Sāk darbu Latvijā pirmā biogāzes elektrostacija
Foto: Sāk darbu Latvijā pirmā biogāzes elektrostacija
Valsts saimniecībā "Vecauce" sākusi darboties Latvijā pirmā un Baltijā otrā biogāzes elektrostacija, ziņo "Latvijas Avīze".
Valsts saimniecībā "Vecauce" sākusi darboties Latvijā pirmā un Baltijā otrā biogāzes elektrostacija.
Šajās dienās komercrežīmā sāk strādāt Latvijā pirmā un, cik zināms, Baltijā otrā biogāzes ražotne, kas uzbūvēta pie liellopu fermas un ražo zaļo enerģiju, pārstrādājot kūtsmēslus un cita veida atjaunojamos lauksaimniecības resursus.
Biogāzes ražotne uzbūvēta LLU mācību un pētījumu saimniecībā "Vecauce" pie Līgotņu slaucamo govju fermas un, kā pamatizejvielu izmantojot fermā iegūtos šķidrmēslus, ražo biogāzi, kurā ir vismaz 50% metāna.
Metāna gāze ražotnes kompleksā ietilpstošajā koģenerācijas stacijā tiek pārvērsta elektroenerģijā un pēc dabasgāzei piesaistīta tarifa – apmēram 14 santīmi par kilovatu – ieplūdināta "Latvenergo" kopējā tīklā. Līdztekus iegūto siltumenerģiju izmanto pašas ražotnes darbībai, kā arī Līgotņu fermas vajadzībām.
Ražotne izmaksu atpelnīšanai
Jaunuzbūvētā biogāzes ražotne sastāv no biomasas uzkrāšanas sistēmas, biomasas reaktora (pārstrādes iekārta jeb fermenters) un biogāzes uzkrāšanas un attīrīšanas sistēmas. Tā kā "Vecaucē" iegūto biogāzi pārvērš elektroenerģijā, ražotnes kompleksā ietilpst arī koģenerācijas stacija, ko saimniecība līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām tikai nomā.
Ražotnes reaktora tilpums ir 2000 kubikmetru liels, bet iegūtā galaprodukta (biogāze, elektroenerģija, siltums) daudzums ir atkarīgs no vairākiem procesiem, tādēļ par ražotnes jaudu "Vecauces" speciālisti runā nosacīti.
Patlaban koģenerācijas stacijas elektroenerģijas ražošanas jauda ir 260 kW un termiskā jauda (siltums) – 356 kW. Intensificējot ražošanas procesus, iespējams sasniegt pat 400 kW lielu elektrisko jaudu.
Saimniecības "Vecauce" direktore Iveta Grudovska uzsvēra, ka biogāzes ražošanas projekts balstīts uz ekonomiskiem aprēķiniem un pakārtots iepriekšējam projektam – pašas modernās Līgotņu fermas būvniecībai, ko saimniecība īstenoja 2006. gadā iepriekšējā direktora Aivja Aizsilnieka vadībā. Proti: ferma būvēta 500 govīm, un pēc noteikumiem to turēšanai vajadzīgas divas 4000 kubikmetru tilpuma šķidrmēslu krātuves, un katra no tām izmaksā vismaz 100 000 latu.
I. Grudovska: "Bija skaidrs, ka starp fermu un šiem dārgajiem mēslu uzkrāšanas monstriem, kuri sevi nekad nespētu atpelnīt, ir jārada kāds ražošanas posms, kas ļautu atpelnīt būvniecības izmaksas. Pētot ES veco valstu, it īpaši Vācijas, pieredzi, saimniecības speciālisti saprata, ka ir jābūvē ražotne, kas no lopkopības gaitā gūtajiem kūtsmēsliem ražotu enerģiju, ko varētu pārdot un tādējādi gūt ienākumus.
Un, tā kā saimniecībai uzreiz nebija visas 500, bet gan tikai ap 300 slaucamām govīm, ko izvietot jaunajā fermā, iepriekšējā direktora vadībā tika pieņemts lēmums otras mēslu krātuves vietā vispirms uzbūvēt biogāzes ražotni. Tā tapa šis vērienīgais projekts, kuru no Aizsilnieka pārņēmu šopavasar. Biogāzes ražotnes būvniecības izmaksas plānojam atpelnīt piecos gados."
Valsts atbalsts – nepietiekams
Tālāk I. Grudovska stāsta, ka tik vērienīgs un Latvijā pilnīgi nezināmas darbības jomas projekts jeb pilotprojekts tika aizsākts ne bez Zemkopības ministrijas solīta finansiāla atbalsta. Toreiz, 2006. gada otrajā pusē, kad jaunā ferma bija gandrīz uzbūvēta, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze solījis finansiālu atbalstu biogāzes ražotnes celtniecībai, teikdams, ka esot pienācis laiks beidzot arī Latvijā iegūt zaļo enerģiju no lauksaimniecībā atjaunojamiem resursiem. Atbalsts tika piešķirts subsīdiju veidā 300 000 latu vērtībā. Lielāko daļu no tā gan nācās izlietot pašas fermas pabeigšanai un vienas šķidrmēslu krātuves celtniecībai. Plānotajam bioreaktoram tika uzbūvēti pamati.
