Nacionālās attīstības plāns – 2006. gada prioritāte

Foto: Nacionālās attīstības plāns – 2006. gada prioritāte; autors: Nacionālās attīstības plāns – 2006. gada prioritāte

Intervija ar Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministru Māri Kučinski

Rīgas attīstības plāns. Kāds ir Jūsu viedoklis par izstrādātā plāna kvalitāti?

Jāsaka, ka pēdējos 10 gadus plānošana kā nepieciešamība bijusi nepelnīti piemirsta, to pat pārstāja mācīt augstākās izglītības iestādēs. Kā attaisnojumu varētu minēt zemo pieprasījumu pēc plānošanas. Taču tā kā attīstība mums tomēr notiek, pretēji populistiskajam uzskatam – kļūst arvien sliktāk, tad pieprasījums pēc attīstības plāna pienāca tik strauji, ka mēs nebijām tam īsti gatavi – ne valsts, ne pašvaldības.

Ja Rīgas attīstības plāns būtu gatavs pirms gadiem četriem vai pieciem, daudz mazāk būtu skaļu skandālu un aizbūvētu vietu ar jautājuma zīmi – kāpēc to atļāva? Taču tas, ka beidzot Rīgai ir attīstības plāns, noteikti ir nesalīdzināmi labāk, nekā, ja tā nav. Izvērtēšana notika ļoti sakoncentrētā laika posmā, apzinoties, ka pie durvīm klauvē jau 2006. gads. Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrija atzinumu sagatavoja 2 nedēļu laikā, paralēli vērtējot vēl 70 pagastu teritoriju plānu projektus.

Mani visvairāk uztrauc satiksmes jautājuma risinājums - izbraukšana un iebraukšana Rīgā. Tiek lēsts, ka aptuveni 200 000 cilvēku tuvākajos gados pārcelsies dzīvot uz kādu no Pierīgas ciematiem un strādās Rīgā (kas nozīmētu arī reģionālo attīstību ne tikai vārdos, bet arī darbos), bet tā būs papildus noslodze satiksmei.

Vai Rīgas attīstības plāns ir piepildīts ar pietiekami radikāliem un attīstīties spējīgiem priekšlikumiem, to rādīs tuvākā nākotne. Lai gan uzskatu, ka vairāk vai mazāk izdevies sabalansēt visus būtiskos jautājumus.

Ministrijas darbības īss pārskats, atskatoties uz 2005. gadu?

2005. gada aktuāli bija vairāki būtiski jautājumi - administratīvi teritoriālā reforma, reģionālā reforma, mājokļu politika un nacionālās attīstības plāns.

Ko esam izdarījuši? Politiski veiksmīgs ir likums par administratīvi teritoriālo reformu - ir izstrādāts grafiks un tas sniedz cerību likuma īstenošanai. Apvienojot pagastus, veidosies spēcīgas pašvaldības. Pašreiz un arī turpmāk pašvaldības budžetu ietekmē un ietekmēs iedzīvotāju skaits, un, ja kādā pagastā ir tikai 600 iedzīvotāju, tad tās budžets ir aptuveni 100 000 Ls un ne vairāk. Tas ir tikpat, cik Rīgā maksā labs dzīvoklis. Bet pagastam, saskaņā ar uzticētajām funkcijām, jāveic ne tikai sevis uzturēšana, sociālās un komunālās funkcijas, bet arī jādomā par attīstību. Reāli ar šādu niecīgu budžetu attīstībai nekas pāri nepaliek, līdz ar to nevar būt pat runa par iesaistīšanos Eiropas projektos ar līdzfinansējumu. Apvienojoties 4-5 pagastiem, izveidosies lielāks budžets.

Aprēķini rāda sekojošo - ja pagastā ir 600 iedzīvotāju un 100 000 Ls liels budžets notiek nenovēršama lejupslīde, 1000 – 2000 iedzīvotāju pagastus un attiecīgi lielāku to budžetu salīdzinoši var dēvēt par dzīvi ar sliktu sirdsdarbību, un tikai sākot no 2000 iedzīvotājiem ar budžetu aptuveni 400 000 Ls var sākt runāt par attīstību. Pagastu apvienošanas uzstādījums ietver mērķi izveidot pagastus ar minimālo iedzīvotāju skaitu 4000 un aptuveno budžetu 600 000 Ls.
Kas no reformas iegūs vairāk - pilsētas vai lauki? Nepārprotami iegūs tieši lauki, pilsētām šo reformu īsti nevajag.

Savukārt reģionālā reforma nozīmē piecu reģionālo pašvaldību - Latgale, Kurzeme Vidzeme, Zemgale un Rīga - izveidošanu. Problēma, ar ko esam saskārušies, ir vienota centra jautājums, lai gan visā Eiropā reģionālajā politikā vērojama tendence veicināt policentrismu jeb "centra" izkliedēšanu pa visu reģionu. Taču pie mums šī filozofija vēl nav ieguvusi vajadzīgo popularitāti un atbalstu. Izveidot reģionālās pašvaldības 2006. gada laikā mums vēl neizdosies, bet ir nopietnas iestrādes, kas paredz piešķirt juridisko statusu plānošanas reģioniem.

Nacionālās attīstības plāns būs 2006. gada sākumposma prioritāte. Process ir nedaudz ievilcies, jo nav bijuši instrumenti, lai šādu plānu sagatavotu. Taču īsā laikā esam nacionālās attīstības plāna izstrādei piesaistījuši uzņēmējus, zinātniekus, valsts un nevalstiskās organizācijas – izdevies iesaistīt plašu sabiedrības loku. Darba grupas ir veiksmīgi tikušas gala ar saviem uzdevumiem un tagad tiek veidots kopējais plāns, kuru februārī nodos sabiedriskajai apspriešanai.

