Portāla Building.lv rīkotās diskusijas par liftu tehniskās drošības uzraudzību apskats

30. augustā portāls Building.lv rīkoja Apaļā galda diskusiju par liftu tehniskās drošības uzraudzību gan Rīgā, gan reģionos. Diskusijā piedalījās gan Patērētāju tiesību aizsardzības centra atbildīgie pārstāvji, tehnisko pārbaužu veicēji un eksperti no kompānijas TÜV NORD Baltik, vairāki liftu piegādātāji un uzstādītāji, kā arī ēku apsaimniekotāji un Latvijas Būvinženieru savienības vadība. Piedāvājam iepazīties ar diskusijas norisi, ko piedāvājam koncentrēta izklāsta veidā.

30. augustā portāls Building.lv rīkoja Apaļā galda diskusiju par liftu tehniskās drošības uzraudzību gan Rīgā, gan reģionos. Diskusijā piedalījās gan Patērētāju tiesību aizsardzības centra atbildīgie pārstāvji, tehnisko pārbaužu veicēji un eksperti no kompānijas TÜV NORD Baltik, vairāki liftu piegādātāji un uzstādītāji, kā arī ēku apsaimniekotāji un Latvijas Būvinženieru savienības vadība. Piedāvājam iepazīties ar diskusijas norisi, ko piedāvājam koncentrēta izklāsta veidā.

Diskusiju atklāja LBS valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume: "Šī diskusijas tēma skar mūs visus un vissāpīgāk šo problēmu izjūtam, ja lifts jaunā vai vecā mājā nestrādā. Tēma ir aktuāla un aktuāla arī citā virzienā. 2006. gada Eiropas direktīvā par pakalpojumiem, 26. pantā ir nodefinēts, ka tagad jācīnās pret jebkuriem birokrātiskiem šķēršļiem, kas kavē uzņēmējdarbību. Ir nodefinēts, ka risinot šķēršļu pārvarēšanu, dalībvalstīm jāņem vērā, ka pieejai uzņēmējdarbības attīstībā jābūt profesionālai. Cilvēkiem, kas šo procesu virza, jābūt pietiekoši kompetentiem, ar attiecīgām likumdošanas zināšanām. Kāpēc tas tiek uzsvērts? Būvniecības organizācijās visu laiku saskaramies ar vienu jautājumu par to, ka šī kompetence valstiskā līmenī netiek vērtēta. Kā var saņemt reģistrāciju uzņēmējdarbībai, ja nav izveidota bāze un nav profesionālu kadru? Gribam vai nē, bet jebkurā citā valstī konkurētspēja tiek virzīta balstoties uz trim vaļiem: izglītība, prakse un attiecīgās valsts likumdošanas aktu zināšanas. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar liftu uzstādīšanu, ekspluatēšanu un apsaimniekošanu, jābūt ļoti profesionāliem. Jāvar ātri reaģēt un jābūt bāzei ar rezerves daļām, lai nav situāciju, kad vesela 9 stāvu māja stāv ilgu laiku bez lifta, jo ir nozagts lifta motors. Man prieks, ka šis jautājums saistībā ar liftu tehnisko drošību tiek pacelts un gribētos, lai liftu jomu pārstāvošie uzņēmumi cenšas vēl vairāk paaugstināt savu profesionālo varēšanu."

Par likumdošanas jautājumiem un to, kā praksē izpaužas liftu uzraudzība, pieredzē dalījās Patērētāju tiesību aizsardzības centra Preču un pakalpojumu uzraudzības departamenta direktores vietniece Svetlana Mjakuškina: "PTAC darbību attiecībā uz liftu uzraudzību regulē likums "Par bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību". PTAC nodarbojas ne tikai ar attiecīgo normatīvo aktu izpildi un liftu uzraudzību, bet arī ar tirgus uzraudzību attiecībā par precēm, kas pirmo reizi tiek piedāvātas tirgū. Manā rīcībā ir vairāki statistiskie dati, ko PTAC paveicis attiecībā uz liftu uzraudzību par 2011. gadu un 2012. gada pirmo pusgadu. Uz šī gada jūliju bīstamo iekārtu reģistrā reģistrēti 7320 lifti. Šis skaitlis visticamāk ir mazāks, jo, veicot pārbaudes, redzam, ka ļoti bieži lifts nav izņemts no bīstamo iekārtu reģistra (BIR). 2011. gadā ir veiktas 199 pārbaudes un 68 gadījumos jeb 34% konstatētas dažāda veida nepilnības. Šogad pirmajos 6 mēnešos veiktas 47 pārbaudes bīstamo iekārtu lietošanas vietās, 27 objektos, kas ir 57% no kopējā pārbaudīto skaita. Praktizējam arī pārbaudi, neveicot fizisku kontroli, bet, izmantojot datus, kas mums pieejami pēc BIR un attiecīgi informējam liftu valdītājus, ka viņu valdījumā ir attiecīgs lifts, kam nav veikta kārtējā tehniskā pārbaude. Attiecīgi tiek sastādīti protokoli vai arī tiek kārtota lifta noņemšana no uzskaites. Ir jautājums arī par tādiem liftiem, kas vispār nav reģistrēti BIR un tiek izmantoti bez tehniskās pārbaudes. Pieļauju, ka liftu jomas pārstāvji šādus gadījumus zina."

