Martiņš Straume: mēs visi vēlamies, lai beidzot būvniecībā valda kārtība

Foto: Martiņš Straume: mēs visi vēlamies, lai beidzot būvniecībā valda kārtība; autors: Martiņš Straume: mēs visi vēlamies, lai beidzot būvniecībā valda kārtība

Kas šobrīd notiek Latvijas būvniecības sektora augstākajā – politiskās un tiesiskās regulācijas jomā?
Lai izprastu, kas šobrīd notiek Latvijas būvniecības politiskās regulācijas un reglamentācijas jomā, atgādināšanu 16 gadus atpakaļ norisinājušos notikums – 1992. gadā, veidojoties politiskās ietekmes sfērām Latvijas tautsaimniecības nozarēs, arī būvniecība kļuva par vienu no šādām interešu nozarēm.

Bet būvniecība savu faktisko vienotību nesaglabāja – tā tika sadalīta vairākās nosacītās daļās, un katrs no tām piekrita kādai citai politiskai institūcijai. Stratēģisko būvniecības jautājumu lemšana tika sadalīta starp Ekonomikas, reģionālās attīstības, vides un satiksmes ministrijām.

Šobrīd šīs vēsturiskā, piespiedu "sadrumstalošanas" radītā, nesakārtotība Latvijas būvniecības sektorā turpinās – tikai tās ietekme uz būvniecības procesiem Latvijā kļūst arvien jūtamāka. Negācijas faktoru klāsts paplašinās, un negatīvo norišu iespaids uz būvniecību kopumā kļūst arvien sāpīgāks.

Kādēļ būvniecības nesakārtotības radītā ietekme kļūst arvien jūtamāka?
Jūtamāka tā kļūst kaut vai tādēļ, ka būvniecības apjomi pieaug, savukārt, garantēt kvalitatīvu būvniecības procesu praktisko nodrošinājumu – vērienīgo projektu realizāciju, kļūst arvien grūtāk. Līdz 2006. gadam mēs dzīvojām sava veida eiforijā – uzskatījām, ka Latvija ir improvizēta būvniecības paradīze, kur visi procesi notiek paši no sevis, un tendences ir nemainīgi pozitīvas.

Tomēr krasais cenu pieaugums un visas problēmas, kas saistītas ar nekontrolētu inflācijas pieaugumu un tā ietekmi uz būvniecību un tautsaimniecības tendencēm kopumā, lika mums paraudzīties uz visu no citas puses.

Pirms iestāšanās ES neviens no mums nedomāja, ka cenu pieaugums visās tautsaimniecības sfērās būs tiks straujš un neprognozējams.

Šo sadārdzinājumu var raksturot ar pavisam nelielu, bet kolorītu piemēru – ja agrāk no Krievijas un citām NVS valstīm iepirkām metālu būvkonstrukcijām par ļoti izdevīgām cenām, tad šobrīd, pērkot tādas pat kvalitātes metālu kādā no ES valstīm, esam spiesti maksāt divkāršu, dažreiz pat trīskāršu summu.

Un viss jau nesākas un nebeidzas tikai ar metālu – šāds un pat vēl dramatiskāks sadārdzinājums skāris visus būvniecības nozares sektorus.

Vai ir vēl kāda problēma, kas, tikpat sāpīgi kā inflācijas faktors, šobrīd skar Latvijas būvniecības sektoru?
Papildus spriedzi būvniecībā radīja vēl kāds būtisks negāciju faktors, kas īpaši asi iezīmējās 2006. gadā un turpina eksistēt arī šobrīd – pieaugot būvniecības apjomiem un daļai kvalificētā darbaspēka aizplūstot peļņā uz ārzemēm, būvniecības sektorā ienāca ļoti liels nekvalificēta darbaspēka apjoms.