Ko plāns paredz?

Viena no mūsu laika problēmām – padarīt saprotamas sarežģītas lietas un terminus, tāpēc ir izvirzīts mērķis līdz februārim nacionālā attīstības plāna punktus formulēt maksimāli saprotami un vienkārši.

Plānā ir 3 nozīmīgi akcenti. Pirmais ir uzņēmējdarbības bloks. Latvijā uzņēmējdarbība nevarēs balstīties uz lēto darbaspēku. Tas ir jāaizmirst. Valsts atbalstīs tos uzņēmumus, kas garantēs ievērojamu pievienoto vērtību – jauno tehnoloģiju izstrādni, zinātnes attīstību un zinātniski pētniecisko laboratoriju darbību.

Otrajā blokā ir runa par cilvēku resursiem un izglītības līmeni. Tiek izvirzīts uzdevums attīstīt mūža izglītības iespējas. Ikvienam ir skaidrs, ka nemācoties visa mūža garumā, savā attīstībā cilvēks apstājas vai pat slīd uz leju. Šis uzdevums ir saistīts ar ietvardokumentiem Eiropas fondu līdzekļu apguvei. Projektā ir iekļauta arī obligātā vidējā izglītība.

Trešais akcents likts uz reģionālo attīstību, uz policentrisma veicināšanu, lai būtu iespēja iegūt pietiekami labu izglītību katrā pilsētā – vidējo un profesionālo, kas pašreiz ir atstāta novārtā. Nepieciešams attīstīt arī profesionāli tehnisko izglītību.

Nacionālais attīstības plāns ir paredzēts laika posmam no 2007 līdz 2013 gadam un daudzu tajā ietverto uzdevumu izpilde realizējama ar Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.

Lai plānveidīgi realizētu jebkuru lietu, ir nepieciešami cilvēki. No Latvijas, diemžēl, daudzi dodas prom labākas dzīves meklējumos.

Jā, protams, tā ir problēma, uz kuru ir vēlme pievērt acis. Jebkurā gadījumā ir naivi domāt, ka valsts tuvākajā laikā varēs apstādināt cilvēku aizplūšanu uz Īriju vai kur citur. Arī no Austrumvācijas savulaik plūduši prom cilvēki, lai gan tur pēc apvienošanās tur nonāca apjomīgi finansu līdzekļi.

Apmeklējot Latvijas laukus, personīgi man radies nepopulārs secinājums – no vienas puses ir labi, ka pastāv šīs iespēja aizbraukt uz Īriju. Bez tam arī gribasspēks nepieciešams, lai izrautos un dotos svešumā, kur iespējams attīstīties.

Veidojot nacionālās attīstības plānu, mēs daudz diskutējam ar kādiem politiskiem instrumentiem nodrošināt cilvēkiem vēlmi atgriezties mājās. Viens no tiem - saiknes uzturēšana ar aizbraukušajiem. Motivācija cilvēkiem atgriezties būtu arī nodokļu atvieglojumi, tā varētu būt arī noteikta banku politika, kas paredzētu dažādas priekšrocības tiem, kas savu nopelnīto ieguldītu Latvijas bankās. Līdzīgi tas notiek Turcijā.

Mājokļu politika.

Mājokļu politikas jomā 2006. gadā sāk darboties pirmie reālie instrumenti, kas paredz segt dzīves vietas īres starpību maznodrošinātajiem (valdība atvēlējusi 2 miljoni latu), ir paredzēts līdzfinansējums pašvaldībām, kas ceļ sociālās mājas.

Galvenā mājokļu jomas problēma, ir haotiskā likumdošana, kas skar apsaimniekošanu. Tāpēc ir izstrādāts jaunais dzīvokļu pārvaldīšanas likums (tautā saukts par apsaimniekošanas likumu), kas ietver radikālus priekšlikumus un stimulēs māju apsaimniekošanas biedrību veidošanos. Rīgā namu pārvaldes lielā mērā joprojām strādā, ievērojot sociālisma principus – nepieciešams tām radīt reālu konkurenci.

Runājot par mājokļu politiku, jādomā par vēl vienu jaunu programmu – par savu laiku nokalpojošo daudzdzīvokļu ēku renovāciju.

Kādi ir Jūsu iepriekšējā darba pieredze, pirms ieņēmāt ministra amatu?

Visa nepieciešamā, lai varētu strādāt par ministru. 23 gadu vecumā, neatšķirot debetu no kredīta, sāku strādāt Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā par galveno grāmatvedi. Tā bija zināma avantūra, bet tika iegūta nenovērtējama pieredze un ar darbu galā tiku. Pēc tam sekoja darbs dzīvokļu komunālās saimniecības sfērā Valmierā. Aktīvajos uzņēmējdarbības laikos vadīju celtniecības materiālu uzņēmumu. Tad nokļuvu politikā un kļuvu par Valmieras mēru.
Mana priekšrocība ministrijā – darbs no pirmās dienas, jo pārzinu pašvaldības darbības specifiku, ekonomiku, pārzinu uzņēmējdarbības nianses un uzņēmēju psiholoģiju. Šī pieredze man deva iespēju nacionālā attīstības plāna izstrādē iesaistīt uzņēmējus un zinātniekus.