Par iekštelpu vides kvalitāti, "slimās mājas" sindromu un ventilācijas sistēmām
Foto: Par iekštelpu vides kvalitāti, "slimās mājas" sindromu un ventilācijas sistēmām
Iekštelpu klimats Gaisa ventilācijas, kondicionēšanas un apkures sistēmu nepareiza projektēšana, izbūve un nepietiekama apkope bieži vien kļūst par būtisku ilgtermiņa problēmu visa veida ēku ekspluatācijā – no zemas kvalitātes iekštelpu vides radītām neērtībām var ciest gan daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku iemītnieki, gan industriālo objektu, gan pat modernu biznesa centru darbinieki.
Zema iekštelpu vides kvalitāte un "slimās mājas" sindroms
Nekvalitatīvs iekštelpu klimats nav tikai veco vai nekvalitatīvi rekonstruēto ēku problēma – arī jaunās ēkās bieži vien vērojama ļoti zema iekštelpu vides kvalitāte, kuras pamatā parasti ir vairāku nelabvēlīgu faktoru kopums.
Pirmkārt, nepareizi projektētas, izbūvētas vai uzturētas ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēma, otrkārt, liels, iekštelpu vides kvalitāti apdraudošu, apdares materiālu īpatsvars un, treškārt, nepietiekama ārējās vides nelabvēlīgās iedarbības mazināšana (ārējās vides gaisa piesārņojums nonāk telpās).
Augstāk minēto faktoru un mikroklimata rādītāju kopējās ietekmes uz cilvēka organismu izpētei izveidoja jaunu zinātniskais virzienu, ko dēvē par "slimas mājas sindroms" (Sick Building Syndrome).
Kas ir "slimās mājas" sindroms un kā tas apdraud cilvēka veselību?
"Slimas mājas sindroms" kādam konkrētam objektam tiek piedēvēts gadījumos, "ēkas ekoloģijas" rādītāji pārsniedz pieļaujamās higiēnas normas. Aizvadītajos desmit gados šī "sindroma"- jeb iekštelpu vides kvalitātes degradācijas faktoru kopuma, izpētei veltītas lielas pūles gan ASV, gan Eiropas valstīs. Īpaši plaši un detalizēti šie jautājumi pētīti reģionos, kur lielo pilsētu vides piesārņojums un "slimo māju" sindroms uzskatāms par vienu kompleksu negatīvo faktoru apvienojumu – vietās, kur ārējās vides (gaisa) piesārņojums un zemā iekštelpu vides kvalitāte negatīvi ietekmē daudzu tūkstošu vai pat miljonu cilvēku fizisko veselību.
"Slimās mājas sindroms" cilvēkam parasti atklājas kā akūtas, vēlāk hroniskas, resperatorās sistēmas saslimšanas – tajā skaitā mokoši, bieži astmas saasinājumi, pneimonija, alerģiskais klepus.
Daudzos gadījumos "slimās mājas" sindroma kompleksas izpausmes atgādināt gripas vīrusu , bet šī "gripa" norit lēni un nebeidzas nedēļām, mēnešiem, gadiem, pakāpeniski radot nopietnas un nenovēršamas imūnsistēmas problēmas.
"Slimās mājas" radīti veselības traucējumi var izpausties arī kā: deguna gļotādas iekaisums, rinīts, acu iekaisums, hronisks nogurums, aizsmakums vai sausums mutē, sejas ādas apsārtums, sausums, galvas sāpes, blaugznas galvā vai uz ausu ļipiņām, koncentrēšanās problēmas, nelaba dūša vai galvas reiboņi.
"Slimās mājas" diagnostika - vēl arvien apgrūtināta
Diemžēl pilnīgi precīzi noteikt katras "slimās mājas" riskus – problēmas, kas šādā mājā ilgi uzturoties, varētu rasties tās iedzīvotājiem, nav iespējams; tāpat, ar tehnisko mēraparātu palīdzību nav pilnīgi precīzi iespējams noteikt arī iekštelpu vides ekoloģisko drošību.
Ievērojamie un oriģinālie ir iekštelpu gaisa kvalitātes zinātniskās izpētes aizsācēja, dāņu profesora Oles Fangera darbi par tās noteikšanas parametru metodoloģiskās bāzes izveides problēmām, kas balstās uz speciāli sagatavotas cilvēku grupas novērtējumu gaisa kvalitātei (acīm redzama analoģija – pārtikas degustācija).
