Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 005-99 "Inženierizpētes noteikumi būvniecībā"

Latvijas Republikas Ministru Kabinets

2000. gada 2. maija Noteikumi Nr.168 (prot. Nr.20, 11§)
[Public.: Latvijas Vēstnesis, 06.05.2000. nr.164/165]

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 005-99
"Inženierizpētes noteikumi būvniecībā"

Izdoti saskaņā ar "Būvniecības likuma" 2. panta ceturto daļu

1. Šie noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 005-99 "Inženierizpētes noteikumi būvniecībā".
2. Būvprojektiem, kuri likumā noteiktajā kārtībā akceptēti līdz 2000.gada 31.maijam un kuru tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā piemēroto normatīvo aktu prasībām, būvprojektu dokumentācijas pārstrāde atbilstoši Latvijas būvnormatīva LBN 005-99 "Inženierizpētes noteikumi būvniecībā" prasībām nav obligāta.
3. Līdz Latvijas būvnormatīva LBN 004 "Būvklimatoloģija" apstiprināšanai temperatūras un citus klimatoloģiskos rādītājus pieņem atbilstoši SNiP 2.01.01-82 "Būvklimatoloģija un ģeofizika" noteiktajām prasībām.
4. Noteikumi stājas spēkā ar 2000.gada 1.jūniju.

Ministru prezidents        A.Šķēle

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs        V.Balodis

---

Apstiprināts ar Ministru kabineta
2000.gada 2.maija
noteikumiem Nr.168

Latvijas būvnormatīvs LBN 005-99
"Inženierizpētes noteikumi būvniecībā"

I. Vispārīgie jautājumi
II. Ģeodēziskā un topogrāfiskā izpēte
III. Ģeotehniskā izpēte
IV. Hidrometeoroloģiskā izpēte
    1. pielikums. Ģeotehniskās izpētes pārskata ieteicamais sastāvs un saturs
    2. pielikums. Hidrometeoroloģiskās izpētes pārskata ieteicamais sastāvs un saturs
    3.pielikums Ģeotehniskās izpētes lauka metodes
    4. pielikums Grunts fizikālo un mehānisko īpašību noteikšana pēc statiskās un dinamiskās zondēšanas rezultātiem

I. Vispārīgie jautājumi

1. Inženierizpēte būvniecības vajadzībām ietver:
    1.1. ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti;
    1.2. ģeotehnisko izpēti;
    1.3. hidrometeoroloģisko izpēti.

2. Inženierizpēti veic saskaņā ar likumiem, Ministru kabineta noteikumiem un šo būvnormatīvu.

3. Lai nodrošinātu ekonomiski un tehniski pamatota teritoriālplānojuma sagatavošanu, būvprojekta izstrādi un būvdarbu veikšanu, kā arī vides aizsardzību būvniecības un ekspluatācijas laikā, veicama pētāmās teritorijas dabisko apstākļu kompleksa kvalitatīva izpēte.

4. Inženierizpētes mērķi, darbu veidus un izpildes secību atkarībā no būves veida (rakstura) un būvprojektēšanas stadijas nosaka pasūtītājs pēc saskaņošanas ar būvvaldi un darbu izpildītāju.

5. No jauna būvējamu, rekonstruējamu un atjaunojamu būvju projektēšanai, kā arī pašvaldības teritoriālplānošanas vajadzībām inženierizpēti veic šādām projektēšanas stadijām:
    5.1. skiču projektam:

            5.1.1. būves tehniski ekonomiskajam pamatojumam;
            5.1.2. būves iespējamās ietekmes uz vidi būvniecības un ekspluatācijas laikā prognozei;

    5.2. tehniskajam projektam:

            5.2.1. no jauna būvējamām, rekonstruējamām un atjaunojamām būvēm;
            5.2.2. projektējamajiem inženiertīkliem.

6. Skiču projekta un tehniskā projekta izstrādāšanā izmanto visus noderīgos arhīvos esošos agrāk veikto inženierizpētes darbu materiālus. Ja nepieciešams, veic papildu inženierizpēti.

7. Veicot inženierizpēti būves paplašināšanai, pārbūvei vai tehniskajai modernizācijai, noskaidro, kā mainījušies dabas apstākļi (arī pamatnes grunts īpašības) attiecīgās būves būvniecības un ekspluatācijas laikā.

8. Būvniecības un ekspluatācijas laikā ģeotehniskās uzraudzības ietvaros veic speciālus inženierizpētes darbus, lai:
    8.1. kontrolētu zemes darbu, kā arī būves pamatnes un pamatu izbūves atbilstību būvprojektam; ja nepieciešams, būvprojektu laikus koriģē;
    8.2. laikus prognozētu iespējamos būvniecības izraisītos vai veicinātos nelabvēlīgos ģeoloģiskos procesus (piemēram, karstu, noslīdeņus, sufoziju, pārmitrināšanu) un nodrošinātu iespējas to novēršanai;
    8.3. noteiktu būves deformācijas.

9. Pirms inženierizpētes uzsākšanas pasūtītājs sagatavo un kārto nepieciešamo dokumentāciju (piemēram, tehnisko uzdevumu, līgumu). Ja nepieciešams, inženierizpētes darbus saskaņo ar attiecīgo inženierkomunikāciju īpašnieku vai apsaimniekotāju.

10. Inženierizpētes pamats ir tehniskais uzdevums, ko inženierizpētes darbu izpildītājam iesniedz pasūtītājs. Tehniskajā uzdevumā pasūtītājs nav tiesīgs noteikt inženierizpētes darbu metodiku.

11. Tehniskajā uzdevumā ietveramas šādas ziņas:
    11.1. projektējamās būves nosaukums un vieta (adrese);
    11.2. pasūtītāja atbildīgā pārstāvja uzvārds, adrese un tālruņa numurs;
    11.3. projektētāja uzvārds (nosaukums), adrese un tālruņa numurs;
    11.4. projektējamās būves veids (raksturs) (piemēram, jaunbūve, rekonstruējama vai atjaunojama būve);
    11.5. būvprojektēšanas stadija un darbu izpildes termiņi;
    11.6. ziņas par agrāk veikto inženierizpēti būvvietā;
    11.7. topogrāfiskie plāni, kartes vai shēmas ar projektējamo būvju, esošo būvju un inženiertīklu izvietojumu;
    11.8. būvlaukuma robežas, inženiertīklu trases un to iespējamie varianti;
    11.9. topogrāfiskās uzmērīšanas mērogs;
    11.10. būvju tehniskais raksturojums (piemēram, konstrukcija, slodzes, līmeņu atzīmes);
    11.11. nepieciešamā veicamo darbu precizitāte un ticamības pakāpe;
    11.12. reģionālās vides pārvaldes izsniegtie vides aizsardzības tehniskie noteikumi par projektējamās būves iespējamo ietekmi uz vidi un pasākumiem vides aizsardzībai;
    11.13. īpašas pārskatā vai atzinumā iekļaujamās prasības un pārskata vai atzinuma iesniegšanas kārtība;
    11.14. papildu prasības un ziņas par citiem izpētes veidiem (piemēram, ūdensapgādes jautājumi, derīgo izrakteņu atradņu izpēte);
    11.15. zemes īpašnieka (nomnieka) vai vietējās pašvaldības prasības inženierizpētes veikšanai;
    11.16. būves atbilstība teritoriālplānojumam.

12. Pasūtītājs ir atbildīgs par tehniskajā uzdevumā sniegto ziņu pareizību un atbilstību paredzētajiem būvdarbiem. Ja tiek mainīti inženierizpētes tehniskie noteikumi, izdevumus par papildu inženierizpēti sedz pasūtītājs.

13. Pamatojoties uz pasūtītāja izsniegto tehnisko uzdevumu, inženierizpētes darbu izpildītājs sastāda inženierizpētes darbu programmu. Vienkāršām būvēm vienkāršos dabas apstākļos inženierizpētes darbu programmu var aizvietot ar īsu inženierizpētes tehnisko priekšrakstu. Inženierizpētes darbu programma (priekšraksts) nosaka konkrētu inženierizpētes darbu uzdevumus, metodes, apjomus un izpildes secību. Programmu (priekšrakstu) sagatavo atbilstoši tehnisko normatīvu prasībām, maksimāli izmantojot iepriekš veiktās dabas apstākļu izpētes rezultātus. Ja nepieciešams, veic teritorijas iepriekšēju apsekošanu. Inženierizpētes darbu programmu inženierizpētes izpildītājs saskaņo ar pasūtītāju.

