Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (2.daļa)
Parasti, aprakstot situāciju Latvijas centralizētās siltumapgādes saimniecībā, kā pozitīvs piemērs visiem tiek minētas galvaspilsēta Rīga, kuras centralizēto siltumtīklu uzturēšanā, rekonstrukcijā un renovācijā regulāri tiek ieguldīti pietiekami lieli finansu līdzekļi. Līdzīgi situācija ir arī siltumenerģijas ģenerācijas sektorā – Rīgā siltumenerģija tiek ražota modernās kombinētā cikla termoelektrostacijās (šobrīd visi trīs nozīmīgākie Rīgas siltumenerģijas ģenerācijas mezgli – Imantas TEC, Rīgas TEC 1 un Rīgas TEC 2) ir rekonstruēti), kuru rekonstrukcijas projektu finansējuma smagums nav gūlies tieši uz pilsētnieku pleciem. Protams, arī par šiem projektiem visi maksāsim "netieši"- norēķinoties par jaunajās stacijās saražoto siltuma un elektroenerģiju.
Foto: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (2.daļa); autors: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (2.daļa)Parasti, aprakstot situāciju Latvijas centralizētās siltumapgādes saimniecībā, kā pozitīvs piemērs visiem tiek minētas galvaspilsēta Rīga, kuras centralizēto siltumtīklu uzturēšanā, rekonstrukcijā un renovācijā regulāri tiek ieguldīti pietiekami lieli finansu līdzekļi. Līdzīgi situācija ir arī siltumenerģijas ģenerācijas sektorā – Rīgā siltumenerģija tiek ražota modernās kombinētā cikla termoelektrostacijās (šobrīd visi trīs nozīmīgākie Rīgas siltumenerģijas ģenerācijas mezgli – Imantas TEC, Rīgas TEC 1 un Rīgas TEC 2) ir rekonstruēti), kuru rekonstrukcijas projektu finansējuma smagums nav gūlies tieši uz pilsētnieku pleciem. Protams, arī par šiem projektiem visi maksāsim "netieši"- norēķinoties par jaunajās stacijās saražoto siltuma un elektroenerģiju.
Latvijas reģionos siltumapgādes sektorā paveras pavisam citāda aina. Ja lielākajās pilsētās – tādās kā Liepāja, Jelgava, Daugavpils, Valmiera uc. centralizētās siltumapgādes sistēmas renovācijai iespējams piesaistīt finansu līdzekļus, zinot, ka ieguldītās investīcijas būs iespējams arī atpelnīt, tad mazajās pašvaldībās uz drīzu investīciju atpelnīšanu – un atpelnīšanu ar uzviju, nav pamata cerēt.
Dabasgāzes robežšķirtne
Kā nozīmīga robežšķirtne, kas sadala Latvijas pašvaldība divās nosacītās grupās, minama šobrīd efektīvākā un, atsevišķos gadījumos vēl joprojām arī ekonomiskākā, kurināmā – proti, dabasgāzes pieejamība. Kā zināms, Latvijas gazifikācijas plāns nav izpildīts līdz galam, un šī brīža ekonomiskajā situācijā (vadoties pēc racionāliem apsvērumiem – atkal jau tā pašas investīciju atpelnīšanas perspektīvas) AS "Latvijas Gāze" bez tālākas Latvijas gazifikācijas finansiāla atbalsta, šī plāna īstenošanu, visticamāk, neturpinās. Šeit būtu vietā jautājums – kāpēc jāturpina Latvijas gazifikācija, ja dabasgāzes resursu sadārdzinājums ir straujš, un tā "piebremzēšana" ir maz ticama? Uz šo jautājumu varētu atbildēt šādi – dabasgāzes tehnoloģijas, kas pašas par sevi ir salīdzinoši lētas, ātri uzstādāmas un efektīvas (arī ekonomiskas), ļauj izmantot dārgos energoresursu maksimāli taupīgi un racionāli ilgākā laika posmā.
Dabasgāzes tehnoloģiju izmantošana paver iespējas izmantot koģenerācijas potenciālu; arī citi kurināmā veidi, to, protams, neizslēdz, tomēr koģenerācijas attīstīšana, kā kurināmo izmantojot tīru koksnes biomasu tomēr uzskatāma par maz racionālu ekonomisko risinājumu.
Neraugoties uz Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu sabiedrībā valdošajām "anti gāzes" noskaņām, vairākas mūsu valsts pašvaldība vairāk kārt griezušā pie valsts vienīgā dabasgāzes piegādātā – AS "Latvijas Gāze", ar lūgumu izskatīt konkrēto pašvaldību gazifikācijas iespēju tehniski – ekonomiskos aspektus. Nav noslēpums, ka daudzu Latvijas pašvaldību gazifikācijas plāni "uz papīra" eksistē jau sen – tie izstrādāti vēl padomju laikā, tomēr mūsdienu ekonomiskā situācija padara to realizāciju par ļoti apšaubāmu. Vismaz tuvākajā perspektīvā.
