Starp Arhitektu savienību un individuālajiem projektiem

Foto: Starp Arhitektu savienību un individuālajiem projektiem; autors: Starp Arhitektu savienību un individuālajiem projektiem

Par darbu Latvijas Arhitektu savienībā, arhitektu ikdienu, problēmām, kuras vajadzētu risināt, stāsta Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs Sergejs Ņikiforovs.

Kā pašlaik aizrit jūsu ikdiena arhitektu savienībā?

Par ikdienas darbu to nosaukt gan nevarētu. Patiesībā Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs ir sabiedrisks amats, tādēļ par Arhitektu savienības lietām jādomā, atlicinot tam papildu laiku. Šis nav mans vienīgais darba pienākums, jo esmu arhitekts arī arhitektu birojā "Nams".

Pastāstiet, kā izpaužas sabiedriskais amats Arhitektu savienībā.

Dzīvē Arhitektu savienība ir struktūra, kurā ir aptuveni pustūkstotis biedru, kas ir gandrīz puse no visiem Latvijas arhitektiem. Mūsu galvenais uzdevums ir veicināt radošo sacensību arhitektu starpā. Šim nolūkam mēs nodarbojamies ar virkni dažādu lietu. Piemēram, sertificējam savus arhitektus. Ar to nodarbojas speciāla sertificēšanas komisija. Sertifikāts ir kā juridisks pamats tam, ka arhitekti var parakstīt projektus. Mums ir arī sava ētikas komisija, kas izskata dažādus ētikas pārkāpumus, jo, tāpat kā jebkurai profesijai, arī mums ir savs ētikas kodekss. Arhitektu savienības ietvaros cenšamies arī organizēt arhitektu dzīvi, lai būtu vieglāk strādāt vai radoši atpūsties tiem, kuri vairs jau nestrādā. Valde pulcējas apmēram reizi mēnesī. Tomēr nepieciešamības gadījumos tiekamies arī biežāk. Veidojam darba grupas konkrētu jautājumu izskatīšanai.

Kādi ir galvenie ētikas kodeksa punkti?

Būtiskākie ētikas kodeksa punkti saistās ar autortiesībām. Visumā arhitekti strādā ļoti korekti savas profesionālās darbības ietvaros. Tas ir labi. Taču ētikas kodekss vajadzīgs, lai cilvēki apzinātos ļaunu darbu sekas. Tāpat ētikas kodeksa ietvaros ir vēlme nodalīt arhitektus no būvindustrijas un būvniecības ražošanas industrijas. Arhitekts pēc definīcijas ir galvenais celtnieks tieši no pasūtītāja viedokļa. Tieši arhitekts veido būves tēlu.

Kādu motīvu vadīti jaunie biedri vēlas iesaistīties Arhitektu savienībā?

Savulaik, komunistu laikos tam pamatā bija zināmas mantiskas intereses. Arhitekti stājās Arhitektu savienībās, lai iegūtu papildu zemes platības, dzīvokļus, darbnīcas, lai iestātos rindā pēc automašīnas. Tā bija sava veida iespēja gūt papildu labumu. Savukārt padomju sistēma caur Arhitektu savienību guva iespēju kontrolēt un regulēt radošās personības. Šobrīd Arhitektu savienība nepiedāvā ne mašīnas, ne dzīvokļus. Zinām, ka tos var nopirkt par tirgus cenām. Vienīgais, ar ko Arhitektu savienība var piesaistīt, ir iespēja pašiem kaut kādā veidā ietekmēt savu profesionālo darbību, veidot to labāku un sekmēt savu profesionālo attīstību.

Kā pats nokļuvāt Arhitektu savienībā?