14. Inženierizpētes darbu programmā (priekšrakstā) ietver šādas ziņas:
    14.1. objekta nosaukums un vieta (adrese);
    14.2. inženierizpētes mērķi un uzdevumi;
    14.3. būvprojektēšanas stadija;
    14.4. esošo inženierizpētes materiālu izmantošanas iespējas;
    14.5. dabas apstākļu sarežģītības pakāpe un būves ģeotehniskā kategorija. Būves ģeotehnisko kategoriju nosaka pēc tehniskā uzdevuma un esošo inženierizpētes materiālu novērtēšanas. Inženierizpētes, būvprojektēšanas un būvniecības gaitā tā var mainīties;
    14.6. lietojamās metodes, instrumenti un tehnoloģija, kā arī inženierizpētes darbu secība;
    14.7. darba drošības noteikumi un vides aizsardzības pasākumi inženierizpētes darbu laikā;
    14.8. tehniskā pārskata saturs un pielikumi (pamato ar darba specifiku saistītās korekcijas).

15. Inženierizpētes darbu laikā nedrīkst piesārņot grunti, zemes dzīles, virszemes un pazemes ūdeņus vai nodarīt citu kaitējumu videi. Pēc izpētes darbu pabeigšanas jāveic urbumu tamponāža vai likvidācija un izpētes teritorijas rekultivācija.

16. Inženierizpētes rezultātus apstrādā un apkopo pārskatos (1. un 2.pielikums). Pārskata saturam jāatbilst tehniskā uzdevuma un inženierizpētes darbu programmas prasībām. Pārskatā atspoguļo inženierizpētes gaitā radušās izmaiņas, ietver atzinumus un priekšlikumus par teritorijas atbilstību iecerētās būvniecības vajadzībām, ieteikumus par pamatu konstrukciju un izbūves tehnoloģiju un par aizsardzības pasākumiem pret būvniecībai nelabvēlīgiem hidrometeoroloģiskajiem apstākļiem, kā arī par vides aizsardzības jautājumiem.

17. Inženierizpētes pārskatus atsevišķām būvēm vienkāršos dabas apstākļos var aizstāt ar īsu atzinumu. Izpētes rezultāti inženiertīklu trasēm var būt atspoguļoti grafiskajos materiālos (piemēram, plānos, ģeotehniskajos griezumos).

18. Inženierizpētes pārskatus iesniedz pasūtītājam un - normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos - attiecīgajām valsts institūcijām.

19. Lauka un kamerālo darbu tehniskā dokumentācija tiek glabāta izpildītāja arhīvā.

20. Inženierizpētes darbu kvalitāti nodrošina izpildītājs, kas ir atbildīgs par veikto darbu atbilstību tehniskā uzdevuma un normatīvo aktu prasībām.

21. Inženierizpētes kvalitāti un atbilstību normatīvajiem aktiem kontrolē Ministru kabineta pilnvarotas valsts institūcijas, kā arī tās profesionālās savienības, kuras izsniedz attiecīgos būvprakses sertifikātus.

II. Ģeodēziskā un topogrāfiskā izpēte

2.1. Vispārīgās prasības

22. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes uzdevums ir sniegt digitālo, grafisko un teksta informāciju par apvidus objektu novietojumu un īpašībām būvju projektēšanai un būvdarbu veikšanai.

23. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes darbu saturu un apjomu nosaka tehniskajā uzdevumā. Ģeodēziskajā un topogrāfiskajā izpētē veicami šādi darbi:
    23.1. būvlaukumu un trašu horizontālā un vertikālā uzmērīšana;
    23.2. apakšzemes komunikāciju uzmērīšana;
    23.3. speciālie izpētes darbi, ko reglamentē attiecīgo nozaru noteikumi.

24. Ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti veic Latvijas ģeodēzisko koordinātu sistēmā (LKS 92 TM) un Baltijas 1977.gada augstumu sistēmā. Uzmērīšanu LKS 92 TM sistēmā nodrošina valsts ģeodēziskais tīkls. Valsts ģeodēziskā tīkla ierīkošanu un pārzināšanu atbilstoši tehniskajiem noteikumiem organizē Valsts zemes dienests. Neliela apjoma izpēti (līdz 0,5 ha platībā) ar vietēju nozīmi būvvalde pēc saskaņošanas ar pasūtītāju var atļaut izpildīt vietējā vai brīvi izvēlētā koordinātu un augstumu sistēmā.

25. Ģeodēziskos datus piesaistei valsts ģeodēziskajam tīklam un to atbilstību šim būvnormatīvam nodrošina Valsts zemes dienests. Ja valsts ģeodēziskais tīkls nenodrošina paaugstinātas precizitātes prasību izpildi, inženierizpētes darbu izpildītājs veido speciālu ģeodēzisko tīklu, kura datus nodod Valsts zemes dienestam.

26. Topogrāfisko plānu būvniecības vajadzībām sastāda mērogā 1:1000, 1:500 vai 1:250, lineārām būvēm un teritoriālplānošanas vajadzībām - arī mērogā 1:2000, 1:5000 vai 1:10000. Topogrāfiskā plāna minimālais saturs noteikts šajā būvnormatīvā, pārējās satura daļas, kā arī mērogu un attiecīgo platību nosaka tehniskajā uzdevumā un tā grafiskajā pielikumā. Topogrāfiskā plāna derīguma termiņu būvniecības vajadzībām nosaka būvvalde.

27. Ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti būvniecības vajadzībām pārzina attiecīgās pašvaldības būvvalde.

28. Tiesības veikt ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti ir Valsts zemes dienestam, licencētām juridiskajām personām un sertificētām fiziskajām personām. Visiem ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes veicējiem jāievēro Latvijas būvnormatīvi un tehniskie noteikumi, ciktāl to prasības attiecas uz ģeodēziskajiem un topogrāfiskajiem darbiem būvniecībā.

29. Ģeodēzisko zīmju ierīkošanu un mērnieku netraucētu piekļūšanu izpētes objektiem kārto darbu pasūtītājs pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku (nomnieku).

30. Pasūtītājam vai tā pilnvarotam pārstāvim nav tiesību iejaukties ģeodēzisko un topogrāfisko darbu veikšanā. Par izpētes materiālu precizitāti un pareizību ir atbildīgs attiecīgo darbu izpildītājs.

31. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes rezultātus un tehnisko pārskatu izpildītājs nodod pasūtītājam vai tai valsts vai pašvaldības institūcijai, no kuras ir saņemti ģeodēziskie dati un topogrāfiskie materiāli. Pasūtītājs pievieno izpētes rezultātus būvniecības ieceres pieteikumam un iesniedz būvvaldē.

2.2. Topogrāfiskās uzmērīšanas pamatojums

32. Topogrāfiskās uzmērīšanas vajadzībām veido uzmērīšanas tīklus, kas balstīti uz valsts ģeodēzisko tīklu. Par uzmērīšanas tīklu atbalsta punktiem var izmantot valsts ģeodēziskā tīkla punktus, kuru savstarpējā stāvokļa kļūdas (metros) horizontālā plaknē nepārsniedz lielumu 0,05× un vertikālā plaknē - 0,03× , kur l - attālums starp uzmērīšanas tīkla atbalsta punktiem kilometros.

33. Uzmērīšanas tīkla veidošanas metodei un lietotajiem instrumentiem jānodrošina šajā būvnormatīvā noteiktā uzmērīšanas tīkla atbalsta punktu noteikšanas precizitāte. Par precizitātes rādītāju lieto punktu koordinēšanas precizitāti, ko raksturo ar šādām pieļaujamām koordinātu kļūdām:
    1. horizontālā pamatojuma uzmērīšanas tīklos (pa koordinātu asīm - 0,05 m;
    2. vertikālā pamatojuma tīklos - 0,03 m;
    3. reljefa uzmērīšanā - 1/10 no uzdevumā noteiktā augstuma griezuma. Punktu noteikšanas kļūdas aprēķina attiecībā pret valsts ģeodēziskā tīkla punktiem. Valsts ģeodēziskā tīkla punktu koordinātu kļūdas netiek ņemtas vērā.

34. Uzmērīšanas tīklā iesaista visus attiecīgajā rajonā esošos valsts ģeodēziskā tīkla punktus. Horizontālajam uzmērīšanas tīklam ir vismaz divi atbalsta punkti ar leņķu piesaisti vai trīs bez leņķu piesaistes. Vertikālā pamatojuma tīklam jābalstās vismaz uz diviem reperiem vai markām. Tīklu atļauts papildināt ar karātnes gājieniem, ar ne vairāk kā trīs nosakāmiem punktiem katrā. Uzmērīšanas tīkla punktus atzīmē ar pastāvīgām zīmēm gruntī vai sienā.