Arī relatīvi nesen Latvijā vairākas Latvijas pašvaldības griezušās pie AS "Latvijas Gāze" ar lūgumu izvērtēt iespējamo dabasgāzes piegādes sistēmas izveidi. Tika veikti tehniski ekonomiskos aprēķini Tukuma, Smiltenes, Alūksnes, Gulbenes, Ludzas, Engures un Saulkrastu iespējamai gazifikācijai.
Savukārt, LR Ekonomikas ministrijas saņēmusi vēstules tikai no Tukuma un Engures pašvaldībām ar lūgumu izskatīt priekšlikumus par pilsētas iespējamo gazifikāciju.
Izskatot citu valstu pieredzi attiecībā par Eiropas Savienības fondu līdzekļu izmantošanu gāzes infrastruktūras attīstībai, ministrija secinājusi, ka līdz šim ES finansiālais atbalsts sniegts tikai starpvalstu gāzes pārvades sistēmas savienojumu izveides projektiem, līdz ar to, šādu precedentu trūkums "nacionālas valsts mērogos" un arī projektu augstās izmaksas varētu būt šķērslis to līdzfinansēšanai no ES struktūrfondu līdzekļiem.
Pērn veiktie aprēķini rāda, ka minēto Latvijas pilsētu gazifikācija izmaksātu 37,75 milj. latu, no kuriem AS "Latvijas Gāze" būtu gatava investēt vienu pusi, jeb 17,31 milj. latu.
Tomēr, šāda projekta īstenošana, piesaistot vienīgi vidējo un mazo pašvaldību līdzekļus, protams, nav reāla – projektus būtu nepieciešams atbalstīt no valsts, ES vai kādiem citiem līdzfinansējuma avotiem. Tomēr pagaidām par to netiek domāts "konkrētās kategorijās". Pilnīgi citāda aina varētu pavērties minēto pašvaldību gazifikācijas jomā, ja to ikgadējais garantētais dabasgāzes patēriņš būtu pietiekams, lai gazifikācija būtu rentabla pati par sevi; lai tās spētu "sevi atpelnīt" hronoloģiski pārredzamā laika posmā. Diemžēl potenciālās siltumenerģijas ģenerācijas jaudas, bez citu industriālo patērētāju esamības, nav pietiekams motīvs dārgi izmaksājošo gazifikācijas pasākumu veikšanai.
Ironiski, bet fakts – tās pašvaldības, kur gazifikācija būtu racionāli un finansiāli pamatota arī mūsdienu situācijā, jau sen ir gazificētas.
Arī alternatīvas dabasgāzei nav pilnīgi "rožainas"
Tādējādi, varam secināt, ka Latvijas pašvaldības, kurās eksistē un tiek izmantota centralizētā siltumapgādes sistēma, ir iedalāmas divās nosacītās grupās – pašvaldībās, kas siltumenerģijas ģenerācijā izmanto dabasgāzi, un pašvaldībās, kas izmanto citus energoresursu veidus. Pamatā, tie ir divi resursu veidi – šķidrais kurināmais, kura izmantošanas segments strauji sarūk energoresursu dārdzības, tehnoloģiju fiziskā nolietojuma, kā arī vides piesārņojuma (emisiju) dēļ, un koksnes biomasa.
Protams, var teikt, ka koksnes biomasas izmantošana siltumenerģijas ražošanā ir pozitīvs faktors, tomēr nav pamata uzskatīt, ka šis – vietējās izcelsmes energoresurss ar daudz mazāku kaloritāti kā dabasgāzei un citiem fosilajiem kurināmā veidiem, vietējiem patērētājiem varētu būt ārkārtīgi lēts un vienmēr pieejams pietiekamā daudzumā. Latvijas, tāpat kā citu Baltijas valstu enerģētiskās koksnes un koksnes biomasas ražotājiem īpaši pievilcīgs ir Skandināvijas tirgus, kur šādi resursi tiek iepirkt par salīdzinoši augstām cenām (valsts "zaļās enerģētikas" dotāciju dēļ). Savā ziņā tā ir uzskatāma par reģiona energoresursu tirgus kropļošanu, "pārpumpējot" resursus no Baltijas valstīm izmantošanai Skandināvijā – īpaši Zviedrijā un Dānijā, tomēr no otras puses raugoties šis process ir uzskatāms par objektīvām reģiona energoresursu tirgus ekspansijas sekām, ar kurām jārēķinās ne tikai valstiskā, bet arī reģionu un pašvaldību līmenī.
