Pēteris Druķis, IBNA: Iedomājieties, jūs kāpjat lidmašīnā un redzat virs durvīm uzrakstu: šī lidmašīna tika izgatavota uzņēmumā pēc pasūtījuma ar zemāko piedāvāto cenu
Šodien no būvnieku puses mēs saskaramies ar diezgan lielu neskaidrību, kā pareizi organizēt darba aizsardzības sistēmu tieši būvlaukumos – kurš par ko atbild? Ja lielie būvuzņēmēji, ieejot būvlaukumā, saprot savu atbildību, tad mazajiem par darba aizsardzību ir miglaina apjausma. Tikai tad, kad notiek nelaimes gadījums, viņi sāk lasīt normatīvos aktus un domāt, kurš par ko atbild, kurā mirklī vajadzēja instruēt utt. Jāatzīst, ka no likumdošanas viedokļa situācija ir sakārtota gana labi. Normatīvie akti diezgan precīzi regulē atbildības sadalījumu. Protams, tie nepasaka daudz ko priekšā kā padomju laikos, kad normatīvos bija detalizēti uzskaitīts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tagad ir definēti pamatpienākumi, un katra paša ziņā ir, kā tos realizēt. Lielie būvuzņēmēji ir ieviesuši savos uzņēmumos darba aizsardzības sistēmu, ko piemēro praksē. Bet visi mācās, kā pareizi traktēt attiecīgās prasības. Gan uzņēmēji, gan Valsts darba inspekcija.
Mēs novērtējam darba vides riskus, organizējam apmācības saviem klientiem un kompānijām, konsultējam par darba aizsardzības pasākumiem būvlaukumos. Taču atsaucība ir diezgan maza – preventīvi uzņēmēji nedomā par to. Nereti darba aizsardzību viņi uztver kā birokrātiju. Pie mums griežas gan lielas, gan mazas būvniecības kompānijas. Galvenokārt jau tad, kad noticis kāds negadījums – tad tiek prasīta konsultācija, kā sakārtot jautājumu, un nereti tas notiek jau tiesvedības procesa laikā.
Darba drošības pasākumu ievērošana nav lēts pasākums. Un te vajag paskatīties uz konkursiem un pasūtījumu saņemšanu, kur galvenais kritērijs ir zemākā cena. Var jau stāstīt ko grib, bet praksē mēs redzam, ka ekonomēts galvenokārt tiek uz kvalitatīvu darba organizāciju, tai skaitā darba aizsardzību. Tie, kas uzvar konkursos, ne vienmēr nodrošina darba aizsardzības pasākumus. Tas ir koks ar diviem galiem – no vienas puses, pasūtījums tiek saņemts lētāk, no otras – kvalitātes līmenis ir neadekvāts. Mazāk sāpīgi tas būtu tad, ja šī situācija skartu tikai privāto sektoru. Diemžēl valsts tieši sabiedrisko ēku izbūvē, kur ir arī paaugstināti riska faktori, noziedzīgi kā galveno kritēriju izvirza zemāko cenu. Kāds mans kolēģis teica: "Iedomājieties, jūs kāpjat lidmašīnā un redzat virs ieejas uzrakstu: šī lidmašīna tika izgatavota uzņēmumā pēc pasūtījuma ar zemāko piedāvāto cenu. Vai jūs kāptu šādā lidmašīnā?"
Mēs piedalāmies tādos projektos, īpaši starptautiskos, kur prasība ir kvalitātei, nevis cenai. Šeit jāatzīmē Ventspils pašvaldības un citi tur veiktie projekti, kur pirmkārt tiek akcentēti kvalitātes jautājumi, un tikai tad cena. Rīgā diemžēl ar to neesam sastapušies. Taču kopumā situācija nepārtraukti uzlabojas. Tiek gatavoti speciālisti un viss attīstās uz labo pusi.
Tagad visi runā par būvpoliciju, lai izskaustu nelikumīgo būvniecību. Bet būtiski ir pievērst uzmanību likumīgajām būvēm un paskatīties, kas tur notiek. Kāds ir paveiktais darbs? Būvinspekcijai ir ierobežots cilvēku skaits un neatbilstošs atalgojums – valsts līmenī par to domāts netiek, un tā jau ir politikas veidotāju problēma.
Daudzi uzņēmēji joprojām dzīvo pēc principa, ka lētāk ir samaksāt soda naudu vai atpirkties no inspektora un prasības neievērot, nekā ievērot, piemēram, darba drošības pasākumus. Var runāt par reputāciju, vietu tirgū utt., bet diemžēl…
Mēs aizvien vairāk strādājam starptautiskajos projektos, kur var redzēt, kā darbus organizē atbilstoši starptautiskajām prasībām. Šo mehānismu sāk piemērot arī reģionos un jaunajās dalībvalstīs. Pēc iestāšanās ES tas ir ieguvums – cilvēki sāk mācīties.