2.3. Topogrāfiskā uzmērīšana

35. Topogrāfisko uzmērīšanu veic pasūtītājam noteiktajās robežās. Topogrāfiskajā plānā attēlo šādus elementus:
    35.1. ar pastāvīgām zīmēm atzīmētus ģeodēziskos punktus;
    35.2. ar pastāvīgām zīmēm atzīmētus dabā redzamus robežpunktus;
    35.3. pastāvīgās būves;
    35.4. ielas un ceļus;
    35.5. hidrogrāfiju;
    35.6. mežaudzes (apaugumam norāda valdošo sugu, koku augstumu un vidējo diametru);
    35.7. reljefu;
    35.8. virszemes komunikācijas;
    35.9. zemes lietošanas veidus;
    35.10. Aizsargjoslu likumā noteiktās aizsargjoslas;
    35.11. īpaši izsargājamas teritorijas;
    35.12. ielu sarkanās līnijas;
    35.13. administratīvās un zemes īpašumu un lietojumu robežas un robežpunktus;
    35.14. autoceļu un dzelzceļu atsavināmās joslas;
    citus elementus, ja to pieprasa pasūtītājs.

    Piezīme. Pēc saskaņošanas ar būvvaldi šī būvnormatīva 35.12., 35.13. un 35.14.apakšpunktā minētos elementus topogrāfiskajā plānā var neattēlot.

36. Administratīvās robežas un zemes īpašumu robežas, autoceļu un dzelzceļu nodalījuma joslas, kā arī sarkanās līnijas topogrāfiskajā plānā attēlo pēc zemes kadastra materiāliem, aizsargjoslas un īpaši aizsargājamās teritorijas - pēc teritoriālplānojuma materiāliem.

37. Apvidū skaidri izteiktu situāciju kontūru attēlošanas kļūda topogrāfiskajā plānā attiecībā pret uzmērīšanas tīkla tuvākajiem punktiem nedrīkst pārsniegt 0,4 mm, bet neskaidri nosakāmu situāciju kontūru attēlošanas kļūda - 0,7 mm sastādāmā plāna mērogā. Precīzi nosakāmu objektu augstuma kļūda nedrīkst pārsniegt 0,03 m, bet dabīgā reljefa punktu kļūda - 1/3- 1/2 no reljefa griezuma augstuma.

38. Atkarībā no zemes lietošanas veida mazākā kontūra, ko attēlo plānā, saimnieciski izmantojamai zemei ir 20 mm2, pārējām zemēm - 50 mm2. Uzmērot ēkas, cokola arhitektoniskos izvirzījumus attēlo, ja tie plānā ir lielāki par 0,5 mm.

39. Lietotajām topogrāfiskās uzmērīšanas metodēm un instrumentiem jānodrošina šī būvnormatīva 37.punktā noteiktā precizitāte. Topogrāfisko plānu var veidot, pamatojoties uz:
    39.1. tahimetrisko uzmērīšanu;
    39.2. aerofotouzmērīšanu;
    39.3. stereotopogrāfisko uzmērīšanu;
    39.4. esošo plānu skenēšanu un digitalizēšanu;
    39.5. agrāko uzmērījumu korektūru.

    Piezīme. Izmantojot esošos grafiskos plānus, sastādāmā plāna mērogs nedrīkst būt lielāks par izmantojamā plāna mērogu.
    Būvi uzmēra pa perimetru cokola līmenī. Ēkām uzmēra arī lielākā perimetra projekciju uz zemes. Ēkām topogrāfiskajā plānā norāda sienu materiālu un stāvu skaitu, bet mērogā 1:500- 1:2000 - arī mājas numuru (pēc adreses).

41. Autoceļu aprīkojumam mērogā 1:500 un 1:1000 norāda kilometru stabus un piketa stabiņus, bet mērogā 1:2000, 1:5000 un 1:10000 - tikai kilometru stabus.

42. Upēm, strautiem, kanāliem un grāvjiem uzmēra abus krastus, ja topogrāfiskajā plānā tie attēlojami platāki par 3 mm, vai uzmēra tikai viduslīniju, ja plānā tie attēlojami 3 mm platumā vai šaurāki. Ūdenslīmeņa atzīmei norāda mērīšanas datumu.

43. Atsevišķi augošus kokus uzmēra visos topogrāfiskā plāna mērogos. Atsevišķus kokus parkos un mežu masīvos uzmēra tikai pēc pasūtītāja īpaša uzdevuma.

44. Apvidus dabīgo reljefu topogrāfiskajā plānā attēlo ar horizontālēm un augstuma atzīmēm, kā arī ar speciāliem apzīmējumiem. Reljefa griezuma augstumu - 0,25 m, 0,5 m vai 1,0 m - nosaka pasūtītājs. Topogrāfiskajā plānā augstuma atzīmes norāda reljefa raksturīgākajām vietām: uzbērumiem, tiltiem, aizsprostiem, akām un citiem objektiem. Plānā, kura mērogs ir 1:500 vai 1:1000, augstuma atzīmes norāda dzelzceļa sliedēm, atbalsta sienām, betonētām teknēm, nostiprinātu nogāžu augšējai un apakšējai malai un pie ēku stūriem. Ceļiem augstuma atzīmes norāda šķērsprofila veidā. Pāri ēkām, ielām un laukumiem ar segumu horizontāles neizvelk. Izrakņātas vietas, izgāztuves, karjerus un citus objektus raksturo ar atsevišķām augstuma atzīmēm bez horizontāļu izvilkšanas. Blīvi apbūvētās teritorijās, noplanētos laukumos un dzelzceļa staciju mezglos reljefu raksturo tikai ar augstuma atzīmēm.

45. Virszemes komunikācijas uzmēra vienlaikus ar topogrāfisko uzmērīšanu. Nosaka komunikāciju nozīmi, cauruļu skaitu uz balstiem, balstu materiālu un cauruļu diametru. Topogrāfiskajā plānā, kura mērogs ir 1:500- 1:2000, parāda visus augstsprieguma, zemsprieguma un sakaru līniju stabus, bet mērogā 1:5000 un 1:10000 - tikai augstsprieguma elektropārvades līniju stabus un zemsprieguma elektropārvades līniju pagrieziena stabus. Elektrolīniju un sakaru līniju vadu skaitu, kabeļu skaitu un marku, balstu izmērus, augstumu un numurus, vadu izvietojumu uz balstiem un vadu augstumu starp balstiem nosaka pēc pasūtītāja īpaša uzdevuma.

46. Topogrāfiskajā plānā norāda apdzīvoto vietu, ceļu, ielu, māju, upju, ezeru, avotu, purvu, kalnu un citu ģeogrāfisko objektu nosaukumus.

47. Topogrāfiskajā plānā, kura mērogs ir 1:2000, 1:5000 vai 1:10000, var nenorādīt:
    47.1. nedzīvojamās ēkas, kuru plānā attēlotais laukums nepārsniedz 2 mm²;
    47.2. iekškvartālu celiņus, kuru platums plānā ir mazāks par 1 mm;
    47.3. koka žogus un dzīvžogus, kas ir zemāki par 1,0 m;
    47.4. apakšzemes komunikācijas pilsētās un rūpnieciskajos objektos.

48. Topogrāfisko plānu sastāda uz karšu lapām, kuru loga izmērs ir 50 ´ 50 cm un koordinātu tīkla solis - 10 cm. Lapu robežojošo līniju koordinātu (metros) dalījums ar lapas mēroga saucēju ir vesels skaitlis vai puse no vesela skaitļa. Apvidus objektus plānos attēlo ar topogrāfiskajiem apzīmējumiem. Ja nepieciešams, apzīmējumus papildina ar paskaidrojošu tekstu.

2.4. Apakšzemes komunikāciju uzmērīšana

49. Saskaņā ar tehnisko uzdevumu uzmēra šādas apakšzemes komunikācijas:
    49.1. ūdensvadus;
    49.2. kanalizāciju;
    49.3. siltumtrases;
    49.4. gāzes un naftas vadus;
    49.5. telefona kanalizāciju un kabeļus;
    49.6. elektrības kabeļus;
    49.7. rūpnieciskas nozīmes cauruļvadus;
    49.8. meliorācijas tīkla apakšzemes būves.

50. Par atbalsta punktiem apakšzemes komunikāciju uzmērīšanai izmanto uzmērīšanas pamatojuma punktus, koordinētas pazemes komunikāciju virszemes būves un citas koordinētas situācijas kontūras. Komunikāciju uzmērīšanas kļūda attiecībā uz minētajiem objektiem nedrīkst pārsniegt 0,15 m.

51. Apakšzemes komunikāciju uzmērīšanas darbi ir:
    51.1. komunikāciju apsekošana skatakās un skatrakumos;
    51.2. komunikāciju virszemes izeju horizontālā un vertikālā piesaiste;
    51.3. komunikāciju meklēšana ar kabeļu un cauruļvadu meklētājiem;
    51.4. plāna sastādīšana un saskaņošana ar apakšzemes komunikāciju ekspluatētājiem.