Latvijas vidējo un īpaši mazo pašvaldību centralizētās siltumapgādes sistēmas vajadzībām, koksnes biomasa bez piemaisījumiem visefektīvāk izmantojama katlumājās, nevis mazas jaudas koģenerācijas stacijās, kuru izbūves izmaksas ir salīdzinoši daudz augstākas, bet ekspluatācijas nosacījumi – specifiskāki. Ja salīdzinoši modernu koksnes biomasas katlumāju pašvaldība spēj uzbūvēt par saviem līdzekļiem (vai ņemot relatīvi nelielu kredītu), tad mazas jaudas koksnes koģenerācijas stacijas (iekārtas) uzstādīšana izmaksātu krietni vien dārgāk, un arī šīs iekārtas ekspluatācijas, apkopes un uzturēšanas izdevumi būtu krietni augstāki kā siltumenerģijas un siltā ūdens sagatavošanas katlumājas izbūves gadījumā.
Protams, mazas jaudas koģenerācijas stacijas var būt interesantas kādu Eiropas reģionālās attīstības vai izkliedētās ģenerācijas stimulēšanas projektu ietvaros, kad šādu iekārtu iegādei un uzstādīšanai iespējams piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus.
Tomēr, jautājums par to, vai pēc iekārtas uzstādīšanas izdosies iepirkt pietiekamu daudzumu koksnes biomasas ne tikai siltuma, bet arī elektroenerģijas ražošanai "solo režīmā", paliek atklāts.
Tāpat, paliek atklāts arī jautājums par to, kādā veidā piesaistīt līdzekļus centrālās siltumapgādes infrastruktūras kapitālai rekonstrukcijai tādās Latvijas pilsētās un apdzīvotajās vietās, kur šādi remonti nav veikti, iespējams, trīsdesmit vai pat vairāk gadus. Jo "savienoto trauku" princips siltumenerģijas zudumu aspektā darbojas nevainojami – nav lielas jēgas no modernas un superefektīvas ģenerācijas, ja siltumenerģijas pārvades un sadales sistēma ir avārijas stāvoklī (un siltuma zudumi tajā ir grandiozi); tāpat, nav arī īpaši liela jēga no efektīvas ģenerācijas un optimāli organizētas siltumenerģijas pārvades un sadales, ja gala patēriņa segmentā siltumenerģijas zudumu procents ir iespaidīgs (šāda situācija vērojama visās Latvijas pašvaldībās, īpaši lielajās pilsētās, kur daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoefektīvas renovācijas iniciatīvas ir vēl tikko jūtamas).
Bieži izskan maldīgs viedoklis, ka tikai siltumenerģijas efektīva izmantošana un taupīšana gala patēriņa sektorā var dot būtisku finansiālu atslodzi, maksājot par patērētajiem energoresursiem. Protams, raugoties no individuālā patērētāja redzes viedokļa, šāds secinājums varētu būt pareizs, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka, norēķinoties par patērēto siltumenerģiju, esam spiesti norēķināties par visu "siltumenerģijas ciklu", ne tikai par tiem megavatiem, kurus reāli patērējam savas mājvietas apsildei un siltā ūdens sagatavošanai. Tādējādi, lai arī cik paradoksāli tas nešķistu, siltumenerģijas patērētāja interesēs būtu saņemt šo enerģiju no efektīva un moderna ģenerācijas avota, pa modernām un drošām siltumapgādes komunikācijām un patērēt to energoefektīvi renovētā ēkā, kuras siltuma zudumi noreducēti līdz minimumam.
Lai arī kāds siltumenerģijas resurss tiktu izmantots siltumenerģijas ražošanai – dabasgāze, šķidrais kurināmais vai koksnes biomasa, galvenā problēma ir nodrošināt šī resursa maksimāli efektīvu izmantošanu, saražotās siltumenerģijas maksimāli pilnīgu novadīšanu līdz patērētājam (ar minimāliem siltuma zudumiem) un patērētāju saņemtās siltumenerģijas racionālu izlietojumu. Kā to visu nodrošināt un cik tas izmaksā – tā, kā mēdz sacīt, katrā pašvaldībā ir ‘atšķirīga opera".
Tieši tāpēc vienīgi "pliks" apkures tarifu statistiskais salīdzinājums Latvijas pašvaldībās nespēj sniegt pat relatīvi korektu ainu par vispārīgo situāciju valsts centralizētās siltumapgādes segmentā, kur vēl arvien ir ļoti daudz problēmu, kuru risinājuma meklējumi parasti atduras pret finansiālo iespēju ierobežotību (kā arī finansiālo atbalsta mehānismu faktisku neesamību).
Šajā kontekstā varētu jautāt, kādēļ gan centralizētās siltumapgādes segmentā neiepludināt privāto investoru kapitālu, un vai nebūtu lietderīgi radīt investīciju piesaistīšanai labvēlīgus nosacījumus tieši vidējo un mazo pašvaldību siltumapgādes saimniecības sakārtošanai?
Turpinājums sekos.