Kas attiecas uz būvmateriāliem, tad uzskatu, ka problēma šai jomā ir visā Eiropā. Direktīvai, kas nosaka prasības būvizstrādājumiem reglamentētajā sfērā, ir jau vairāk nekā 15 gadu. Direktīva tiek realizēta ar standarta mehānismu, kas nosaka nepieciešamos kritērijus. Bet kuru no šiem kritērijiem attiecīgā dalībvalsts piemēros, tas atkarīgs no tās klimatiskajiem u.c. apstākļiem. Un tas jāievieš tirgū ar būvnormatīvu mehānismu. Taču liela daļa mūsu būvnormatīvu ir izstrādāti uz veco padomju snipu bāzes un tie nesakrīt ar ES standartiem. Līdz ar to ražotājam šodien valsts īsti nepasaka priekšā, kas ir tie rādītāji, kas viņam noteikti būtu jāievēro tad, ja viņš izgatavo materiālus Latvijas tirgum. Tāpat arī importētājiem tas nav skaidrs.
Viņi vadās paši pēc savas izpratnes – katrs, kam nav slinkums, aizpilda atbilstības deklarāciju, deklarē materiāla atbilstību būvnormatīvu prasībām un neveic nekādus testus. Vēl vairāk, ir veikli darboņi, kas par naudu tirgo jau gatavas atbilstības deklarācijas. Un kamēr valsts neatradīs līdzekļus, kā finansēt tirgus uzraudzību, veikalos būs pieejama apšaubāmas kvalitātes produkcija ar vislabākās kvalitātes apliecinājumiem.
Latvijā laboratorijas ir zem katras kritikas. Tās ir akreditētas, bet objektīvi testēt atbilstoši ES standartiem tās nespēj – nav pasūtījumu, tāpēc nav pietiekami daudz naudas, lai varētu iegādāties un uzturēt dārgās iekārtas. Piemēram, Latvijā nav nevienas laboratorijas, kas atbilstoši mūsdienu prasībām spētu testēt metālu fizikālās īpašības. Tas pats attiecas arī uz konstrukciju ugunsdrošības testiem, akustiku, stiprību. Laboratorijām pasūtītājs ir ražotājs, taču viņš saka – tas ir dārgi, es jau kaut kā.
Cerams, ka kaut kas mainīsies, piesaistot struktūrfondu finansējumu iekārtu iegādei un modernizācijai. Tikai šeit jānorāda uz nelabvēlīgo tendenci, ka Latvijas izglītības iestādes, kas saņem valsts un dažādu citu fondu līdzekļus iekārtu iegādei izglītošanas vajadzībām, nodarbojas ar komercdarbību un mēģina konkurēt ar brīvā tirgus apstākļos strādājošām laboratorijām. Taču privātajām laboratorijām iekārtas jāiegādājas pašām – tā ir nevienlīdzīga konkurence, kas, savukārt, neveicina attīstību un jaunu, privātu laboratoriju rašanos. Piemēram, mūsu somu kolēģi ir deklarējuši, ka tie nekādā gadījumā neveic šādus testus ārpus pētniecības un izglītošanas darbiem (Somijas VTT institūts ir viens no spēcīgākajiem Eiropas testēšanas centriem), ja vien privātie uzņēmēji tirgū šādus testus piedāvā. Un šāda attieksme tādējādi rada tirgū izaugsmes iespējas tieši privātā sektora laboratorijām.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".
Mēs novērtējam darba vides riskus, organizējam apmācības saviem klientiem un kompānijām, konsultējam par darba aizsardzības pasākumiem būvlaukumos. Taču atsaucība ir diezgan maza – preventīvi uzņēmēji nedomā par to. Nereti darba aizsardzību viņi uztver kā birokrātiju. Pie mums griežas gan lielas, gan mazas būvniecības kompānijas. Galvenokārt jau tad, kad noticis kāds negadījums – tad tiek prasīta konsultācija, kā sakārtot jautājumu, un nereti tas notiek jau tiesvedības procesa laikā.
Darba drošības pasākumu ievērošana nav lēts pasākums. Un te vajag paskatīties uz konkursiem un pasūtījumu saņemšanu, kur galvenais kritērijs ir zemākā cena. Var jau stāstīt ko grib, bet praksē mēs redzam, ka ekonomēts galvenokārt tiek uz kvalitatīvu darba organizāciju, tai skaitā darba aizsardzību. Tie, kas uzvar konkursos, ne vienmēr nodrošina darba aizsardzības pasākumus. Tas ir koks ar diviem galiem – no vienas puses, pasūtījums tiek saņemts lētāk, no otras – kvalitātes līmenis ir neadekvāts. Mazāk sāpīgi tas būtu tad, ja šī situācija skartu tikai privāto sektoru. Diemžēl valsts tieši sabiedrisko ēku izbūvē, kur ir arī paaugstināti riska faktori, noziedzīgi kā galveno kritēriju izvirza zemāko cenu. Kāds mans kolēģis teica: "Iedomājieties, jūs kāpjat lidmašīnā un redzat virs ieejas uzrakstu: šī lidmašīna tika izgatavota uzņēmumā pēc pasūtījuma ar zemāko piedāvāto cenu. Vai jūs kāptu šādā lidmašīnā?"