    Piezīme. Komunikāciju attēlošanai plānos izmanto iepriekšējos gados uzmērītos plānus, kā arī shēmas un aprakstus, kas glabājas pie apakšzemes komunikāciju ekspluatētājiem.

52. Apsekojot apakšzemes komunikācijas skatakās un skatrakumos, noskaidro komunikāciju veidu, cauruļu skaitu un diametru, ūdens tecēšanas virzienu, komunikāciju ieejas ēkās un izejas no tām.

53. Skatakās un kamerās ar līmetņošanas metodi nosaka:
    53.1. teknes atzīmes - pašteces tīklos;
    53.2. akas dibena, ieejas un izejas cauruļu tekņu atzīmes - nosēdakās;
    53.3. caurules augšas atzīmes - spiedvados;
    53.4. caurules augšas un apakšas atzīmes - kolektoros un kanālos;
    53.5. kabeļu bloka augšas atzīmes - telefona kanalizācijā.

54. Skatakas un kameras attēlo plānā, ja to aizņemtais laukums dabā ir lielāks par 4 m2 (plāna mērogā 1:500) vai 9 m2 (plāna mērogā 1:1000). Pārējos gadījumos tās attēlo ar ārpusmēroga topogrāfiskajiem apzīmējumiem.

55. Skatrakumus atļauts ierīkot tikai saskaņā ar apakšzemes komunikāciju ekspluatētāja atļauju un tā pārstāvja klātbūtnē. Pieslēgšanās kabeļiem ar impulsu ģeneratoru atļauta tikai ekspluatētāja pārstāvjiem.

2.5. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes speciālie darbi

56. Speciālie ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes darbi ir:
    56.1. ūdenstilpju gultnes mērījumi;
    56.2. būvju vertikālo un horizontālo deformāciju mērījumi;
    56.3. būvju virszemes daļu vertikālā un horizontālā uzmērīšana;
    56.4. trasēšana;
    56.5. dzelzceļa mezglu uzmērīšana;
    56.6. ģeotehniskās izpētes izstrādņu piesaiste.

57. Rezultātu precizitāti nosaka tehniskais uzdevums un attiecīgās nozares tehniskie noteikumi.

58. Ūdenstilpju gultnes mērījumi ietver:
    58.1. uzmērīšanas tīkla izveidošanu;
    58.2. krasta joslas uzmērīšanu;
    58.3. dziļumu mērīšanas punktu horizontālo uzmērīšanu;
    58.4. dziļumu mērīšanu.

59. Dziļumu mēra šķērsām ūdenstilpei. Attālumus starp virzienu un dziļuma mērījumu punktiem nosaka pasūtītāja uzdevums. Augstuma griezumu starp izobatām pieņem analogu piekrastes augstuma griezumam starp horizontālēm. Dziļuma mērīšanas precizitāti nosaka pasūtītājs.

60. Būvju deformāciju mēra attiecībā pret speciāli izveidota vertikālā vai horizontālā tīkla atbalsta punktiem, kuru precizitāte ir vismaz par kārtu augstāka nekā iespējamie deformācijas lielumi. Nepieciešami vismaz trīs pamatojuma punkti. Speciāli izveidoto tīklu piesaista valsts ģeodēziskajam tīklam. Deformāciju mērīšanas precizitāti, periodiskumu un ilgumu pasūtītājs nosaka atkarībā no deformācijas lieluma un rakstura, no būvniecības sākuma un beigu termiņiem, kā arī no nepieciešamības veikt mērījumus būves ekspluatācijas laikā.

61. Trasēšanas darbi ietver:
    61.1. trases uzmērīšanas gājiena izveidi pa trases asi un reperu ierīkošanu;
    61.2. joslas topogrāfisko uzmērīšanu;
    61.3. pagrieziena punktu, piketu un līkņu elementu nostiprināšanu;
    61.4. garenprofilu un šķērsprofilu līmetņošanu.

    Piezīme. Veicot trasēšanas darbus neapbūvētās teritorijās, ar pagaidu zīmēm nostiprina trases sākuma, beigu un pagrieziena punktus. Taisnos posmos minētie punkti jānostiprina redzamības attālumā, bet ne retāk kā ik pēc viena kilometra. Apbūvētās teritorijās trasi nenostiprina, bet piesaista situācijas elementiem.

3. Ģeotehniskā izpēte

3.1. Vispārīgās prasības

        Ģeotehniskā izpēte ir būvprojektēšanas sastāvdaļa, kas būves projektēšanas, būvniecības un ekspluatācijas laikā ar ģeoloģijas nozaru (piemēram, inženierģeoloģijas, ģeofizikas, hidroģeoloģijas), grunšu mehānikas un būvmehānikas metodēm, galvenokārt ievērojot būves un vides mijiedarbību, nosaka nepieciešamos būvlaukuma grunts un hidroģeoloģisko apstākļu raksturlielumus, prognozē to pārmaiņas un pārmaiņu ietekmi uz būvi. Ģeotehniskās izpētes uzdevums - apkopot attiecīgos raksturlielumus, lai garantētu būves drošumu, ievērojot optimālu būvresursu un ekoresursu patēriņu.

63. Ģeotehniskā izpēte ietver apbūvei paredzētā laukuma un tā apkārtnes reljefa, ģeomorfoloģisko un hidroģeoloģisko apstākļu, ģeoloģiskās uzbūves un grunšu fizikālo un mehānisko īpašību izpēti, kā arī piesārņojuma un iespējamo ģeoloģisko procesu izpēti, kuri var ietekmēt projektējamā objekta būvniecības un ekspluatācijas apstākļus.

64. Ģeotehniskā izpēte sastāv no šādiem posmiem:
    64.1. apsekošana un izpēte skiču projektam;
    64.2. izpēte tehniskajam projektam;
    64.3. ģeotehniskā uzraudzība.

65. Ģeotehniskajā izpētē ietver:
    65.1. iepriekšējo gadu izpētes materiālu savākšanu, apkopošanu un analīzi;
    65.2. ģeotehnisko izstrādņu ierīkošanu;
    65.3. ģeotehnisko izpēti ar lauka metodēm (3., 4. un 5.pielikums);
    65.4. esošo būvju pamatu un grunts pamatnes apsekošanu un izpēti;
    65.5. grunts un ūdens laboratorijas analīžu metožu izvēli un laboratorijas analīžu veikšanu;
    65.6. iegūto materiālu apstrādi un analīzi.

66. Iepriekšējos gados būvlaukumā un tā apkārtnē veiktās ģeotehniskās, hidroģeoloģiskās, ģeoloģiskās un citas izpētes materiālu analīze nepieciešama jebkurā būvprojektēšanas stadijā.

67. Ģeotehniskās izstrādnes (piemēram, urbumus, skatrakumus, atsegumus) ierīko šādiem mērķiem:
    67.1. būvlaukuma ģeoloģiskās uzbūves un hidroģeoloģisko apstākļu noteikšanai un precizēšanai, kā arī grunšu fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai;
    67.2. grunts un ūdens paraugu ņemšanai;
    67.3. ģeotehniskajai, hidroģeoloģiskajai un ģeofizikālajai izpētei ar lauka metodēm;
    67.4. monitoringam;
    67.5. ģeoloģisko procesu izpētei un izplatības zonu noteikšanai.

68. Ģeotehnisko izstrādņu veidu, izvietojumu un ierīkošanas tehnoloģiju nosaka atbilstoši izpētes mērķim un pētāmās teritorijas ģeoloģiskās uzbūves īpatnībām (piemēram, grunts litoloģiskajam sastāvam, ieguluma dziļumam, mitrumam) (6.pielikums). Ģeotehnisko izstrādņu veidam un izvietojumam jānodrošina visa nepieciešamā ģeotehniskā informācija būves projektēšanai, būvniecībai un ekspluatācijai.

69. Urbuma diametram, dziļumam un ierīkošanas tehnoloģijai jānodrošina paraugu ņemšana laboratorijas analīzēm un pētījumu veikšana ar lauka metodēm atbilstoši standartiem.

70. Lai novērstu grunts un zemes dzīļu piesārņošanu un iespējamo ģeoloģisko procesu attīstību, ģeotehniskās izstrādnes pēc darbu veikšanas likvidē, aizberot un pieblietējot vai tamponējot ar mālu vai cementa javu (izņemot urbumus, ko atstāj pazemes ūdeņu monitoringam un citām vajadzībām).

