"Tur nevienu ēku neprojektē, neparedzot piekļūšanu invalīdiem. Pat nelielas dzīvojamās mājas tiek plānotas tā, lai tām varētu piekļūt invalīdi." - stāsta Ināra Kārkliņa - arhitektu biroja "Kronbergs,
Foto: "Tur nevienu ēku neprojektē, neparedzot piekļūšanu invalīdiem. Pat nelielas dzīvojamās mājas tiek plānotas tā, lai tām varētu piekļūt invalīdi." - stāsta Ināra Kārkliņa - arhitektu biroja "Kronbergs,
Uz jautājumiem atbild Ināra Kārkliņa - arhitektu biroja "Kronbergs, Kārkliņš un partneri" arhitekte.
Vai Jūsu projektētajās ēkās parasti tiek nodrošināta piekļūšana invalīdiem?
Pēdējā laikā ir daļēji ieviesta prasība par piekļūšanas nodrošināšanu invalīdiem. Svarīgi ir to nodrošināt medicīnas iestādēs, es esmu projektējusi samērā daudz šādu iestāžu un tur parasti tiek nodrošināta piekļūšana.
Ja ir jāpārveido jau esoša ēka, ir ļoti grūti izveidot speciālos liftus un citas lietas, kas nodrošinātu ēkas pieejamību. Tas arī ļoti sadārdzina būvniecības izmaksas.
Ļoti labi vienmēr par piekļūšanas nodrošināšanu iestājas "Latvijas Banka", viņi vienmēr nosaka, ka ir jāierīko lifti, pandusi, jo paredz, ka gan bankas darbinieki, gan arī klienti var būt invalīdi. Arī lidostā tika izveidotas ļoti labas tualetes invalīdiem.
Bieži vien arī ēkas kopējais interjers ir traucēklis tam, lai izveidotu veiksmīgu piekļūšanu ēkai.
Parasti, kur vien ir iespējams cenšamies nodrošināt piekļūšanu invalīdiem, protams, galavārds pieder projekta pasūtītājam.
Kā šajā ziņā ir citās valstīs?
Man ir bijusi lieliska iespēja iegūt praksi Amerikā. Tur nevienu ēku neprojektē, neparedzot piekļūšanu invalīdiem. Pat nelielas dzīvojamās mājas tiek plānotas tā, lai tām varētu piekļūt invalīdi. Ir paredzēts, ka invalīds varētu dzīvot viens, viņiem speciāli tiek veidoti dzīvokļi, kur mēbeles un citas lietas atrodas zemāk, lai tās varētu aizsniegt invalīds.
Amerikā invalīdi ir redzami ikdienā. Viņi iekļaujas sabiedrībā.
Kā šajā ziņā situācija ir mainījusies Latvijā pēdējā laikā?
Līdz šim pie mums valdīja uzskats, ka invalīdi ir jāslēpj no sabiedrības, tāpēc par viņiem īpaši nedomāja. Tagad ikvienam ir atvērta iespēja redzēt, kā ir citur pasaulē un līdz ar to uzlabojas arī attieksme Latvijā. Tikai bieži vien traucē augstās izmaksas. Invalīdiem paredzētās lietas bieži maksā dārgāk, tāpēc tiek meklētas iespējas, kā par lētāku cenu nodrošināt pieejamību invalīdam.
Cik liela ir arhitekta loma tajā visā?
Arhitekts ir tikai pasūtījuma izpildītājs. Arhitekts var ieteikt, bet beigās tik un tā klients izlems pats. Izņemot medicīnas iestādes, nav obligātu prasību nodrošināt piekļūšanu invalīdiem. Un arī ikvienu prasību ir iespējams apiet. Man gribētos novēlēt, lai cilvēki pēc iespējas vairāk atcerētos par invalīdiem un palīdzētu viņiem piekļūt dažādām mājām. Tieši tāpēc domāju, ka katra arhitekta pienākums ir ieteikt klientam nodrošināt piekļūšanu ēkai.
Mēs visu laiku runājam par sabiedriskām iestādēm. Kā tad ir, piemēram ar daudzdzīvokļu mājām?
Nāk prātā mana nesena saruna ar kādas Somijas firmas pārstāvjiem. Viņi informēja, ka Somijā ir prasība visās daudzdzīvokļu mājās nodrošināt speciālus liftus, ar kuru palīdzību invalīdi un veci cilvēki bez sarežģījumiem varētu nokļūt līdz savam dzīvoklim. Valsts to visu atbalsta, arī finansiāli, lai nodrošinātu iespēju veciem cilvēkiem palikt dzīvot savā mājā, nevis pārcelties uz pansionātu.