Taču 2007. gadā valstī pirmā bioreaktora tapšanai nekāds finansiāls atbalsts netika piešķirts un celtniecība draudēja apstāties. "Vecauces" toreizējais direktors A. Aizsilnieks, neskatoties uz saimniecības visai dīvaino juridisko statusu – tā pieder Latvijas Lauksaimniecības universitātei, kas savukārt ir valsts īpašums –, pieņēmis drosmīgu lēmumu meklēt aizdevumu bankā pusmiljona latu vērtībā. Atsaucību, pat neskatoties uz paaugstināto risku, izrādījusi "SEB banka".
Par saņemto kredītu un vēl ap 200 000 latu pašas saimniecības apgrozāmo līdzekļu galvenokārt iegādātas biogāzes ražošanai nepieciešamās iekārtas. Patlaban kompleksa celtniecības un aprīkošanas darbi pabeigti 95% apjomā, bet ir iekrājušies neapmaksāti rēķini. Izrādījies arī, ka vācu pieredzi nevar tā vienkārši pārcelt uz Latviju attiecībā 1:1. Tā kā atrodamies citā, skarbākā klimatiskajā joslā, ir jāveic galveno mezglu siltināšanas darbi, kas projektā nebija paredzēti. Tas jau pierādījies nesenās vētras laikā, kad sniegputenis "aizsita" vairākus ražošanas mezglus.
I. Grudovska: "Vispār mūsu projekts raksturīgs ar to, ka ir ļoti daudz visādu risinājumu, kas nav tradicionāli un pie kuriem esam nonākuši praktiskā darbībā. Par laimi, mūsu galvenajam inženierim Ilmāram Ozoliņam piemīt neordināra radoša domāšana. Viņš spēj iztēloties un izsecināt soli un vairākus soļus uz priekšu, kas notiks tad, ja rīkosimies tā vai citādi. Tāpēc ir arī rasti risinājumi svarīgu tehnoloģisku mezglu darbības aizstāšanai ar alternatīvām iekārtām. Tāpat izstrādāta drošības sistēma gadījumiem, ja iegūto biogāzi vajadzētu nekavējoties utilizēt. Tam ierīkota liela stacionāra gāzes sadedzināšanas lāpa."
Praktiķi raujas pa priekšu zinātniekiem
Par pašu biogāzes iegūšanas procesu, izmantojot kūtsmēslus, saimniecības galvenais inženieris I. Ozoliņš skaidro, ka tur akadēmiskas zināšanas nav vajadzīgas. Process ir vienkāršs un katram pārbaudāms. Ielej, piemēram, spainī šķidrmēslus vai vircu tā, lai nedaudz vietas paliek arī gaisam, uzliek vāku un silda uz plīts, saturu pa reizei samaisot. Tiklīdz substrāts sasniegs ap plus 38 grādiem, sāks izdalīties biogāze.
I. Ozoliņš: "Līdzībās var teikt, ka mūsu lielais apaļais fermenters arī ir kā liels spainis, ko nesilda uz plīts, bet gan ar iekšpusē iemontētām siltuma caurulēm un maisa ar substrātā iegremdētiem jaucējiem. Lielais "spainis" ir nosiltināts, un tam virsū ir vāks – jumts. Gāze, pareizāk sakot, jēlgāze uzkrājas kupolam līdzīgajā jumta daļā. No tās tiek atdalīts kaitīgais sērūdeņradis, kas kristālu veidā sakrīt no fermentera izvadāmajā substrātā. Tālākajā tehnoloģiskajā procesā jēlgāze tiek atdzesēta, tādējādi atdalot ūdeni. Nonākot koģenerācijas stacijā, biogāze tiek pārveidota elektroenerģijā un siltumenerģijā. Taču zināšanas ir vajadzīgas, lai visu šo kompleksu darbinātu pēc iespējas ekonomiskāk un iegūtu iespējami vairāk galaproduktu. Un tur, lūk, Latvijā gatavu modeļu un recepšu nav."
Patiešām jāteic, ka mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" speciālisti jeb praktiķi savos inovatīvajos meklējumos ir aizgājuši tālāk, nekā līdz šim piedāvājuši zinātnieki.
I. Grudovska: "Aprīlī nepilna gada laikā uzkrātos apmēram 2000 kubikmetrus šķidrmēslu pārpumpējām uz reaktoru. Tad sākās tā sauktais bioloģiskās iedarbināšanas process. Reaktorā iepildīto biomasu sākām sildīt apmēram pa grādam dienā, līdz tā sasniedza plus 38 grādus pēc Celsija, tas ir, apmēram tādu temperatūru, kāda ir govs kuņģī.
Tādā dabiskiem apstākļiem līdzvērtīgā vidē biomasā savā starpā par izdzīvošanu sāk cīnīties divas baktēriju grupas. Tur sākas mikrobioloģija, par kuru šobrīd varu teikt: tumša lieta! Nav arī metodes, kā īsti noteikt, vai process notiek pareizi un kurp tas virzās.
Mums tomēr izdevās biogāzes ražotni iedarbināt, bet, kā stāstīja iekārtu piegādātāji, ļoti daudzām saimniecībām, arī Vācijā, tas ar pirmo piegājienu neizdodas. Tātad kaut kādu apstākļu nesakritības dēļ skābuma (pH) līmenis krītas, savairojas cita veida baktērijas un masa noskābst. Tad tā ir jāizgāž un viss jāsāk no gala.