Tas bija ļoti sen. Iestājos tad, kad jau trīs gadus biju strādājis par arhitektu. Toreiz mūsu paaudze bija ļoti aktīva. Liela daļa manu kursabiedru pašlaik ir Arhitektu savienības biedri. Tas bija brīdis, kad gaisā virmoja atmoda un mums bija vēlēšanās kaut ko mainīt visā sistēmā. Šķita, tieši šādās radošās savienībās to vislabāk varētu izdarīt. Mēs arī nekļūdījāmies – Arhitektu savienība bija viens no dziedošās revolūcijas motoriem. Tad ļoti ilgi darbojos Arhitektu savienības valdē, bet vēlāk, man par lielu pārsteigumu, mani palūdza balotēties uz priekšsēdētāja amatu un mani arī ievēlēja. Atceros, sākumā no šā amata atteicos, jo nav jau tā, ka līdz ar priekšsēdētāja amata iegūšanu iespējams nēsāt spožus uzplečus un citu neko nedarīt. Arhitektu savienība prasa daudz papildu laika. Tagad, ja jau esmu ievēlēts, viss vezums arī jāvelk. Priekšsēdētāja amatā esmu nostrādājis jau pusi termiņa, vēl atlicis apmēram gads. Priekšsēdētāju, tāpat kā prezidentu valstī, var ievēlēt uz diviem termiņiem. Ja vēlreiz šo amatu piedāvās, tad vēl padomāšu, jo nav jau tā, kas šis amats man būtu pašmērķis. Būtu ļoti labi, ja Arhitektu savienībā arvien vairāk ienāktu jaunie biedri, jo tad viņi pakāpeniski varētu pārņemt vadības grožus.

Kā tagad ir ar jaunajiem biedriem – šī paaudze ir kūtrāka?

Jaunie biedri īpaši aktīvi neiesaistās. Domāju, viens no iemesliem, kādēļ tas tā ir – Latvijā šobrīd ļoti trūkst arhitektu. Tādēļ daudzi ne tikai pēc skolas beigšanas, bet jau pat skolas solā sēžot, sāk kaut ko projektēt. Ja kaut cik sevi apliecini, pie tevis jau stāv rinda. Jaunajiem spīd acis un rodas sajūta, ka tāda leiputrija būs vienmēr. Pašlaik mēs esam tādā kā siltumnīcas režīmā, jo reāli pie mums ārzemju arhitekti nestrādā. Mēs strādājam gandrīz bezkonkurences apstākļos. Bet tas kādreiz mainīsies. Jāsaka, ka tad nāksies rūgti nožēlot to, ka pašlaik neesam tik aktīvi, lai gan mums ir visas iespējas profesionāli nostiprināt savas pozīcijas. Un ne jau ar bruņām vai izolēšanos, bet gan uzlabojot mūsu tālākizglītību, paaugstinot mūsu kvalifikāciju, sagatavojot arhitektus, radot viņiem juridiskus pamatus līgumu slēgšanai, kā arī izstrādājot perfektu apdrošināšanas sistēmu.

Vai tas ir Arhitektu savienības tiešais darbs?

Diemžēl arhitektu savienība var izdarīt tik, cik tā var izdarīt. Pašlaik tā var algot divus štata darbiniekus – atbildīgo sekretāri un izpilddirektori. Katram no viņiem ir savas rūpes – viens rūpējas par Arhitekta namu, otrs – par Arhitektu savienības biedriem. Darba ir pietiekami. Savulaik arhitekti par saviem līdzekļiem, pārņemot ēku no pilsētas, to atjaunoja. Bet šobrīd tai atkal nepieciešams remonts. Zināmu remontdarbu apjomu veicam par saviem līdzekļiem, bet visam tāpat nepietiek.

Foto: Starp Arhitektu savienību un individuālajiem projektiem; autors: Starp Arhitektu savienību un individuālajiem projektiem

Varbūt vajadzīgs valsts atbalsts?