Tehnisko ekspertu uzņēmums TÜV NORD Baltik ir tie, kas sertificē liftus atbilstoši 25.04.2000. MK noteikumiem Nr. 157 "Noteikumi par liftu un to drošības sastāvdaļu projektēšanas, ražošanas un liftu uzstādīšanas atbilstības novērtēšanu" un direktīvai 96/16/EC "Lifti". Diskusijā pieredzē dalījās vairāki TÜV NORD Baltik tehniskie eksperti.

Egils Avotiņš, TÜV NORD Baltik eksperts: "Ikdienā veicu pamatā tehniskās pārbaudes liftiem, strādāju Ventspilī un Kurzemes reģionā. No eksperta viedokļa raugoties, ir vairākas problēmas kas skar liftu jomu visā Latvijas mērogā. Pirmkārt, ir jārunā par liftiem, kas uzstādīti dzīvojamās mājās nevis sabiedriskās vai biroju ēkās. Finansējumu par liftu uzturēšanu dzīvojamā mājā pamatā sedz paši iedzīvotāji. Lifts gan ir pieskaitīts BIR, bet ar kolēģiem esam sprieduši, ka to varētu pielīdzināt sabiedriskā transporta līdzeklim. Problēmas pat ir līdzīgas – sabiedriskajā transportā mēs maksājam par mēnešbiļeti, bet liftu gadījumā mājas iedzīvotājs arī maksā konkrētu mēneša maksu par lifta uzturēšanu. Kamēr tas saistīts ar ikdienišķu lietošanu, viss it kā ir kārtībā. Problēmas sākās, kad liftam nepieciešami lielāki remontdarbi, rekonstrukcija vai pat lifta nomaiņa. Kur ņemt šo finansējumu? Lifts apstājas un, ja tā ir daudzdzīvokļu māja un naudas nav, tad problēma ir milzīga.

Otrs aspekts ir drošība. Salīdzinot ar citām bīstamajām iekārtām, lifts tomēr ir droša iekārta. Gadījumi, kad lifts kļūst bīstams lietošanai, ir ļoti reti. Piemēram, ja mājā izcēlies ugunsgrēks, liftu lietot kategoriski aizliegts. Aktuāla ar drošību saistīta problēma ir lifta kabīnes iesprūšana. Kā tiek organizēts šis darbs, lai cilvēkus pietiekami ātri evakuētu? Liftu apkalpojošam personālam jābūt ne tikai tehniski kompetentam, bet reizē jābūt arī psihologam, jo bieži vien apstāšanās saistīta ar gaismas nodzišanu kabīnē. Palikt tumsā, šaurā telpā nav omulīgi. Cilvēki jāprot nomierināt, jāsazinās ar šiem cilvēkiem.

Liftu drošības izvērtējums sākās ar jauno liftu uzstādīšanu. Te notiek tas sertifikācijas process jeb faktiskās atbilstības novērtēšanas process. Izmaksas ir ļoti augstas, tāpēc liftu piegādātāji meklē, kur var lētāk iegādāties liftu daļas un pašus liftus. Visur ir iepirkumu konkursi. Parasti galvenais kritērijs ir nevis drošība, bet izdevīgāka cena, bet lētākais ne vienmēr ir drošākais. Otrs drošības izvērtēšanas aspekts ir atkarīgs no mums ekspertiem. Tas sākās gan ar sertifikācijas daļu, gan kārtējām tehniskām pārbaudēm. Mēs atkal "atduramies" pret iepirkumiem, kur atkal galvenais kritērijs ir zemākā cena.

Jau 2003. gadā tika veiktas daļējas liftu pārbaudes un, raugot no šodienas viedokļa, tās atbilst tagadējās pilnās pārbaudes apjomam. Vai ziniet, cik daudz laika nepieciešams ekspertam viena lifta pārbaudes veikšanai? Ar visu dokumentu noformēšanu tā ir 1.5 stunda. Cik liftus dienā eksperts var pārbaudīt? Turklāt te vēl jāpieskaita laiks, kas jāpavada ceļā. Un jāatceras par administratīvajām izmaksām. Tā būtu viela pārdomām tām firmām, kas uzvarējušas iepirkumu konkursos. Cik reāli tās varētu tikt vai netikt galā?
Atsevišķs jautājums ir par Padomju Savienības laikos ražotajiem liftiem, jo katrai iekārtai ir noteikts ekspluatācijas termiņš. Kādreiz bija tāda resursu pagarināšanas pārbaude tieši liftiem, kas vecāki par 25 gadiem. Liftu varam pielīdzināt jebkurai iekārtai. Piemēram, mēs zinām, kāds būs auto pēc desmit vai vairāk gadiem. Tas pats ir ar liftu – jo tas ir vecāks, jo tam sākas vairāk problēmu. Viena no šādām problēmām ir tā, ka šādas sastāvdaļas vairs neražo. Kur lai tādas ņem? Pārbaude resursu pagarināšanā nedeva rezultātus, tāpēc no tās atteicās. Mājas īpašniekam vai lifta valdītājam bija jāparaksta papīrs, cik ilgā laikā ar šo resursu pagarināšanu lifts tiks piemērots Eiropas drošības normatīvu prasībām.

