Tik dažādās kāpnes
Kāpnes ir gan nepieciešamība, gan būtisks mājas interjera elements. Tās var būt gan elementāri praktiskas vietās, kur jāveic tikai saimnieciskas, lietišķas funkcijas, taču mājokļos, birojos, sabiedriskās telpās, kur tās lietojams ikdienā pašsaprotama vēlme būtu, lai bez funkcionālajām īpašībām tās priecētu arī pašu saimnieku un ciemiņu acis.
Jebkuras kāpnes veidotas no: vaigiem, kas veic konstrukcijas nesošo funkciju un kāpšļiem jeb pakāpieniem. Lielākā daļa kāpņu ir apgādāta ar margām, kas stiprinātas pie reliņiem (margu vertikālie balsti) vai tieši pie sienas. T.s. slēgtajām kāpnēm tiek iebūvēti arī pretpakāpieni resp. vertikālās daļas starp pakāpieniem. Jebkurā gadījumā kāpņu konstrukcijai jābūt izturīgai, drošai un iespējami ilgmūžīga, taču vienlaikus vēlamies, lai tā būtu estētiski pievilcīga un saskaņotos ar kopējo interjeru.
Kāpņu veidi
Tradicionāli kāpnes nevar nopirkt veikalā kā maizes klaipu, tās izgatavo sava amata meistari – galdnieki, metālu, stikla u.c. materiālu apstrādes speciālisti, būvnieki. Tomēr detalizēti izzinot konstruktīvos un materiālu izmantojuma principus, kā arī skrupulozi tos ievērojot, arī čaklam amatniekam tas nav nekas neīstenojams. Visvienkāršākās ir taisnā laidiena kāpnes, taču no telpas ekonomijas un arī dizaina viedokļa tās, pēc kāpņu izgatavošanas meistaru domām, ir visgarlaicīgākās. Kāpnes ar 2 laidieniem un starplaukumu, ar asu vai noapaļotu 90 vai 180 grādu pagriezienu jau būs komplicētākas, tomēr tāpat ar īpašu oriģinalitāti neizceļas. Visatraktīvākās ir līklīniju un vītņu kāpnes, kas izkārtotas ap vienu asi. Tās gan būs mazāk ērtas, bet sniegs īpašu akcentu mājai.
Obligāts pamatnoteikums, neatkarīgi no dizainiskā risinājuma – tām jābūt drošām. Kāpnes būtībā ir pirmā mēbele, ko parasti iebūvē mājā, taču tās prasa īpašu atbildību, jo to pārbūve, pārveide būs ļoti sarežģīta. Tāpēc to forma un materiālu risinājums jāplāno jau laikus, vislabāk ēkas projektēšanas brīdī. Visbiežāk sastopamās kļūdas ir mēģinājums iebūvēt kāpnes ēkā, kas jau praktiski pabeigta, vai arī aprēķinos šai konstrukcijai atstāts pārāk maz vietas. Lai savienotu telpu 3m augstumā, kāpnēm jāatvēl vismaz 2x3m liela platība.
Materiāli
Tradicionāli kāpņu izgatavošanai izmanto koksni. To izvēloties, jāatceras, ka kāpnēm būtiska ir arī nodilumizturība, piemēram, priedes pakāpieni sākotnēji izskatīsies labi un ļaus ieekonomēt būvizmaksas, taču to kalpošanas laiks ir salīdzinoši īss. Vispiemērotākais būtu ozols, taču tas var ievērojami sadārdzināt būvi. Lai rastu vidusceļu, galdnieki izmanto dažādu koksnes sugu kombinējumu. Tās detaļas, kas nav pakļautas nodilumam – reliņus, vaigus, pretpakāpienus – var izgatavot arī no priedes vai bērza, bet ozolu, osi lietot tikai pakāpieniem un margām. Vēl lielāku ietaupījumu iegūst ieaudzējot cietkoksnes līstes pakāpienu priekšējās malās vai tās apsitot ar metāla līstēm.