Mums nav īpašu tiesību prasīt atbalstu no valsts, jo ar ko tad mēs esam labāki par citām sabiedriskajām organizācijām? Teorētiski to mums vajadzētu darīt pašiem. Tomēr vienā lietā mums noteikti vajadzētu prasīt valsts atbalstu – beidzot jāpieņem arhitektūras politikas pamatnostādnes. Labi, ka Eiropas Savienībā iestājusies arī Rumānija un Bulgārija, citādi mēs būtu vienīgā ES dalībvalsts, kur joprojām nav pieņemta arhitektūras politika. Tāpat uzskatu, ka mūsu vājais punkts ir nepieņemtais arhitektūras kvalitātes likums. Ja to jau būtu pieņēmuši, mums būtu likumdošanas bāze, uz kuras pamata varētu vienkāršot arhitektūras pakalpojumu sniegšanu un birokrātisko procedūru, kas saistīta ar projekta akceptēšanu. Patlaban arhitekti uzņemas atbildību par projektu, bet vēl ir arī valsts vai pašvaldības institūcijas, kas arī par kaut ko uzņemas atbildību. Normāli būtu, ja par projektu visu atbildību uzņemtos pats projekta izstrādātājs, līdzīgi, kā tas šobrīd ir ar būvkonstrukcijas sadaļu.

Tur būvinženieris pats uzņemas visu atbildību, neviens viņam neko neakceptē. Šais divās pozīcijās mēs ļoti vēlētos just valsts izpratni un rīcību. Īpaši, ja vēlamies attīstīt būvniecības nozari, kas šobrīd ir viens no galvenajiem ekonomikas dzinējspēkiem. Ja mēs nerūpēsimies par šā dzinējspēka uzturēšanu, cik ilgi tas izturēs? Jau tagad tas vietām sāk buksēt. Redzam, cik ilgi notiek lielo projektu īstenošana. Pagājuši jau 20 gadi, bet mēs nevaram uzbūvēt Latvijas Nacionālo bibliotēku. Šķiet, līdzīgs liktenis sagaida arī akustisko koncertzāli un modernās mākslas muzeju.

Domāju, ka vajadzētu prasīt lielāku atbildību no profesionāļiem. Pagaidām pastāv bažas, ka viņi nevarētu kaut ko izdarīt. Tādas pašas bažas savulaik bija attiecībā uz tirdzniecību. Tolaik prātoja, kā tad būs, ja valsts neko nekontrolēs, tad jau veikalos neko nevarēs nopirkt. Atceros, likvidēja toreizējo tirdzniecības ministriju, nodeva tirdzniecību privātajās rokās – skat, tagad ir leiputrija. Ej un pērc, cik gribi. Tikai maksā. Vienīgi jāuzrauga, lai pastāvētu godīga konkurence. Šobrīd tirgotājs ir nedalīti atbildīgs par preci. Pastāv likums par patērētāju tiesību aizsardzību. Tāda pat likumdošana jāizveido arhitektūras jomā. Tad iespēja nokļūt līdz galarezultātam būtu daudz vienkāršāka.

Vai Arhitektu savienības spēkos maz ir iespējams veicināt šādas likumdošanas izveidi?

Tā kā savienība pati nav tiesīga likumu iesniegt Saeimā vai Ministru Kabinetā, varam darīt to pastarpināti. Kopā ar Kultūras ministrijas ekspertiem esam radījuši arhitektūras pamatnostādnes, esam iesniegušu arī likuma karkasu. Taču neko vairāk neesmu dzirdējis. Manī vieš bažas tas, ka likumdošanā arhitektus varētu apskatīt kopā ar būvniecības nozari. Tas būtu pretrunā ar savu ētikas kodeksu, kas nosaka, ka arhitektiem jābūt nodalītiem no būvniekiem. Pretējā gadījumā mēs nevaram būt lojāli pret pasūtītāju. Ceru, ka valdība un Saeima izpratīs šā momenta lielo nozīmi.

Varētu teikt, ka sakārtota likumdošana ir tāda kā Arhitektu savienības nākotnes vīzija?

Domāju, tai vajadzētu būt jau tuvai nākotnei. Man ļoti gribētos, lai tā būtu tuva realitāte. Neredzu problēmu, kādēļ arhitektūras pamatnostādnes nevarētu pieņemt jau šogad. Savukārt arhitektūras kvalitātes likumu iespējams sagatavot izskatīšanai Saeimā līdz gada beigām, sliktākajā gadījumā līdz nākamā gada vidum. Sabiedrība no tā tikai iegūtu.

Žurnāliste Krista Akmentiņa
Fotogrāfs Gvido Kajons