Neprofesionālo darba izpildītāju īpatsvars Latvijas būvniecības sektorā vēl arvien ir ļoti augsts. Turklāt, vēlos īpaši uzsvērt, ka būvniecības jomā ienāca ne tikai neprofesionāli celtnieki vai maz kvalificēti un nepieredzējuši inženieri, bet arī tāds pagaidām oficiāli nenodefinēts cilvēku kopums, ko mēs mēdzam dēvēt par attīstītājiem.
Kas tad īsti ir attīstītājs un par ko viņš atbild? Vēl joprojām konkrētas atbildes uz šo jautājumu nav.

Daļa attīstītāju tomēr strādā godīgi un vēlas savu darbu turpināt arī nākotnē?!
Negribu apgalvot, ka visi attīstītāji ir negodīgi – vieglas peļņas tīkotāji, kuri pārstāv firmas – "viendienītes’, kas izveidotas viena projekta "ģenerēšanai", naudas iekasēšanai un klusai, operatīvai pašlikvidācijai. Tā tas, protams, nav.

Taču godprātīgo, strādāt gribošo un kompetento cilvēku attīstītāju vidū ir mazākums.
Daudzi ir orientēti tikai uz to, lai gūtu maksimāli lielu peļņu gan uz ēku projektēšanas, gan uz to būvniecības rēķina – līdz ar to veikto darbu kvalitāte bieži vien ir zema, bet projekta sākotnējās pretenzijas – ļoti augstas.

Beigās, protams, tiek vainoti būvnieki – jo tas ir ķēdes pēdējais posms. Bet runāt par būvnieku atbildību par nekvalitatīvi īstenotu projektu, kurā ieguldītas lielas finansu investīcijas, var tikai daļēji. Lielākā atbildības nasta gulstas uz negodprātīgi veikto projekta finansu menedžmentu, un plašākā izpratnē – nesakārtoto būvniecības sektora regulācijas mehānismu Latvijā.

Vai eksistē būvprojektu attīstītāja definīcija un kad reāli beidzas attīstītāja atbildība par būvprojekta realizāciju?
Likumdošanā būvniecības projektu attīstītājs nav nodefinēts, un viņa atbildība par objekta būvniecību un citām ar to saistītajām lietām parasti beidzas līdz ar objekta nodošanu ekspluatācijā. Tomēr, ekspluatācijā nodošanai seko garantijas periods – tad kļūst redzamas projekta tehniskās un būvniecības nepilnības, nekvalitatīvi paveiktais darbs un citas problēmas.

Bieži vien attīstītājs, kas šo projektu ir vadījis, vairs neeksistē – tā ir bijusi vienas dienas firma, kam izdevīgāk ir bankrotēt un pēc dažiem mēnešiem parādīties tirgū kā jaunam spēlētājam ar "sniegbaltu" reputāciju.

No kā investoram vai pasūtītājam prasīt atbildību par nekvalitatīvi veiktu pēc projekta nodošanas ekspluatācijā?
Projekta pasūtītājs vai investori – fiziskas personas vai kompānijas, kas iegādājušās objektā ofisu telpas vai dzīvokļus, saskaroties ar reālām problēmām, nonāk sava veida bezizejā. No kā prasīt atbildību par nekvalitatīvi veikto darbu?
Formāli, atbildīgā vairs nav.

Un vainoti tiek būvnieki – jo kas tad būvēja, kas tad bija pēdējais ķēdes posms?! Ne jau attīstītājs un visu projektēšanas un būvniecības izmaksu optimizētājs. Būvnieki bija pēdējie, kas bija tieši saistīti ar šo projektu – tātad, vainīgie ir viņi.
Diemžēl šādus maldīgus secinājumus cilvēki izdara visai bieži – piemēram, ļoti daudzu pierīgas jauno ciematu problēmās tiek vainoti būvnieki. Un tiek jau arī celti galdā argumenti – kāpēc būvnieki neprotestēja saprotot, ka projekts nav līdz galam izstrādāts vai arī tas izstrādāts nekvalitatīvi? Daudzos gadījumos, jāatzīst, ka būvniekus projektu attīstītāji "iespiež stūrī": turpini darbu vai lauz līgumu.