Tāda ir attieksme ārzemēs. Mēs diemžēl vēl neesam izauguši līdz tādam līmenim.
Vai Jūsu projektētajās ēkās parasti tiek nodrošināta piekļūšana invalīdiem?
Pēdējā laikā ir daļēji ieviesta prasība par piekļūšanas nodrošināšanu invalīdiem. Svarīgi ir to nodrošināt medicīnas iestādēs, es esmu projektējusi samērā daudz šādu iestāžu un tur parasti tiek nodrošināta piekļūšana.
Ja ir jāpārveido jau esoša ēka, ir ļoti grūti izveidot speciālos liftus un citas lietas, kas nodrošinātu ēkas pieejamību. Tas arī ļoti sadārdzina būvniecības izmaksas.
Ļoti labi vienmēr par piekļūšanas nodrošināšanu iestājas "Latvijas Banka", viņi vienmēr nosaka, ka ir jāierīko lifti, pandusi, jo paredz, ka gan bankas darbinieki, gan arī klienti var būt invalīdi. Arī lidostā tika izveidotas ļoti labas tualetes invalīdiem.
Bieži vien arī ēkas kopējais interjers ir traucēklis tam, lai izveidotu veiksmīgu piekļūšanu ēkai.
Parasti, kur vien ir iespējams cenšamies nodrošināt piekļūšanu invalīdiem, protams, galavārds pieder projekta pasūtītājam.
Kā šajā ziņā ir citās valstīs?
Man ir bijusi lieliska iespēja iegūt praksi Amerikā. Tur nevienu ēku neprojektē, neparedzot piekļūšanu invalīdiem. Pat nelielas dzīvojamās mājas tiek plānotas tā, lai tām varētu piekļūt invalīdi. Ir paredzēts, ka invalīds varētu dzīvot viens, viņiem speciāli tiek veidoti dzīvokļi, kur mēbeles un citas lietas atrodas zemāk, lai tās varētu aizsniegt invalīds.
Amerikā invalīdi ir redzami ikdienā. Viņi iekļaujas sabiedrībā.
Kā šajā ziņā situācija ir mainījusies Latvijā pēdējā laikā?
Līdz šim pie mums valdīja uzskats, ka invalīdi ir jāslēpj no sabiedrības, tāpēc par viņiem īpaši nedomāja. Tagad ikvienam ir atvērta iespēja redzēt, kā ir citur pasaulē un līdz ar to uzlabojas arī attieksme Latvijā. Tikai bieži vien traucē augstās izmaksas. Invalīdiem paredzētās lietas bieži maksā dārgāk, tāpēc tiek meklētas iespējas, kā par lētāku cenu nodrošināt pieejamību invalīdam.
Cik liela ir arhitekta loma tajā visā?
Arhitekts ir tikai pasūtījuma izpildītājs. Arhitekts var ieteikt, bet beigās tik un tā klients izlems pats. Izņemot medicīnas iestādes, nav obligātu prasību nodrošināt piekļūšanu invalīdiem. Un arī ikvienu prasību ir iespējams apiet. Man gribētos novēlēt, lai cilvēki pēc iespējas vairāk atcerētos par invalīdiem un palīdzētu viņiem piekļūt dažādām mājām. Tieši tāpēc domāju, ka katra arhitekta pienākums ir ieteikt klientam nodrošināt piekļūšanu ēkai.
Mēs visu laiku runājam par sabiedriskām iestādēm. Kā tad ir, piemēram ar daudzdzīvokļu mājām?
Nāk prātā mana nesena saruna ar kādas Somijas firmas pārstāvjiem. Viņi informēja, ka Somijā ir prasība visās daudzdzīvokļu mājās nodrošināt speciālus liftus, ar kuru palīdzību invalīdi un veci cilvēki bez sarežģījumiem varētu nokļūt līdz savam dzīvoklim. Valsts to visu atbalsta, arī finansiāli, lai nodrošinātu iespēju veciem cilvēkiem palikt dzīvot savā mājā, nevis pārcelties uz pansionātu.
Tāda ir attieksme ārzemēs. Mēs diemžēl vēl neesam izauguši līdz tādam līmenim.