Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme

Foto: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme; autors: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme

Komentēt un lasīt komentārus

Pēdējā laika privātmāju celtniecības bums sekmē zemes cenu celšanos un parasti gruntsgabalu izvēli nosaka nekustamā īpašuma pamatlikums: "Vieta, vieta un vēlreiz vieta".

Tomēr mājas būvniecība ir pietiekami dārgs un komplicēts process, lai balstītos tikai uz acīm redzamo. Vai zini kādas sekas var būt, ja māju uzbūvē uz kūdras lēcas? Un dolomīta smiltīm?

Ja pamatu rakšanas laikā atklājas, ka ir paaugstināts gruntsūdeņu līmenis? Nolūkojot sev tīkamu zemes gabalu vai vismaz ēkas projektēšanas laikā būtu ārkārtīgi ieteicams veikt grunts ģeotehnisko izpēti, lai apslēpti nepatīkami pārsteigumi ievērojami nesadārdzinātu būvniecības procesu vai vēl sliktāk – pēc uzcelšanas nebūtu jāķeras pie drīza remonta un rekonstrukcijas.

Par populārākajiem problemātikas veidiem, ko varētu slēpt mūsu zemes gruntis stāsta Celmiņa būvkonstrukciju projektēšanas biroja vadītājs, būvinženieris Valters Celmiņš.

Smiltis un māls
Katram būvētiesgribētājam jābūt skaidram, ka pamatu izbūve nav iespējama uz augsnes virskārtas – tā savas neviendabīgās un neprognozējamās struktūras dēļ nav piemērota šādam procesam, tāpēc to vienmēr jānorok.

Slāņa biezums individuāli atkarīgs no vietas un pamatu veida. Zem augsnes atklājas gruntis, kurām tiek uzticēta pamatu un visas ēkas smaguma uzņemšana. Cik labi tas veiksies, atkarīgs no to sastāva un iespējamās papildu problemātikas.

Latvijas gruntis iedalāmas smilšu un māla. Smilšu gruntis ir blīvas, vidēji blīvas un irdenas. Ja otrā un jo īpaši pirmā veida gruntis kopumā ir labi piemērotas būvniecībai, pēdējās nav izmantojamas ēku pamatiem, jo to deformācija (sēšanās) vibrācijas (pāļu dzīšanas, transporta kustības u.c.) rezultātā ir neproporcionāla un neparedzama, tāpēc nepieciešams tās norakt.

Piemēram Ziepniekkalnā vietumis atrodama šāda problemātika, kas gan parasti slēpjas zem augsnes virskārtas un vizuāli nav nosakāma.

Māla gruntis iedalāmas cietajās un mīkstajās, kur abām būtu ieteicama ģeotehniskā izpēte. Tām, atšķirībā no smilšu gruntīm, bīstama ir izsaldēšana. Ja pamatus izveido virs mālainas grunts sasalšanas līmeņa (1,2-1,4m), iespējama to izcilāšanās - resp., tā sasalstot paceļas un atkūstot nosēžas.

Piemēram ceļš uz Liepāju, kur katru pavasari posmveidīgi nācās labot izcilājušos klājumu.

Foto: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme; autors: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme

Kūdra un dūņas
ir Latvijā izplatītākās vājās gruntis. Ka zināms, vienkāršoti kūdra ir floras sablīvējumi, kas gadsimtos (pēdējo ~5000 gadu laikā) krājušies aizaugot un izžūstot kādai ūdenstilpei – ezeram, upei. Dūņas būtībā ir smalkākās putekļveida frakcijas, kas vēl bijušas pirms ledus laikmeta jūrā un nosēžoties veido sablīvējumus.

Nevienu ēku vismaz mūsu platumu grādos nedrīkst būvēt uz grunts, kur ir kūdra, jo tās nestspēja pavisam nav piemērota būvniecības vajadzībām, turklāt tās sēšanās laiks var būt ārkārtīgi ilgs, pat 50 un vairāk gadus.

