Vai ārzemnieki apdraudēs mūsu pasūtījumusģ
Foto: Vai ārzemnieki apdraudēs mūsu pasūtījumusģ
Esot ES dalībvalstij mums saistoša kļūs direktīva par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un brīvību pakalpojumu sniegšanā.
Esot ES dalībvalstij mums saistoša kļūs direktīva par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un brīvību pakalpojumu sniegšanā. Bažas par to, ka mūsu jau tā pārsātinātajā tirgū ienāks vēl papildu konkurence no ārzemēm, tiek pausta ik pa laikam. Ienākšot rietumnieku lielie būvnieki ar dārgajām, augstvērtīgajām tehnoloģijām un vietējiem atliks vien apakšuzņēmēja sūrā maize.
Cik reāli ir šie draudi? No vienas puses jau patlaban pasūtījuma, kura tāmes apjoms pārsniedz 1,6 milj. latu jārīko starptautisks konkurss. Pēc ES direktīvām minētā latiņa tikšot krietni vien samazināta - līdz 200 tūkst. latu un iespējams, ka tieši tas daru dažus ļoti bažīgus.
J.Lancers gan uzskata, ka satraukumam šādā līmenī neesot nekāda pamatojuma. "Es nedomāju, ka līdz ar iestāšanos ES, vietējais būvniecības tirgus būtiski mainīsies. Nu nenāks tas vācietis, soms, vai kāds cits, lai cīnītos par šādu pasūtījumu. 1, 2, 5 miljoni latu - tas taču viņam galīgi nav rentabli. Tāpat lauvas tiesu būvēs vietējās firmas. Cita lieta - ja parādīsies desmitu vai pat simtu miljonu līgumi. Dienvidu tilts jau ir viens no šiem precedentiem. Celulozes rūpnīca."
Savukārt jautāts par mūsu celtnieku perspektīvām ārzemēs J.Lancers ir gana pragmatisks: "Galvenais jau ir pašu kompāniju resursi (finansu, tehniskā, speciālistu utt.) un iespējas. Mūsu lielāko būvkompāniju apgrozījums ir vienkārši niecīgs, salīdzinājumā ar rietumnieku uzņēmumiem - pagājušā gada lielākā bija "Re&Re" ar 22 milj. - tas jau ir tikai 1% no daža laba viņu firmu apgrozījuma. Ne velti t.s. mūsu "lielais piecnieks" pat savā zemē ir spiests veidot dažādas savstarpējas līgumsabiedrības, lai varētu iegūt lielāku pasūtījumu, jo vienam nav pa spēkam. Finansu resursi, garantiju iespējas mūsu kompānijām ir vairākas reizes mazākas, tādēļ mūsu firmas var pretendēt uz maziem, nenozīmīgiem pasūtījumiem ārzemju tirgū."
Cik reāli ir šie draudi? No vienas puses jau patlaban pasūtījuma, kura tāmes apjoms pārsniedz 1,6 milj. latu jārīko starptautisks konkurss. Pēc ES direktīvām minētā latiņa tikšot krietni vien samazināta - līdz 200 tūkst. latu un iespējams, ka tieši tas daru dažus ļoti bažīgus.
J.Lancers gan uzskata, ka satraukumam šādā līmenī neesot nekāda pamatojuma. "Es nedomāju, ka līdz ar iestāšanos ES, vietējais būvniecības tirgus būtiski mainīsies. Nu nenāks tas vācietis, soms, vai kāds cits, lai cīnītos par šādu pasūtījumu. 1, 2, 5 miljoni latu - tas taču viņam galīgi nav rentabli. Tāpat lauvas tiesu būvēs vietējās firmas. Cita lieta - ja parādīsies desmitu vai pat simtu miljonu līgumi. Dienvidu tilts jau ir viens no šiem precedentiem. Celulozes rūpnīca."
Savukārt jautāts par mūsu celtnieku perspektīvām ārzemēs J.Lancers ir gana pragmatisks: "Galvenais jau ir pašu kompāniju resursi (finansu, tehniskā, speciālistu utt.) un iespējas. Mūsu lielāko būvkompāniju apgrozījums ir vienkārši niecīgs, salīdzinājumā ar rietumnieku uzņēmumiem - pagājušā gada lielākā bija "Re&Re" ar 22 milj. - tas jau ir tikai 1% no daža laba viņu firmu apgrozījuma. Ne velti t.s. mūsu "lielais piecnieks" pat savā zemē ir spiests veidot dažādas savstarpējas līgumsabiedrības, lai varētu iegūt lielāku pasūtījumu, jo vienam nav pa spēkam. Finansu resursi, garantiju iespējas mūsu kompānijām ir vairākas reizes mazākas, tādēļ mūsu firmas var pretendēt uz maziem, nenozīmīgiem pasūtījumiem ārzemju tirgū."