Gribu atzīmēt arī jautājumu par atbildības līmeņiem. Pirmais būtu lietotāja līmenī – iedzīvotāji, kāda ir viņu attieksme pret liftu un to lietošanu – tā vispār būtu atsevišķa saruna. Otrais līmenis ir iekārtu valdītāji – pārvaldnieki un no lielajām namu pārvaldēm speciāli norīkotas personas. Bieži vien pārvaldnieki vai atbildīgās personas nezina normatīvo aktu prasības. Problēma ir tā, ka pārvaldnieki vai atbildīgās personas bieži mainās un viņiem šķiet, ka apkalpojošā firma vai eksperts ir liekēdis, kas tikai prasa naudu. Viņiem liekas – lifts uzstādīts, nauda samaksāta un visi izdevumi beigušies. Bieži jāsastopas ar neizpratni gan pret mums, ekspertiem, gan apkalpojošo firmu pārstāvjiem.
Trešais atbildības līmenis ir apkalpojošās firmas, kas nodrošina gan ikmēneša tehniskās apkopes, gan profilaktiskos, ārpuskārtas remontus, gan rekonstrukcijas. Arī šeit var redzēt, cik nopietni firma organizē savus darbus un kā attiecas pret liftu tehnisko apkalpošanu. Ir starpība, vai šīs firmas pārstāvis var nodrošināt nopietnus remontdarbus un cik ātri, ja lifts iesprūdis, tiek izlaisti cilvēki.

Ceturtais atbildības līmenis ir atkarīgs no mums, tehnisko ekspertu sabiedrībām. Mums galvenais ir ekonomiskais aspekts, jo tagad uz katru ekspertu tiek uzkrauts pēc iespējas vairāk iekārtu, kam iemesls ir zemā cena iepirkumu konkursos. Kas no tā paliek ekspertam un kā viņš šo darbu var reāli veikt un vai atsevišķos gadījumos tas nenotiek vairāk uz papīra nekā reāli?

Augstākais atbildības līmenis ir valsts uzraudzība, ko veic PTAC. Bez liftiem ir daudz citas iekārtas, kas jākontrolē. Jautājums PTAC pārstāvei – vai jūs spējat kontrolēt šo sistēmu un vai spējat reaģēt, ja eksperti sniedz ziņas, ka ar kādu liftu kaut kas nav kārtībā. Saskaņā ar likumu mums jāziņo, ja lifts nav izturējis tehnisko pārbaudi un konstatēti nopietni trūkumi."

Svetlana Mjakuškina: "Atbildot uz Avotiņa k-ga jautājumu varu teikt, ka mēs reaģējam. Visus gadījumus, par ko mēs saņemam ziņas, mēs pārbaudām.
Nedaudz pakomentēšu par iepirkumiem. Jā, daudzi iepirkumi paredz, ka uzvar zemākās cenas piedāvātājs, bet jāņem vērā, ka jābūt precīzi un kvalitatīvi sagatavotiem dokumentiem. Izejot no dokumentācijas var pārbaudīt, piemēram, lifta atbilstību normatīvo aktu prasībām."

Liftu apsaimniekošana gulstas uz namu apsaimniekotāju pleciem. Par to diskusijā viedokli pauda SIA Rīgas Namu pārvaldnieks Teritorijas labiekārtošanas nodaļas vadītājs Alvils Kuzminskis: "Noklausoties iepriekš teikto, esmu sadzirdējis vienu lietu – nauda. Lifti veci, tur vajadzīga nauda. Uztaisīt nopietnāku specifikāciju iepirkumam, vajag naudu. Katram liftam pielikt klāt ekspertu arī nav iespējams. SIA Rīgas Namu pārvaldnieks uzraudzībā ir ap 1500 liftu, visas ēkas celtas pagājušā gadsimtā. Liftu kalpošanas ilgums ir diezgan ilgs un mūsu klienti vienmēr skatās uz izmaksām. Ja nekļūdos mums patlaban ir viens tehniskais darbinieks uz 11 liftiem. Kādi risinājumi iespējami, ja apakšā visam ir nauda? Galvenais ir drošība un tikko apstājas kāds lifts, mēs, protams, savu iespēju robežās novēršam šo problēmu. Atkārtošos – mūsu lielākā problēma saistībā ar vecajiem liftiem ir tikai un vienīgi nauda. Protams, viss pakārtots iepirkumu tehniskajai specifikācijai, jo nopietnākus kritērijus mēs izvirzām, jo cena pieaug."

Svetlana Mjakuškina: "Pakomentēšu nedaudz attiecībā uz cenu. Cena nevar mainīties no tā, vai jūs nosakāt, vai liftam jāatbilst normatīvo aktu prasībām vai nē."

Anatolijs Kuliks, SIA Recept-Holding lifts valdes loceklis: "Normatīvām prasībām atbilst visi lifti. Nevar būt tā, ka kāds atbilst un kāds nē."

Svetlana Mjakuškina: "Lifti pakļauti atbilstošai novērtēšanas procedūrai. Rezultātā atbilstoša atbilstības novērtēšanas procedūra ir atbilstība konkrētajiem dokumentiem. Atbilstības novērtēšanas procedūra ne vienmēr nozīmē sertifikāciju un sertifikāta piešķiršanu. Tas atkarīgs no procedūras."

Mārtiņš Straume: "Tehniskā līmenī noteiktā specifikācijā nozīmē, ka tur ir jābūt kvalitātes līmenim. Var paņemt vairāku ražotāju līdzīgus produktus – kāds no tiem funkcijas veic, bet nav atbilstošā līmenī, kas norādīta tehniskajā specifikācijā.

Svetlana Mjakuškina: "Citiem vārdiem tehniskajā specifikācijā tiks norādīts, piemēram, kādā veidā šis lifts strādās. Ātrāk, lēnāk, ekonomiskāk. Attiecībā uz atbilstības novērtēšanu, jebkurā gadījumā precei jāatbilst normatīviem."