Pamatrisinājumi ir divi – norakšana līdz stabilam, nestspējīgam grunts slānim vai pamatu izbūve uz pāļiem. Rakšana gan parasti iespējama tikai pēc ūdens līmeņa pazemināšanas, jo kūdrai jābūt sausai, lai apjaustu tās slāņa biezumu un izkontrolētu pilnīgu izņemšanu.

Pēc kūdras norakšanas, būs nepieciešams aizbērt līdz vajadzīgajam līmenim ar smiltīm, izlīdzināt un noblietēt pirms ķerties pie celtniecības.

Pāļi būtu konstruktīvi vienkāršāka un bieži lētāka metode, tomēr uz tiem jābalsta ne tikai pamati, bet arī galvenie komunikāciju tīkli. Ja kūdras slānis nav diez ko biezs (20-30cm), tas ir vienmērīgs un ēkas konstruktīvās īpatnības to atļauj, iespējams arī trešais risinājums – vienlaidu pamatu izveide.

Tas nozīmē, ka pamatus jāveido ne tikai pa perimetru, bet jābalsta uz dzelzsbetona plātnēm vai monolītā betona spilvena visā platībā. Slikti, ja kūdras slānis ir ļoti nevienmērīgs – ēka pastiprināti sēdīsies biezākajā tā pusē, var sākt plaisāt pamati un sienas vai pat notiks atdalīšanās.

Diemžēl visbiežāk slānis tiešām nav vienmērīgs. Problemātikas piemēri nav tālu jāmeklē – Rīgā, A.Deglava ielas labajā pusē aiz Nīcgales ielas sašķiebušās visas privātmājas, vai Baložu apkārtne, kur gruntsgabalu analīze vienkārši vitāli nepieciešama.

Sevišķu problemātiku slēpj t.s. kūdras lēcas – neliela diametra (5-10m) bedres, kurās aizaugot radies kūdras slānis, kas gan, kā parasti nav manāms un slēpjas zem augsnes kārtas.

Tas nozīmē, ka grunts var šķist piemērota, ēka tiek būvēta, bet pēc laiciņa viens pamatu stūris sāk pastiprināti sēsties utt.

Piemērs ir Carnikavas skola 70.gados, kur gan veica ģeotehniskos urbumus, taču ne visos paredzamo pamatu stūros. Rezultātā viens no uzbūvētās ēkas stūriem sāka atdalīties un atlūza. Šāda veida pārsteigumi īpaši aktuāli ir Carnikavas un Ādažu rajonā.


Otra celtniecībai nepiemērota grunts ir dūņas – ārkārtīgi smalku daļiņu un ūdens maisījums. Atšķirībā no kūdras, kas sēžas sadaloties, dūņu deformācija veidojas, izspiežot no tām ūdeni. Tā kā ūdens izspiešana dabiskā ceļā notiek lēni, attiecīgi šis process ir ilgstošs.

Gluži tāpat kā kūdrai, dūņu noslāņošanās ir nevienmērīga, tomēr mazāk krasa. Dūņu slāņi parasti nekad nav manāmi grunts virspusē var slēpties pat zem pāris metru dziļas smilšu kārtas. Rīgā, Ganību dambis vai būtībā visa vecā Ventspils daļa uzbūvēta uz dūņām, kā rezultātā ēku, ceļu sēšanās un plaisāšana.

Risinājuma varianti ir tādi paši kā kūdras gadījumā – problemātiskā grunts norakšana un tās vietas aizpildīšana ar smiltīm vai vismaz vienlaidus pamatu izveide.

Dolomīts
ir akmens, kas Latvijā zemes virskārtai salīdzinoši tuvu (2-3m vai pat atklāti) sastopams Daugavai pieguļošās apdzīvotās vietās – Saulkalnē, Salaspilī, Pļaviņās, Ogrē, Ķekavā, kā arī Kauguros un citur.

