Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (1.daļa)
Šī gada rudens mēnešos – laika periodā no 1.oktobra līdz 1. novembrim, gandrīz visās Latvijas lielākajās pašvaldībās sadārdzināsies centralizētās siltumapgādes un karstā ūdens piegādes pakalpojumi – no vienas puses raugoties, jāatzīst, ka tas ir objektīvs process, kas seko gāzes un citu energoresursu cenu straujajam kāpumam, tomēr aktuāls arī paliek jautājums – kāpēc cenu amplitūda ir tik plaša, bet siltumenerģijas gala cenas aprēķinu metodika – atšķirīga. Šī gada decembrī un nākamā gada janvārī, kad apkures sezona jau būs pilnā sparā, Latvijas iedzīvotājiem par siltuma nāksies maksāt apmēram no 36 -60 latiem par vienu MWh. Šajos gala tarifos, kā zināms, summējas enerģijas ģenerācijas, primāro energoresursu, enerģijas pārvades un sadales cena.
Foto: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (1.daļa); autors: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (1.daļa)Šī gada rudens mēnešos – laika periodā no 1.oktobra līdz 1. novembrim, gandrīz visās Latvijas lielākajās pašvaldībās sadārdzināsies centralizētās siltumapgādes un karstā ūdens piegādes pakalpojumi – no vienas puses raugoties, jāatzīst, ka tas ir objektīvs process, kas seko gāzes un citu energoresursu cenu straujajam kāpumam, tomēr aktuāls arī paliek jautājums – kāpēc cenu amplitūda ir tik plaša, bet siltumenerģijas gala cenas aprēķinu metodika – atšķirīga. Šī gada decembrī un nākamā gada janvārī, kad apkures sezona jau būs pilnā sparā, Latvijas iedzīvotājiem par siltuma nāksies maksāt apmēram no 36 -60 latiem par vienu MWh. Šajos gala tarifos, kā zināms, summējas enerģijas ģenerācijas, primāro energoresursu, enerģijas pārvades un sadales cena.
Un visos šajos tarifa komponentos iekļaut arī lielāks vai mazāks peļņa procents.
Mūsu kaimiņvalsts Lietuvas Siltuma piegādātāju asociācijas izpētījusi, ka Baltijas valstīs iedzīvotāji gaidāmajā apkures sezonā par siltumenerģiju maksās dārgāk nekā Skandināvijā: norādīts arī, ka šādam šķietam anahronismam ir ilgstoši "briedināti" iemesli. Tikai viens no tiem ir gāzes cenu nepārtrauktais un šķietami stihiskais kāpums.
Lietuvieši norāda, ka vidējā siltumenerģijas pašizmaksa Baltijas valstīs sasniegusi 23 centus (4,7 santīmus) par kilovatstundu (47 latus/ MWh), bet, piemēram, Zviedrijā, kur daudz tiek izmantots alternatīvais kurināmais, tā ir tikai 18 centi (3,7 santīmi) par kilovatstundu. Protams, šis ir abstrakts vidējais rādītājs – matemātiskas kalkulācijas rezultāts, tomēr arī tas sniedz aptuvenu priekšstatu par siltumenerģijas cenu dinamikas raksturu Baltijā – un arī Latvijā.
Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā (rēķinot ne uz ģenerācijas vienībām, bet jaudām) 77,6% siltumenerģijas tiek saražots, dedzinot dabasgāzi. Lietuvas enerģētiķi aprēķinājuši, investējot biokurināmā katlumājās vienu miljardu litu (204 miljonus latu), dabasgāzes patēriņš siltumenerģijas ražošanai samazinātos līdz 28%.
Visās Baltijas valstīs liels gala patēriņa siltuma enerģijas zudums – līdz pat 40%, vērojams siltuma apgādes sektorā, jo, pretēji siltuma ražošanas un pārvades sistēmu pakāpeniskajai modernizācijai, energoefektīvās renovācijas pasākumos pagaidām tiek investēts par maz finansu līdzekļu. Turklāt, Latvijā līdz šim nepastāvēja pat vienota, valstiskā līmenī akceptēta, ēku energoefektivitātes uzlabošanas metodiskā bāze.
Finansējuma piesaistīšana šādiem projektiem norisinājās pēc formulas – "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, jo tā bija tikai pašvaldību vai pašu renovējamo ēku dzīvokļu īpašnieku sabiedrību rokās.