Mēs piedalāmies tādos projektos, īpaši starptautiskos, kur prasība ir kvalitātei, nevis cenai. Šeit jāatzīmē Ventspils pašvaldības un citi tur veiktie projekti, kur pirmkārt tiek akcentēti kvalitātes jautājumi, un tikai tad cena. Rīgā diemžēl ar to neesam sastapušies. Taču kopumā situācija nepārtraukti uzlabojas. Tiek gatavoti speciālisti un viss attīstās uz labo pusi.
Tagad visi runā par būvpoliciju, lai izskaustu nelikumīgo būvniecību. Bet būtiski ir pievērst uzmanību likumīgajām būvēm un paskatīties, kas tur notiek. Kāds ir paveiktais darbs? Būvinspekcijai ir ierobežots cilvēku skaits un neatbilstošs atalgojums – valsts līmenī par to domāts netiek, un tā jau ir politikas veidotāju problēma.
Daudzi uzņēmēji joprojām dzīvo pēc principa, ka lētāk ir samaksāt soda naudu vai atpirkties no inspektora un prasības neievērot, nekā ievērot, piemēram, darba drošības pasākumus. Var runāt par reputāciju, vietu tirgū utt., bet diemžēl…
Mēs aizvien vairāk strādājam starptautiskajos projektos, kur var redzēt, kā darbus organizē atbilstoši starptautiskajām prasībām. Šo mehānismu sāk piemērot arī reģionos un jaunajās dalībvalstīs. Pēc iestāšanās ES tas ir ieguvums – cilvēki sāk mācīties.
Kas attiecas uz būvmateriāliem, tad uzskatu, ka problēma šai jomā ir visā Eiropā. Direktīvai, kas nosaka prasības būvizstrādājumiem reglamentētajā sfērā, ir jau vairāk nekā 15 gadu. Direktīva tiek realizēta ar standarta mehānismu, kas nosaka nepieciešamos kritērijus. Bet kuru no šiem kritērijiem attiecīgā dalībvalsts piemēros, tas atkarīgs no tās klimatiskajiem u.c. apstākļiem. Un tas jāievieš tirgū ar būvnormatīvu mehānismu. Taču liela daļa mūsu būvnormatīvu ir izstrādāti uz veco padomju snipu bāzes un tie nesakrīt ar ES standartiem. Līdz ar to ražotājam šodien valsts īsti nepasaka priekšā, kas ir tie rādītāji, kas viņam noteikti būtu jāievēro tad, ja viņš izgatavo materiālus Latvijas tirgum. Tāpat arī importētājiem tas nav skaidrs.
Viņi vadās paši pēc savas izpratnes – katrs, kam nav slinkums, aizpilda atbilstības deklarāciju, deklarē materiāla atbilstību būvnormatīvu prasībām un neveic nekādus testus. Vēl vairāk, ir veikli darboņi, kas par naudu tirgo jau gatavas atbilstības deklarācijas. Un kamēr valsts neatradīs līdzekļus, kā finansēt tirgus uzraudzību, veikalos būs pieejama apšaubāmas kvalitātes produkcija ar vislabākās kvalitātes apliecinājumiem.
Latvijā laboratorijas ir zem katras kritikas. Tās ir akreditētas, bet objektīvi testēt atbilstoši ES standartiem tās nespēj – nav pasūtījumu, tāpēc nav pietiekami daudz naudas, lai varētu iegādāties un uzturēt dārgās iekārtas. Piemēram, Latvijā nav nevienas laboratorijas, kas atbilstoši mūsdienu prasībām spētu testēt metālu fizikālās īpašības. Tas pats attiecas arī uz konstrukciju ugunsdrošības testiem, akustiku, stiprību. Laboratorijām pasūtītājs ir ražotājs, taču viņš saka – tas ir dārgi, es jau kaut kā.
Cerams, ka kaut kas mainīsies, piesaistot struktūrfondu finansējumu iekārtu iegādei un modernizācijai. Tikai šeit jānorāda uz nelabvēlīgo tendenci, ka Latvijas izglītības iestādes, kas saņem valsts un dažādu citu fondu līdzekļus iekārtu iegādei izglītošanas vajadzībām, nodarbojas ar komercdarbību un mēģina konkurēt ar brīvā tirgus apstākļos strādājošām laboratorijām. Taču privātajām laboratorijām iekārtas jāiegādājas pašām – tā ir nevienlīdzīga konkurence, kas, savukārt, neveicina attīstību un jaunu, privātu laboratoriju rašanos. Piemēram, mūsu somu kolēģi ir deklarējuši, ka tie nekādā gadījumā neveic šādus testus ārpus pētniecības un izglītošanas darbiem (Somijas VTT institūts ir viens no spēcīgākajiem Eiropas testēšanas centriem), ja vien privātie uzņēmēji tirgū šādus testus piedāvā. Un šāda attieksme tādējādi rada tirgū izaugsmes iespējas tieši privātā sektora laboratorijām.
Materiāls no žurnāla "BūvObjekts".