Kad nu puslīdz bija skaidrs, ka bioloģiskie procesi noris pareizi – sākusies rūgšana un izdalās gāze –, pakāpeniski sākām substrāta piebarošanu, kur katru dienu no priekštvertnes pievadām noteiktu daudzumu jau nedaudz uzsildītu šķidrmēslu un ar miksera – dozatora palīdzību pievienojam arī kādas enerģētiskas cietvielas, galvenokārt kukurūzas skābbarību. Tieši tikpat daudz, cik reaktorā svaigo masu pievada, tik arī no tā uz šķidrmēslu krātuvi izvadām izrūgušo masu. Tas viss ir automātiski ieprogrammēts.
No jauna pievadāmo šķidrmēslu daudzumu pakāpeniski palielinām, kamēr būs sasniegts iespējamais fermentācijas apjoms un būs pilnīgi skaidrs, ka process notiek.
Bet ar to efektīvai ražošanai arī vēl nepietiek, jo tikai no šķidrmēsliem vien izdalītais gāzes apjoms ir samērā mazs. Tagad
Reklāma
visā pasaulē šāda tipa biomasai pievieno vēl kaut ko klāt. Mūsu gadījumā tā ir kukurūza. Esam jau izstrādājuši vairākus modeļus, kā to darīt. Bet ir arī tāda atziņa: jo daudzveidīgāks un sarežģītāks substrāta saturs, jo lielāka iespēja dabūt vairāk biogāzes. Tātad mums ir jāmeklē vēl citi komponenti un jāpēta to mijiedarbība."
Radīts precedents kūtsmēslu smakas likvidēšanai
I. Grudovska: "To gan varam apgalvot jau tagad: no fermentera jeb reaktora izvadītā substrāta gāze ir atdalīta un, tautas valodā runājot, šie kūtsmēsli vairs nesmird. Tā ir tā būtība, kāpēc arī Vācijā iesaka pie jebkurām liellopu vai cūku fermām likt šādu biogāzes ražotni. Tad kūtsmēslu, kas nu ir vienkārši izrūdzis substrāts, glabāšanas un augsnē iestrādāšanas laikā smakas nav."
Tā nu reiz ir prakse, kas varētu iepriecināt ļoti daudzu, it sevišķi dāņu, vācu un pašmāju uzņēmēju sabūvēto lielo cūku nobarošanas kompleksu tuvumā dzīvojošo cilvēku, prātus. Piemēram, Saldus pusē ar lielu vērienu peļņu gūst grupiņa SIA "Druvas Unguri" cūkaudzētāju, bet, kad tie uz saviem laukiem ar tikpat plašu vērienu kliedē uzkrātos kūtsmēslus, šausmīga smirdoņa jāelpo visiem ap 13 000 Saldus pilsētā mītošiem cilvēkiem, kā arī apkārtējo pagastu ļaudīm. Atliek tikai cerēt, ka ES regulās šādas biogāzes ražotnes pie smirdošajām fermām tiks pieprasītas kā norma.
I. Grudovska: "Mēs, kaut arī neesam zinātniska iestāde, gribam pierādīt, ka šis izrūgušais substrāts ir vēl vērtīgāks par tiem tīrajiem šķidrmēsliem, kas nāk no fermas. Ir pamats domāt, ka fermentācijas procesā vairāk atbrīvojas augiem uzņemamās vielas – kālijs, fosfors, slāpeklis. Bet šādiem pētījumiem un salīdzināšanai ir vajadzīgs ne mēnešiem, bet gadiem ilgs laiks."
Birokrātija nav ieinteresēta veicināt ražošanu
Saimniecības "Vecauce" direktore I. Grudovska rēķina, ka ar lielām grūtībām tapusī biogāzes ražotne tomēr dos pietiekami lielu atdevi, lai sakārtotu saimniecības finansiālo situāciju un tiktu skaidrībā par tālākās ražošanas iespējām vispārējās ekonomiskās krīzes apstākļos.
Direktore prognozē, ka tad, ja tālākais biomasas fermentācijas process noritēs labi, pilnu ražošanas jaudu biogāzes ražotne sasniegs februārī. Tad varētu stāties spēkā šāds ekonomiskais aprēķins: pārdodot saražoto elektroenerģiju, ik mēnesi varētu ieņemt ap 30 000 latu. No tiem 10 000 latu varētu garantēt pašas ražotnes uzturēšanai, ar otriem 10 000 latu segtu saņemtā kredīta ikmēneša maksājumu, un pašiem kā apgrozāmie līdzekļi paliktu vēl 10 000 latu.
Tomēr direktore atzīst, ka līdzi visiem labajiem jau īstenotajiem un vēl plānotajiem nodomiem kā melna ēna velkas saskarē ar valsts pārvaldes institūcijām piedzīvotā vienaldzība un neizmērojamais birokrātisms.
