Tuvojas jauna diktatūra

Foto: Tuvojas jauna diktatūra; autors: Tuvojas jauna diktatūra

Neviena politiskā pasaules vara nav spēcīgāka par dabu. Pamazām, fosilajiem resursiem izsīkstot, tuvojas jauns diktatūras veids, kas agri vai vēlu būs kopējs lielākai daļai urbānās civilizācijas – dabas diktatūra. Nav nemaz tik slikti, ja spiestā kārtā nāksies dzīvot ēkās, kur izmantotas "zaļas" būvniecības tehnoloģijas, ja fosilie resursi tiks aizstāti ar saules, vēja vai ūdens enerģiju, ja "resursu saudzīga izmantošana" no jēdziena ar, kuru mētājas starptautiskās konferencēs, kļūs par ikdienišķu parādību.

Ekoidejām bija veltīts biedrības "Zaļās mājas" organizētais seminārs "Zaļais iepirkums būvniecībā un apsaimniekošanā. Esošā situācija un neizmantotās iespējas." Referēja tēmu pārzinoši speciālisti – Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja vietniece, Metodoloģijas departamenta direktores tēma bija "Zaļā iepirkuma tiesiskais regulējums un iespējas Latvijā", Jānis Brizga, biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētājs uzstājās ar tēmu "Būvniecības vides aspekti un iepirkumu procedūrās izmantojamie vides nosacījumi", Valdis Bisters, LR VM Klimata un atjaunojamo energoresursu departamenta direktors – "Klimata pārmaiņu finanšu instruments energoefektivitātes projektu atbalstam".

Par ekoidejām pagaidām teorētisko zināšanu bāzi var dēvēt tamdēļ, ka sabiedrības aizspriedumu dēļ ārkārtīgi lēnām tiek atbalstīts dabu saudzējošs dzīves stils. Neskatoties uz sarežģītajiem un daudzskaitlīgajiem dokumentiem, regulām, normatīviem, ilgtspējīgu produktu izvēle masveidā buksē. Lētāk, ātrāk, ērtāk ir mūsu laiku uzstādījums un sabiedrības uzskatu maiņa, kā zināms vienmēr nāk ar pretestību. Paies zināms laiks, līdz tirgu sāks regulēt "zaļais pircējs", paies zināms laiks, līdz "zaļais" iepirkums iegūs likuma spēku.

Būvniecība ir energoietilpīga nozare, sākot no materiālu ražošanas, transportēšanas un beidzot ar to iebūvi un ēkas ekspluatāciju. Kas tad īsti būtu "zaļais" publiskais iepirkums būvniecībā? Process, kura ietvaros valsts iestādes cenšas iepirkt preces, pakalpojumus un būvdarbus, kuru ietekme uz vidi visā to dzīves ciklā būtu mazāka kā precēm, pakalpojumiem, būvdarbiem, kam raksturīgas analogas primārās funkcijas, bet kas būtu iegādāti, piemērojot citādus iepirkuma principus. Jā, ekoloģisku un energoefektīvu materiālu cena ir dārgāka. Sākotnējā etapā. Toties izdevumi tiek atpelnīt to dzīves cikla garumā un ar samazinātu resursu patēriņu, kas tiešā veidā atsaucas uz personīgajām finansēm. Pareizāk būtu dzīves vai darba vietu jau tagad izvēlēties nevis ar skatu "uz jūru, uz mežu, uz pļavu", bet ar "skatu nākotnē", kas nozīmētu vispirms painteresēties par viena m2 ekspluatācijas reālajām izmaksām, nevis tikai iegādes izmaksām. Būtu naivi domāt, ka energoresursi nākamajos gados pateicoties brīnumiem kļūs lētāki. Eiropā izplatīts jēdziens – negawati – tas ir nepatērētā enerģija. Un tā ir vislētākā.

Kopskaitā 4 faktori bremzē "zaļā" publiskā iepirkuma ieviešanu:
1.Informatīvais – trūkst iepirkuma speciālistu motivācijas un zināšanas iepirkuma jomā, nav informācijas par videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem un to sabiedrisko labumu.
2.Ekonomiskais – saistīts ar videi draudzīgo preču cenām, tirgus nav attīstīts, cenas "zaļajiem" izstrādājumiem ir augstākas kā "ne tik zaļiem" produktiem.
3.Tehniskās – saistītas ar videi draudzīgo preču nelielo piedāvājumu tirgū un to šauro sortimentu.
4.Organizatoriskās – Latvijā nav racionāla rīcības plāna "zaļā" publiskā iepirkuma veicināšanai, trūkst politiskā un administratīvā atbalsta.