Ozols – simbolisks un praktisks
Baltiem svēts koks ir ozols. Lai arī Jāņus svin daudzas tautas, tomēr latviešiem šis senais indoeiropiešu Pērkona koks ir daudz nozīmīgāks un tradīcijām bagātāks. Daudzās latviešu tautas dziesmas vien liecina, ka Jāņu saistība ar ozolu latviešiem ir cieša un senas jēgas pilna
Baltiem svēts koks ir ozols. Lai arī Jāņus svin daudzas tautas, tomēr latviešiem šis senais indoeiropiešu Pērkona koks ir daudz nozīmīgāks un tradīcijām bagātāks. Daudzās latviešu tautas dziesmas vien liecina, ka Jāņu saistība ar ozolu latviešiem ir cieša un senas jēgas pilna.
Ap ozolu notiek rituālas izdarības, meitas met vainagus ozolā, zīlējot nākotni, ozolam var arī ziedot. Turklāt pats Jānis sēž ozolā, jo ozols taču ir vīrietības simbols. Tas simbolizē Saules koku vai Pasaules koku, kas saista trīs pasaules – pazemi, zemi un debesis. Ozolu simboliski attēlo kā Austras koku.
Ļoti bieži latviešu tautasdziesmās Jānis sēž vārtu staba galā. Šajā ziņā Jānis ir kā senie Baltijas reģiona purvos atrastie koka elki ar divām sejām, kas raugās turp un atpakaļ reizē, vai seno romiešu Januss, kas gadumijā stāvēja laiku vārtos. (Staubergs Kārlis "Latviešu tautas paražas I)
Lasot Jāņu tautasdziesmas, bieži atrodami vārdu salikumi "kupls ozols pagalmā" vai "kupla liepa pagalmā". Tie jāsaprot kā saimnieks un saimniece, kas ir galvenie personāži Jāņos.
Kā saka koku tēlu un to semantikas analītiķe folklorā H. Erdmane, Līgo svētkos koku tēlu semantika jau sakņojas tautas kultūras mitoloģiskajos slāņos un senākajos priekšstatos par agrāri maģiskajiem auglības ritiem un svētkiem, aizsniedzoties līdz pat totēmiskiem reliktiem:
Es nelauzu liepas zaru,
Es jau pati liepa biju;
Ozoliņa zaru lauzu,
Man vajaga arājiņa.
Ap ozolu notiek rituālas izdarības, meitas met vainagus ozolā, zīlējot nākotni, ozolam var arī ziedot. Turklāt pats Jānis sēž ozolā, jo ozols taču ir vīrietības simbols. Tas simbolizē Saules koku vai Pasaules koku, kas saista trīs pasaules – pazemi, zemi un debesis. Ozolu simboliski attēlo kā Austras koku.
Ļoti bieži latviešu tautasdziesmās Jānis sēž vārtu staba galā. Šajā ziņā Jānis ir kā senie Baltijas reģiona purvos atrastie koka elki ar divām sejām, kas raugās turp un atpakaļ reizē, vai seno romiešu Januss, kas gadumijā stāvēja laiku vārtos. (Staubergs Kārlis "Latviešu tautas paražas I)
Lasot Jāņu tautasdziesmas, bieži atrodami vārdu salikumi "kupls ozols pagalmā" vai "kupla liepa pagalmā". Tie jāsaprot kā saimnieks un saimniece, kas ir galvenie personāži Jāņos.
Kā saka koku tēlu un to semantikas analītiķe folklorā H. Erdmane, Līgo svētkos koku tēlu semantika jau sakņojas tautas kultūras mitoloģiskajos slāņos un senākajos priekšstatos par agrāri maģiskajiem auglības ritiem un svētkiem, aizsniedzoties līdz pat totēmiskiem reliktiem:
Es nelauzu liepas zaru,
Es jau pati liepa biju;
Ozoliņa zaru lauzu,
Man vajaga arājiņa.