Uzāk plašu diskusiju par sašķidrinātās dabasgāzes "ieviešanas" iespējām Latvijā
Foto: Uzāk plašu diskusiju par sašķidrinātās dabasgāzes "ieviešanas" iespējām Latvijā
Vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tā enerģētikas pārzinātāji izsakās par atklātībā izskanējušo ieceri, ka Latvijas gāzes akcionāra Itera Latvija īpašnieks Juris Savickis, paļaujoties uz Latvijas politisko smagsvaru atbalstu, varētu sākt sašķidrinātās dabasgāzes importēšanu, ziņo "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai".
Biznesa ideja varētu slēpties vai nu cerībā, ka Latvijas valdība radītu mehānismu, kā pietiekami lielu daļu gāzes patērētāju piespiest pirkt šo ievērojami dārgāko gāzi, vai arī meklējama tālejošākos plānos, saistītos ar Inčukalna vai Dobeles gāzes krātuvju attīstību. Pēdējā gadījumā neiztikt bez Krievijas līdzdalības.
J. Savickis idejas līmenī esošo projektu Neatkarīgajai pasniedz kā tādu, kas atbilst politiskā līmenī izskanējušajai prasībai par dabasgāzes piegādātāju dažādošanu, rodot alternatīvas Krievijas gāzei. «Runa ir par termināli sašķidrinātās dabasgāzes importam. Tas nozīmē, ka mēs varētu importēt ne tikai dabasgāzi pa caurulēm no Krievijas, bet dabasgāzi sašķidrinātā veidā varētu uz Latviju pievest speciālos tankkuģos. Tas nozīmē, ka mēs resursu varam nopirkt, piemēram, Norvēģijā vai Alžīrijā – valstīs, kur ir termināļi dabasgāzes sašķidrināšanai,» skaidro J. Savickis. Aizdomas par to, ka šāds projekts vēl vairāk palielinātu Krievijas monopolu dabasgāzes piegādēs Latvijai, esot pilnīgi liekas, jo Krievijā pagaidām nav nevienas rūpnīcas, kur būtu iespējama dabasgāzes sašķidrināšana: «Ir runa tieši par sašķidrinātās dabasgāzes ievešanu Latvijā nevis no Krievijas, bet no citām valstīm, kurās ir gāzes sašķidrināšanas iespējas. Viena no tādām valstīm, kas pārdod sašķidrināto gāzi un atrodas mums vistuvāk, ir Norvēģija.«
J. Savickis piekrīt, ka no biznesa viedokļa kārdinošs būtu ačgārns projekts, kad Latvijā tiktu uzcelta rūpnīca no Krievijas pa cauruļvadiem piegādātās dabasgāzes sašķidrināšanai un tālākam eksportam. Tādas sarunas ar Krieviju reiz bijušas, tomēr krievi izvēlējušies šādu termināli būvēt paši savā valstī. Uz jautājumu, kur slēpjas zelta dzīsla sašķidrinātās gāzes importa biznesā, J. Savickis līdz galam neatbild, tomēr liekot noprast, ka tas balstītos Latvijas valdības izvēlē maksāt dārgāk par gāzi, kas politisku un drošības apsvērumu dēļ tiktu ievesta nevis no Krievijas, bet, piemēram, Norvēģijas. «Doma ir tāda – par neatkarību ir jāmaksā, tātad Latvijas valdībai, Latvijas valstij jābūt gatavai maksāt vairāk par enerģiju, ko iegūst no citiem avotiem,» saka J. Savickis. Ja iecerētā biznesa īpašnieki vēlētos garantijas, ka valsts nodrošinās apstākļus, kas veicinātu viņu un nevis lētākās pa cauruļvadiem piegādātās gāzes importu, viņiem būtu vajadzīgs Latvijas politikas smagsvaru atbalsts, ko J. Savickis nenoliedz.