I. Grudovska: "Saimniecībā mēs visi esam uzvilkti kā stīgas. Skaitām katru santīmu, lai varētu samaksāt darbiniekiem algas, lai no darba nebūtu jāatlaiž cilvēki. Biogāzes ražotnes projekts ilga vairāk nekā gadu. Apstāties nedrīkstējām, jo tad zaudētu visu jau ieguldīto, bet normāli turpināt arī nespējām, jo Zemkopības ministrija solīto atbalstu pilnā mērā nepiešķīra.
Tagad sakarā ar Eiropas prasību nodrošināt enerģijas ieguvi arī no atjaunojamiem dabas un lauksaimniecības resursiem Ministru kabinets nesen pieņēma noteikumus par atbalstu pat 40 un vairāk procentu apmērā no kopējām izmaksām šāda tipa projektiem. Bet man ir aizdomas, ka šādu projektu vērtētājiem – vispirms bankām, tad Lauku atbalsta dienestam, tad projektu izstrādātājiem – pašiem nav skaidrības par vērtēšanas kritērijiem, jo valstī nav praktiskas pieredzes. Tad vērtētāji saistās ar ražotājfirmām, kuras arī nespēj objektīvi spriest, jo to virsuzdevums ir pārdot savas iekārtas, nevis dalīties atbildībā par to, kas galā sanāks. Tāpēc, manuprāt, vispirms vajadzēja piešķirt normālu finansiālu atbalstu "Vecaucē" būvēt sāktās bioražotnes pabeigšanai, un tad mēs jau kā praktiķi arī varētu dot savu objektīvu vērtējumu par šādas ražotnes plusiem, mīnusiem, kā arī ieteikt kādus risinājumus. Pie manis ir nākuši daudzi zemnieki konsultēties, un vairāki jau diezgan tālu tikuši savā izpratnē.
Otrs neieinteresētības piemērs. Pirms dažām dienām pēc mēneša ilgas gaidīšanas saņēmu arī Ekonomikas ministrijas atļauju elektroenerģijas pārdošanai par paaugstinātu tarifu. Man jāizsaka tikai nožēla par to, ka Ekonomikas ministrija, kurai būtu ne tikai jārūpējas, bet šajos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos pat jādeg par ekonomikas ātrāku attīstību un jāatbalsta visi, kas kaut kādā veidā izrāda iniciatīvu, nelokāmi noturējās pie Ministru kabineta normatīvā akta, kur teikts, ka atļaujas jāsagatavo 30 dienās. Tas valstī bija pirmais tādas atļaujas pieteikums. Ne EM ierēdņi tur var ko izvērtēt, ne sakārtot, ne arī viņi brauca uz vietas un ko skatīja. Un mēneša laikā trīs cilvēki – es, galvenais inženieris un projekta konsultants Aivis Aizsilnieks – zvanījām uz šīs ministrijas Enerģētikas departamentu un mēneša laikā tur nebija ierēdņa, kurš spētu pacelt klausuli un atbildēt uz jautājumu: kur ir mūsu dokuments, cik tālu tas ticis? Beidzot viena ministrijas ierēdne atļāvās pateikt, ka viņas uzdevums, lūk, nav staigāt pakaļ kādam dokumentam, kad kāds to parakstīs un viņai atnesīs, tad arī būs!
Tā precīzi pēc mēneša (27. oktobrī iesniedzām), 27. novembrī, atļauja mums tika dota. Runājot saimniecības grāmatvedes vārdiem: būtībā EM ierēdnis neuzskatīja par nepieciešamu nopelnīt savu algu, jo, ja atļauja būtu izdota pirmajā nedēļā pēc pieprasījuma iesniegšanas, mēs jau par novembri saņemtu "Latvenergo" maksājumu par elektroenerģiju pēc paaugstinātā tarifa. Tas nozīmē, ka kaut vai ar to pašu no iespējamās summas nesamaksāto pievienotās vērtības nodokli valstij gar degunu aizgāja ap 4000 latu.
Vai tiešām Godmanim ir jādod arī rīkojumi attiecībā par to, kā ierēdņiem uzvesties un normatīvos aktus netulkot burtiski, tādā veidā veicinot naudas apriti? Bet viss inertums un vienaldzība laikam gan meklējama pavisam citā apstāklī, proti, viņi nesaprot, ka ekonomiskā krīze jau ir pie durvīm, un neizprot tās iespējamās sekas."
Kad šis raksts jau bija sagatavots publicēšanai, no saimniecības "Vecauce" tika saņemta priecīga ziņa: Zemkopības ministrija apliecinājusi, ka vēl šā gada beigās biogāzes ražošanas pilotprojekta īstenotājiem tiks piešķirts apmēram 200 000 latu vērts atbalsta maksājums ražotnes kompleksa pilnīgai pabeigšanai.
***
Uzziņa
Biogāze veidojas, organiskajām vielām sadaloties anaerobos (vidē, kurā nav nesaistīta molekulāra skābekļa) apstākļos, tādās vietās kā purvi, dūņas, dzīvnieku gremošanas sistēmas. Biogāzes sastāvā ir 50 – 70% metāna (CH), 30 – 40% oglekļa dioksīda (CO2), kā arī sērūdeņradis (H2S).
Biogāzi jeb zaļo enerģiju var iegūt no kautuvju un gaļas pārstrādes, pārtikas ražošanas atkritumiem, notekūdeņu dūņām, taukiem vai bioloģiski noārdāmiem sadzīves atkritumiem.