Tomēr lai vai cik daudzveidīgas un formās daudzpusīgas būtu koka kāpnes, t.s. minimālisma vai lietišķā askētisma interjerā tās neiederas, vai to izveidē koks ir tikai viens no materiāliem. Dizaina prasību ietekmē materiālu klāsts, ko mūsdienās lieto kāpņu izgatavošanā, ir ievērojami paplašinājies, iekļaujot dažādi apstrādātus metālus, stiklu, dabīgu un mākslīgu akmeni, sintētiskus materiālus. Tās var būt arī mūrētas vai lietas no betona ar vispusīgu ārējo apdari.
Lai kāpnes būtu ērtas
Individuālajā apbūvē telpas ekonomijas nolūkos parasti netiek konstruētas platas kāpnes – visbiežāk tas nepārsniedz 90-100 cm. 110 un vairāk cm jau ir greznība, taču arī pārspīlēt ar ekonomiju nav mērķtiecīgi, jo tā tu apgrūtināsi sevi un citus lietotājus, vai pat padarīs kāpnes lietošanai bīstamas.
Pirmkārt, visiem pakāpieniem jābūt vienāda augstuma. Otrs priekšnoteikums: kāpņu centrālajā līnijā pakāpienu platumam jābūt vienādam. Piemēram, ja pakāpienu platums ir 27cm, un tām ir pagrieziens, kurā kāpšļiem vairs nav precīza taisnstūra forma, centrālajā līnijā jebkuram no tiem joprojām jābūt 27cm platam. Centrālajai līnijai gan obligāti nav jābūt pašā vidū, parasti tā tiek aprēķināta 41 cm no margām. Tas ir visoptimālākais attālums, kādā cilvēks kāpj, turoties pie margām un tādēļ šādā attālumā platumam jābūt visērtākajam. Ja ar nodomu netiek plānots savādāk, kāpņu soli rēķina, pamatojoties uz cilvēka vidējā soļa garumu, kurš ir 60-65 cm plats. Ja 2 pakāpienu kopējais augstums un platums iekļaujas šajos izmēros, vai iespējami tuvu tiem, kāpnes uzskatāmas par ērtām. Pārāk šauri pakāpieni liks lietotājam tipināt, pārāk plati – kāpt dubultsolī.
Būtisks ir arī kāpņu laidiena garums un pakāpienu skaits. Nebūtu ieteicams vienā laidienā iebūvēt vairāk par 16 pakāpieniem, jo kāpjot vairāk, gurst kājas. Ja telpas ir pietiekami, būtu ieteicams konstruēt kāpnes ar stāvlaukumu un katrā laidienā iekļaut tikai 7-8 pakāpienus.
Bēniņu, mansardu kāpnes
Tās iespējams būvēt kapitālas, gluži kā pārējās, kas ved no stāva uz stāvu, taču, tā kā nav nepieciešamības tās lietot katru dienu, visbiežāk tiek meklēti citi varianti. Lai atrastu optimālāko, jāņem vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt, jumta telpas funkcijas un lietošanas biežums. Ja ēkai ir aukstie bēniņi, kurus izmanto ļoti reti, tikai tehniskās apkopes vajadzībām, var izlīdzēties ar labām saliekamajām saimniecības kāpnēm, kas neaizņems vietu. Ja tomēr bēniņos jāuzturas biežāk, arī saimnieciskām vajadzībām, var būvēt stacionāras kāpnes, kuru lietošanas ērtība ir upurēta telpas ekonomijai. Šādas reti lietojamas kāpnes var būt maksimāli stāvas un saprātīgi šauras. Minētais gan pamatā attiecināms uz aukstajiem bēniņiem. Turpretī, ja bēniņi ir siltināti (kā visbiežāk arī ir) un tos izmanto (saimnieku guļamistaba, bērnistaba utt.) biežāk nekā reizi dienā vismērķtiecīgāk būs vien būvēt stacionāras kāpnes, kas gan varētu būt platumā un leņķī ekonomiskākas. Samērā bieži mansardos izbūvē ciemiņu guļamistabas, kas netiek izmatotas pastāvīgi. Lai nodrošinātu nepieciešamo saimniecisko izmantojumu un vienlaikus lieki neaizņemtu telpu, visracionālāk lūkot pēc izvelkamajām kāpnēm. Tās atrodas izbūvētā griestu lūkā un vajadzības brīdī tiek izvilktas savas funkcionalitāte nodrošināšanai.