71. Ģeotehniskās izpētes lauka metodes lieto šādos gadījumos:
    71.1. grunts fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai;
    71.2. ģeotehniskā griezuma sadalīšanai ģeotehniskajos elementos;
    71.3. iespējamo ģeoloģisko procesu aktivitātes izpētei;
    71.4. pāļu iegremdēšanas iespēju un pāļu nestspējas noteikšanai;
    71.5. citu ģeotehnisko parametru noteikšanai atkarībā no būvprojektēšanas stadijas, būves ģeotehniskās kategorijas (7.pielikums) un būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpes (8.pielikums).

72. Grunts fizikālās un mehāniskās īpašības ar statisko un dinamisko zondēšanu nosaka atbilstoši šī būvnormatīva 4.pielikumam.

73. Ja nepieciešams, veic papildu pētījumus ar īpašām ģeotehniskās izpētes lauka metodēm (piemēram, poru spiediena mērīšana, iskimetrija, dilatometrija, grunts horizontālā spiediena mērīšana, rotācijas (svara) zondēšana).

74. Pāļu nestspējas noteikšanai izmanto galvenokārt statisko zondēšanu. Ja nepieciešams, pāļu nestspēju pārbauda ar statisko un dinamisko slodzi.

75. Ģeofizikālās metodes ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un tās var lietot katrā būvprojektēšanas stadijā šādos gadījumos:
    75.1. grunts masīva ģeoloģiskās uzbūves izpētei;
    75.2. hidroģeoloģisko apstākļu izpētei;
    75.3. ģeoloģisko procesu izpētei un to izplatības noteikšanai;
    75.4. pazemes komunikāciju raksturlielumu un tehniskā stāvokļa noteikšanai;
    75.5. grunts korozijas aktivitātes un klaidstrāvu intensitātes noteikšanai.

    Piezīme. Ģeofizikālās metodes un to modifikācijas izvēlas atkarībā no noteiktajiem uzdevumiem, un pētījumu interpretācijai izmanto kontrolmetodes (piemēram, urbšanu, zondēšanu, laboratorijas darbus).

76. Hidroģeoloģiskā izpēte ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un to veic, lai noteiktu:
    76.1. pazemes ūdenslīmeņus būvlaukumā;
    76.2. to grunšu ieguluma apstākļus un izplatību, kuras veido ūdeni saturošus un ūdeni vāji caurlaidīgus slāņus;
    76.3. aerācijas zonas grunts sastāvu, filtrācijas spēju, ūdens atdevi, līmeņu svārstību amplitūdu un citas īpašības;
    76.4. ūdens horizontu īpatnības (piemēram, resursu papildināšanas un ūdens noplūdes apstākļi, pazemes ūdeņu plūsmas virziens un ātrums, ūdenslīmeņa sezonālās svārstības, ūdens horizontu hidrauliskā mijiedarbība un saistība ar virszemes ūdeņiem) un to ietekmi uz būvi;
    76.5. tehnogēno faktoru ietekmi uz hidroģeoloģisko apstākļu maiņu;
    76.6. būvlaukuma ūdeņu ķīmisko sastāvu un tā ietekmi uz būves pazemes konstrukcijām (9.pielikums);
    76.7. ūdens agresīvās iedarbības ietekmi uz ģeoloģisko procesu (piemēram, karsta, ķīmiskās sufozijas) attīstību.

77. Galvenie hidroģeoloģiskie raksturlielumi un to noteikšanas metodes norādītas šī būvnormatīva 10.pielikumā.

78. Ūdens paraugus ņem, iekonservē, transportē un analizē atbilstoši standartiem.

79. Ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa ir monitorings, kas nepieciešams tādu procesu izpētei, kuri var ietekmēt būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā:
    79.1. bīstamu ģeoloģisko procesu (piemēram, karsta, abrāzijas, noslīdeņu, nobrukumu, kā arī upju, ezeru un ūdenskrātuvju krastu pārveidošanās) attīstības novērošanai un izvērtēšanai;
    79.2. teritorijas pārmitrināšanās, būvlaukuma deformācijas un sēšanās procesu noskaidrošanai;
    79.3. pazemes ūdenslīmeņu svārstību un ķīmiskā sastāva izmaiņu noteikšanai;
    79.4. grunts īpašību izmaiņu novērošanai;
    79.5. būvju pamatu sēšanās un konstrukciju deformāciju iemeslu noskaidrošanai.

    Piezīme. Monitoringa ilgums ir atkarīgs no būvniecības un ekspluatācijas prasībām un attiecīgo procesu rakstura.

80. Vienlaikus ar ģeotehniskās izpētes lauka darbiem veic rezultātu iepriekšēju apstrādi (piemēram, ģeotehnisko griezumu zīmēšanu, nepieciešamo aprēķinu veikšanu), lai kontrolētu ģeotehniskās izpētes kvalitāti un, ja nepieciešams, operatīvi koriģētu darba programmu.

81. Laboratorijas darbus grunts izpētei veic atbilstoši spēkā esošajiem standartiem, lai noteiktu grunts fizikālās un mehāniskās īpašības. Laboratorijas darbu veidu izvēlas atkarībā no būvprojektēšanas stadijas, būves iedarbības uz grunti un no grunts veida un stāvokļa. Ja nepieciešams, veic grunts papildu analīzes, kuru metodika nav reglamentēta normatīvajos dokumentos (piemēram, grunts īpašību pārbaudi attiecībā uz dinamiskām iedarbībām).

82. Pēc ģeotehniskās izpētes lauka darbu un laboratorijas darbu pabeigšanas iegūtos materiālus apstrādā un apkopo tehniskajā pārskatā saskaņā ar šī būvnormatīva 16.punktu un 1.pielikumu.

3.2. Ģeotehniskā izpēte skiču projektam

83. Ģeotehniskā izpēte skiču projektam pamatojas uz iepriekšējo pētījumu (piemēram, ģeotehnisko, ģeoloģisko, hidroģeoloģisko) rezultātiem un papildu izpētes darbiem.

84. Ģeotehniskā izpēte skiču projektam nodrošina:
    84.1. laukuma (teritorijas) sadalījumu pēc grunts ģeotehniskajām īpašībām un piemērotības dažādiem pamatu veidiem;
    84.2. pazemes ūdeņu ieguluma dziļuma un agresīvās iedarbības uz betona konstrukcijām noteikšanu;
    84.3. būvniecībai bīstamo apstākļu vai riska zonu noteikšanu.

85. Laukuma (teritorijas) raksturojumu papildina ar šādām ziņām:
    85.1. pamatu veidi un to ierīkošanas tehnoloģija līdzīgos ģeotehniskajos apstākļos;
    85.2. ieteicamie inženieraizsardzības pasākumi būvniecības un ekspluatācijas laikā.

3.3. Ģeotehniskā izpēte tehniskajam projektam

86. Tehniskā projekta izstrādāšanai nepieciešamo ģeotehnisko informāciju nodrošina, veicot attiecīgā būvlaukuma vai trases ģeotehnisko apstākļu detālu izpēti.

87. Veicot ģeotehnisko izpēti, izstrādnes pēc iespējas izvieto pa būvju kontūrām un ass līnijām, kā arī vietās, kur mainās būves augstums, slodzes un prognozētais pamatu veids un dziļums.

88. Ģeotehnisko izstrādņu dziļumu un attālumu starp tām nosaka atbilstoši būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpei, projektējamo būvju ģeotehniskajai kategorijai, jutīgumam pret nevienmērīgu sēšanos un prognozētā būvju pamatu veida.

89. Ģeotehnisko izstrādņu skaitam, dziļumam un izvietojumam jānodrošina grunts veidu noteikšana vērsumā un griezumā, kā arī karsta, noslīdeņu un citu ģeoloģisko procesu iespējamās izplatības noteikšana.

90. Grunts veidu un ģeotehnisko īpašību noteikšana ar lauka vai laboratorijas metodēm veicama tādā apjomā, lai nodrošinātu grunts fizikālo un mehānisko īpašību normatīvo un aplēses raksturlielumu iegūšanu nepieciešamajā nodrošinājuma pakāpē. Grunts stiprības un deformācijas īpašību noteikšana ir sistēmas "pamats- pamatne" savstarpējās iedarbes modelēšana, kuru veicot ievēro vispārējos fizikālo un mehānisko īpašību modelēšanas principus.

91. Nosakot granulometrisko sastāvu gruntīm, kas paredzētas hidromehanizētai izstrādei, frakciju sastāvu nosaka atbilstoši šos darbus reglamentējošo normatīvo dokumentu prasībām.

92. Grunts ģeotehniskās izpētes lauka metodes un izmēģinājumu apjomu nosaka, ievērojot ģeotehnisko apstākļu un būvju konstrukcijas sarežģītību. Ģeotehniskos izmēģinājumus veic izstrādņu tuvumā saskaņā ar standartiem. Izmēģinājumu skaitam jānodrošina pamatnes grunts fizikālo un mehānisko īpašību izpēte nepieciešamajā nodrošinājuma pakāpē.