Bez tam, jāatgādina, ka daudzām nepilnībām būvniecības projektos ir daļēji pavērts arī legāls ceļš – būvvaldes, pamatā dzīvojamo māju projektu gadījumā, izsniedz būvatļaujas arī uz ne līdz galam izstrādātu būvprojektu pamata. Tālākais – proti, kā šis būvprojekts tiks izstrādāts un kāds tas beigās izskatīsies, paliek uz pašu projektētāju, attīstītāju un būvnieku sirdsapziņas. Valsts vai pašvaldība to faktiski nekontrolē.
Tiek pārkāpts pat likums – būvniecības likuma 3.pants, kurā noteikts, ka ēkai jābūt drošai un stabilai. Bet cik droša un stabila tā var būt, ja būvatļauja bieži tiek izsniegta uz skiču projekta pamata – bez konstruktīvās un inženiertehniskās projekta daļas izstrādes.

Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos būvvalde neapstiprina reālu projektu, bet projekta vīziju?
Bieži vien tā arī ir.
2005. gada jūlijā, kad pārgāja no licencēšanas un reģistrēšanu būvkomersantu reģistrā, bija ļoti cēla doma – samazināt birokrātiskos šķēršļus. Bet kas no tā visa sanāca? Netika ņemts vērā ļoti svarīgs kritērijs - netika noteikts, cik būvfirmas var tikt reģistrētas uz vienu būvniecības darbu vadītāju.

Šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka, vadoties pēc jaunākajiem mums pieejamiem datiem, uz vienu būvprakses sertifikātu ir reģistrētas 38, 32 vai 28 firmas. Ir mums šādi "pirmrindnieki".

Ja uz vienu sertifikātu reģistrētas 38 firmas, tas nozīmē, ka 37 no tām strādā vai nu bez speciālistiem vai arī darbojas kā naudas atmazgātājas. Ļoti bēdīgs secinājums, tomēr tā ir taisnība, un žēl, ka šai problēmai mēs pievēršam pastiprinātu uzmanību tik vēlu.

Ko vēl, bez firmu apzināšanas, plānots tuvākajā laikā darīt, lai šo absurdo situāciju labotu?
No šī gada aprīļa paredzēts uzsākt plašu šo firmu un objektu pārbaudi, kuras mērķis ir ne tikai apzināt situāciju klātienē, bet arī gūt faktoloģisku apstiprinājumu tam, ka viens speciālists – sertifikāta turētājs, nevar vienlaikus atrasties visu savu firmu objektos.
Pat ja tie ir kādi 10, nevis 38 vai 28.

Negodprātīgajiem sertifikātu turētājiem sertifikātus anulēs.
Būtu ļoti labi, ja šajā darbā mūs atbalstītu visas, ar būvniecības procesa regulāciju un uzraudzību saistītās institūcijas. Tomēr šobrīd tā ir tikai mūsu – būvnieku, iniciatīva.

Cik plašu komersantu – daudzo firmu īpašnieku, loku tuvākajā laikā plānots apsekot?
Pagaidām tiks apsekoti tikai tie cilvēki, uz kuru būvprakses sertifikātiem reģistrētas no 38 līdz 17 firmām, tomēr šādu cilvēku nav daudz. Pārējie – tiek ir vairāki simti cilvēku, tiks apsekoti vēlāk.

Tomēr jau pirmie apsekošanas piemēri rāda, ka daudzos gadījumos būvprakses sertifikāts tiek izmantots, tā turētājam pašam par to pat nezinot. Pirmkārt, tas ir krimināls nodarījums, un otrkārt, šādas nelegālas firmas – vēl jo vairāk tās, kas reģistrētas pat sertifikāta turētājam nezinot, nes valstij un pasūtītājiem miljonu latu zaudējumus.

Ko darīt, lai šāda situācija vairs nevarētu veidoties nākotnē?
Būvkomersantu reģistrs šobrīd ir atvērts: mēģināsim to labot, un ne tikai pa sīkumiem – ja tā var izteikties – kosmētiski, bet pēc būtības. Ir jānovērš visas kliedzošās un kaitnieciskās nepilnības, ko pieļauj šī brīža redakcija.