«Man grūti saprast, ko Savickis domā ar «valsti» – vai tas ir domāts kāds jauns patērētājs X, kam varētu būt nepieciešami šādi milzu apjomi gāzes,» savukārt spriež Ekonomikas ministrijas (EM) Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma, uzsverot, ka arī gāzes elektrostacija nespētu nopirkt tik daudz sašķidrinātās gāzes, cik nepieciešams šāda termināļa biznesa lietderībai. Turklāt pat, ja tāda ideja būtu, reālus mehānismus, kā valsts varētu sekmēt šāda biznesa projekta izdevīgumu, garantējot, ka no šā sašķidrinātās gāzes importētāja tiktu iepirkts liels daudzums gāzes, U. Sarma neredz.
Neesot arī skaidrs, kā valsts, pat pieņemot politisku lēmumu par gāzes avotu dažādošanu, varētu iejaukties brīvā tirgus noteikumos, piespiežot pietiekami lielam patērētāju īpatsvaram iepirkt šo ievērojami dārgāko gāzi. «Caur termināļiem pievestā gāze ir dārgāka par to, kas tiek piegādāta pa cauruļvadiem, tādēļ pieņemt, ka šī gāze varētu izspiest no tirgus pa cauruļvadiem saņemto, ir zem lielas jautājuma zīmes,» spriež U. Sarma. «Lai šāds terminālis varētu normāli darboties un atmaksātos investīcijas, kas varētu būt miljards un vairāk, pieprasījumam pēc tā gāzes jābūt tuvu pusei no visa Latvijas gāzes patēriņa gadā (tas šobrīd ir 1,7 miljardi kubikmetru gadā), un man grūti iedomāties, kā tas var rasties,» viņš piebilst.
Turklāt pat, ja pieņemtu, ka gāzes patērētāji vairs nedrīkstētu pirkt Gazprom gāzi no Latvijas gāzes un viņiem būtu jāpērk gāze no šā jaunā termināļa, jārēķinās, ka līdz 2017. gadam pirkt jau viņi varētu, bet dabūt līdz savai patēriņa vietai viņi to gāzi nevarētu, jo līdz tam brīdim trešajām pusēm nebūs pieejas gāzesvadu infrastruktūrai, skaidro U. Sarma.
J. Savicka uzņēmums Itera Latvija ir viens no Latvijas gāzes akcionāriem (16%) līdzās Krievijas Gazprom (34%), tādēļ grūti iedomāties, ka Itera Latvija vai kāds ar to saistīts uzņēmums radītu biznesu, kas balstītos uz konkurenci ar Latvijas gāzi un caur to ar Gazprom.
J. Savickis idejas līmenī esošo projektu Neatkarīgajai pasniedz kā tādu, kas atbilst politiskā līmenī izskanējušajai prasībai par dabasgāzes piegādātāju dažādošanu, rodot alternatīvas Krievijas gāzei. «Runa ir par termināli sašķidrinātās dabasgāzes importam. Tas nozīmē, ka mēs varētu importēt ne tikai dabasgāzi pa caurulēm no Krievijas, bet dabasgāzi sašķidrinātā veidā varētu uz Latviju pievest speciālos tankkuģos. Tas nozīmē, ka mēs resursu varam nopirkt, piemēram, Norvēģijā vai Alžīrijā – valstīs, kur ir termināļi dabasgāzes sašķidrināšanai,» skaidro J. Savickis. Aizdomas par to, ka šāds projekts vēl vairāk palielinātu Krievijas monopolu dabasgāzes piegādēs Latvijai, esot pilnīgi liekas, jo Krievijā pagaidām nav nevienas rūpnīcas, kur būtu iespējama dabasgāzes sašķidrināšana: «Ir runa tieši par sašķidrinātās dabasgāzes ievešanu Latvijā nevis no Krievijas, bet no citām valstīm, kurās ir gāzes sašķidrināšanas iespējas. Viena no tādām valstīm, kas pārdod sašķidrināto gāzi un atrodas mums vistuvāk, ir Norvēģija.«
