Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (3.daļa)
Līdz ar apkures sezonas sākšanos, daudzas problēmas, kas saistītas ar siltuma enerģijas ģenerāciju, piegādi un efektīvu (taupīgu) izlietošanu galējā patēriņa sektorā, aktualizējas ne tikai pie mums – Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, jo, neraugoties uz nelielām niansēm, kas atšķir triju Baltijas valstu centralizētās siltumapgādes sistēmu uzbūvi, tā, visumā, vēl arvien ir ļoti līdzīgas.
Foto: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (3.daļa); autors: Siltuma enerģijas cenu pieauguma "stihiskā nelaime- 2008", jeb kāpēc par siltumenerģiju maksāsim tik dārgi (3.daļa)Līdz ar apkures sezonas sākšanos, daudzas problēmas, kas saistītas ar siltuma enerģijas ģenerāciju, piegādi un efektīvu (taupīgu) izlietošanu galējā patēriņa sektorā, aktualizējas ne tikai pie mums – Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, jo, neraugoties uz nelielām niansēm, kas atšķir triju Baltijas valstu centralizētās siltumapgādes sistēmu uzbūvi, tā, visumā, vēl arvien ir ļoti līdzīgas.
Līdzīgi kā mūsu valstī, arī kaimiņos vislielākās problēmas saistās ar nelielu pilsētu un ciematu centralizētās siltumapgādes sistēmas uzturēšanu un modernizāciju; lai gan diskusiju par šādiem augstiem mērķiem biežāk aizstāj cīņa par sistēmas fizisku pastāvēšanu, tās saglabāšanu.
Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā un Lietuvā, dabasgāzes cena ir siltumenerģijas izmaksu pozitīvās dinamikas noteicošais faktors – dabasgāzes sadārdzināšanās patērētājus Lietuvā un Igaunijā ietekmē tikpat lielā mērā kā Latvijā; proti, siltumenerģijas resursu dārdzības nelaime vienādā mērā skar visas trīs Baltijas valstis.
It kā līdzīgas tendences ir vērojamas arī siltuma ražošanas jaudu un avotu diversifikācijas padziļināšanas jomā, tomēr šīs tendences, kā jau var noprast, saistītas tikai ar lielo un vidēji lielo pilsētu siltumapgādes sistēmas modernizāciju. Tallinā un Viļņā, tāpat kā Rīgā, tiek aktīvi diskutēts par Skandināvijas valstu pozitīvās pieredzes pārņemšanu tā dēvētās "nostrādātās enerģijas" apgūšanā: šajā jomā paveras itin plašs darba lauks vismaz sadzīves atkritumu pārstrādes/sadedzināšanas jomā, tādējādi atbalstot pilsētas centralizēto siltumapgādes sistēmu ar šādā, videi draudzīgā un ļoti augstu "zaļās domāšanas pakāpi" apliecinošā, veidā iegūtu siltumenerģiju. Protams, vēl paliek arī šīs enerģijas apgūšanas finansiālais aspekts, kas ir problemātisks ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā – pat lielajās pilsētās ar lielām siltuma slodzēm.
Lietuva
Viļņā dabasgāze
Tomēr uz atjaunojamās enerģijas "kārti" savas cerības tālākai nākotnei liek Lietuvas galvaspilsētas Viļņas tēvi, prezentējot ieceri līdz 2012.gada beigām par līdz pat 70% samazināt dabasgāzes izmantošanu centralizētajā siltumapgādē.
Informējot par šo visai "skaļo" un ambiciozo apņemšanos, Viļņas mērijas pārstāvji norāda uz jau minēto Skandināvijas lielo pilsētu labās prakses piemēru, kā vienu no, viņuprāt, "enerģētiski racionālākajām" pilsētām nodēvējot Stokholmu. Viļņas komunālās saimniecības attīstības stratēģi atzīst, ka uz šādu – gan pagaidām visai virtuālu, apņemšanos viņus iedvesmojis Zviedrijas paraugs, tomēr vēl nepavisam nav skaidrs, kā skandināvu iestrādnes pārnest tik ļoti atšķirīgajā Baltijas enerģētikas sektora realitātē.