Lai arī šie pētījumi kļuvuši plaši pazīstami un atzinīgi novērtēti visā pasaulē, tajā pašā laikā daudzās valstīs un reģionos to rezultāti nav tikuši ņemti vērā, izstrādājot ēku ventilācijas un kondicionēšanas sistēmu projektēšanas parametru minimālo prasību kopumu.
Tomēr iekštelpu gaisa kvalitātes izpētes "subjektīvais faktors" vēl arvien ir viens no šīs jomas zinātniskās un praktiskās izpētes stūrakmeņiem. Pētniekiem izdevies nodefinēt iekštelpu gaisa kvalitātes "sociālo negāciju loku"- proti, noteikt tiešas sakarības starp iekštelpu gaisa kvalitāti un cilvēka labsajūtu un aktivitāti (ilgtermiņā – fizisko veselību).
Vismaz, ir eksperimentāli pierādītas vairākas sakarības, ko savā referātā "Telpu gaisa kvalitātes sociālā funkcija mūsdienu sabiedrībā" uzskaita arī RTU profesors, Dr.Sc. ing. Andris Krēsliņš.
Iekštelpu vides kvalitātes un cilvēka optimāla komforta meklējumu gaitā noskaidrots, ka gaisā ar temperatūru zem 24oC pazūd alerģisku slimību simptomi, sausā gaisā gripas un citu slimību ierosinātāji labi attīstās un vairojas, gaisā ar vairāk par 50% relatīvo mirumu influences vīruss zaudē aktivitāti, bet pie 80% gaisa mitruma pneimokoks iet bojā.
Tāpat arī konstatēts, ka pie augstām temperatūrām gaisam jābūt sausam un tam intensīvi jākustas, lai veicinātu ķermeņa dzesēšanu ar svīšanu.
Pie zemām temperatūrām mitrums nav vēlams, jo tas nopietni samazina apģērba termisko pretestību
Tomēr, arī paralēli izpētei, kas balstīta uz subjektīvu faktoru prevalenci, liela uzmanība veltīta telpu gaisa optimālu parametru meklējumiem "objektīvā līmenī"- proti, par pamatu ņemot iekštelpu vides kvalitātes objektīvos (precīzi fiksējamos) rādītājus. Regulējamie un mākslīgi uzturamie iekštelpu vides kvalitātes rādītāji – gaisa temperatūra, mitrums un gaisa kustības ātrums, pamatā un galvenokārt, saistīti ar gaisa apmaiņas intensitāti un pieplūdes gaisa kvalitāti ēkā.
Daudzos gadījumos gaiss, pirms padošanas telpās, ir papildus jāapstrādā – jāfiltrē, jāsilda, jādzesē vai jāmitrina/jāsausina.
Secināts, ka potenciāli visbīstamākās (iekštelpu vides kvalitātes uzturēšanas ziņā) ir daudzstāvu dzīvojamās ēkas ar dabisko ventilāciju (kurās netiek izmantoti mehāniskās ventilācijas elementi). Tajās bieži vien ir gan lēti celtniecības materiāli, gan mēbeles no līmētiem koka skaidu materiāliem, kas apšūtas ar sintētisku audumu, kā arī liels cita veida sintētisko apdares materiālu daudzums.
Katra "slimā māja" prasa individuālu pieeju
Jautājums "būt vai nebūt" ekoloģiski drošam dzīvoklim tādās mājās attiecas ne tikai uz speciālistiem – tas prasa arī ēkas apsaimniekotāju un iedzīvotāju ieinteresētību situācijas uzlabošanā.
Protams, jebkura iniciatīva šajā ziņā ir saistīta ar papildus izdevumiem – investīcijām ventilācijas sistēmu ierīkošanā vai modernizācijā, kondicionēšanas sistēmu izbūvē vai uzturēšanā, tomēr ilgtermiņā šīs investīcijas atmaksāsies, jo mājas iemītniekiem tiks dota iespēja dzīvot vismaz veselībai nekaitīgā, ja ne izteikti draudzīgā, vidē.
Standarta ASHRAE 62-1989 "Ventilation for Acceptable Indoor Air Quality", kurš uzskatāms kā liels sasniegums pasaules mērogā ventilējamā gaisa apmaiņas normēšanas jautājumā, ievadā norādīts: "Pašreiz nevar izstrādāt standartu, kas nodrošinātu pieļaujamo gaisa kvalitāti telpās visiem patērētājiem un jebkuros apstākļos"., tomēr, tas nenozīmē, ka problēma automātiski pasludināma par neatrisināmu.