Ir atzīts, ka lielākais biogāzes ražotņu attīstības potenciāls rodams tieši lauksaimniecības nozarē, pārstrādājot kūtsmēslus un skābbarību, kā arī blakusproduktus.
Šajās dienās komercrežīmā sāk strādāt Latvijā pirmā un, cik zināms, Baltijā otrā biogāzes ražotne, kas uzbūvēta pie liellopu fermas un ražo zaļo enerģiju, pārstrādājot kūtsmēslus un cita veida atjaunojamos lauksaimniecības resursus.
Biogāzes ražotne uzbūvēta LLU mācību un pētījumu saimniecībā "Vecauce" pie Līgotņu slaucamo govju fermas un, kā pamatizejvielu izmantojot fermā iegūtos šķidrmēslus, ražo biogāzi, kurā ir vismaz 50% metāna.
Metāna gāze ražotnes kompleksā ietilpstošajā koģenerācijas stacijā tiek pārvērsta elektroenerģijā un pēc dabasgāzei piesaistīta tarifa – apmēram 14 santīmi par kilovatu – ieplūdināta "Latvenergo" kopējā tīklā. Līdztekus iegūto siltumenerģiju izmanto pašas ražotnes darbībai, kā arī Līgotņu fermas vajadzībām.
Ražotne izmaksu atpelnīšanai
Jaunuzbūvētā biogāzes ražotne sastāv no biomasas uzkrāšanas sistēmas, biomasas reaktora (pārstrādes iekārta jeb fermenters) un biogāzes uzkrāšanas un attīrīšanas sistēmas. Tā kā "Vecaucē" iegūto biogāzi pārvērš elektroenerģijā, ražotnes kompleksā ietilpst arī koģenerācijas stacija, ko saimniecība līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām tikai nomā.
Ražotnes reaktora tilpums ir 2000 kubikmetru liels, bet iegūtā galaprodukta (biogāze, elektroenerģija, siltums) daudzums ir atkarīgs no vairākiem procesiem, tādēļ par ražotnes jaudu "Vecauces" speciālisti runā nosacīti.
Patlaban koģenerācijas stacijas elektroenerģijas ražošanas jauda ir 260 kW un termiskā jauda (siltums) – 356 kW. Intensificējot ražošanas procesus, iespējams sasniegt pat 400 kW lielu elektrisko jaudu.
Saimniecības "Vecauce" direktore Iveta Grudovska uzsvēra, ka biogāzes ražošanas projekts balstīts uz ekonomiskiem aprēķiniem un pakārtots iepriekšējam projektam – pašas modernās Līgotņu fermas būvniecībai, ko saimniecība īstenoja 2006. gadā iepriekšējā direktora Aivja Aizsilnieka vadībā. Proti: ferma būvēta 500 govīm, un pēc noteikumiem to turēšanai vajadzīgas divas 4000 kubikmetru tilpuma šķidrmēslu krātuves, un katra no tām izmaksā vismaz 100 000 latu.
I. Grudovska: "Bija skaidrs, ka starp fermu un šiem dārgajiem mēslu uzkrāšanas monstriem, kuri sevi nekad nespētu atpelnīt, ir jārada kāds ražošanas posms, kas ļautu atpelnīt būvniecības izmaksas. Pētot ES veco valstu, it īpaši Vācijas, pieredzi, saimniecības speciālisti saprata, ka ir jābūvē ražotne, kas no lopkopības gaitā gūtajiem kūtsmēsliem ražotu enerģiju, ko varētu pārdot un tādējādi gūt ienākumus.
Un, tā kā saimniecībai uzreiz nebija visas 500, bet gan tikai ap 300 slaucamām govīm, ko izvietot jaunajā fermā, iepriekšējā direktora vadībā tika pieņemts lēmums otras mēslu krātuves vietā vispirms uzbūvēt biogāzes ražotni. Tā tapa šis vērienīgais projekts, kuru no Aizsilnieka pārņēmu šopavasar. Biogāzes ražotnes būvniecības izmaksas plānojam atpelnīt piecos gados."
Valsts atbalsts – nepietiekams
Tālāk I. Grudovska stāsta, ka tik vērienīgs un Latvijā pilnīgi nezināmas darbības jomas projekts jeb pilotprojekts tika aizsākts ne bez Zemkopības ministrijas solīta finansiāla atbalsta. Toreiz, 2006. gada otrajā pusē, kad jaunā ferma bija gandrīz uzbūvēta, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze solījis finansiālu atbalstu biogāzes ražotnes celtniecībai, teikdams, ka esot pienācis laiks beidzot arī Latvijā iegūt zaļo enerģiju no lauksaimniecībā atjaunojamiem resursiem. Atbalsts tika piešķirts subsīdiju veidā 300 000 latu vērtībā. Lielāko daļu no tā gan nācās izlietot pašas fermas pabeigšanai un vienas šķidrmēslu krātuves celtniecībai. Plānotajam bioreaktoram tika uzbūvēti pamati.
