Paveikt darbu kvalitatīvi vienmēr atmaksājas!

Foto: Paveikt darbu kvalitatīvi vienmēr atmaksājas!; autors: Paveikt darbu kvalitatīvi vienmēr atmaksājas!

Pagriežot ūdens krānu, mēs droši vien reti kad iedomājamies par to, kā tas tiek iegūts. Galvenais, lai būtu labas kvalitātes, garšīgs un vienmēr pietiekamā daudzumā. Daudzdzīvokļu namos tas atplūst ar komunikāciju tīklu, cauruļu un sūkņu starpniecību, tiek attīrīts un filtrēts, privātmājās šī shēma parasti ir vienkāršāka, taču jebkurā gadījumā pašā sākumā ļoti bieži ir dziļurbums, no kura profesionālas veikšanas atkarīgs daudz kas.
Urbšanas darbu SIA "Totas" direktors Georgijs Gromatovičs stāsta par savu firmu un pakalpojumiem, ko piedāvā.


Cik sen kā nodarbojaties ar urbšanas darbiem?
SIA "Totas" nodibināta 1992.gadā un visu šo laiku veicam dažāda veida urbšanas darbus, galvenokārt ūdens iegūšanai, vēl arī būvniecībai un inženierekoloģiskos urbumus. Taču arī vēl pirms tam, padomju laikā, jau sākām strādāt šajā jomā, tāpēc var apgalvot, ka uzkrāta vērā ņemama pieredze. Mūsu komanda gan nav liela, bet ar vienotu apziņu.

Kas ir Jūsu klienti?
Patlaban privāto un juridisko personu procentuālā attiecība ir aptuveni novienādojusies 50/50. 90.gadu sākumā gan lielākā daļa pasūtītāju bija privātpersonas, kam vajadzēja ūdens dziļurbumu mājai, vasarnīcai, dārziņam utt., bet pēdējā laikā aizvien pieaugot būvniecības apjomiem, attiecība sākusi vienādoties.

Kas Jūsuprāt "Totas" atšķir no līdzīga profila kompānijām?
Grūti sevi tā raksturot... iespējams tas, ka, neskatoties ne uz ko, mēs vienmēr cenšamies paveikt darbu līdz galam. Pat ja tas vairs nav finansiāli pamatoti. Saprotiet pareizi, mēs neesam nekādi altruisti, taču urbšanas specifika ir tāda, ka tikai līdz galam izdarīts darbs nodrošina sekmīgu urbuma funkcionēšanu.
Būtībā ir vairākas firmas, kas nopietni strādā šajā jomā, kārtīgi veic savu darbu. Turpretī ir tirgū sabiedrības, kas darbus veic neprofesionāli un ar dempinga cenām bojā to. Atšķirībā no celtniecības, kur šķībi griesti vai plaisa sienā uzreiz manāma, urbumā jau nevar ielīst un pārbaudīt. Tikai lietojot atklājas, ka ūdens nav labs, vai tas pazūd, parādās dubļu piejaukums utt., u.t.jpr. Tāpēc daudz labāk no jebkura viedokļa ir izdarīt darbu patiešām kvalitatīvi, lai pie šī urbuma vairs nebūtu jāatgriežas, jo vēlāk ko labot ir daudz, daudz sarežģītāk un dārgāk, bieži pat neiespējami. Galu galā mūsu urbumiem sekmīgi jāfunkcionē vismaz 20-30 gadu.

Vai kādreiz nākas labot kāda konkurenta kļūdas?
Ļoti reti. Būtībā neviena nopietna firma neuzņemsies pārtaisīt svešu urbumu un visdrīzāk taisīs jaunu. Kādēļ? Tāpēc, ka mēs pārzinām katru savu urbumu, izsniedzam pasi, un arī pēc 10, 15 gadiem jebkurš speciālists varēs redzēt, kas un kā izdarīts. Turpretī uz sūdzību par izsīkušu ūdeni svešā urbumā, visbiežāk jāatbild par nepieciešamību veikt jaunu, jo nav jau informācijas, dokumentācijas par darīto un mēģinājumi ko labot "uz dullo" var beigties ar instrumentu sabojāšanu vai pat aprakšanu.