Plaši tiek izmantots ceļu būvniecībā šķembu veidā. Problemātiku privātmāju būvniecības kontekstā slēpj nevis dolomīts kā akmens, bet gan tā milti – šī ieža dēdēšanas produkts. Lai vai cik noblietēti un ārēji cieti šķistu, ūdens tos pārvērš dubļos ar visām attiecīgajām sekām.

Taisnības labad jāsaka, ka arī dolomīta iezis (tāpat kā smilšakmens) var slēpt negaidītu pārsteigumu – tukšumus, dobumus jeb karstus. Piemēram, Gūtmaņa ala Siguldā arī ir karsts.

Abos gadījumos galvenais vaininieks ir ūdens, kas smilšakmenī šādus dobumus izskalo, savukārt dolomītā rada, izšķīdinot ģipša iegulas tajā. Jāatzīst, ka smilšakmens karsti nav izplatīti un parasti slēpjas lielā dziļumā, kādēļ 2-3 stāvu mājai nav problēma, kamēr dolomīta dobumi tādās vietās kā Skaistkalne, Baldone, Saurieši var radīt reālas galvassāpes. Iespējams, ka kamēr zeme tika izmantota tikai lauksaimniecībai un lopkopībai, nevienam pat aizdomas neradās par kādu dobumu eksistenci, bet atlika uzcelt māju virs šāda veidojuma un tās masas ietekmē grunts iebrūk. Maz ticams, ka māja pazudīs kā pasakā, taču, atkarībā no karsta apjoma, var ļoti būtiski ietekmēt konstruktīvo stāvokli.

Foto: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme; autors: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme

Kopsavilkums
Visos uzskaitītajos gadījumos galvenā problemātika slēpjas faktā, ka gandrīz nekad, bez ģeotehniskās analīzes, attiecīgu urbumu izdarīšanas, iespējamos grunts noslēpumus vizuāli nav iespējams noteikt.

Tā nav jāuztver par ģeotehnisko firmu lobēšanu, bet gan par aicinājumu būt tālredzīgam. Tikai krasi acīmredzami faktori – pārpurvojusies augsne, iegruvumi u.c. – var jau samērā droši kalpot par signālu gaidāmai problemātikai.

Bet, ietaupot pāris simtu latu, vēlāk var nākties samaksāt tūkstošus. Attālumi starp urbumiem var būt individuāli, atkarībā no grunts stāvokļa u.c. faktoriem, taču parasti tie ir ik pa 25m. Tātad vidējai privātmājai teorētiski var pietikt tikai ar 4 – katrā plānoto pamatu stūrī.

Foto: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme; autors: Pirms būvē uzzini, ko slēpj Latvijas zeme

Kā jau minēts parasti šādi pārsteigumi slēpjas pat vairāku metru dziļumā, turklāt (kā kūdras lēcas) var būt ļoti lokāli. Tāpēc "turpat blakus" kaimiņam veiktā grunts izpēte nevar kalpot par pilnīgi drošu garantiju identiskam stāvoklim arī tavā zemes gabalā. Piemēram ārkārtīgi pieprasītie Pierīgas rajoni Mārupe un Baltezers, kur kopumā ir labas smilšu gruntis, un parasti zemes īpašnieki nesaskaras ne ar vienu no uzskaitītajām problēmām.

Tomēr gan vienā, gan otrā rajonā bijuši apslēptu kūdras slāņu gadījumi. Savukārt Jūrmalā kopumā raksturīgs augsts gruntsūdeņu līmenis, tāpēc par pagrabstāvu var nākties aizmirst, vai arī tā izveide var maksāt ļoti dārgi.

Kopumā Latvijā ir nekaitīgi gruntsūdeņi, taču vietām tiem ir pastiprināta sulfātu koncentrācija, kas bīstama betonam.

Vienlaikus nebūtu jākļūst par paranoiķi katras mazākās plaisas dēļ, kas parādījusies mājokļa sienā. Tām var būt virkne iemeslu, no kuriem grunts problemātika ir tikai daļa. Jebkurā gadījumā būtu vēlams vērsties pie būvinženiera iemesla noskaidrošanai.
Komentēt un lasīt komentārus