Taču 2007. gadā valstī pirmā bioreaktora tapšanai nekāds finansiāls atbalsts netika piešķirts un celtniecība draudēja apstāties. "Vecauces" toreizējais direktors A. Aizsilnieks, neskatoties uz saimniecības visai dīvaino juridisko statusu – tā pieder Latvijas Lauksaimniecības universitātei, kas savukārt ir valsts īpašums –, pieņēmis drosmīgu lēmumu meklēt aizdevumu bankā pusmiljona latu vērtībā. Atsaucību, pat neskatoties uz paaugstināto risku, izrādījusi "SEB banka".
Par saņemto kredītu un vēl ap 200 000 latu pašas saimniecības apgrozāmo līdzekļu galvenokārt iegādātas biogāzes ražošanai nepieciešamās iekārtas. Patlaban kompleksa celtniecības un aprīkošanas darbi pabeigti 95% apjomā, bet ir iekrājušies neapmaksāti rēķini. Izrādījies arī, ka vācu pieredzi nevar tā vienkārši pārcelt uz Latviju attiecībā 1:1. Tā kā atrodamies citā, skarbākā klimatiskajā joslā, ir jāveic galveno mezglu siltināšanas darbi, kas projektā nebija paredzēti. Tas jau pierādījies nesenās vētras laikā, kad sniegputenis "aizsita" vairākus ražošanas mezglus.
I. Grudovska: "Vispār mūsu projekts raksturīgs ar to, ka ir ļoti daudz visādu risinājumu, kas nav tradicionāli un pie kuriem esam nonākuši praktiskā darbībā. Par laimi, mūsu galvenajam inženierim Ilmāram Ozoliņam piemīt neordināra radoša domāšana. Viņš spēj iztēloties un izsecināt soli un vairākus soļus uz priekšu, kas notiks tad, ja rīkosimies tā vai citādi. Tāpēc ir arī rasti risinājumi svarīgu tehnoloģisku mezglu darbības aizstāšanai ar alternatīvām iekārtām. Tāpat izstrādāta drošības sistēma gadījumiem, ja iegūto biogāzi vajadzētu nekavējoties utilizēt. Tam ierīkota liela stacionāra gāzes sadedzināšanas lāpa."
Praktiķi raujas pa priekšu zinātniekiem
Par pašu biogāzes iegūšanas procesu, izmantojot kūtsmēslus, saimniecības galvenais inženieris I. Ozoliņš skaidro, ka tur akadēmiskas zināšanas nav vajadzīgas. Process ir vienkāršs un katram pārbaudāms. Ielej, piemēram, spainī šķidrmēslus vai vircu tā, lai nedaudz vietas paliek arī gaisam, uzliek vāku un silda uz plīts, saturu pa reizei samaisot. Tiklīdz substrāts sasniegs ap plus 38 grādiem, sāks izdalīties biogāze.
I. Ozoliņš: "Līdzībās var teikt, ka mūsu lielais apaļais fermenters arī ir kā liels spainis, ko nesilda uz plīts, bet gan ar iekšpusē iemontētām siltuma caurulēm un maisa ar substrātā iegremdētiem jaucējiem. Lielais "spainis" ir nosiltināts, un tam virsū ir vāks – jumts. Gāze, pareizāk sakot, jēlgāze uzkrājas kupolam līdzīgajā jumta daļā. No tās tiek atdalīts kaitīgais sērūdeņradis, kas kristālu veidā sakrīt no fermentera izvadāmajā substrātā. Tālākajā tehnoloģiskajā procesā jēlgāze tiek atdzesēta, tādējādi atdalot ūdeni. Nonākot koģenerācijas stacijā, biogāze tiek pārveidota elektroenerģijā un siltumenerģijā. Taču zināšanas ir vajadzīgas, lai visu šo kompleksu darbinātu pēc iespējas ekonomiskāk un iegūtu iespējami vairāk galaproduktu. Un tur, lūk, Latvijā gatavu modeļu un recepšu nav."
Patiešām jāteic, ka mācību un pētījumu saimniecības "Vecauce" speciālisti jeb praktiķi savos inovatīvajos meklējumos ir aizgājuši tālāk, nekā līdz šim piedāvājuši zinātnieki.
I. Grudovska: "Aprīlī nepilna gada laikā uzkrātos apmēram 2000 kubikmetrus šķidrmēslu pārpumpējām uz reaktoru. Tad sākās tā sauktais bioloģiskās iedarbināšanas process. Reaktorā iepildīto biomasu sākām sildīt apmēram pa grādam dienā, līdz tā sasniedza plus 38 grādus pēc Celsija, tas ir, apmēram tādu temperatūru, kāda ir govs kuņģī.
Tādā dabiskiem apstākļiem līdzvērtīgā vidē biomasā savā starpā par izdzīvošanu sāk cīnīties divas baktēriju grupas. Tur sākas mikrobioloģija, par kuru šobrīd varu teikt: tumša lieta! Nav arī metodes, kā īsti noteikt, vai process notiek pareizi un kurp tas virzās.
Mums tomēr izdevās biogāzes ražotni iedarbināt, bet, kā stāstīja iekārtu piegādātāji, ļoti daudzām saimniecībām, arī Vācijā, tas ar pirmo piegājienu neizdodas. Tātad kaut kādu apstākļu nesakritības dēļ skābuma (pH) līmenis krītas, savairojas cita veida baktērijas un masa noskābst. Tad tā ir jāizgāž un viss jāsāk no gala.