Kādi ir Jūsu novērojumi par ūdens kvalitāti Latvijā?
Gribētos kliedēt tādu populāru mītu, ka ūdens no urbuma jau automātiski ir labas kvalitātes, garšīgs, un jo dziļāks urbums, jo labāk. Tā nav - jebkurš ūdens, ko lietojam dzeršanai, ir jāattīra. Jautājums tikai, no kā. Jebkuram ūdenim Latvijā ir sulfātu, hlorīdu un dzelzs piejaukums. Ūdens tiek iegūts no 3 zemes slāņiem - smiltīm, smilšakmens vai dolomīta, un katram ir savi raksturīgi piejaukumi. Smilšu slānī iespējams dažāda veida piesārņojums no augsnes virskārtas; smilšakmenī - paaugstināts dzelzs saturs; dolomītā - sulfāti. Piemēram Mārupē, kur parasti urbjam 100-120 metru dziļumā, ūdenim ir aptuveni 5 reizes paaugstināts dzelzs piejaukums. Atliek iemontēt dzelzi attīrošu filtru un ūdens būs lielisks. Savukārt Berģu apkārtnē tajos pašos 100-120 metros ūdens ir daudz, taču tā kvalitāte - briesmīga, turpretī 25-30 metru dziļumā ūdens atbilst pat visām ES normām.

Jūs tikko minējāt ES normas, pēc kādām strādājat patlaban?
Te jānodala 2 pilnībā atšķirīgi uzdevumi. Ja mēs veicam tikai urbšanas darbus, tad veicam visu nepieciešamo vajadzīgajā dziļumā, bet nevaram atbildēt par ūdens kvalitāti. Turpretī, ja slēdzam līgumu par pilnu darbu kompleksu, kur ietilpst gan noteiktas caurules, sūknis, attīrīšanas filtri utt., tad nododam pasūtītājam objektu ar garantētu ūdens kvalitāti. Runājot par normām, LR tās būtībā pārņemtas no padomju laika un jāsaka, ka tās nebija tās sliktākās. Turklāt patlaban jau mūsu valstī nemaz nav tādas institūcijas, kas spētu kompetenti tās pārstrādāt. Galvenais, kam tiek pievērsta uzmanība ir dzelzs saturs, cietība, nitrātu un sulfātu piejaukums.

Cik kompetenti parasti ir Jūsu pasūtītāji?
Parasti jau saka pavisam vienkārši: "Man vajag ūdeni!" Reti kad tiek noteikts konkrēti parametri, piemēram 3 l/sek. Tāpēc uzreiz sākam noskaidrot, kādam mērķim - vai tikai mazdārziņa laistīšanai, vai mājas sadzīves vajadzībām, vai vēl 100 govju dzirdīšanai. Ūdens jau Latvijā ir visur, tikai dažādā dziļumā, tāpēc, pēc vajadzību noskaidrošanas, varam jau daudzmaz konkrēti pateikt, cik dziļi nāksies urbt, un kāda aptuveni būs ūdens kvalitāte.

Vai piešķirat garantiju saviem urbumiem?
Protams. Līdz 50m dziļiem - gadu, dziļākiem - 2 gadus. Parasti jau problēmas vai nu uzrodas pirmajās dienās, vai to nav. Smiltis, dubļi ir mūsu problēma, bet, dzelzs vai sulfātu nepiejaukumu ūdenī, kā jau stāstīju, mēs nevaram garantēt.