Ēriks Rācenis, TÜV NORD Baltik eksperts: "Es gribētu salīdzināt liftu ar automašīnu. Apskaužu cilvēkus, kas strādā tehniskās apkopes stacijās, kur pārbauda auto. Viņiem praktiski ir visas pilnvaras. Viņiem ir uzraudzība CSDD, uzlīmi viņi nedod tāpēc, ka tur būtu kāda lielāka vai mazāka neatbilstība. Man kā liftu ekspertam ir jādomā, vai šī iekārta ir bīstama vai nav bīstama, attiecīgi, ja es neizsniegšu uzlīmi, tad iedzīvotāji liftu nevarēs izmantot. Es runāju par tādām atbilstībām, kuras nav būtiskas. Dažkārt šādas mazāk būtiskas neatbilstības vēlāk izmaksā daudz dārgāk. Pārbaudes protokolā ierakstu "nebūtiskas neatbilstības, kas neiespaido cilvēku drošību", bet gada laikā tās parasti netiek novērstas, jo valdītājs neizlasa šo protokolu, noliek kādā dziļā atvilktnē un aizmirst par to līdz nākamai pārbaudei. Laika gaitā nebūtiskās neatbilstība pārvēršas par nopietnām problēmām. Nākamajā gadā tām nepieciešams daudz vairāk naudas un resursu. Apkalpojošām organizācijām arī vajadzētu pasekot līdzi šiem jautājumiem.
Lūk, piemērs no manas pieredzes kādā namā Jelgavā. Vairākus gadus rakstīju protokolā, ka reduktoram ir brīvgājiens. Šī gada augustā liftam beidzās pārbaude un lifta valdītājam nācās liftu atslēgt, jo problēma iepriekšējo gadu laikā netika novērsta. Pirmā reakcija, protams, vietējā presē – kāds slikts apkalpotājs, kas atslēdzis liftu. Visiem jākāpj pa kāpnēm. Pēc tam tiek izteiktas aizdomas par ekspertu un apkalpojošas organizācijas slepenu vienošanos utt. Tā ir iedzīvotāju reakcija – viņi nesaprot, ka lifts ir bīstama iekārta un domā, ka lifts pats no sevis braukā augšā lejā.
Man Jelgavā ir vēl tādi pāris, kas jau ir apturēti vai ko nāksies apturēt. Kādā veidā lai risina šādus jautājumus? Mazākos liftu apkalpojošos uzņēmumos var sarunāt, ka liftu tomēr sataisa, bet ar lieliem apsaimniekotājiem tas noteikti nav viegli. Visur pretī naudu. Savlaicīgi investēt lifta darbības un drošības uzlabošanā neviens negrib. Kad notiek ķibele, tad gan visi pēkšņi satraucas."

Alvils Kuzminskis: "Sakiet, kurš no klātesošajiem ar savu auto ir izgājis auto tehnisko apskati, ja nedeg viena lampiņa? Neviens. Rāceņa kungs pacēla aktuālu jautājumu par to, kas izdod sertifikātus un kādi noteikumi tiem ir. Kāpēc attiecībā uz liftiem ir iespējams saņemt uzlīmi ar nebūtiskiem bojājumiem? Attiecībā uz auto nedegoša lampiņa arī nebūtisks bojājums, bet uzlīmi nedod."

Ēriks Rācenis: "Piemēram, minēšu signāllampiņas, kas ir ēku stāvos. Tās sen vairs neražo. Apkalpojošie uzņēmumi varētu zināt, kur tās var dabūt. Ja es par signāllampiņām došu termiņu mēneša laikā tās salabot. Visa Rīga attiecībā uz liftiem apstāsies."

Svetlana Mjakuškina: "Situācijas ir dažādas. Šajā gadījumā bīstamo iekārtu uzraudzību valsts deleģējusi privātpersonām, faktiski juridiskām personām. Attiecībā uz auto tehnisko apskati CSDD ir viens, bet attiecībā uz liftiem valda sīva konkurence. Domāju, ka tas arī atsevišķos gadījumos ietekmē to, kāpēc uzlīme tiek izsniegta, ja lampiņa tomēr nedeg.

Turpinot diskusiju, tajā iesaistījās arī liftu pārstāvju kompānijas, kam bija savs viedoklis attiecībā uz iepriekš skartajiem jautājumiem. Ēriks Šurovskis, SIA OTIS valdes loceklis: "Runājot par jautājumu, kāpēc vienā gadījumā izsniedz uzlīmes un citā nē un aptur liftu, var salīdzināt ar jau iepriekšminētajiem piemēriem par auto. Automašīna ir privātlietošanā, ja es neizeju tehnisko apskati, varu izmantot citus pārvietošanās veidus. Ja atslēgs liftu par kādu nebūtisku bojājumu, visa mājas iedzīvotāju ikdiena tiek paralizēta, jo nav citas iespējas. Eksperts un liftu apkalpojošās organizācijas un liftu valdītājs ir spiests kaut kā atkāpties no likuma nosacījumiem vai neņemt tik strikti. Ja skrupulozi ievērotu likumu, visi vecie lifti tiktu atslēgti vienā dienā. Mēs visi saprotam, ka reāli to nevar darīt. Būtisku nepilnību gadījumā lifti tiek atslēgti, par to nav šaubu un mēģina ātri saremontēt."

Anatolijs Kuliks: "Situācija ir tāda. Ja bojājums iespaido drošību, to eksperts atslēgs. Ja tur nedeg podziņa, par to liftu neatslēgs. Viss, protams, ir naudas lieta. Mums lielākās izmaksas saistītas ar degvielas izmaksām un darbiniekiem, jo jābraukā uz katru liftu. Ienāk vienas dienas kompānijas, kas paņem pa 10 latiem, kas būs, tas būs, līdz gada beigām novilks un tad atkal dibinās jaunu. Iepirkumu konkursā uzvar zemākā cena un šādas kompānijas uzvar par liftu apsaimniekošanu."