Materiālu sagatavoja SIA "Ariella" dizainere Elena Aleidzāne
Kāpņu veidi
Tradicionāli kāpnes nevar nopirkt veikalā kā maizes klaipu, tās izgatavo sava amata meistari – galdnieki, metālu, stikla u.c. materiālu apstrādes speciālisti, būvnieki. Tomēr detalizēti izzinot konstruktīvos un materiālu izmantojuma principus, kā arī skrupulozi tos ievērojot, arī čaklam amatniekam tas nav nekas neīstenojams. Visvienkāršākās ir taisnā laidiena kāpnes, taču no telpas ekonomijas un arī dizaina viedokļa tās, pēc kāpņu izgatavošanas meistaru domām, ir visgarlaicīgākās. Kāpnes ar 2 laidieniem un starplaukumu, ar asu vai noapaļotu 90 vai 180 grādu pagriezienu jau būs komplicētākas, tomēr tāpat ar īpašu oriģinalitāti neizceļas. Visatraktīvākās ir līklīniju un vītņu kāpnes, kas izkārtotas ap vienu asi. Tās gan būs mazāk ērtas, bet sniegs īpašu akcentu mājai.
Obligāts pamatnoteikums, neatkarīgi no dizainiskā risinājuma – tām jābūt drošām. Kāpnes būtībā ir pirmā mēbele, ko parasti iebūvē mājā, taču tās prasa īpašu atbildību, jo to pārbūve, pārveide būs ļoti sarežģīta. Tāpēc to forma un materiālu risinājums jāplāno jau laikus, vislabāk ēkas projektēšanas brīdī. Visbiežāk sastopamās kļūdas ir mēģinājums iebūvēt kāpnes ēkā, kas jau praktiski pabeigta, vai arī aprēķinos šai konstrukcijai atstāts pārāk maz vietas. Lai savienotu telpu 3m augstumā, kāpnēm jāatvēl vismaz 2x3m liela platība.
Materiāli
Tradicionāli kāpņu izgatavošanai izmanto koksni. To izvēloties, jāatceras, ka kāpnēm būtiska ir arī nodilumizturība, piemēram, priedes pakāpieni sākotnēji izskatīsies labi un ļaus ieekonomēt būvizmaksas, taču to kalpošanas laiks ir salīdzinoši īss. Vispiemērotākais būtu ozols, taču tas var ievērojami sadārdzināt būvi. Lai rastu vidusceļu, galdnieki izmanto dažādu koksnes sugu kombinējumu. Tās detaļas, kas nav pakļautas nodilumam – reliņus, vaigus, pretpakāpienus – var izgatavot arī no priedes vai bērza, bet ozolu, osi lietot tikai pakāpieniem un margām. Vēl lielāku ietaupījumu iegūst ieaudzējot cietkoksnes līstes pakāpienu priekšējās malās vai tās apsitot ar metāla līstēm.
Tomēr lai vai cik daudzveidīgas un formās daudzpusīgas būtu koka kāpnes, t.s. minimālisma vai lietišķā askētisma interjerā tās neiederas, vai to izveidē koks ir tikai viens no materiāliem. Dizaina prasību ietekmē materiālu klāsts, ko mūsdienās lieto kāpņu izgatavošanā, ir ievērojami paplašinājies, iekļaujot dažādi apstrādātus metālus, stiklu, dabīgu un mākslīgu akmeni, sintētiskus materiālus. Tās var būt arī mūrētas vai lietas no betona ar vispusīgu ārējo apdari.