Kad nu puslīdz bija skaidrs, ka bioloģiskie procesi noris pareizi – sākusies rūgšana un izdalās gāze –, pakāpeniski sākām substrāta piebarošanu, kur katru dienu no priekštvertnes pievadām noteiktu daudzumu jau nedaudz uzsildītu šķidrmēslu un ar miksera – dozatora palīdzību pievienojam arī kādas enerģētiskas cietvielas, galvenokārt kukurūzas skābbarību. Tieši tikpat daudz, cik reaktorā svaigo masu pievada, tik arī no tā uz šķidrmēslu krātuvi izvadām izrūgušo masu. Tas viss ir automātiski ieprogrammēts.
No jauna pievadāmo šķidrmēslu daudzumu pakāpeniski palielinām, kamēr būs sasniegts iespējamais fermentācijas apjoms un būs pilnīgi skaidrs, ka process notiek.
Bet ar to efektīvai ražošanai arī vēl nepietiek, jo tikai no šķidrmēsliem vien izdalītais gāzes apjoms ir samērā mazs. Tagad
Reklāma
visā pasaulē šāda tipa biomasai pievieno vēl kaut ko klāt. Mūsu gadījumā tā ir kukurūza. Esam jau izstrādājuši vairākus modeļus, kā to darīt. Bet ir arī tāda atziņa: jo daudzveidīgāks un sarežģītāks substrāta saturs, jo lielāka iespēja dabūt vairāk biogāzes. Tātad mums ir jāmeklē vēl citi komponenti un jāpēta to mijiedarbība."
Radīts precedents kūtsmēslu smakas likvidēšanai
I. Grudovska: "To gan varam apgalvot jau tagad: no fermentera jeb reaktora izvadītā substrāta gāze ir atdalīta un, tautas valodā runājot, šie kūtsmēsli vairs nesmird. Tā ir tā būtība, kāpēc arī Vācijā iesaka pie jebkurām liellopu vai cūku fermām likt šādu biogāzes ražotni. Tad kūtsmēslu, kas nu ir vienkārši izrūdzis substrāts, glabāšanas un augsnē iestrādāšanas laikā smakas nav."
Tā nu reiz ir prakse, kas varētu iepriecināt ļoti daudzu, it sevišķi dāņu, vācu un pašmāju uzņēmēju sabūvēto lielo cūku nobarošanas kompleksu tuvumā dzīvojošo cilvēku, prātus. Piemēram, Saldus pusē ar lielu vērienu peļņu gūst grupiņa SIA "Druvas Unguri" cūkaudzētāju, bet, kad tie uz saviem laukiem ar tikpat plašu vērienu kliedē uzkrātos kūtsmēslus, šausmīga smirdoņa jāelpo visiem ap 13 000 Saldus pilsētā mītošiem cilvēkiem, kā arī apkārtējo pagastu ļaudīm. Atliek tikai cerēt, ka ES regulās šādas biogāzes ražotnes pie smirdošajām fermām tiks pieprasītas kā norma.
I. Grudovska: "Mēs, kaut arī neesam zinātniska iestāde, gribam pierādīt, ka šis izrūgušais substrāts ir vēl vērtīgāks par tiem tīrajiem šķidrmēsliem, kas nāk no fermas. Ir pamats domāt, ka fermentācijas procesā vairāk atbrīvojas augiem uzņemamās vielas – kālijs, fosfors, slāpeklis. Bet šādiem pētījumiem un salīdzināšanai ir vajadzīgs ne mēnešiem, bet gadiem ilgs laiks."
Birokrātija nav ieinteresēta veicināt ražošanu
Saimniecības "Vecauce" direktore I. Grudovska rēķina, ka ar lielām grūtībām tapusī biogāzes ražotne tomēr dos pietiekami lielu atdevi, lai sakārtotu saimniecības finansiālo situāciju un tiktu skaidrībā par tālākās ražošanas iespējām vispārējās ekonomiskās krīzes apstākļos.
Direktore prognozē, ka tad, ja tālākais biomasas fermentācijas process noritēs labi, pilnu ražošanas jaudu biogāzes ražotne sasniegs februārī. Tad varētu stāties spēkā šāds ekonomiskais aprēķins: pārdodot saražoto elektroenerģiju, ik mēnesi varētu ieņemt ap 30 000 latu. No tiem 10 000 latu varētu garantēt pašas ražotnes uzturēšanai, ar otriem 10 000 latu segtu saņemtā kredīta ikmēneša maksājumu, un pašiem kā apgrozāmie līdzekļi paliktu vēl 10 000 latu.
Tomēr direktore atzīst, ka līdzi visiem labajiem jau īstenotajiem un vēl plānotajiem nodomiem kā melna ēna velkas saskarē ar valsts pārvaldes institūcijām piedzīvotā vienaldzība un neizmērojamais birokrātisms.
I. Grudovska: "Saimniecībā mēs visi esam uzvilkti kā stīgas. Skaitām katru santīmu, lai varētu samaksāt darbiniekiem algas, lai no darba nebūtu jāatlaiž cilvēki. Biogāzes ražotnes projekts ilga vairāk nekā gadu. Apstāties nedrīkstējām, jo tad zaudētu visu jau ieguldīto, bet normāli turpināt arī nespējām, jo Zemkopības ministrija solīto atbalstu pilnā mērā nepiešķīra.