Cik liels ir tehnikas parks?
5 urbšanas mašīnas uz ZIL 131 bāzes, no kurām patlaban noslogotas 3, un pavasarī tām pievienosies vēl ceturtā. ZIL jau nav nemaz tik slikti, jo tai ir laba caurgājamība, to salīdzinoši viegli un lēti remontēt. Slikti (resp. neekonomiski), ka tām ir benzīna motori, tāpēc urbšanai iebūvējam dīzeļdzinējus.
Lai vai kā gribētos rietumu tehniku, kas, protams, ir daudz ērtāka, pagaidām tas mums vēl nav pa kabatai - pat 10 gadus lietota tā nav nopērkama lētāk par 160.000 eiro, nemaz nerunājot par jaunu. Kā lai mēs tos atpelnām, ja parastā cena par urbumu ir Ls 20 metrā? Protams, privātpersonām jau arī tāda šķiet augsta, bet pat aptuveni rēķinot vajadzēs vēl 10 gadus, lai viena šāda mašīna atmaksātos. Tāpēc jau nevienam Latvijā šajā jomā nav rietumu tehnikas. Tas attiecas arī uz urbšanas iekārtām - viss nāk no Krievijas, vienalga -vai tikai labošanai, vai nomaiņai, jo turienes cenas joprojām ir ļoti zemas.
Kādas ir raksturīgās problēmas?
Pati lielākā nelaime urbējam ir stieņu notrūkšana. Tu urb un, piemēram, 60 metru dziļumā lūst stieņi. Cerība, ka visu izdosies no urbuma izvilkt parasti nepārsniedz 50%, tāpēc gadās, ka mērķtiecīgāk ir notrūkušo "apglabāt" un urbt blakus no jauna. Slodzes ir lielas, tehnika noveco un laikus nenomainīta tā var sagādāt ļoti lielas galvassāpes.

Kurus objektus Jūs vēlētos īpaši izcelt?
Parasti jau ir tā - jo interesantāks, sarežģītāks urbums, jo tas dārgāks, mazāku peļņu nesošs un otrādi. Protams, dažkārt jau gadās, ka šī attiecība ir samērīga. No 1996.gada pēc "Latvenergo" pasūtījuma uzsākām darbus Rīgas HES. Sākumā inženierekoloģiskos, lai noskaidrotu sūces iemeslus dambī, pēc to konstatēšanas veicām urbumus, kuros tika iesūknēta java problēmas likvidēšanai. Kopumā gana sarežģīts, atbildīgs un laikietilpīgs, bet tai pat laikā ļoti interesants darbs. Runājot par ūdens iegūšanu, ļoti veiksmīgs man šķiet dziļurbums bijušās "Rīgas manufaktūrā" teritorijā pagājušajā gadā, no kura ieguvām 20 l/sek. jeb 72 kub.m/h.

Vai strādājat tikai Latvijā?
2 sezonas veiksmīgi pastrādājām arī Krievijā, Pleskavas apgabalā. Diezgan interesanta ir turienes urbēju attieksme - 150 vai 200 km jau ir par tālu, lai brauktu pie klienta, bet mums jau sanāca vairāk nekā 300! Kāpēc gan, lai nebrauktu, ja tas tomēr atmaksājasģ!

Iespējams nekorekts jautājums, bet vai Jums šķiet, ka darba šajā jomā netrūks?
Teikšu tā: parasti ziemas mēneši bija "klusais laiks", kad gandrīz nekādu darbu nebija. Turpretī patlaban temps ir tikai samazinājies, ne apstājies, bet pārējā laikā visas urbšanas iekārtas ir pastāvīgi noslogotas. Aizvien vairāk pieaug juridisko personu pasūtījumi, jo kaut vai privātmāju būvniecībā un iekārtošanā aizvien biežāk darbus veic firmas, ne vairs īpašnieki pašu spēkiem. Statistika gan liecina, ka gandrīz 90% darbu mums sanāk Rīgā un tās rajonā, bet ceram, ka ar laiku palielināsies apjomi arī pārējā Latvijas daļā.