Centralizēto siltumapgādes sistēmu modernizācijas un ģenerējošo jaudu rekonstrukcijas jautājums ir atrisināts Rīgā un vēl dažās lielākajās Latvijas pilsētās, bet daudzu pilsētu siltumapgādes sistēmas sakārtošana vēl nav pat iesākta. Ēku energoefektīva renovācija ir sāpīgs jautājums visos reģionos – arī galvaspilsētā, kur efektīvā siltuma enerģijas gala patēriņā līdz šim tika investēts daudz mazāk, nekā būtu nepieciešams. Rīgas daudzdzīvokļu mājas aprīkotas ar automatizētiem individuālajiem siltummezgliem, kas ļauj samazināt patērētās siltuma enerģijas daudzumu un optimizēt siltuma uzskaiti, tomēr siltuma zudumi caur ēku pārseguma un nesošajām konstrukcijām neļauj panākt optimālu dārgo energoresursu taupīšanu. Tikai šogad tika pieņemts Ēku energoefektivitātes likums.
Savukārt, jau pēc 2 gadiem – 2010. gadā, enerģijas ietaupījuma gada "bilances" mērķis ir 67 GWh, no kura apmēram trīs ceturtdaļas varētu būt siltumenerģijas ietaupījums, jo speciālistu aplēses rāda, ka siltuma enerģijas patēriņa apjomi Latvijā ir tiešām lieli:uz vienu elektroenerģijas kWh tiek tērētas vidēji 3 siltuma enerģijas kWh.
Vislielākos siltumenerģijas enerģijas ietaupījumus plānots iegūt, īstenojot energoefektivitātes pasākumus mājokļu sektorā: veicot energoauditus, energosertificēšanu un ēku energoefektīvu renovāciju.
Plānots arī paaugstināt energoefektivitāti valsts un pašvaldību ēkās, kā arī informējot enerģijas patērētājus par energoresursu racionālas un taupīgas izmantošanas izdevīgumu. Protams, šajos pasākumos investētie finansu līdzekļi tiks atpelnīti ilgstošā laika periodā – tās ir ilgtermiņa investīcijas, tāpēc nepieciešams rast vairākus – gan valstiskus, gan pašvaldību iniciētus, ēku renovācijas daļēja finansējuma realizācijas mehānismus.
Primāro energoresursu faktors
Pie pašreizējām gāzes cenām mūsu valstī, siltumenerģijas tarifs Rīgā būtu ap 45 LS/MWh, Talsos - 39.52 Ls/MWh, Jelgavā - 49 Ls/MWh, Saldū - 54.21 Ls/MWh, Kuldīgā 39.80 Ls/MWh, Jūrmalā 58.71 Ls/MWh, Ventspilī 38.90 Ls/MWh. Tarifs ievērojami (par aptuveni 20 %) zemāks ir pilsētās, kur apkurei neizmanto gāzi, bet gan šķeldu vai citu kurināmo. Tomēr, nevajag aizmirst kādu būtisku energoresursu tirgus regulācijas faktoru – visu primāro energoresursu cenas paaugstinās līdz ar fosilo kurināmā veidu cenu paaugstināšanu (kas notiek centralizēti – valsts regulācijas kārtībā). Savukārt, tāda energoresursa kā šķelda gadījumā beramā vai presētā kubikmetra cenu svārstības korelē ar gāzes cenu kāpumu.
Protams, koksnes biomasas sadārdzinājumu stimulē vēl vairāki būtiski faktori: bieži vien šim sadārdzinājumam ir reģionāls raksturs. Reģionos, no kuriem vairāk vai mazāk tehnoloģiski pārstrādāta, enerģētikai paredzēta, koksnes biomasa tiek masveidā eksportēta uz Ziemeļvalstīm, vietējiem siltuma ražotājiem nākas konkurēt ar šo neredzamo sāncensi.
Ja vietējie industriālie patērētāji (koģenerācijas stacijas, katlu mājas) nepiedāvā konkurētspējīgu samaksu par produkciju, ko var izdevīgi eksportēt, viņiem jāmeklē resursu piegādes partneri citos valsts reģionos.
Uz visiem laikiem noiets reģionālās ekonomiskās attīstības posms, kad pa mazām zāģētavām koksnes atkritumus varējām vākt par velti. Koksnes biomasa ir tāds pats enerģijas resurss kā citi – kā gāze, kā akmeņogles, un šo resursu īpašnieki un pārstrādātāji pamatoti piesaista tā cenas fosilo energoresursu cenām.
Latvijā šķelda maksā apmēram 7-8 latus par vienu beramo kubikmetru.