J. Savickis piekrīt, ka no biznesa viedokļa kārdinošs būtu ačgārns projekts, kad Latvijā tiktu uzcelta rūpnīca no Krievijas pa cauruļvadiem piegādātās dabasgāzes sašķidrināšanai un tālākam eksportam. Tādas sarunas ar Krieviju reiz bijušas, tomēr krievi izvēlējušies šādu termināli būvēt paši savā valstī. Uz jautājumu, kur slēpjas zelta dzīsla sašķidrinātās gāzes importa biznesā, J. Savickis līdz galam neatbild, tomēr liekot noprast, ka tas balstītos Latvijas valdības izvēlē maksāt dārgāk par gāzi, kas politisku un drošības apsvērumu dēļ tiktu ievesta nevis no Krievijas, bet, piemēram, Norvēģijas. «Doma ir tāda – par neatkarību ir jāmaksā, tātad Latvijas valdībai, Latvijas valstij jābūt gatavai maksāt vairāk par enerģiju, ko iegūst no citiem avotiem,» saka J. Savickis. Ja iecerētā biznesa īpašnieki vēlētos garantijas, ka valsts nodrošinās apstākļus, kas veicinātu viņu un nevis lētākās pa cauruļvadiem piegādātās gāzes importu, viņiem būtu vajadzīgs Latvijas politikas smagsvaru atbalsts, ko J. Savickis nenoliedz.
«Man grūti saprast, ko Savickis domā ar «valsti» – vai tas ir domāts kāds jauns patērētājs X, kam varētu būt nepieciešami šādi milzu apjomi gāzes,» savukārt spriež Ekonomikas ministrijas (EM) Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma, uzsverot, ka arī gāzes elektrostacija nespētu nopirkt tik daudz sašķidrinātās gāzes, cik nepieciešams šāda termināļa biznesa lietderībai. Turklāt pat, ja tāda ideja būtu, reālus mehānismus, kā valsts varētu sekmēt šāda biznesa projekta izdevīgumu, garantējot, ka no šā sašķidrinātās gāzes importētāja tiktu iepirkts liels daudzums gāzes, U. Sarma neredz.
Neesot arī skaidrs, kā valsts, pat pieņemot politisku lēmumu par gāzes avotu dažādošanu, varētu iejaukties brīvā tirgus noteikumos, piespiežot pietiekami lielam patērētāju īpatsvaram iepirkt šo ievērojami dārgāko gāzi. «Caur termināļiem pievestā gāze ir dārgāka par to, kas tiek piegādāta pa cauruļvadiem, tādēļ pieņemt, ka šī gāze varētu izspiest no tirgus pa cauruļvadiem saņemto, ir zem lielas jautājuma zīmes,» spriež U. Sarma. «Lai šāds terminālis varētu normāli darboties un atmaksātos investīcijas, kas varētu būt miljards un vairāk, pieprasījumam pēc tā gāzes jābūt tuvu pusei no visa Latvijas gāzes patēriņa gadā (tas šobrīd ir 1,7 miljardi kubikmetru gadā), un man grūti iedomāties, kā tas var rasties,» viņš piebilst.
Turklāt pat, ja pieņemtu, ka gāzes patērētāji vairs nedrīkstētu pirkt Gazprom gāzi no Latvijas gāzes un viņiem būtu jāpērk gāze no šā jaunā termināļa, jārēķinās, ka līdz 2017. gadam pirkt jau viņi varētu, bet dabūt līdz savai patēriņa vietai viņi to gāzi nevarētu, jo līdz tam brīdim trešajām pusēm nebūs pieejas gāzesvadu infrastruktūrai, skaidro U. Sarma.
J. Savicka uzņēmums Itera Latvija ir viens no Latvijas gāzes akcionāriem (16%) līdzās Krievijas Gazprom (34%), tādēļ grūti iedomāties, ka Itera Latvija vai kāds ar to saistīts uzņēmums radītu biznesu, kas balstītos uz konkurenci ar Latvijas gāzi un caur to ar Gazprom.