Lai kāpnes būtu ērtas
Individuālajā apbūvē telpas ekonomijas nolūkos parasti netiek konstruētas platas kāpnes – visbiežāk tas nepārsniedz 90-100 cm. 110 un vairāk cm jau ir greznība, taču arī pārspīlēt ar ekonomiju nav mērķtiecīgi, jo tā tu apgrūtināsi sevi un citus lietotājus, vai pat padarīs kāpnes lietošanai bīstamas.
Pirmkārt, visiem pakāpieniem jābūt vienāda augstuma. Otrs priekšnoteikums: kāpņu centrālajā līnijā pakāpienu platumam jābūt vienādam. Piemēram, ja pakāpienu platums ir 27cm, un tām ir pagrieziens, kurā kāpšļiem vairs nav precīza taisnstūra forma, centrālajā līnijā jebkuram no tiem joprojām jābūt 27cm platam. Centrālajai līnijai gan obligāti nav jābūt pašā vidū, parasti tā tiek aprēķināta 41 cm no margām. Tas ir visoptimālākais attālums, kādā cilvēks kāpj, turoties pie margām un tādēļ šādā attālumā platumam jābūt visērtākajam. Ja ar nodomu netiek plānots savādāk, kāpņu soli rēķina, pamatojoties uz cilvēka vidējā soļa garumu, kurš ir 60-65 cm plats. Ja 2 pakāpienu kopējais augstums un platums iekļaujas šajos izmēros, vai iespējami tuvu tiem, kāpnes uzskatāmas par ērtām. Pārāk šauri pakāpieni liks lietotājam tipināt, pārāk plati – kāpt dubultsolī.
Būtisks ir arī kāpņu laidiena garums un pakāpienu skaits. Nebūtu ieteicams vienā laidienā iebūvēt vairāk par 16 pakāpieniem, jo kāpjot vairāk, gurst kājas. Ja telpas ir pietiekami, būtu ieteicams konstruēt kāpnes ar stāvlaukumu un katrā laidienā iekļaut tikai 7-8 pakāpienus.
Bēniņu, mansardu kāpnes
Tās iespējams būvēt kapitālas, gluži kā pārējās, kas ved no stāva uz stāvu, taču, tā kā nav nepieciešamības tās lietot katru dienu, visbiežāk tiek meklēti citi varianti. Lai atrastu optimālāko, jāņem vērā vairāki apstākļi. Pirmkārt, jumta telpas funkcijas un lietošanas biežums. Ja ēkai ir aukstie bēniņi, kurus izmanto ļoti reti, tikai tehniskās apkopes vajadzībām, var izlīdzēties ar labām saliekamajām saimniecības kāpnēm, kas neaizņems vietu. Ja tomēr bēniņos jāuzturas biežāk, arī saimnieciskām vajadzībām, var būvēt stacionāras kāpnes, kuru lietošanas ērtība ir upurēta telpas ekonomijai. Šādas reti lietojamas kāpnes var būt maksimāli stāvas un saprātīgi šauras. Minētais gan pamatā attiecināms uz aukstajiem bēniņiem. Turpretī, ja bēniņi ir siltināti (kā visbiežāk arī ir) un tos izmanto (saimnieku guļamistaba, bērnistaba utt.) biežāk nekā reizi dienā vismērķtiecīgāk būs vien būvēt stacionāras kāpnes, kas gan varētu būt platumā un leņķī ekonomiskākas. Samērā bieži mansardos izbūvē ciemiņu guļamistabas, kas netiek izmatotas pastāvīgi. Lai nodrošinātu nepieciešamo saimniecisko izmantojumu un vienlaikus lieki neaizņemtu telpu, visracionālāk lūkot pēc izvelkamajām kāpnēm. Tās atrodas izbūvētā griestu lūkā un vajadzības brīdī tiek izvilktas savas funkcionalitāte nodrošināšanai.
Materiālu sagatavoja SIA "Ariella" dizainere Elena Aleidzāne
