Pilnīgi godīgi strādāt nav iespējams. Mēs tikai izvēlamies, lai negodīguma būtu pēc iespējas mazāk

Foto: Pilnīgi godīgi strādāt nav iespējams. Mēs tikai izvēlamies, lai negodīguma būtu pēc iespējas mazāk; autors: Pilnīgi godīgi strādāt nav iespējams. Mēs tikai izvēlamies, lai negodīguma būtu pēc iespējas mazāk

Intervija ar Jāni Lanceru- "PBLC" prezidentu.

Kāds ir pēdējā laika aktualitātes Jūsu vadītajā uzņēmumā "PBLC"?
Būvniecībā, tāpat kā citās nozarēs, viss nemitīgi mainās un attīstās. Arī mūsu uzņēmums mainās- iet uz priekšu. Pagājušā gadā izpildījām būvdarbus par nepilniem 7 miljoniem latu bez PVN, šogad prognozējam, ka šis cipars varētu būt ap 12 miljoniem.
Šogad jau esam nodevuši trīs lielus objektus- lidostas "Rīga" 3. kārtas darbus, "Reaton" jauno tirdzniecības kompleksu Krasta ielā un lietuviešu veikalu- vairumtirdzniecības bāzi Skaistkalnes ielā. Pašlaik būvējam rūpnīcas "Lignums" ("Latvijas finieris") noliktavu, tirdzniecības centru VEF un kā apakšuzņēmēji strādājam t/c "Mols" rekonstrukcijā.

Jums pārsvarā ir lieli un ievērojami objekti. Kā Jums izdodas to panākt? Kas ir Jūsu plusi?
Pašu spēkiem izpildām 50% no kopējā darbu apjoma. Līdz ar to varam dot lielākas garantijas savam darbam. Otrs mūsu lielākais pluss- nav vēl bijis neviens objekts, kurā mēs nebūtu iekļāvušies termiņos, tieši otrādi- bieži vien darbus izdarām ātrāk nekā noteikts. Uzskatu, ka tie ir divi būtiskākie kritēriji, kas mums palīdz strādāt būvniecības tirgū un būt vienai no vadošajām kompānijām.
Lepojos arī ar to, ka mūsu uzņēmumā strādā ļoti augstas kvalifikācijas darbinieki.

Tas ir pārsteidzoši, jo liela daļa būvnieku šobrīd sūdzas par speciālistu trūkumu. Kā Jūs esat atraduši šos augstas kvalifikācijas darbiniekus?
Lielākā daļa darbinieku par profesionāļiem ir izauguši tieši mūsu kolektīvā. Daudzi pie mums atnākuši no skolas sola. Pāris gadu laikā viņi te kļūst par profesionāļiem. Visiem, kas sūdzas par speciālistu trūkumu, iesaku vairāk domāt par jauno speciālistu piesaistīšanu. Neviens par meistaru nepiedzimst, tas ir jāiemācās strādājot.
Mūsu kolektīvs ir veiksmīgs arī tāpēc, ka darbu vadītāji strādā patstāvīgi, katrs pats atbild par saviem objektiem.

Pēc dažādām publikācijām medijos iespaids par "PBLC" rodas kā par firmu, kas strādā godīgi. Cik tas ir iespējams- mūsdienu apstākļos strādāt godīgi?
Pilnīgi godīgi strādāt nav iespējams. Mēs tikai izvēlamies, lai negodīguma būtu pēc iespējas mazāk.

Vai Jūs esat domājuši par iespējamo "PBLC" darbību arī ārpus Latvijas robežām?
Pagaidām strādājam tikai Latvijā, bet domājam, ka būtu interesanti pamēģināt savus spēkus arī Krievijā. Līdz nopietnam risinājumam vēl neesam nonākuši. Lai tur strādātu, tur ir jārada kāda struktūra, lai radītu struktūru, jābūt zināmām investīcijām. Mums Krievijā būtu grūti konkurēt algu ziņā. Mūsu firmām, kas tur strādā, neiet viegli. Tomēr neizslēdzu iespēju, ka var pienākt brīdis, kad nāksies strādāt ārzemēs, jo šeit darba nebūs.

Kādu laiku atpakaļ preses pārstāvjiem bija iespēja piedalīties svinīgā pasākumā, kurā Jūs nodevāt samērā lielu naudas ziedojumu Celtniecības Koledžai. Kas liek izšķirties par labu ziedojumam?
No mācību iestādēm rodas mūsu nākotne. Par to ir jārūpējas. Ja valsts nevar nodrošināt, lai mācību iestādes varētu normāli strādāt, par to ir jādomā uzņēmumiem. Mēs parādījām iniciatīvu ar ievērojamu ziedojumu koledžai. Diemžēl neviens mūsu piemēram nesekoja. Nesekoja arī tie, kas žēlojas par kadru trūkumu. Un tagad man rodas jautājums, vai tiešām mums jābūt tai baltajai vārnai? Mēs arī pagaidām vairāk neziedojam, kamēr neredzam, ka arī citiem tas interesē. Daudziem joprojām ir padomju laika pieeja, ka valstij viss ir jādod. Valstij patiesībā nekas nav jādod, valstij ir tikai jārada vide, lai mēs varētu normāli strādāt.

Kas Jums personīgi patīk un rada vislielāko gandarījumu savā darbā?
Vislielākais gandarījums ir par to, ka ar savu strādāšanu varu nodrošināt darbu, normālus darba apstākļus un algas veselam kolektīvam darbinieku. Ar savu darbu varu radīt ko jaunu. Tas ir tāpat kā māksliniekam vai zinātniekam, tikai citās kategorijās.

Cik ilgi jau esat būvniecībā?
Es nemaz tik tālu neprotu skaitīt.(Smejas) Ja skaitam no tā laika, kad sāku mācīties par būvnieku, tas ir vairāk 50 gadiem.

Vai nav tā, ka brīžiem būvniecība, vienkārši runājot, ir līdz kaklam?
Līdz kaklam ir brīžos, kad apkārt jūtu netaisnību. Tie ir tikai īsi vājuma brīži. Nākamajā brīdī ir atkal jāiet un jāturpina. Es neesmu nožēlojis ne brīdi, ko pavadu būvniecībā. Kaut bijuši arī ļoti grūti laiki. Nekur jau nav viegli, nekur maize nav bez garozas. Katrā vietā jāprot saskatīt plusus.

Jūs sakāt, ka ir bijuši visādi laiki. Salīdzinājumā- kāds laiks ir tagad?
Ir grūti salīdzināt. Katram laikam savi plusi un savi mīnusi. Padomju laikos cilvēki vairāk saņēma morālu atbalstu par savu veikumu- ordeņus, pateicības rakstus. Cilvēkam tas ir ļoti būtiski. Tagad šajā ziņā nekas nenotiek. Arī trīs zvaigžņu ordeņa piešķiršanas kritēriji man ir nesaprotami.

Bet ir taču konkurss "Gada labākā būve"..
Jā, bet tas ir apbalvojums, ko mēs paši Būvnieku asociācijā esam izveidojuši. Paskatieties, man pašam pie sienas ir vairāki apbalvojumi. Šis ir ļoti jauks pasākums, ar katru gadu konkursā piesaka arvien vairāk objektu. Bet es te vairāk runāju par valstiska mēroga apbalvojumiem. Piemēram, par liela, veiksmīga objekta nodošanu strādniekiem varēja iedot kādu goda rakstu, lai varētu just, ka valstij šī nozare ir svarīga.

Linda Tunte,
www.building.lv