Pētījums: Mājokļu celtniecība Latvijā, Igaunijā un Lietuvā
Mājokļu celtniecības būtisks pieaugums Lietuvā un Igaunijā sākās 2002. gadā. Neskatoties uz to, ka Latvijā tas aizsākās divus gadus vēlāk, tomēr notika daudz straujāk nekā kaimiņvalstīs - līdz 2008. gadam uzceltais apjoms gadā vidēji palielinājās par 44%. Tomēr jāatzīmē, ka 90. gadu sākumā Lietuvā nebija tik straujš mājokļu celtniecības kritums, kā tas bija Latvijā un Igaunijā. Laika periodā no 1995. līdz 2001. gadam dienvidu kaimiņvalstī katru gadu ekspluatācijā vidēji tika nodoti 0,15 kv.m. uz 1000 iedzīvotājiem, savukārt Latvijā un Igaunijā 0,07 un 0,09 kv.m. attiecīgi.
Mājokļu celtniecības būtisks pieaugums Lietuvā un Igaunijā sākās 2002. gadā. Neskatoties uz to, ka Latvijā tas aizsākās divus gadus vēlāk, tomēr notika daudz straujāk nekā kaimiņvalstīs - līdz 2008. gadam uzceltais apjoms gadā vidēji palielinājās par 44%. Tomēr jāatzīmē, ka 90. gadu sākumā Lietuvā nebija tik straujš mājokļu celtniecības kritums, kā tas bija Latvijā un Igaunijā. Laika periodā no 1995. līdz 2001. gadam dienvidu kaimiņvalstī katru gadu ekspluatācijā vidēji tika nodoti 0,15 kv.m. uz 1000 iedzīvotājiem, savukārt Latvijā un Igaunijā 0,07 un 0,09 kv.m. attiecīgi.
Visaugstākos rādītājus visas trīs Baltijas valstis sasniedza 2007. gadā. Viņu vidū Latvija kļuva par izteiktu līderi, gadā uzceļot 1188 tūkst. kv.m., kas par 25% pārsniedza Lietuvas apjomus. Savukārt, ekspluatācijā nodotais apjoms uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā veidoja 0,52 kv.m., Igaunijā – 0,42 kv.m., Lietuvā – 0,28 kv.m.
Saskaņā ar kompānijas BaltHaus analītikas nodaļas vadītājas Ludmilas Zommeres teikto, atšķirīgā dinamika izskaidrojama gan ar nevienādajiem izejas pozīcijas nosacījumiem un ekonomiskās attīstības līmeni, gan arī ar Baltijas valstīs īstenoto kredītpolitiku. Mūsu valstī par galveno faktoru mājokļu būvniecības pieaugumam praktiski kļuva neierobežotā hipotekāro kredītu izsniegšana, kas noveda pie nesamērīgas būvniecības (būvēja visi, visu un visur), turklāt būvniecība notika neiedomājamā ātrumā. Šis process nekavējoties atspoguļojās būvniecības izmaksu pieaugumā un projektu kvalitātes izmaiņās (ne uz labo pusi).
Neskatoties uz to, ka statistika par ekspluatācijā nodotajiem jaunajiem mājokļiem atspoguļo izmaiņas tirgus situācijā ar zināmu nobīdi, 2008. gada rezultāti jau parāda krīzes sekas. Igaunija bija pirmā no Baltijas valstīm, kuru skāra krīze un jau 2008. gadā tur mājokļu būvniecības apjoms samazinājās par 19%. Nākamā bija Latvija, kur būvnieki vēl līdz 2007. gada beigām neticēja atnākušajai krīzei, "turēja" cenas un ķērās pie jaunu projektu būvniecības. Rezultātā, būvniecības apjomi tajā gadā nepalielinājās, bet saglabājās iepriekšējā gada līmenī. Savukārt, Lietuva bija pēdējā no Baltijas valstīm, kurā sākas krīze.
Tradicionāli Baltijas valstu lielākie būvlaukumi ir galvaspilsētās un tām piegulošajās teritorijās. Tomēr Latvijā jaunu mājokļu būvniecības koncentrācija Rīgā un tās apkārtnē ir visaugstākā: 75% no kopējā celtniecības apjoma. Kaimiņvalstīs galvaspilsētā tiek būvēti ne vairāk kā 55% no kopējā jauno mājokļu skaita.
Ludmila Zommere atzīmē, ka dzīvokļu struktūra jaunajos dzīvojamajos projektos Tallinā, Rīgā un Viļņā ir līdzīga. Visizplatītākā pārdošanā izlikto viena, divu un trīsistabu dzīvokļu attiecība saglabājas 15-35-30% līmenī. Savukārt, dzīvokļu platības būtiski atšķiras. Tā, līdz krīzei Rīgā tika būvēti vislielākie dzīvokļi – to vidējā platība jaunajos projektos pārsniedza 100 kv.m. (salīdzinājumam: Viļņā – 75 kv.m., bet Tallinā – 80 kv.m.), kas savukārt atsaucas uz kredītmaksājumu summas apjomu.
Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2008. gadā valstī izsniegto būvatļauju apjoms jaunu dzīvojamo māju būvniecībai samazinājās par 32% (Igaunijā šis rādītājs samazinājies par 52%, bet Lietuvā – tikai par 13%), jauno pasūtījumu apjoms naudas izteiksmē jau pirmajos trīs ceturkšņos samazinājās par 80%.
Strauja investoru intereses samazināšanās tieši par daudzdzīvokļu māju būvniecību liecina, ka par galveno valsts dzīvojamā fonda papildināšanas avotu kļūs privātais sektors. Situācijā, kad pasliktinās ekonomiskā situācija kopumā un bankas izvirza stingrākas prasības kredītu izsniegšanā, var atkārtoties deviņdesmito gadu vidus scenārijs, kad jaunus mājokļus varēja atļauties tikai turīgi cilvēki, kuri šim nolūkam būvēja personīgās mājas.
Visaugstākos rādītājus visas trīs Baltijas valstis sasniedza 2007. gadā. Viņu vidū Latvija kļuva par izteiktu līderi, gadā uzceļot 1188 tūkst. kv.m., kas par 25% pārsniedza Lietuvas apjomus. Savukārt, ekspluatācijā nodotais apjoms uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā veidoja 0,52 kv.m., Igaunijā – 0,42 kv.m., Lietuvā – 0,28 kv.m.
Saskaņā ar kompānijas BaltHaus analītikas nodaļas vadītājas Ludmilas Zommeres teikto, atšķirīgā dinamika izskaidrojama gan ar nevienādajiem izejas pozīcijas nosacījumiem un ekonomiskās attīstības līmeni, gan arī ar Baltijas valstīs īstenoto kredītpolitiku. Mūsu valstī par galveno faktoru mājokļu būvniecības pieaugumam praktiski kļuva neierobežotā hipotekāro kredītu izsniegšana, kas noveda pie nesamērīgas būvniecības (būvēja visi, visu un visur), turklāt būvniecība notika neiedomājamā ātrumā. Šis process nekavējoties atspoguļojās būvniecības izmaksu pieaugumā un projektu kvalitātes izmaiņās (ne uz labo pusi).
Neskatoties uz to, ka statistika par ekspluatācijā nodotajiem jaunajiem mājokļiem atspoguļo izmaiņas tirgus situācijā ar zināmu nobīdi, 2008. gada rezultāti jau parāda krīzes sekas. Igaunija bija pirmā no Baltijas valstīm, kuru skāra krīze un jau 2008. gadā tur mājokļu būvniecības apjoms samazinājās par 19%. Nākamā bija Latvija, kur būvnieki vēl līdz 2007. gada beigām neticēja atnākušajai krīzei, "turēja" cenas un ķērās pie jaunu projektu būvniecības. Rezultātā, būvniecības apjomi tajā gadā nepalielinājās, bet saglabājās iepriekšējā gada līmenī. Savukārt, Lietuva bija pēdējā no Baltijas valstīm, kurā sākas krīze.
Tradicionāli Baltijas valstu lielākie būvlaukumi ir galvaspilsētās un tām piegulošajās teritorijās. Tomēr Latvijā jaunu mājokļu būvniecības koncentrācija Rīgā un tās apkārtnē ir visaugstākā: 75% no kopējā celtniecības apjoma. Kaimiņvalstīs galvaspilsētā tiek būvēti ne vairāk kā 55% no kopējā jauno mājokļu skaita.
Ludmila Zommere atzīmē, ka dzīvokļu struktūra jaunajos dzīvojamajos projektos Tallinā, Rīgā un Viļņā ir līdzīga. Visizplatītākā pārdošanā izlikto viena, divu un trīsistabu dzīvokļu attiecība saglabājas 15-35-30% līmenī. Savukārt, dzīvokļu platības būtiski atšķiras. Tā, līdz krīzei Rīgā tika būvēti vislielākie dzīvokļi – to vidējā platība jaunajos projektos pārsniedza 100 kv.m. (salīdzinājumam: Viļņā – 75 kv.m., bet Tallinā – 80 kv.m.), kas savukārt atsaucas uz kredītmaksājumu summas apjomu.
Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2008. gadā valstī izsniegto būvatļauju apjoms jaunu dzīvojamo māju būvniecībai samazinājās par 32% (Igaunijā šis rādītājs samazinājies par 52%, bet Lietuvā – tikai par 13%), jauno pasūtījumu apjoms naudas izteiksmē jau pirmajos trīs ceturkšņos samazinājās par 80%.
Strauja investoru intereses samazināšanās tieši par daudzdzīvokļu māju būvniecību liecina, ka par galveno valsts dzīvojamā fonda papildināšanas avotu kļūs privātais sektors. Situācijā, kad pasliktinās ekonomiskā situācija kopumā un bankas izvirza stingrākas prasības kredītu izsniegšanā, var atkārtoties deviņdesmito gadu vidus scenārijs, kad jaunus mājokļus varēja atļauties tikai turīgi cilvēki, kuri šim nolūkam būvēja personīgās mājas.