Konsultējoties ar pašmāju enerģētikas ekspertiem, Viļņas mērija piedāvā maksimāli izmantot vietējos siltumenerģijas resursus: kūdru vai izžāvētas dūņas vai arī iegūt siltumenerģiju, dedzinot atkritumus. Tomēr vairāki no šiem piedāvājumiem jau sākotnēji šķiet visai nereāli, gan kurināmā materiāla sagatavošanas dārdzības, sadedzināšanas īpatnību, gan arī salīdzinoši zemās kaloritātes dēļ.
Pret sadzīves atkritumiem vēl arvien rezervēta attieksme
Nav arī viennozīmīgi pozitīva attieksme pret sadzīves atkritumu pārstrādes un sadedzināšanas kompleksu būvniecību relatīvi tuvu dzīvojamiem mikrorajoniem: no vienas puses raugoties, šāda ģenerācijas mezgla tuvums patērētājiem ir ļoti izdevīgs un praktisks, bet no otras puses – tas ir būtisks piesārņojuma avots, kura atrašanos savas dzīves vides tuvumā nevēlas pieļaut vairāku Viļņas mikrorajonu iedzīvotāji. Neraugoties uz to, ka "dabasgāzes siltums" ir dārgs un neviens necer uz cenu samazinājumu nākotnē, atkritumu pārstrādes rūpnīcas būvniecība vairumam kompleksam potenciāli pietuvināto zonu iedzīvotāju šķiet nepieņemama.
Īpaši lielus iebildumus, kā vēstī Lietuvas centrālā prese, pauž Lazdīnu mikrorajona cilvēki, kuri jau agrāk asi reaģējuši uz atkritumu dedzināšanas rūpnīcas celtniecību viņu dzīvesvietas tuvumā, paužot bažas par gaisa piesārņojumu.
Pašvaldības Pakalpojumu un pilsētas saimniecības komitejas loceklis Stasis Šedbars gan izteicis pārliecību, ka iedzīvotāji šo rūpnīcu uztvertu mierīgāk, ja pats process viņiem tiktu pasniegts "nevis kā atkritumu dedzināšana, bet gan kā siltumenerģijas ražošana no atkritumiem".
No runām pie darbiem
Attiecībā uz reālām iespējām virzīt Viļņas komunālo saimniecību dabasgāzes samazinājuma centralizētajā siltumapgādē virzienā, jāatzīst, ka arī par tām tiek domāts; kaut pagaidām šī doma vēl ir tikai stratēģiskās plānošanas un izpētes stadijā. Ir zināms, ka Viļņas pašvaldības administrācijai līdz nākamā gada 1.jūlijam uzdots izstrādāt rīcības plānu, kurā būtu minētas konkrētas iespējas gāzes lietojuma samazināšanai. Pēc tam šo plānu apstiprinātu pilsētas padome.
Šajā apkures sezonā maksa par siltumenerģiju Viļņas iedzīvotājiem pieaugusi par vairāk nekā 50% - no agrākajiem 14,75 centiem (3 santīmiem) līdz 22,56 centiem (4,6 santīmiem) par kilovatstundu (attiecīgi, no 30 Ls/MWh līdz 46 Ls/MWh).
Daudziem siltumenerģijas jomas peripetiju pētniekiem Lietuvā un arī Latvijā vēl ir atmiņā arī bezprecedenta pasākums: Viļņas pašvaldība nesekmīgi centās apstrīdēt tiesā Lietuvas Valsts cenu un enerģētikas komisijas lēmumu, kas nosaka šādu tarifu celšanos.
Tomēr, šis nesekmīgais pasākums Lietuvā iniciējis diskusijas par to, kā bremzēt siltumenerģijas cenu celšanos nākotnē – un kā panākt, lai cenu celšanos būtu iespējams regulēt ar valsts un/vai pašvaldības rīcībā esošo "varas sviru" palīdzību.