93. Hidroģeoloģiskie pētījumi ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un tos veic, lai noteiktu pazemes un virszemes ūdeņu ietekmi uz būvi, nosakot:
    93.1. nesaistītas grunts filtrācijas īpašības;
    93.2. pazemes ūdenslīmeņu sezonālās izmaiņas;
    93.3. pazemes ūdeņu plūsmas virzienu, to barošanās, noplūdes un izplūdes apstākļus;
    93.4. pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu un agresivitāti pret būvju betona vai metāla konstrukcijām.

94. Projekta aprēķiniem (piemēram, ūdens pietece būvbedrēs un tranšejās, pazemes ūdenslīmeņu pazeminājuma noteikšana, pretfiltrācijas pasākumu izvērtēšana) un hidroģeoloģisko apstākļu izmaiņu paredzēšanai nepieciešamos hidroģeoloģiskos parametrus (piemēram, filtrācijas koeficientu, ūdens atdevi, ūdenslīmeņa svārstības) pēc iespējas nosaka ar izmēģinājumiem, veicot ūdens atsūknēšanu un infiltrāciju gruntī vai ilgstošus ūdens režīma novērojumus.

95. Filtrācijas izmēģinājumu veidus un skaitu nosaka atkarībā no būves veida un darba uzdevuma, kā arī no hidroģeoloģisko apstākļu sarežģītības un izpētes pakāpes. Vienkāršos apstākļos lieto ekspresatsūknēšanas metodi vai grunts piesātināšanu ar ūdeni, bet sarežģītos - urbumu grupas izmēģinājuma atsūknēšanas metodi. Izvēlētajai metodei jānodrošina prognozes pazemes ūdeņu ietekmei uz būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā.

96. Ķīmisko analīžu skaitam jābūt pietiekamam, lai raksturotu hidroķīmiskos apstākļus būvlaukumā, kā arī pazemes (virszemes) ūdeņu un būves konstrukciju saskares zonās.

97. Monitoringu veic, lai noteiktu pazemes un virszemes ūdeņu režīmu un iegūtu datus par bīstamu ģeoloģisku procesu iespējamo attīstību un iedarbību uz būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā. Novērojumu punktu skaitu un izvietojumu nosaka atkarībā no risināmo uzdevumu rakstura, teritorijas (laukuma) ģeotehnisko apstākļu sarežģītības un izpētes pakāpes. Novērojumu perioda ilgumam jānodrošina iespēja prognozēt attiecīgo procesu izmaiņas un to ietekmi uz būvi.

98. Ģeofizikālās metodes, ko lieto ģeotehniskajā izpētē (piemēram, radiokarotāža, elektriskā zondēšana, mikroseismika), papildina un konkretizē ģeotehnisko apstākļu un grunts parametru noteikšanu, korelējot tās ar citām metodēm.

3.4. Papildu prasības ģeotehniskajai izpētei būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām

99. Būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām paredzētās ģeotehniskās izpētes galvenais uzdevums ir noskaidrot ģeoloģiskās vides un grunts īpašību pārmaiņas, kas radušās būvju ekspluatācijas laikā, un prognozēt turpmākās pārmaiņas. Lai izpildītu minēto uzdevumu, noskaidro:
    99.1. teritorijas (laukuma) ģeotehnisko apstākļu pārmaiņas tehnogēno faktoru ietekmē;
    99.2. būves pamatnes grunts fizikālās un mehāniskās īpašības;
    99.3. būves deformāciju raksturu, to iemeslu un novēršanas iespējas.

100. Tehniskajā uzdevumā papildus šī būvnormatīva 11.punktā noteiktajām ziņām ietver:
    100.1. ziņas par novērotajām deformācijām;
    100.2. objekta ekspluatācijas tehnoloģiskos noteikumus (piemēram, esošās un paredzamās slodzes lielums uz būves pamatiem, notekūdeņu apjoms un sastāvs, drenāžas sistēmu veids un dziļums);
    100.3. ziņas par objektā notikušajām avārijām un atjaunošanas darbiem.

101. Ģeotehnisko izpēti būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām veic iespējamo tehnogēno faktoru ietekmes zonā. Minētajā gadījumā vispārīgās prasības ģeotehniskajai izpētei ir tādas pašas kā ģeotehniskajai izpētei, kas veicama jaunbūvēm attiecīgajā projektēšanas stadijā. Papildu prasības noteiktas 11.pielikumā. Ģeotehniskajai izpētei jānodrošina nepieciešamo datu ieguve būves esošo pamatu nesošās slodzes pārrēķinam, ja tiek veikta pamatu nostiprināšana vai tiek palielināta slodze, kā arī jaunu pamatu aprēķiniem.

102. Būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām veicamo lauka darbu un laboratorijas darbu metodikā ņem vērā esošo pamatu slodzi, grunts sablīvēšanos un stiprības paaugstināšanos būves pamatnē ekspluatācijas laikā.

103. Ja pēc būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas slodze uz būves pamatiem nepalielināsies, var veikt tikai būves pamatu un pamatnes grunts faktiskā stāvokļa izpēti un prognozēt pārmaiņas, ņemot vērā šī būvnormatīva 11.pielikumā noteikto. Pamatu izpētei veic šādus darbus:
    103.1. nosaka būves grunts pamatnes sastāvu un īpašības;
    103.2. pamatu uzmērīšanu;
    103.3. nosaka pamatu materiālu, tā stiprību un hidroizolācijas stāvokli.

104. Ja pēc būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas slodze uz būves pamatiem palielināsies, veic būves pamatu un pamatnes grunts detalizētu izpēti ar lauka un laboratorijas metodēm, modelējot sistēmas "pamats- pamatne" mijiedarbību. Būvju deformācijas konstatē vizuāli vai instrumentāli (ar ģeodēziskām metodēm). Deformāciju cēloņu noteikšanai lieto ģeotehniskās izpētes lauka un laboratorijas metodes.

105. Izstrādņu dziļumu pamatu nostiprināšanai nosaka atbilstoši slodzes zonas robežām rekonstruējamās vai atjaunojamās būves pamatnē un pamatnes grunts īpašībām. Uzbērto un vājo grunšu pilna griezuma atsegšana zem pamatiem ir obligāta, ja būvprojekta izstrādei ir nepieciešami šo grunšu raksturlielumi. Rievsienām, atbalstsienām un citiem norobežojumiem gruntī izstrādnes izvieto pēc iespējas pa to izbūves asi un dziļāk par šo norobežojumu ielikšanas dziļumu.

106. Izvēloties lauka darbu metodes un apjomus, kas veicami grunts deformācijas un stiprības raksturlielumu noteikšanai būves pamatnē, jāievēro pamatnes faktiskais un prognozējamais spriegumstāvoklis. Grunts sablīvējuma pakāpes un citu fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai, kā arī pāļu iegremdēšanas iespēju un dziļuma noteikšanai lieto statisko zondēšanu un citas metodes (piemēram, dinamisko zondēšanu un rotācijas zondēšanu).

107. Hidroģeoloģisko darbu sastāvu un apjomu nosaka atkarībā no tehniskajā uzdevumā dotajiem norādījumiem (piemēram, prognozētais pamatu tips un ierīkošanas veids, pagraba telpu nepieciešamība), hidroģeoloģisko apstākļu sarežģītības (piemēram, ūdens noteces iespējas, slapjo tehnoloģisko procesu sekas, pazemes ūdeņu agresīvā iedarbība uz pazemes konstrukcijām) un apbūves blīvuma. Ja nepieciešams pamatni nostiprināt ar šķīduma injekcijām, grunts filtrācijas īpašības nosaka ar lauka ekspresmetodēm (piemēram, īslaicīgu atsūknēšanu, grunts piesātināšanu ar smagiem šķidrumiem vai citām injekcijas apstākļus modelējošām metodēm) un laboratorijas metodēm.

108. Veicot pamatu un pamatņu apsekošanu un izpēti, kā arī likvidējot izstrādes, nedrīkst pieļaut pamatnes grunts ģeotehnisko īpašību pasliktināšanos (piemēram, grunts uzirdināšanu, sasaldēšanu, izmērcēšanu).

109. Ģeotehniskās izpētes pārskatam jāatbilst šī būvnormatīva 1.pielikumā noteiktajām prasībām. Pārskatā papildus iekļauj ziņas par esošo pamatu tehnisko stāvokli (pamatu konstrukciju, tipu un izmēriem), grunts fizikālajiem un mehāniskajiem raksturlielumiem ārpus pamatu robežām un pamatu ietekmes zonā, kā arī informāciju par būvniecības ietekmi uz ģeoloģisko vidi un apbūvi.