Valsts mežistrādes firmām nebūtu problēmu piedāvāt koksnes biomasas enerģētisko materiālu Latvijas tirgū, slēdzot ilgtermiņa līgumus, tomēr bieži vien ir radīti apstākļi – galvenokārt, ekonomiski, ka slēgt eksporta līgumus ir drošāk uz izdevīgāk.
Problemātiska daudzos gadījumos ir arī resursu patērētāju disciplīna, norēķinoties par patērētājiem enerģijas resursiem.
Dabasgāzes patēriņa norēķinu sakarā daudzu gadu gaitā izdevies panākt ievērojamu progresu, taču situācija ar pašmāju enerģijas resursu piegādātājiem ne vienmēr ir tāda, kāda ar lieliem fosilo enerģijas veidu apgādes uzņēmumiem.
Daudzos gadījumos tirgus diktēt savus noteikumus, un tajā noritošos procesus valsts institūcijas "pieregulēt" nevar.
Izskan aicinājums – mums vajag apturēt šķeldas un koksnes granulu eksportu, tomēr šādos gadījumos tiek aizmirsts ļoti būtisks faktors. Pastāv taču vienotais ES energoresursu tirgus, kur visu regulē resursu piedāvājums un cena. Tas nozīmē, ka arī Latvijas energoresursu sektorā ienāk tie paši regulācijas mehānismi, kas nosaka resursu cenu politiku un resursu plūsmu citās ES dalībvalstīs, un šis process projicējas ne tikai uz lielajām pilsētām, bet arī mazajiem enerģijas patērētājiem. Sevišķi, ja šo mazo patērētāju enerģijas ģenerācijas saimniecība, enerģijas pārvades un sadales struktūra ir fiziski un morāli novecojusi, ar milzīgiem siltuma zudumiem, kurus aplēšot, speciālisti nereti atzīst – neražot vispār būtu visizdevīgākais un ekonomiski pamatotākais solis.
Tomēr tad paliek atklāts jautājums – ko likt šo zudušo vērtību vietā?
Siltumapgādes saimniecības stāvoklis
Siltumapgādes saimniecības stāvoklis ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem vairumā mazo un vidējo Latvijas pašvaldību, kur siltumenerģija un karstais ūdens patērētājiem tiek piegādāts centralizēti. Lielajās pašvaldībās, savukārt, galvenā problēma ir gala patēriņa zudumu samazināšana – ēku energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi. Rīgā, Jelgavā un citviet siltumenerģijas saimniecības sakārtošana sākta ar būtiskāko un "juridiski vienkāršāk aptveramo" segmentu – enerģijas ģenerāciju un enerģijas pārvadi – siltumtrasēm, kuru stāvoklis vēl pirms apmēram 10 gadiem daudzās pilsētās bija tuvs kritiskajam.
Arī no šī gada rudens (faktiski – 2009. gada vasaras) centralizētās siltumapgādes sakārtošanai Latvijas pašvaldībās būs pieejami ES struktūrfondu līdzfinansējuma līdzekļi, no kuriem arī iepriekšējā plānošanas periodā (līdz 2008. gadam) tika izdalīta nauda šo pasākumu veikšanai.
Līdz ar to, daudziem lieliem un vidējiem Latvijas siltumapgādes uzņēmumiem un pašvaldībām jau ir zināma pieredze šāda veida projektu izstrādē un menedžmentā.
LR Ekonomikas ministrija akcentē projektu sagatavošanas un pieteikšanas procedūras vienkāršošanu kā draudzīgu soli pretī potenciālajiem fondu apguvējiem; tomēr birokrātisko šķēršu samazināšana tas nenozīmē, ka tiks pieņemti nekorekti sagatavoti projektu pieteikumi. Pirms iesniegt pieteikumu, jāpārliecinās, ka ievērotas visas projektu izstrādes rekomendācijas, un tajā iekļauts informatīvo prasību minimums.
Spriežot par to, cik reāla ir līdzfinansējuma prasības apmierināšanas iesēja, jāmin salīdzinošs skaitlis: pagājušajā plānošanas periodā tika saņemti apmēram 200 līdzfinansējuma pieprasījumi, bet tikai 40 no tiem tika akceptēti, un pieteikto projektu summārais līdzfinansējuma pieprasījumu apjoms daudzas reizes pārsniedza iedalītos 5 miljonus latu.
Šī plānošanas perioda projektus LR EM sāks pieņemt tikai ziemā, tāpēc tos nebūs iespējams realizēt šajā būvniecības sezonā. Šo projektu īstenošanas laiks varētu būt nākamā – 2009. gada, vasara.
Turpinājums sekos.