Alvils Kuzminskis: "Ja konkursa rezultātā šāda firma iegūst tiesības darbu veikšanai, tad ar to ir jāstrādā. Darba gaitā, ja šis uzņēmums laicīgi nereaģē uz izsaukumu, darbs ir nekvalitatīvi paveikts, sūtām brīdinājuma vēstules. Par laimi mūsu uzņēmuma praksē tieši ar liftu apkalpošanu šādi gadījumi nav bijuši."

Aleksandrs Eglītis, SIA KONE Lifti Latvija ražošanas vadītājs "Rīgas Namu pārvaldnieks bija vienīgie, kas uzstādīja personāla esamības kritērijus liftus apkalpojošām kompānijām. Var diskutēt, pēc kādas formulas tie izveidoti, bet šādi kritēriji ir. Komentējot Avotiņa kunga teikto par situāciju Ventspilī, patiešām tur ir tikai viens cilvēks, kas 24 stundas dienā 365 gadā strādā kā avārijas dienests. Jautājums, kura institūcija izkontrolēs šāda darbinieka darba grafika atbilstību noteikumiem. Šādu gadījumu ir ļoti daudz, kur cilvēks strādā 24 stundas un pārkāpj Darba likumu vai tur ir personāls, ja tas patiešām eksistē tādā skaitā, lai varētu sniegt pakalpojumu 24 stundas diennaktī, tad pakalpojuma līgumsumma nepieļauj viņiem izmaksāt pat pusi no minimālās algas. Tā ir nelikumība, kas ar iepirkuma procedūru tiek legalizēta un grauj tirgu."

Aktualizējot problēmas, radās jautājums – varbūt vispār atteikties no veco liftu lietošanas kā tādas un atļaut izmantot tikai jaunos liftus. Šī jautājuma iztirzāšanu iesāka TÜV NORD Baltik Kvalitātes vadītāja Liāna Kivliņa: "Pirmkārt, vajadzētu izpildīt tās neatbilstības, ko eksperts ierakstījis tehniskās pārbaudes protokolā. Papildinot iepriekš teikto, eksperti protokolos raksta tās nepilnības, kas jau ietekmē vai nākotnē atstās būtisku ietekmi uz drošību. Nedrīkst ignorēt šo protokolu, bet vajadzētu rast risinājumu neatbilstību novēršanu. Savā ziņā eksperts ir neaizsargāts, viņš konstatē faktu, sastāda tehniskās pārbaudes protokolu, kurā norāda neatbilstības. Jā, likumdošana paredz, ka noteiktajā kārtībā mēs varam ziņot PTAC, bet būtībā inspekcijas ekspertam nav tiesības slēgt iekārtu. Ja mēs atgriežamies pie jautājuma par nepietiekamiem resursiem, tad no mūsu puses būtu aicinājums PTAC, izvērtēt iekārtu būtiskās drošības prasības, kā tās tiek ievērotas. Savā sadarbībā ar PTAC mēs nonākam pie tā, ka no PTAC puses vairāk tiek veikta dokumentālā pārbaude par ierakstu esamību, neesamību, par to pilnīgumu BIR, kas bieži vien nav tas svarīgākais aspekts. Svarīgākais būtībā ir reāla pārbaude objektā, lai konstatētu, vai netiek darbināti lifti, kas vispār nav izgājuši tehnisko pārbaudi, vai gadījumā, ja eksperts ir iedevis saīsinātu pārbaudes laiku, vai neatbilstības tiek novērstas, vai savlaicīgi tiek veikta atkārtotā tehniskā pārbaude. Tātad – ņemt vērā aspektus, kas skar tieši drošību. Tad ļoti daudzi jautājumi atrisinātos un sakārtotos. Arī valdītāji pievērstu vairāk uzmanības neatbilstībai un savlaicīgam remontam. Ja tas gadu no gada ievelkas un neatbilstības netiek novērstas, tad agrāk vai vēlāk pienāk situācija, kad lifts ir jāslēdz."

Alvils Kuzminskis: "Vēlētos pakomentēt. Mēs esam valdītāja pārstāvji. Kā jūs domājat – kas pieņem lēmumu par jumta maiņu, lifta remontu un citiem darbiem? Valdītājs vai īpašnieks? Lēmumus pieņem īpašnieki un mēs tos varam ielikt plānotajos darbos. Ja ir kādas bīstamas situācijas, tad varbūt jāmaina likumdošana – lampiņa nedeg, mašīna nebrauc, vai izvirzīt citus kritērijus – kas pasliktina stāvokli un kas nē."

Liāna Kivliņa: "Šajā situācijā mēs runājam jau par būtiskām neatbilstībām. Ja detalizētāk paskaidrotu tehniskās pārbaudes saturu un raksturu, protams, ir vērtēšanas kritēriji līdzīgi kā auto tehniskajai apskatei – viens, divi un trīs. Mēs runājam par neatbilstībām, kas attiecināmas uz otro līmeni. Tur tiek izsniegts saīsinātais pārbaudes laiks. Protams, finansiālas problēmas ir, bet valdītājam ir jāieplāno savā budžetā izdevumi šiem neplānotajiem darbiem."