3.5. Papildu prasības ģeotehniskajai izpētei būvniecībai nelabvēlīgos grunts apstākļos

    3.5.1. Vājās gruntis

110. Par vājām gruntīm uzskatāmas dažādas ģenēzes zemas nestspējas un stipri deformējamas gruntis: kūdra, kūdraina grunts, dūņas, sapropelis, irdeni ezerkaļķi, plūstoši plastiska un plūstoša mālaina grunts, kā arī irdenas smiltis.

111. Vājām gruntīm ir šādas specifiskās īpatnības:
    111.1. liela porainība un dabiskais mitrums;
    111.2. zema slodžu izturība (stiprība) un ievērojama saspiežamība;
    111.3. ilgstoša konsolidēšanās, ja ir lielas deformācijas;
    111.4. grunts nosēšanās (rukums) tās izžūšanas laikā;
    111.5. jutīgums pret dinamisko iedarbību;
    111.6. izteikti nelineāra sakarība starp spriegumiem un deformācijām.

112. Galvenie vājas grunts īpašību raksturlielumi ir šādi:
    112.1. smilšu porainības koeficients ir lielāks par 0,8;
    112.2. organisko vielu saturs ir lielāks par 0,03;
    112.3. mālainām gruntīm plūstamības rādītājs ir lielāks par 0,75;
    112.4. konusa pretestība statiskajā zondēšanā ir mazāka par 2 MPa smilšu gruntīm un mazāka par 1 MPa mālainām gruntīm;
    112.5. deformācijas modulis ir mazāks par 6 MPa.

113. Vājo grunšu izplatības rajonos izpēti veic, lai noteiktu:
    113.1. būvju optimālo izvietojumu atkarībā no vājo grunšu izplatības, biezuma un īpašībām;
    113.2. grunts piemērotību dabīgai būvju pamatnei vai grunts maiņas veidu (piemēram, izņemšana, caururbe, apmainīšana ar citu grunti);
    113.3. būves pamatu veidu un konstrukciju;
    113.4. grunts izmantošanas iespējas apbūves laukuma sagatavošanai būvniecībai un teritorijas labiekārtošanai.

114. Vājo grunšu ģeotehniskajā izpētē iekļauj šādas atklātās vājo grunšu iegulas (piemēram, purvus, vecupes) raksturojošas papildziņas:
    114.1. ģeomorfoloģiskais tips;
    114.2. apūdeņošanas apstākļi un barošanās avoti;
    114.3. nogulumu, kā arī to pamatnē iegulošo minerālgrunšu sastāvs un īpašības.

115. Kūdraino un citu vājo grunšu īpašības (piemēram, mitrumu, blīvumu, konsistenci, organisko vielu saturu, kūdras sadalīšanās pakāpi, stiprības, saspiežamības, konsolidācijas raksturlielumus) nosaka saskaņā ar normatīvu prasībām. Ūdens piesātināto smilšaino grunšu dinamiskās noturības orientējošai noteikšanai līdz attiecīga Latvijas būvnormatīva apstiprināšanai var izmantot piemērojamo normatīvu sarakstā ietvertās metodes.

116. Ņemot vērā vājo grunšu jutīgumu un monolīto paraugu ņemšanas un transportēšanas grūtības, to izpēti pēc iespējas veic ar ģeotehniskajām lauka metodēm (piemēram, ar statisko zondēšanu, slogošanu, spārniņgriezi), korelējot minētās metodes ar paraugu pētījumiem laboratorijā.

117. Transportējot vājo grunšu paraugus, nedrīkst pieļaut to satricināšanu, sasalšanu un izžūšanu (mitruma zudumus).

118. Izmēģinājumus grunts stiprības un deformācijas noteikšanai veic, ievērojot dabisko un prognozēto sprieguma stāvokli būvniecības un ekspluatācijas laikā.

    3.5.2. Eluviālās gruntis

119. Par eluviālām uzskatāmas gruntis, kas veidojušās, sadēdot pirmskvartāra iežiem, un zaudējušas stingrās struktūrsaites un iepriekšējās īpašības. Raksturojot eluviālās gruntis, to izplatības laukumos un ģeoloģiskajā griezumā nodala drupveida, dispersās un dēdēšanas zonas.

120. Lauka izpētes darbos grunts ģeotehnisko griezumu sastādīšanai un monolīto paraugu ņemšanai no eluviālām gruntīm daļēji izmanto skatrakumus.

121. Eluviālo grunšu un dēdēšanas zonu nodalīšanai, kā arī cieto iežu virsmas noteikšanai papildus lieto ģeofizikālās metodes.

122. Eluviālo grunšu dažādu sadēdēšanas pakāpju noteikšanai paredzētās izstrādnes izvieto pēc iespējas būves kontūrās.

123. Attālumus starp izstrādnēm nosaka atkarībā no ģeotehnisko apstākļu sarežģītības un no būves ģeotehniskās kategorijas.

124. Laboratorijas izmēģinājumos papildus nosaka šādus specifiskus raksturlielumus:
    124.1. attiecīgās frakcijas sadēdēšanas pakāpi, ja eluviālā gruntī ir vairāk nekā 30 % rupju iežu drupu;
    124.2. sadēdēšanas koeficientu, ko nosaka ar drupu materiāla dilstamības pārbaudi rotējošā cilindrā;
    124.3. grunts pretestību aksiālā spiedē gaissausā un ūdens piesātinātā stāvoklī, kā arī bīdes pretestību aizpildījuma gruntīm.

125. Nozīmīgās būvēs eluviālo grunšu deformācijas un stiprības raksturlielumus nosaka ar lauka metodēm (piemēram, izmēģinājumos ar slogošanu, presiometriem, grunts bīdes pārbaudēm "in situ").

126. Eluviālo grunšu ģeotehniskās izpētes pārskatā papildus šī būvnormatīva 1.pielikumā noteiktajam sniedz šādas ziņas:
    126.1. eluviālo grunšu izplatība, biezums, sastāvs un īpašības;
    126.2. sedzošā un cilmieža ieguluma veids, sastāvs un īpašības;
    126.3. sadēdējušās grunts kūkumošanos un sufozijas īpašības;
    126.4. sadalīšana ģeotehniskajos elementos pēc sadēdēšanas pakāpes un citām īpašībām (piemēram, sastāvs, blīvums, mitrums, ķīmiskā un mehāniskā izturība, izturība pret izskalošanu).

    3.5.3. Mākslīgās gruntis

127. Par mākslīgām gruntīm uzskatāmas sabērtās, uzskalotās un pārraktās gruntis, kā arī ar dažādām metodēm stiprinātas un sablīvētas dabīgās gruntis. Lai precizētu ģeotehniskos apstākļus un to ietekmē notikušās grunts izmaiņas, vājo grunšu izplatības rajonos izpēti veic pirms un pēc būvlaukuma labiekārtošanas un zemes virsmas līmeņa pacelšanas ar uzskalošanu vai grunts uzbēršanu.

128. Mākslīgo grunšu izplatības rajonos, ja teritorija izveidota ar plānveida grunts uzskalošanu vai sabēršanu, kā arī būvlaukumos, kur dabīgās gruntis mākslīgi uzlabotas (piemēram, ar blietēšanu, norullēšanu, nosusināšanu), visās projektēšanas stadijās izpēti veic atbilstoši šī būvnormatīva prasībām.

129. Grunts sabērtuvēs, kā arī rūpniecisko un sadzīves atkritumu izgāztuvēs, kurām raksturīgs liels sabērto grunšu mainīgums un organisko un toksisko vielu un sadzīves atkritumu ieslēgumi, izpēte veicama atbilstoši būvju III ģeotehniskajai kategorijai.

130. Izpētes laikā noskaidro un tehniskajā pārskatā iekļauj šādu informāciju:
    130.1. mākslīgo grunšu veidošanas apstākļi (sabēršana, uzskalošana, plānveida izveidošana vai sadzīves atkritumu izgāztuves) un ilgums;
    130.2. mākslīgo grunšu izplatība, iegulums, uzbūve, sastāvs un īpašības;
    130.3. grunts fizikālo un mehānisko īpašību izmaiņas tās izplatības zonā;
    130.4. mākslīgo grunšu piesārņotība ar ķīmiskās, metalurģiskās vai citas rūpniecības nozares atkritumiem, kas satur ūdenī šķīstošas un videi bīstamas toksiskas vielas;
    130.5. pieredze un ieteikumi, izmantojot mākslīgās gruntis būvju pamatnei.