Tieši pretēji – par katras ēkas "iekštelpu vides veselību" jādomā atsevišķi, kā to piedāvā Eiropas sadarbības projekta "Urban Air, Indoor Environment and Human Exposure" partneri; tajā pat laikā meklējot arī metodoloģiskās un tehniskās nostādnes, uz kurām nākotnē bāzēt, iekštelpu vides kvalitātes uzturēšanas ziņā visvairāk apdraudēto ēku kategoriju, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu projektēšanas un izbūves standartus.
Nekvalitatīvs iekštelpu klimats nav tikai veco vai nekvalitatīvi rekonstruēto ēku problēma – arī jaunās ēkās bieži vien vērojama ļoti zema iekštelpu vides kvalitāte, kuras pamatā parasti ir vairāku nelabvēlīgu faktoru kopums.
Pirmkārt, nepareizi projektētas, izbūvētas vai uzturētas ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēma, otrkārt, liels, iekštelpu vides kvalitāti apdraudošu, apdares materiālu īpatsvars un, treškārt, nepietiekama ārējās vides nelabvēlīgās iedarbības mazināšana (ārējās vides gaisa piesārņojums nonāk telpās).
Augstāk minēto faktoru un mikroklimata rādītāju kopējās ietekmes uz cilvēka organismu izpētei izveidoja jaunu zinātniskais virzienu, ko dēvē par "slimas mājas sindroms" (Sick Building Syndrome).
Kas ir "slimās mājas" sindroms un kā tas apdraud cilvēka veselību?
"Slimas mājas sindroms" kādam konkrētam objektam tiek piedēvēts gadījumos, "ēkas ekoloģijas" rādītāji pārsniedz pieļaujamās higiēnas normas. Aizvadītajos desmit gados šī "sindroma"- jeb iekštelpu vides kvalitātes degradācijas faktoru kopuma, izpētei veltītas lielas pūles gan ASV, gan Eiropas valstīs. Īpaši plaši un detalizēti šie jautājumi pētīti reģionos, kur lielo pilsētu vides piesārņojums un "slimo māju" sindroms uzskatāms par vienu kompleksu negatīvo faktoru apvienojumu – vietās, kur ārējās vides (gaisa) piesārņojums un zemā iekštelpu vides kvalitāte negatīvi ietekmē daudzu tūkstošu vai pat miljonu cilvēku fizisko veselību.
"Slimās mājas sindroms" cilvēkam parasti atklājas kā akūtas, vēlāk hroniskas, resperatorās sistēmas saslimšanas – tajā skaitā mokoši, bieži astmas saasinājumi, pneimonija, alerģiskais klepus.
Daudzos gadījumos "slimās mājas" sindroma kompleksas izpausmes atgādināt gripas vīrusu , bet šī "gripa" norit lēni un nebeidzas nedēļām, mēnešiem, gadiem, pakāpeniski radot nopietnas un nenovēršamas imūnsistēmas problēmas.
"Slimās mājas" radīti veselības traucējumi var izpausties arī kā: deguna gļotādas iekaisums, rinīts, acu iekaisums, hronisks nogurums, aizsmakums vai sausums mutē, sejas ādas apsārtums, sausums, galvas sāpes, blaugznas galvā vai uz ausu ļipiņām, koncentrēšanās problēmas, nelaba dūša vai galvas reiboņi.
"Slimās mājas" diagnostika - vēl arvien apgrūtināta
Diemžēl pilnīgi precīzi noteikt katras "slimās mājas" riskus – problēmas, kas šādā mājā ilgi uzturoties, varētu rasties tās iedzīvotājiem, nav iespējams; tāpat, ar tehnisko mēraparātu palīdzību nav pilnīgi precīzi iespējams noteikt arī iekštelpu vides ekoloģisko drošību.
Ievērojamie un oriģinālie ir iekštelpu gaisa kvalitātes zinātniskās izpētes aizsācēja, dāņu profesora Oles Fangera darbi par tās noteikšanas parametru metodoloģiskās bāzes izveides problēmām, kas balstās uz speciāli sagatavotas cilvēku grupas novērtējumu gaisa kvalitātei (acīm redzama analoģija – pārtikas degustācija).
Lai arī šie pētījumi kļuvuši plaši pazīstami un atzinīgi novērtēti visā pasaulē, tajā pašā laikā daudzās valstīs un reģionos to rezultāti nav tikuši ņemti vērā, izstrādājot ēku ventilācijas un kondicionēšanas sistēmu projektēšanas parametru minimālo prasību kopumu.
