Ražošanas ēkas arhitektoniskā ziņā neizceļas ar oriģinalitāti un neparastiem risinājumiem, jo tas pamatā ir komerciāls pasākums pēc stingra biznesa plāna. Būvniecības "čaumalai" jābūt pietiekami ekono

Foto: Ražošanas ēkas arhitektoniskā ziņā neizceļas ar oriģinalitāti un neparastiem risinājumiem, jo tas pamatā ir komerciāls pasākums pēc stingra biznesa plāna. Būvniecības "čaumalai" jābūt pietiekami ekono; autors: Ražošanas ēkas arhitektoniskā ziņā neizceļas ar oriģinalitāti un neparastiem risinājumiem, jo tas pamatā ir komerciāls pasākums pēc stingra biznesa plāna. Būvniecības "čaumalai" jābūt pietiekami ekono

Intervija ar projektēšanas un būvniecības firmas SIA "RUP" arhitektu Māri Jostiņu.

SIA "RUP" ir projektēšanas firma, kas pēdējā laikā vairāk specializējusies pārtikas rūpniecības ēku projektēšanā un, ja izdodas, arī būvniecībā.

Kādi ir bijuši lielākie "RUP" projektētie rūpniecības objekti?
Projektējām "Balticovo" olu pārstrādes cehu, izprojektēta liela un perspektīva "Rīgas Vīni" ražotne Mārupē, bet dažādu iemeslu dēļ vēl nav uzsākta tās būvniecība. Šogad esam projektējuši ēkas diviem salīdzinoši lieliem uzņēmumiem- zivju pārstrādes uzņēmumam "Albatross" Daugavpilī un gaļas pārstrādes uzņēmumam SIA "MVA" Rīgā. Visas šīs ražotnes 3- 4,5 tūkstošus kvadrātmetru lielas. Tās tiek projektētas atbilstoši Eiropas Savienības normatīviem, ar mērķi sertificēt ražotnes, lai to produkciju varētu eksportēt uz ārzemēm.

Kāda ir ražotņu specifika attiecībā pret, piemēram, dzīvojamām mājām?
Visām šīm pārtikas ražotņu ēkām ir tā saucamais ārējais nesošais karkass. Būtiski ir uzturēt noteiktu, pazeminātu iekštelpu temperatūru. Lai nebūtu lielu siltuma zudumu un karkass nebūtu jāizolē, iekšpusē ir siltās sienas konstrukcija.
Vēl viena atšķirība- virs ēkas izveidoti bēniņi, kuros tiek izvietotas visas nepieciešamās inženierkomunikācijas- pašā cehā nav komunikāciju cauruļvadu, nepieciešamajās vietās ir tikai atbilstoši pievadi. Tas lielā mēra atrisina sanitārās prasības- telpās nav konstrukciju, uz kurām varētu sakrāties putekļi, tās ir vieglāk uzkopjamas. Tehniskajiem darbiniekiem nav jāiet ražošanas telpās, kurās ir specifiski sanitārie apstākļi. Līdz ar to sanitārā higiēna ir vieglāk nodrošināma. Šādas ēkas būvē arī kaimiņvalstīs. Cik zinu, Latvijā, mēs šādas ēkas projektējam vienīgie.

Jums nav konkurentu?
Konkurenti ir. Taču mums ir izveidojušies ļoti labi kontakti ar firmām, kas nodrošina inženierapgādi, piedāvā profesionālus risinājumus. Parastām firmām, saskaroties ar šāda veida pasūtījumiem, pietrūkst speciālistu, pietrūkst kontaktu, lai darbus veiksmīgi novadītu un sasniegtu optimālu rezultātu.

Vai iespējams runāt arī par ražošanas ēku specifisko arhitektūru?
Ražošanas ēkas arhitektoniskā ziņā neizceļas ar oriģinalitāti un neparastiem risinājumiem, jo tas pamatā ir komerciāls pasākums pēc stingra biznesa plāna. Būvniecības "čaumalai" jābūt pietiekami ekonomiskai un jānodrošina visas prasības. Protams, tas neizslēdz fasādes apdares un kompozīcijas jautājumus. Īpaši, ja komplekss tiek būvēts pilsētā vai liela ceļa malā, tad pilsētas plānotāji neļaus būvēt neglītas celtnes. Gribas, lai ēka būtu arī vizuāli baudāma, paliktu prātā garāmbraucējiem.

Kā attīstās pārtikas rūpniecība Latvijā? Jūs esat samērā atkarīgi no šīs attīstības.
Strādājot šajā birojā liekas, ka attīstība ir dinamiska. Pēdējā laikā sāk būvēt arvien vairāk šādu pārtikas ražotņu. Cita veida ražošanas uzņēmumi (droši vien finansiālu iemeslu dēļ) pašlaik netiek būvēti. Pārtikas ražošana tāpat kā lauksaimniecība nekad neapstāsies pilnībā. Slikti, bet saprotami, ka tik daudzi vietējie ražotāji ņem izejvielas no ārzemēm. Jācer, ka nākotnē vairāk tiks novērtēta vietējā prece un sāksies lauksaimniecības atdzimšana.