131. Mākslīgo grunšu saguluma viendabīgumu un īpašību izmaiņas nosaka ar zondēšanu un citām izpētes metodēm.

Piezīme. Ja nepieciešams, precizē mākslīgo grunšu konsolidācijas norisi un iespējamo izmaiņu prognozi būvniecības un ekspluatācijas laikā, pamatojoties uz laboratorijas izmēģinājumiem, režīma novērojumiem un citiem pētījumiem.

132. Izstrādņu dziļumu mākslīgo grunšu izpētei nosaka atkarībā no slāņa biezuma un izraisītā sprieguma iespējamās izplatības zonas raksturlielumiem. Attālumus starp ģeotehniskajām izstrādnēm nosaka, ņemot vērā grunšu sastāva un īpašību mainīgumu.

3.6. Prasības ģeotehniskajai izpētei ģeoloģisko procesu izplatības rajonos

    3.6.1. Vispārīgie norādījumi

133. Veicot ģeotehnisko izpēti būvniecības vajadzībām ģeoloģisko procesu izplatības rajonos, nepieciešama ģeoloģisko procesu detalizēta izpēte. Nevēlamas vai neatgriezeniskas sekas būvei var radīt:
    133.1. karsta procesi;
    133.2. nogāžu procesi;
    133.3. jūras, ezeru, upju un citu ūdenstilpju krastu pārveidošanās;
    133.4. teritorijas pārmitrināšanās un pārpurvošanās;
    133.5. eolie (vēja izraisītie) procesi;
    133.6. seismogēnie procesi (šī būvnormatīva 12.pielikums).

134. Pētot ģeoloģiskos procesus, nosaka attiecīgo procesu intensitāti, izpausmes veicinošos vai provocējošos faktorus un sniedz ieteikumus aizsardzībai pret to iespējamo nelabvēlīgo iedarbību.

    3.6.2. Karsta procesi

135. Karsta procesu izplatības rajonos nosaka:
    135.1. ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos, ģeomorfoloģiskos, hidroloģiskos un meteoroloģiskos apstākļus karsta izplatības iecirkņos;
    135.2. karsta izpausmes veidus, izplatību, intensitāti, attīstības vēsturi un likumsakarības;
    135.3. karsta formu (piemēram, kriteņu, piltuvju, grunts nosēšanās) iespējamo veidošanos būvlaukumā un tā tuvākajā apkārtnē;
    135.4. karsta procesu iespējamo aktivizēšanos dabisko un tehnogēno faktoru ietekmē būvniecības un ekspluatācijas laikā.

136. Karsta procesu izplatība norādīta šī būvnormatīva 13.pielikumā.

137. Karsta procesu izpētē iekļauj:
    137.1. skiču projekta stadijā - būvlaukuma un tā tuvākās apkārtnes apsekošanu, karsta procesu izpēti ar ģeofizikālām, hidroķīmiskām u.tml. metodēm, lai noteiktu karsta procesu izplatību vērsumā un griezumā un novērtētu ūdens agresīvās iedarbības pakāpi uz karbonātiežiem un ģipsi saturošajiem iežiem;
    137.2. tehniskā projekta stadijā - būvlaukuma un tā tuvākās apkārtnes raksturojumu pēc stabilitātes un karsta procesu iespējamības pakāpes būvlaukumā.

    Piezīme. Ja projektēšanu veic tikai vienā stadijā, izpētē iekļauj skiču projekta stadijā un tehniskā projekta stadijā veicamos darbus.

138. Lai raksturotu būvlaukumu, nepieciešams precizēt un izpētīt:
    138.1. esošo būvju deformācijas;
    138.2. esošās virszemes ūdeņu uzsūkšanas zonas;
    138.3. pazemes karsta vietas un formas (piemēram, kavernas, grunts izšķīdināšanas zonas, grunts nobrukumus);
    138.4. karsta procesiem pakļauto iežu un tos sedzošo iežu saguluma apstākļus, fizikālās un mehāniskās īpašības;
    138.5. karsta attīstību ietekmējošos hidroģeoloģiskos apstākļus: iežu sastāva īpašības, ūdenslīmeņu režīmu, tā ķīmiskā sastāva režīmu, ūdens agresivitātes pakāpi (arī agresivitātes pakāpi pret ģipsi), pazemes ūdeņu barošanās un izplūdes apstākļus, plūsmas virzienu, pazemes un virsūdeņu savstarpējo mijiedarbību.

139. Atbilstoši veiktajai izpētei:
    139.1. sniedz ziņas par karsta procesu izplatību un intensitāti, kā arī to nelabvēlīgās ietekmes uz apbūvi novērtējumu;
    139.2. veic karsta procesiem pakļautā būvlaukuma un tā apkārtnes tipizāciju būvniecības vajadzībām saskaņā ar šī būvnormatīva 1.tabulu;
    139.3. prognozē iespējamās dabisko apstākļu izmaiņas un karsta procesu aktivizāciju būves būvniecības un ekspluatācijas laikā, kā arī iesaka pretkarsta pasākumus.

 1. tabula

Karsta procesu izplatības teritoriju klasifikācija atkarībā no teritorijas stabilitātes

 

140. Karsta procesu izplatības teritoriju ģeotehniskajai izpētei maksimāli izmanto ģeofizikālās metodes (piemēram, vertikālo elektrisko zondēšanu, radiolokāciju).

141. Grunts filtrācijas īpašības, filtrācijas ātrumu, kā arī paaugstinātas ūdenscaurlaidības zonas nosaka, izmantojot hidroģeoloģiskās izpētes lauka metodes (piemēram, urbumu grupu atsūknēšanu, ieliešanu, indikāciju).

142. Ja nepieciešams, veic stacionārus ūdenslīmeņu un hidroģeoķīmiskā režīma, kā arī būvju pamatu un zemes virsmas deformāciju novērojumus.

143. Veicot ģeotehnisko izpēti karsta procesiem pakļautajā teritorijā, stingri ievēro vides aizsardzības noteikumus. Ņemot vērā, ka urbšana un atsūknēšana var veicināt karsta procesu aktivizāciju, urbumu savlaicīga likvidēšana, izmantojot tamponāžu un cementāciju, ir obligāta.

    3.6.3. Nogāžu procesi

144. Veicot ģeotehnisko izpēti, nogāzēs, kur jau vērojamas vai ir iespējamas nogāžu procesu izpausmes (piemēram, noslīdeņi, nobrukumi), noskaidro:
    144.1. reljefa formu raksturu;
    144.2. nogāzi veidojošo iežu litoloģisko sastāvu, saguluma apstākļus, iespējamo vājāko zonu un slīdes virsmu pazīmes un citas īpašības;
    144.3. nokrišņu daudzumu, to infiltrāciju un noteci;
    144.4. pazemes ūdeņu līmeņu režīmu, izplūdes vietas un citus hidroģeoloģiskos apstākļus;
    144.5. nogāžu procesa izpausmes veidu;
    144.6. nogāžu procesiem pakļautā laukuma platību, pārvietojušās grunts apjomu un grunts pārvietošanās veidus;
    144.7. ģeoloģisko un hidroģeoloģisko apstākļu un tehnogēno faktoru ietekmi uz nogāžu procesu izpausmēm.

145. Izmantojot pētījumu rezultātus, veic nogāžu noturības aplēsi un nosaka nogāžu procesu iespējamo ietekmi uz būvi, kā arī sniedz ieteikumus par veicamajiem aizsardzības pasākumiem.

146. Veicot ģeotehnisko izpēti nogāžu procesiem pakļautajā teritorijā, stingri ievēro vides aizsardzības noteikumus. Ņemot vērā, ka veģetācijas segas iznīcināšana, delūvija kārtas noņemšana un ģeotehnisko izstrādņu ierīkošana var pastiprināt pazemes ūdeņu izplūdi un aktivizēt nogāžu procesus. Izstrādņu izvietojuma pamatošana, kā arī kvalitatīva likvidēšana ir obligāta.

    3.6.4. Jūras, ezeru, upju un citu ūdenskrātuvju krastu un gultņu pārveidošanās

147. Jūras, ezeru, upju un citu ūdenskrātuvju piekrastē būvju un būvlaukumu ģeotehnisko izpēti veic, lai noteiktu inženieraizsardzības pasākumus pret krasta un gultnes pārveidošanos abrāzijas, akumulācijas un erozijas dēļ.

148. Skiču projekta izstrādāšanai nepieciešami dati par:
    148.1. teritorijas ģeoloģisko uzbūvi un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem;
    148.2. krastu tipiem;
    148.3. esošajiem krastus un gultni pārveidojošiem procesiem.

149. Tehniskā projekta izstrādāšanai nepieciešami šādi detalizēti ģeotehniskās izpētes