Tagad sakarā ar Eiropas prasību nodrošināt enerģijas ieguvi arī no atjaunojamiem dabas un lauksaimniecības resursiem Ministru kabinets nesen pieņēma noteikumus par atbalstu pat 40 un vairāk procentu apmērā no kopējām izmaksām šāda tipa projektiem. Bet man ir aizdomas, ka šādu projektu vērtētājiem – vispirms bankām, tad Lauku atbalsta dienestam, tad projektu izstrādātājiem – pašiem nav skaidrības par vērtēšanas kritērijiem, jo valstī nav praktiskas pieredzes. Tad vērtētāji saistās ar ražotājfirmām, kuras arī nespēj objektīvi spriest, jo to virsuzdevums ir pārdot savas iekārtas, nevis dalīties atbildībā par to, kas galā sanāks. Tāpēc, manuprāt, vispirms vajadzēja piešķirt normālu finansiālu atbalstu "Vecaucē" būvēt sāktās bioražotnes pabeigšanai, un tad mēs jau kā praktiķi arī varētu dot savu objektīvu vērtējumu par šādas ražotnes plusiem, mīnusiem, kā arī ieteikt kādus risinājumus. Pie manis ir nākuši daudzi zemnieki konsultēties, un vairāki jau diezgan tālu tikuši savā izpratnē.
Otrs neieinteresētības piemērs. Pirms dažām dienām pēc mēneša ilgas gaidīšanas saņēmu arī Ekonomikas ministrijas atļauju elektroenerģijas pārdošanai par paaugstinātu tarifu. Man jāizsaka tikai nožēla par to, ka Ekonomikas ministrija, kurai būtu ne tikai jārūpējas, bet šajos sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos pat jādeg par ekonomikas ātrāku attīstību un jāatbalsta visi, kas kaut kādā veidā izrāda iniciatīvu, nelokāmi noturējās pie Ministru kabineta normatīvā akta, kur teikts, ka atļaujas jāsagatavo 30 dienās. Tas valstī bija pirmais tādas atļaujas pieteikums. Ne EM ierēdņi tur var ko izvērtēt, ne sakārtot, ne arī viņi brauca uz vietas un ko skatīja. Un mēneša laikā trīs cilvēki – es, galvenais inženieris un projekta konsultants Aivis Aizsilnieks – zvanījām uz šīs ministrijas Enerģētikas departamentu un mēneša laikā tur nebija ierēdņa, kurš spētu pacelt klausuli un atbildēt uz jautājumu: kur ir mūsu dokuments, cik tālu tas ticis? Beidzot viena ministrijas ierēdne atļāvās pateikt, ka viņas uzdevums, lūk, nav staigāt pakaļ kādam dokumentam, kad kāds to parakstīs un viņai atnesīs, tad arī būs!
Tā precīzi pēc mēneša (27. oktobrī iesniedzām), 27. novembrī, atļauja mums tika dota. Runājot saimniecības grāmatvedes vārdiem: būtībā EM ierēdnis neuzskatīja par nepieciešamu nopelnīt savu algu, jo, ja atļauja būtu izdota pirmajā nedēļā pēc pieprasījuma iesniegšanas, mēs jau par novembri saņemtu "Latvenergo" maksājumu par elektroenerģiju pēc paaugstinātā tarifa. Tas nozīmē, ka kaut vai ar to pašu no iespējamās summas nesamaksāto pievienotās vērtības nodokli valstij gar degunu aizgāja ap 4000 latu.
Vai tiešām Godmanim ir jādod arī rīkojumi attiecībā par to, kā ierēdņiem uzvesties un normatīvos aktus netulkot burtiski, tādā veidā veicinot naudas apriti? Bet viss inertums un vienaldzība laikam gan meklējama pavisam citā apstāklī, proti, viņi nesaprot, ka ekonomiskā krīze jau ir pie durvīm, un neizprot tās iespējamās sekas."
Kad šis raksts jau bija sagatavots publicēšanai, no saimniecības "Vecauce" tika saņemta priecīga ziņa: Zemkopības ministrija apliecinājusi, ka vēl šā gada beigās biogāzes ražošanas pilotprojekta īstenotājiem tiks piešķirts apmēram 200 000 latu vērts atbalsta maksājums ražotnes kompleksa pilnīgai pabeigšanai.
***
Uzziņa
Biogāze veidojas, organiskajām vielām sadaloties anaerobos (vidē, kurā nav nesaistīta molekulāra skābekļa) apstākļos, tādās vietās kā purvi, dūņas, dzīvnieku gremošanas sistēmas. Biogāzes sastāvā ir 50 – 70% metāna (CH), 30 – 40% oglekļa dioksīda (CO2), kā arī sērūdeņradis (H2S).
Biogāzi jeb zaļo enerģiju var iegūt no kautuvju un gaļas pārstrādes, pārtikas ražošanas atkritumiem, notekūdeņu dūņām, taukiem vai bioloģiski noārdāmiem sadzīves atkritumiem.
Ir atzīts, ka lielākais biogāzes ražotņu attīstības potenciāls rodams tieši lauksaimniecības nozarē, pārstrādājot kūtsmēslus un skābbarību, kā arī blakusproduktus.