Alvils Kuzminskis: "Mums nē. Rīgas Namu pārvaldnieks ir SIA un mūsu budžets ir fiziski mūsu pakalpojuma cena plus uzkrājumi jebkāda veida remontdarbiem. Ikviens remontdarbs ir īpašnieka lēmums, tas nav mūsu lēmums. Jā, mēs piedāvājam, bet izvēlas īpašnieks."
Liāna Kivliņa: "Papildinot visu iepriekšteikto gribu atzīmēt, ka sabiedrībā ir maz informācijas, kas ir bīstamās iekārtas, kā tās tiek klasificētas. Runājot par liftiem, tas būtu uzraugošo institūciju, šajā gadījumā PTAC pienākums vairāk izplatīt informatīvus materiālus, lai katrs iedzīvotājs saprastu, ka lifts ir bīstamā iekārta. To, ka automašīnai jāiziet tehniskā apskate, zina visi, bet tas ka liftam nepieciešama obligātā tehniskā pārbaude, vismaz puse no mājas iedzīvotājiem nemaz nezina."

Alvils Kuzminskis: "Piebildīšu, ka ne visu liftu fiziskie īpašnieki vienmēr zina, ka viņu īpašumā atrodas arī lifti. Arī pagraba telpu īpašnieks ir līdzīpašnieks liftam, arī mājā, kur ir trīs kāpņu telpas, visi trīs lifti pieder kā domājamā daļa."

Mārtiņš Straume: "Maza replika jaunā būvniecības likuma sakarā. Te, cerams, būsim panākuši, ka tiks definēts, par ko atbild pasūtītājs, par ko attīstītājs, projektētājs, celtnieks, līdz pat apsaimniekotājam un īpašniekam. Savukārt apsaimniekotājam jādetalizē, par ko katrs atbild. Ja likumdošanā tas būs iestrādāts, tad būs skaidrība."

Aleksandrs Eglītis: "Sabiedrības viedoklis ir tāds – vai nu pārvaldnieks saka, ka viss ir jādara apsaimniekotājam, vai arī es esmu 40 gadu laikā tik daudz naudas samaksājis par lifta apkopi, ka jūs man jaunu esat parādā. Esmu pats to vairākkārt dzirdējis."

Egils Avotiņš: "Par atbildības līmeņiem runājot, likumdošana vairs neparedz speciālu prasību vai iespēju izvērtēšanu kompānijām, kas grib uzsākt šāda veida komercdarbību."

Mārtiņš Straume: "Nedrīkstētu pielaist šo darbu veikšanai kompānijas, kam nav kompetenti un profesionāli darbu izpildītāji, kam nav attiecīgas rezerves bāzes, lai ātri reaģētu un darba pieredzes."

Svetlana Mjakuškina: "Ne visu ar normatīvajiem aktiem iespējams visu atrisināt. Patlaban ir valdītāja atbildība ir nodrošināt lifta atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tiem, kas liftus pārbauda, ir pienākums, redzot neatbilstību kritērijiem, pēc kuriem lifts tiek pārbaudīts, neizdot apstiprinājumu."

Kāds varētu būt risinājums, zinot, ka vecie lifti turpinās pastāvēt? Ēriks Rācenis: "Padomju laikā bija vienkāršāk, bija noteikti normatīvie akti, kur bija skadri un gaiši pateikts, ka pēc tik un tik ilga laika liftam jātaisa mazais remonts, pēc tik ilga laika vidējais un visbeidzot lielais, kapitālais remonts. Visi šie posmi tika organizēti un tika izpildīti. Pēc katra šāda remonta nāca eksperti un pārbaudīja, cik kvalitatīvi šis remonts veikts. Lifti darbojās un nebruka kopā. Tagad tas viss ir likvidēts, kaut ražotāja instrukcijā tas ir rakstīts iekšā. Ja mums ir padomju laika lifts, tas nozīmē, ka padomju laika standarts joprojām darbojas arī tagad. Līdz ar to bija skaidri kritēriji, kādam jābūt liftam un kā tam bija jāstrādā."

Alvils Kuzminskis: "Rīgas Namu pārvaldnieks apkalpo 1497 liftus, no tiem ap 700 savu lietošanas termiņu ir izsmēluši. Problēma atkal ir naudas trūkums. Domāju, ka te, izpildot konkrētus kritērijus, varētu piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Otrs - jānosaka sertifikācijas līmenis ar likumdošanu. Vai konkrētā firma drīkst šo pakalpojumu sniegt vai nē. Tad arī izvairītos no situācijas, kad iepirkumu konkursos uzvar zemākās cenas piedāvātājs, nevienam nezināms uzņēmums. Pretējā gadījumā, ja mēs uztaisām iepirkumu procedūru, mums var pārmest, ka mēs lobējam vienu vai otru firmu."

Anatolijs Kuliks: "Mums ir aprēķini pēc Mogiļevas rūpnīcas sniegtiem datiem. Aprēķins rāda, ka lifta apkalpošana mēnesī ir ap 65 latiem bez PVN. Sanāk, ka par kabeļtelevīziju mēs mēnesī maksājam dārgāk nekā par liftu."

Aleksandrs Eglītis: "Latvija laikam ir vienīgā valsts Eiropā, kur principā nav izveidots liftu dispečerdienests. Ir iespējama attālināta telemetrija, kas noreaģēs ātrāk nekā iedzīvotāji piezvanīs. Tā fiksēs, cik ilgi lifts stāv ar atvērtām durvīm, vai drošības ķēde ir noslēgta vai pārrauta. Ir vairāki parametri, kas ir telemetriski nolasāmi. Piemēram, Lietuvā tā ir obligāta prasība, liftu nevar nodot ekspluatācijā bez šīm iekārtām, tas ir normatīvos iestrādāts. Mums normatīvu ziņā ir vakuums. Cilvēks iet desmit reizes mēnesī, lai paskatītos, vai tas lifts vispār tur ir."