Kāpēc "RUP" izvēlējušies specializēties tieši uz ražošanas ēku projektēšanu?
Esam gājuši cauri dažādiem posmiem- vienubrīd daudz cēla benzīntankus, kokapstrādes cehus, vienubrīd (un joprojām) lielveikalus. Mēs nākotni saskatām rūpniecībā.

Cik ilgā laikā vidēji tiek uzprojektēts ražošanas uzņēmums?
Jebkurš objekts prasa vismaz 4- 5 mēnešus ilgu laiku. Mūsu rekords ir izveidot projektu 1,5 mēnešu laikā.

Cik cilvēku strādā pie viena projekta?
Tieši birojā mums ir neliels kolektīvs- 10 cilvēki. Patiesībā projektu veido ne tikai arhitekts- arī ūdensapgādes, kanalizācijas, vēdināšanas, automātikas, signalizācijas u.c. speciālisti. Vidēji rēķinot lielo projektu izstrādē piedalās ap 40 cilvēku.

Kā Jūs nonācāt firmā "RUP"?
Birojā oficiāli esmu tikai no šīgada janvāra. Sadarbība gan veidojās jau agrāk. Iepriekš darbojos citā firmā, kas arī nodarbojās rūpniecisko ēku projektēšanu- "Rūpnīcprojektā", kas pēc izglītības iegūšanas bija mana pirmā un vienīgā darba vieta.
"Rūpnīcprojektā" es biju kā viens no pēdējiem arhitektiem- mohikāņiem. Pārkārtošanās process jaunajos ekonomiskajos apstākļos firmai bija grūts. Mana kļūda bija tajā, ka pārāk ticēju solījumam: "Pacieties, drīz būs labāk." It kā jau biju pat pieradis pie tā, ka labāk nepaliek. Lai sevi atražotu kā cilvēku, nācās piestrādāt, darīt individuālus darbus. Tas bija kā hobijs- projektēju savrupmājas. Tas bija profesionāli patīkami taču gadiem ritot uzkrājās nogurums. Nebija iespējams izkārtot brīvus brīžus.
Jau agrāk konsultēju "RUP" par ražošanas objektiem, līdz viņi man piedāvāja normālu, stabilu darbu, ļaujot brīvajā laikā darīt privātos darbus. Pārsēšanās vienmēr ir nedaudz problemātiska, jo paliek astes no iepriekšējā darba, arī iepriekš dibinātie sakari.

Kas Jūs saista vairāk- privātmāju vai ražošanas uzņēmumu projektēšana?
Man ir labs salīdzinājums- lai uzceltu suņu būdu, arī nepieciešamas četras sienas. Lai to noformētu projekta veidā, nepieciešams laiks, rasējumu skaits ir tikpat liels kā mājai. Bet par šo darbu nevar prasīt tik pat lielu samaksu. Tāpat ir salīdzināt ražošanas objektus ar privātmājām. Lai ar mazajiem objektiem savāktu tādu pašu summu, paiet ilgāks laiks un jāiegulda lielāka enerģija.

Kāpēc Jūs esat izvēlējies arhitektūru?
Agrāk profesijas izvēla bija citāda- visi ceļi bija vaļā. Vidusskolas pēdējās klasēs tika veiktas profesionālās aptaujas. Un tad es, nevarēdams neko izdomāt, sāku rakstīt, ka būšu arhitekts. Esmu no Ventspils. Doma par arhitektūru man radās apmēram tā: Ventspilī bija lidlauks un tajā vietāmēs ar draugiem uzzīmējām tādu kā izklaides pilsētiņas plānu. Tā tas iepatikās. Pēc skolas beigšanas sapratu, ka es nevarētu darīt monotonu darbu, piemēram, strādāt pie konveijera. Gribējās darīt radošu darbu. Mani saistīja dažādu nestandarta lietu veidošana.

Uzreiz pēc vidusskolas nonācāt arhitektūrā?
Gribēju stāties Politehniskajā institūtā (tagad- RTU- Red.). Pirmajā gadā neiestājos, neizturēju konkursu. Apzinājos, ka gada laikā manas zināšanas paliks tikai sliktākas, bet riskēju. Otrā gadā gan izdevās iestāties un tā kļuvu par arhitektu. Mani vecāki tolaik bija ļoti dusmīgi, ka vienu gadu dzīvoju mājās, ka nemācījos. Taču tagad esmu gandarīts par toreiz pieņemto lēmumu.

Linda Tunte,
www.building.lv