Par grozījumiem normatīvos un pašvaldību atbildību
Vairāk nekā 70% no kopēja būvju skaita mūsu valstī ir dzīvojamās mājas.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Mājokļu attīstības nodaļas vadītāja Ilze Oša:
Vairāk nekā 70% no kopēja būvju skaita mūsu valstī ir dzīvojamās mājas. Pašreiz mēs domājam par to, ka pašvaldību būvvaldēm vajadzētu uzņemties uzraudzības un kontroles funkcijas pār dzīvojamām ēkām ,un līdz ar to būs nepieciešams papildus finansējums. Līdz šim būvvaldes ir izdevušas būvatļaujas būvniecības, rekonstrukcijas, renovācijas projektiem.
Esam izstrādājuši MK Dzīvojamo māju tehniskās uzturēšanas noteikumu projektu, kuros paredzētas prasības gan māju uzturēšanai, apsekošanai, remontam, rekonstrukcijai, gan piemājas teritorijai, ēku komunikācijām, pārsegumiem, starpsienām, jumtiem, skaņas izolācijai, kā arī paredzēts vienots reģistrs vai mājas tehniskā pase, kurā tiktu atzīmēti visi galvenie mājas parametri, lai jebkurš, iegādājoties dzīvokli kadā no mājām, varētu palūgt mājas tehnisko pasi un gūt vispārēju priekšstatu par to.
Šobrīd spēku ir zaudējuši Latvijas Republikas Arhitektūras un Celtniecības ministrijas 1993.gadā apstiprinātie Namīpašumu sanitārās kopšanas noteikumi, Dzīvojamo māju tehniskās ekspluatācijas noteikumi un Dzīvojamo māju kapitālā un kārtējā remonta noteikumi. Pēc šiem noteikumiem var vadīties, bet obligāta un saistoša spēka tiem nav. Piemēram, Sanitārās kopšanas noteikumos minētas tādas reālajā dzīvē nepraktizētas lietas kā sniega kausēšana ar sniega kausētāju vai detalizētas normas, kā sētniekam būtu jāmazgā trepes. Plānojam, ka turpmāk šo noteikumu izstrādi uzticēsim Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, jo tā nav tā joma, kura būtu jāregulē Ministru kabineta līmenī, turklāt dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēs var vienoties par to, kā tiks veikta sanitārā kopšana, neatkarīgi no tā, vai to regulē kāds tiesību akts vai nē.
Plānojam, ka "Dzīvojamo māju kapitālā un kārtējā remonta noteikumus" un "Dzīvojamo māju tehniskās ekspluatācijas noteikumus" apvienosim vienā MK izdotā dokumentā, kas regulēs ēku tehnisko uzturēšanu .
Pēc likuma par pašvaldībām, vietējās pašvaldības dome var izdot savus saistošos noteikumus par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu. Vairākas pašvaldības, ieskaitot Rīgas, to arī dara.
Mājas šobrīd neatbilst mūsdienu siltumtehnisko normu prasībām, tāpēc vairs nepietiks ar normatīvu, kur būs teikts, ka mājai nepieciešams kārtējais vai kapitālais remonts. Tāpēc mēs strādājam pie "Daudzdzīvokļu māju renovācijas veicināšanas programmas", kuras ietvaros planojam, ka valsts varētu piedalīties to māju daļējā finansēšanā, kurās būs nepieciešama renovācija vai siltināšana. Būvnormatīvi neparedz , ka obligāti kaut kas būtu jāsiltina. Savukārt dzīvokļu īpašniekiem interese par siltināšanu ir maza. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nav obligāts pasākums un otrkārt, tāpēc, ka nav atbilstošas maksātspējas, jo tas maksā dārgi.
Vairāk nekā 70% no kopēja būvju skaita mūsu valstī ir dzīvojamās mājas. Pašreiz mēs domājam par to, ka pašvaldību būvvaldēm vajadzētu uzņemties uzraudzības un kontroles funkcijas pār dzīvojamām ēkām ,un līdz ar to būs nepieciešams papildus finansējums. Līdz šim būvvaldes ir izdevušas būvatļaujas būvniecības, rekonstrukcijas, renovācijas projektiem.
Esam izstrādājuši MK Dzīvojamo māju tehniskās uzturēšanas noteikumu projektu, kuros paredzētas prasības gan māju uzturēšanai, apsekošanai, remontam, rekonstrukcijai, gan piemājas teritorijai, ēku komunikācijām, pārsegumiem, starpsienām, jumtiem, skaņas izolācijai, kā arī paredzēts vienots reģistrs vai mājas tehniskā pase, kurā tiktu atzīmēti visi galvenie mājas parametri, lai jebkurš, iegādājoties dzīvokli kadā no mājām, varētu palūgt mājas tehnisko pasi un gūt vispārēju priekšstatu par to.
Šobrīd spēku ir zaudējuši Latvijas Republikas Arhitektūras un Celtniecības ministrijas 1993.gadā apstiprinātie Namīpašumu sanitārās kopšanas noteikumi, Dzīvojamo māju tehniskās ekspluatācijas noteikumi un Dzīvojamo māju kapitālā un kārtējā remonta noteikumi. Pēc šiem noteikumiem var vadīties, bet obligāta un saistoša spēka tiem nav. Piemēram, Sanitārās kopšanas noteikumos minētas tādas reālajā dzīvē nepraktizētas lietas kā sniega kausēšana ar sniega kausētāju vai detalizētas normas, kā sētniekam būtu jāmazgā trepes. Plānojam, ka turpmāk šo noteikumu izstrādi uzticēsim Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, jo tā nav tā joma, kura būtu jāregulē Ministru kabineta līmenī, turklāt dzīvokļu īpašnieku kopsapulcēs var vienoties par to, kā tiks veikta sanitārā kopšana, neatkarīgi no tā, vai to regulē kāds tiesību akts vai nē.
Plānojam, ka "Dzīvojamo māju kapitālā un kārtējā remonta noteikumus" un "Dzīvojamo māju tehniskās ekspluatācijas noteikumus" apvienosim vienā MK izdotā dokumentā, kas regulēs ēku tehnisko uzturēšanu .
Pēc likuma par pašvaldībām, vietējās pašvaldības dome var izdot savus saistošos noteikumus par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu. Vairākas pašvaldības, ieskaitot Rīgas, to arī dara.
Mājas šobrīd neatbilst mūsdienu siltumtehnisko normu prasībām, tāpēc vairs nepietiks ar normatīvu, kur būs teikts, ka mājai nepieciešams kārtējais vai kapitālais remonts. Tāpēc mēs strādājam pie "Daudzdzīvokļu māju renovācijas veicināšanas programmas", kuras ietvaros planojam, ka valsts varētu piedalīties to māju daļējā finansēšanā, kurās būs nepieciešama renovācija vai siltināšana. Būvnormatīvi neparedz , ka obligāti kaut kas būtu jāsiltina. Savukārt dzīvokļu īpašniekiem interese par siltināšanu ir maza. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nav obligāts pasākums un otrkārt, tāpēc, ka nav atbilstošas maksātspējas, jo tas maksā dārgi.