Cīņa par lētāku siltumu – vai "plāksteris mironim"?
Saimniecības ministrija Lietuvas Cenu komisijai ierosinājusi, ka, aprēķinot siltumenerģijas tarifus, termoelektrostacijās ražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas izmaksas būtu jānodala atsevišķi. Viļņas pašvaldība šādu priekšlikumu izteikusi jau pirms apkures sezonas sākuma.
Lai noskaidrotu, vai izmaksu nošķiršana atmaksātos un kā tādā gadījumā mainīt siltumenerģijas tarifu aprēķināšanas metodiku, Saimniecības ministrija un Cenu komisija pasūtījušas pētījumu un pirmdien saņēmušas sākotnējos ekspertu atzinumus.
Cenu komisija, pārrēķinot siltumenerģijas tarifu maksimālās robežas, piekritusi ņemt vērā pašvaldības ieteikumus, bet vienlaikus norādījusi, ka līdz ar izmaksu nodalīšanu siltums gan kļūtu lētāks, bet elektroenerģija - dārgāka.
Tomēr eksperti lēš, ka šie pasākumi pēc būtības vērtējami pēc "miroņa un plākstera analoģijas", jo nākamgad. Līdz ar Ignalinas AES slēgšanu, tarifu divkāršošanās vai pat vēl būtiskāks pieaugums, būs neizbēgams.
Termoelektrostacijas, kuru ražotā enerģija būs īpaši svarīga pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas, šobrīd saņem valsts dotācijas - to ražotā enerģija jāiepērk obligāti, turklāt elektroenerģija jāpērk dārgāk par tirgus cenu.
Speciālisti atzīst, ka pārdalīt elektrostaciju izmaksas varētu ar politisku lēmumu, tomēr tikai uz gadu, jo pēc AES slēgšanas tās neizturēs konkurenci.
Galīgos atzinumus par to, kā būtu rēķināmi termoelektrostacijās ražotās elektroenerģijas un siltumenerģijas tarifi, Lietuvas enerģētikas eksperti sola sniegt 2008. gada decembra sākumā.
Igaunija
Arī igauņiem "nedzīvojas lētāk"
Ievērojams siltumenerģijas sadārdzinājums šajā apkures sezonā skāris ne tikai Lietuvu un Latviju – analoģiskas problēmas piemeklējušas arī siltuma enerģijas patērētājus Igaunijā. Mūsu Z kaimiņi par dabasgāzi un apkuri šajā apkures sezonā maksās ievērojami vairāk, jo Tallinā un Tartu apkures tarifi šogad pieauguši vidēji par 36% un 25%, savukārt Mārdu pilsētā apkures tarifa pieaugums sasniedzis reģionālo rekordu - 66%.
Tādējādi daļa Mārdu iedzīvotāju mēnesī par komunālajiem pakalpojumiem ziemas sezonā maksā pat 3000 kronu (134,7 latus).
Tajā pašā laikā iedzīvotāju rēķini par patērēto dabasgāzi palielināsies par aptuveni 14%-38%. Arī Igaunijas valsts enerģētikas kompānija "Eesti Energia" jau laicīgi informējusi, ka, sākot ar 2009. gada janvāri, tiks paaugstināti elektroenerģijas tarifi un tie tiks mainīti katru gadu.
Igaunijas pašvaldības, līdzīgi kā kolēģi Lietuvā un Latvijā, rosina uz diskusiju par vietējā kurināmā plašāku izmantošanu siltumenerģijas ražošanai – īpaši mazajās pašvaldībās, kuru salīdzinoši niecīgās centralizētās siltumslodzes iespējams nosegt ar 2-5MWth ģenerējošām jaudām. Arī šeit tiek analizēti Skandināvijas valstu pozitīvie piemēri "zaļās enerģijas" apgūšanā, tomēr Igaunijas pētnieku uzmanību vairāk piesaista koksnes biomasas (un koksnes atkritumu) izmantošana siltumenerģijas ģenerācijā.