Egils Avotiņš: "No drošības viedokļa esam nonākuši līdz tādam absurdam, ka pie sertifikācijas ir jābūt ieslēgtam pārslodzes ierobežojumam. Pēc tam eksperts iet un to atslēdz, jo tā iekārta ir tik lēta, ka nespēj nodrošināt elementāru darbību."

Diskusijas nobeigumā dalībnieki tika aicināti izteikt savus ierosinājumus liftu tehniskās drošības uzlabošanai.
Svetlana Mjakuškina: "Aicinu iesniegt priekšlikumus attiecībā uz normatīvo aktu nepilnībām. Attiecībā uz esošo situāciju - piemērot spēkā esošos normatīvos aktus attiecīgi nodrošinot valdītāja nodrošinātas regulāras tehniskās pārbaudes, attiecīgi pārbaudītājiem godprātīgi veikt savu darbu un iesniegt tehniskās pārbaudes protokolus par godīgi izpildītu darbu."

Arturs Hudjakovs, SIA Rīgas namu pārvaldnieks Tehniskās pārvaldes Ēku tehniskās ekspluatācijas nodaļas elektrosaimniecības daļas vadītājs: "Tika atzīmēts, ka liftu nebūtiskās problēmas it kā nedeg, bet jautājums ir par īpašniekiem, kas nevēlas veikt citus remontus un neuzkrāj līdzekļus šo remontu veikšanai. Likumdošana neļauj mums izlietot iedzīvotāju naudu bez pamata, ja tā nav avārijas situācija un ja remonts nav ieplānots un apstiprināts."

Aleksandrs Eglītis: "Galvenais ierosinājums būtu likumdošana un mehānisms, kas to visu kontrolē. Pretējā gadījumā mēs nonāksim pie situācijas, kad mums būs zemo cenu liftu kompānijas. Neraugoties uz situāciju ar iepirkumiem un nelikumībām darbu organizācijas ziņā šajās firmās, it kā var ietaupīt iedzīvotāju naudu, bet iedzīvotājs patiesībā ir visneaizsargātākais, jo viņš lavīnveidīgi šo problēmu uzkrāj sevī. Tā var būt gan finansiāla, gan sliktākajā gadījumā drošības problēma."

Liāna Kivliņa: "Šīs diskusijas laikā izkristalizējies ļoti sāpīgs jautājums – iepirkumi. Vēlētos ieteikt iepirkumu procedūru izstrādātājiem, izvērtēt šos nepamatoti lētos piedāvājumus. Ir dažādi mehānismi un kritēriji. Arī mēs esam aprēķinājuši, cik vidēji aizņem laiku tehniskā pārbaude. Ja atgriežamies pie tehniskās pārbaudes satura un apjoma, jāteic, ka šī kompleksi ir viena no sarežģītākajām pārbaudēm tīri administratīvi. Tiek iesaistīts atbildīgais speciālists no apkalpojošās organizācijas puses, nav tā, ka inspicējošās institūcijas eksperts viens pats aizbrauc un kaut ko pārbauda. Ir nepieciešama sadarbība ar apkalpojošo pusi, lai nodrošinātu piekļuvi liftam. Pārbaude ietver arī elektromērījumus un vēl citus pasākumus, kas noteikti likumdošanā. Ņemot to visu vērā, būtu jāizvērtē, vai šis lētākais piedāvājums spēs nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu un tikai tad pieņemt savu lēmumu. Tādējādi tiks uzlabota sniegto pakalpojumu kvalitāte.
Nepieciešams vairāk komunicēt ar sabiedrību, jo sabiedrības informētības līmenis ir ļoti zems. Arī ikdienas lifta lietotāja zināšanu līmenis par šo iekārtu darbību ir zems. Iekāpjot liftā, būtu jāpaskatās, vai ir pārbaudes zīmīte vai tā ir norauta vai vispār nav. Atbildība sākas ar katru no mums."

Egils Avotiņš: "Man būtu jautājums, vai likumdošanā būtu iespējams iestrādāt kritēriju par kvalitāti. Jo viss sastāv no kaut kādām izmaksām."

Aleksandrs Eglītis "Vai tas nedos papildu peļņu negodprātīgiem uzņēmējiem?"

Anatolijs Kuliks: "Vislabāk būtu noteikt principu par vidējo cenu."

Arturs Hudjakovs: "Mēs nonācām pie jautājuma par cilvēkstundu normēšanu. Mēs labi zinām, ka Rīgas izsludinātajos iepirkumu konkursos var piedalīties dažādi uzņēmumi un darba izmaksas atšķiras. Mēs prasām cenas pamatojumu un, ja rodas šaubas par vienu vai vairākām pozīcijām, mēs precizējam cenas."

Egils Avotiņš: "Es ieteiktu valdītājiem ņemt vērā arī citus kritērijus. Piemēram, uzstādot jaunu liftu, jāzina tā resursu. Manā praksē ir bijis gadījums, kad uzstāda divreiz dārgāku iekārtu, kas iet tikai 3-4 gadus."

Alvils Kuzminskis: "Kritērijs noteikts, ka liftam jākalpo līdz 30 gadiem, mūsu valdījumā vecākajiem liftiem ir 40 un vairāk gadu. Pirmo divu gadu laikā patērētāji var uzrakstīt prasību PTAC par neatbilstoša lifta vai pakalpojuma saņemšanu."