Tomēr iekštelpu gaisa kvalitātes izpētes "subjektīvais faktors" vēl arvien ir viens no šīs jomas zinātniskās un praktiskās izpētes stūrakmeņiem. Pētniekiem izdevies nodefinēt iekštelpu gaisa kvalitātes "sociālo negāciju loku"- proti, noteikt tiešas sakarības starp iekštelpu gaisa kvalitāti un cilvēka labsajūtu un aktivitāti (ilgtermiņā – fizisko veselību).
Vismaz, ir eksperimentāli pierādītas vairākas sakarības, ko savā referātā "Telpu gaisa kvalitātes sociālā funkcija mūsdienu sabiedrībā" uzskaita arī RTU profesors, Dr.Sc. ing. Andris Krēsliņš.
Iekštelpu vides kvalitātes un cilvēka optimāla komforta meklējumu gaitā noskaidrots, ka gaisā ar temperatūru zem 24oC pazūd alerģisku slimību simptomi, sausā gaisā gripas un citu slimību ierosinātāji labi attīstās un vairojas, gaisā ar vairāk par 50% relatīvo mirumu influences vīruss zaudē aktivitāti, bet pie 80% gaisa mitruma pneimokoks iet bojā.
Tāpat arī konstatēts, ka pie augstām temperatūrām gaisam jābūt sausam un tam intensīvi jākustas, lai veicinātu ķermeņa dzesēšanu ar svīšanu.
Pie zemām temperatūrām mitrums nav vēlams, jo tas nopietni samazina apģērba termisko pretestību
Tomēr, arī paralēli izpētei, kas balstīta uz subjektīvu faktoru prevalenci, liela uzmanība veltīta telpu gaisa optimālu parametru meklējumiem "objektīvā līmenī"- proti, par pamatu ņemot iekštelpu vides kvalitātes objektīvos (precīzi fiksējamos) rādītājus. Regulējamie un mākslīgi uzturamie iekštelpu vides kvalitātes rādītāji – gaisa temperatūra, mitrums un gaisa kustības ātrums, pamatā un galvenokārt, saistīti ar gaisa apmaiņas intensitāti un pieplūdes gaisa kvalitāti ēkā.
Daudzos gadījumos gaiss, pirms padošanas telpās, ir papildus jāapstrādā – jāfiltrē, jāsilda, jādzesē vai jāmitrina/jāsausina.
Secināts, ka potenciāli visbīstamākās (iekštelpu vides kvalitātes uzturēšanas ziņā) ir daudzstāvu dzīvojamās ēkas ar dabisko ventilāciju (kurās netiek izmantoti mehāniskās ventilācijas elementi). Tajās bieži vien ir gan lēti celtniecības materiāli, gan mēbeles no līmētiem koka skaidu materiāliem, kas apšūtas ar sintētisku audumu, kā arī liels cita veida sintētisko apdares materiālu daudzums.
Katra "slimā māja" prasa individuālu pieeju
Jautājums "būt vai nebūt" ekoloģiski drošam dzīvoklim tādās mājās attiecas ne tikai uz speciālistiem – tas prasa arī ēkas apsaimniekotāju un iedzīvotāju ieinteresētību situācijas uzlabošanā.
Protams, jebkura iniciatīva šajā ziņā ir saistīta ar papildus izdevumiem – investīcijām ventilācijas sistēmu ierīkošanā vai modernizācijā, kondicionēšanas sistēmu izbūvē vai uzturēšanā, tomēr ilgtermiņā šīs investīcijas atmaksāsies, jo mājas iemītniekiem tiks dota iespēja dzīvot vismaz veselībai nekaitīgā, ja ne izteikti draudzīgā, vidē.
Standarta ASHRAE 62-1989 "Ventilation for Acceptable Indoor Air Quality", kurš uzskatāms kā liels sasniegums pasaules mērogā ventilējamā gaisa apmaiņas normēšanas jautājumā, ievadā norādīts: "Pašreiz nevar izstrādāt standartu, kas nodrošinātu pieļaujamo gaisa kvalitāti telpās visiem patērētājiem un jebkuros apstākļos"., tomēr, tas nenozīmē, ka problēma automātiski pasludināma par neatrisināmu.
Tieši pretēji – par katras ēkas "iekštelpu vides veselību" jādomā atsevišķi, kā to piedāvā Eiropas sadarbības projekta "Urban Air, Indoor Environment and Human Exposure" partneri; tajā pat laikā meklējot arī metodoloģiskās un tehniskās nostādnes, uz kurām nākotnē bāzēt, iekštelpu vides kvalitātes uzturēšanas ziņā visvairāk apdraudēto ēku kategoriju, ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmu projektēšanas un izbūves standartus.