Aizvadītajos gados ticis diskutēts arī par atkritumu sadedzināšanas rezultātā iegūtā siltuma plašāku izmantošanu siltumapgādē, tomēr šeit nākas saskarties ar tām pašām problēmām, kas līdzīgu projektu realizāciju bremzē vai apgrūtina Latvijā un Lietuvā – tie ir ekoloģiskās drošības, finansējuma un emisijas kvotu jautājumi.
Par siltumenerģijas gala patēriņa aktualitāti nr. 1 un Skandināviju
Tomēr aktīvāk kā Latvijā un Lietuvā, Igaunijā tiek domāts par siltumenerģijas gala patēriņa efektivitātes paaugstināšanu, jo aizvadītajos 3 gados uzsāktas pašvaldību mērķdotācijas ēku energoefektivitātes pasākumu uzlabošanai, lai maksimāli kāpinātu gan senā, gan jo īpaši padomju laikā tapušā, daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku kompleksa siltuma enerģijas taupības līmeni. Pagaidām, kā vēstī Igaunijas pašvaldību apkopotā informācija, vidējais siltumenerģijas patēriņš valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku sektorā ir 250kWh/m2/gadā, kas nenoliedzami, ir ļoti daudz. Un diemžēl minētais references skaitlis atbilst ne tikai Igaunijas, bet arī Lietuvas un Latvijas līmeni.
Tomēr, atšķirībā no abām Baltijas kaimiņvalstīm, Igaunijā tiek izvirzīts konkrēts mērķi ēku energoefektivitātes uzlabošanas "nacionālā līmenī" – ir nolemts, ka siltumenerģijas patēriņam valstī tuvākajos 10 gados maksimāli jāpietuvinās (vai ideālā variantā jāsasniedz) vidējo Skandināvijas valstu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku energoefektivitātes rādītāju – 100 kWh/m2/gadā.
Pagaidām gan nav aprēķināts, ar cik lieliem summāriem kapitālieguldījumiem jārēķinās šāda mērķa sasniegšanai; tāpat, nav zināms, kāds būs šādas visaptverošas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu finansējuma mehānisms. Skaidrs, ka ar pašvaldību un pašu siltumenerģijas gala patērētāju finansiālo iniciatīvu šajā gadījumā neiztikt.
Bet līdz brīdim, kamēr ambiciozās siltumenerģijas taupības programmas tiks iedzīvinātas kaut vai galvaspilsētas Tallinas siltumenerģijas patēriņa gala sektorā, siltuma izmaksas Igaunijā turpinās pieaugt apmēram tādā pat tempā, kā kaimiņvalstīs. Atšķirības un variācijas būs vērojamas tikai atsevišķās niansēs.
Diskusija turpinās; cenas aug
Igaunijā ik pa laikam dažādās pilsētās tiek veikti salīdzinoši case study pētījumi, kā dažādu pakalpojumu sadārdzinājums ietekmē "tipisku ģimeni" – proti, par cik simtiem vai tūkstošiem kronu pieaug viņu komunālā sektora izmaksas zināmā laika posmā. Tā, piemēram, četru cilvēku ģimene, kas dzīvo tipveida trīsistabu dzīvoklī Tallina "guļamajā rajonā" (dzīvoklis atrodas nesiltinātā ēkā), nākamā gada martā par komunālajiem pakalpojumiem maksās apmēram 730 kronas vairāk, kā šobrīd, 2008. gada beigās.
Tādējādi, komunālo pakalpojumu konsolidētais sadārdzinājums būs 35%, kas reālā dzīvokļa rēķina palielinājumā izpaudīsies šādi: ja 2008. gada oktobrī minētā ģimene saņēma 2057 (apmēram Ls 91) kronas lielu dzīvokļa rēķinu, tad nākamā gada martā tā saņems 2786 (apmēram Ls 123) kronas lielu rēķinu.
Turpinājums sekos