Ēriks Rācenis: "Vecie lifti strādā jau vairāk nekā 40 gadus, jo savulaik tika taisīti plānveida remonti. Celšanas mehānisms ir vājākā vieta šiem liftiem, tie ir nolietoti un izmaksas tā nomaiņai ir lielas, ap 3000 – 5000 Ls. Dzīvokļu īpašnieki nemaz necenšas šādu naudu meklēt arī tad, ja viņiem pasaka par šādu bojājumu. Kad lifts apstāsies, tad sāks domāt."

Alvils Kuzminskis: "Protams, ir pozitīvi piemēri – tiek pieņemti lēmumi par kabīnes maiņu, ne tikai tehniskajām lietām, bet arī vizuālo izskatu. Tas atkarīgs no tā, cik vienoti savos lēmumos ir mājas īpašnieki."

Arturs Hudjakovs: "Izskatot visus ieteikumus, tehnisko pārbaužu rezultātus utt., tiek sagatavots plāns veicamajiem darbiem. Pēc šī plāna tiek veikti remontdarbi."

Ēriks Rācenis: "Ko jūs sakāt iedzīvotājiem, ka naudas nav un remontu veikt nevar?"

Arturs Hudjakovs: "Lifts tiek apstādināts. Uz šo brīdi stāv pieci lifti, kas netiks remontēti tuvākā gada laikā. Ir pieci lifti, kas apstādināti zādzību vai cita veida bojājumu dēļ, bet tie tiks drīzumā saremontēti atkarībā no remontdaļu pieejamības."

Konstantīns Kamenskis, TÜV NORD Baltik eksperts: "Ir arī jautājums par drošību. Es pārbaudīju BIR datus pēdējos mēnešos un atklājās, ka ir lifti, kas nav pārbaudīti 5 – 6 gadus, bet lifts tiek apkalpots. Varbūt apkalpojošām organizācijām ir jāsaka valdītājam, ka nepieciešams veikt ikgadēju tehnisko pārbaudi. Otrs – ir tāda nezināšana, ka no BIR nepieciešams izņemt tos liftus, kas tiek apmainīti. Piemēram, divu mēnešu laikā reģistrā apskatīju 1500 liftus un dažiem liftiem ir dubulta numerācija. Vienam numuram rakstīts, ka lifts nav pārbaudīts, bet reāli pārbaude ir veikta. Tas nozīmē, ka nepieciešams aktualizēt pašu BIR. Tas nav grūti."

Svetlana Mjakuškina: "Ja jūs redzat problēmas ne tikai objektos, bet arī attiecībā uz datiem, ko redzat, lūdzu, informējiet."

Liāna Kivliņa: "BIR nozīmē Bīstamo iekārtu reģistrs, kurā mēs kā inspicēšanas institūcija ievadām datus. Šī reģistra uzturētājs ir PTAC, kas redz pilnu datu pārskatu un mums kā inspicējošajai institūcijai ir katram sava mazā pieejas daļa attiecīgi savas kompetences sfērās. Mēs esam tikai reģistra lietotāji, varam ievadīt datus, aktualizēt datus pēc pārbaudēm, vai arī, saskaņā ar valdītāja iesniegumu, veikt izmaiņas – valdītāja maiņu, adreses maiņu, nosaukuma maiņu. Bet kopumā reģistra uzturētājs ir PTAC. Gadījumā, ja valdītājam nepieciešamas kādas izmaiņas, valdītājs vēršas jebkurā inspicēšanas institūcijā un mēs veicam izmaiņas. Mūsu eksperts, rūpīgi izanalizējot patreiz reģistrā esošos datus, atklājis daudz nepilnību. Kopumā mēs vēlētos aicināt PTAC aktualizēt šo datu bāzi saskaņā ar esošo informāciju. Mums šādas pilnvaras nav, lai mēs, nepārbaudot datus, varētu kaut ko dzēst, to varam darīt tikai saskaņā ar valdītāja iesniegumu. Ja valdītājs nav vērsies ar iesniegumu noņemt šo iekārtu no reģistra, tad iekārta vienkārši tur paliek."

Ēriks Rācenis: "Par visiem liftiem, kas ir pārbaudīti un kas nav pārbaudīti, zina apkalpojošās organizācijas, jo viņi piedalās lifta tehniskajā pārbaudē. Tas nozīmē, ja viens, divi vai trīs gadi kāds lifts nav pārbaudīts, ko viņi apkalpo, vai nebūtu jāuzliek pienākums apkalpojošai organizācijai ziņot augstāk stāvošai organizācijai, ka ir tāds valdītājs, kas nepilda likumdošanā noteiktos kritērijus? Mēs kā eksperti visur neredzam, kādi lifti ir pārbaudīti un kādi nav."

Egils Avotiņš: "Varbūt BIR datu bāzi vajadzētu padarīt pieejamu arī valdītājiem? Kad veic pārbaudes, tad "izlien" laukā vecas iekārtas, kas patiesībā jau sen vairs neskaitās, vai nav noņemtas nost, ja tās dubultojas."

Liāna Kivliņa: "Mums kā ekspertiem ir pieejami tikai daži atlases kritēriji, pēc kuriem varam atrast šo iekārtu. Ja valdītājs pie mums griežas ar lūgumu iedot viņam visu iekārtu sarakstu, kas tam pieder, mums tādas iespējas nav."

Noslēdzot diskusiju, dalībnieki vienojās, ka šāda tikšanās bija sen nepieciešama, jo vismaz tika aktualizēti vairāki iesaistītajām pusēm svarīgi jautājumi.