Tas ir nodots būvniecības, mājokļu un enerģētikas aģentūrai – viņu vadība ir vienisprātis ar mums par to, ka jāveic labojumi pēc būtības.

Kā rīkoties tālāk? Kas uzņemsies atbildību pēc tam, jautājums joprojām ir atklāts.
Skaidrs ir tikai viens, ka stihiskā reģistrācija ir jāaptur – un jāaptur steidzami.
Aizvadītā gada pieredze rāda, ka straujo inflācijas procesu dēļ, daudzi būvniecības sektorā iesaistītie palika viens otram parādā – pasūtītājs būvniekam, būvnieks apakšuzņēmējam, apakšuzņēmējs materiālu piegādātājiem utt. tas mazās firmas, kuru vadība saprot, ka parādsaistības nokārtot neizdosies, bankrotē – atstāj savus parādus, reģistrējas no jauna un ienāk tirgū kā jauns spēlētājs ar "tīru reputāciju".
Bet paliek simti, varbūt tūkstoši godīgo tirgus dalībnieku, kas šīs firmas rīcības dēļ, nekad nesaņems sev pienākošos naudu.

Bet šādu savdabīgu un negodīgu "attīrīšanās" procesu taču ir iespējams ierobežot.
Protams, to izdarīt ir iespējams.
To iespējams izdarīt kaut vai šādā veidā – kā to piedāvāja valsts būvinspekcija – ja būvkomersants atkārtoti rupji pārkāpis būvniecības procesu reglamentējošos priekšrakstus, viņš uz vienu gadu izslēdzams no to personu skaita, kas var pretendēt uz valsts vai pašvaldību būvniecības pasūtījumiem. Šādu priekšlikumu noraidīja, jo tas ik kā ierobežo pilsoņu un komersantu tiesības.

Valsts ieņēmumu dienests kopā ar darba inspekciju lūdza iestrādāt kritēriju, ka, ja atkārtoti būvobjektā tiek konstatēts nelegālais darbaspēks, būvkomersants arī uz vienu gadu tiek izslēgts no piedalīšanās valsts un pašvaldību konkursos.
Šobrīd par būvniecību atbildīgajā ekonomikas ministrijā ir jauna vadība – ministrs ir profesionālis, arī valsts sekretārs, šķiet, ir darboties varošs un gribošs cilvēks, un mēs ļoti ceram, ka tā nesakārtotība, tas haoss, kas šobrīd valda daudzās būvniecības sektora jomās, tik novērsts. Tomēr, lai to izdarītu, vajadzīga arī politiskā griba, ar būvnieku pārstāvniecību šajā gadījumā ir par maz.

Vai cerīgas tendences ir saskatāmas?
Šobrīd ļoti cerīgi ir tas, ka būvnieki varētu būt sadzirdēti – ar Saeimas tautsaimniecības komisijas vadības iniciatīvu ir izveidota darba grupa būvniecības likumdošanas sakārtošanai.

Absurdā situācija, kas šobrīd izveidojusies Latvijas būvniecībā jānovērš.
Es piekritīšu sava kolēģa Viktora Puriņa skarbajiem vārdiem – ka no 6000 Latvijas būvkomersantu reģistrā reģistrētajiem uzņēmumiem, 3000 šogad bankrotēs.
Tas ir iespējams, un nevajag uztvert kā būvniecības krahu – tieši pretēji, tas nav krahs, bet attīrīšanās. Aizvadītā gada statistika ir daiļrunīga – 90% no būvniecības apjoma izpildījušas 145 būvnieku asociācijas locekles un 7 partnerības. Atlikušie 10% izdalāmi uz vairāk kā 5000 būvkomersantiem.

Te komentāri, manuprāt, ir lieki.
Mazajām būvfirmām, kas godīgi strādā un godprātīgi izpilda savas saistības, jācīnās par savu eksistenci vai jāapvienojas, bet negodīgajiem un "uzpūstajiem" spēlētājiem no tirgus jāpazūd. Šobrīd ir pēdējais brīdis sākt risināt šo jautājumu.