Vai šķeldas koģenerācijas "krējumu" nosmels Rīga un Daugavpils?
Foto: Vai šķeldas koģenerācijas "krējumu" nosmels Rīga un Daugavpils?
"Mēs esam krīzes priekšvakarā, ja valdība šodien lems, ka Rīgā un Daugavpilī ceļamas jaudīgas ar šķeldu kurināmas koģenerācijas elektrostacijas," saka Madonas mērs Andrejs Ceļapīters, ziņo "Latvijas Avīze".
"Mēs esam krīzes priekšvakarā, ja valdība šodien lems, ka Rīgā un Daugavpilī ceļamas jaudīgas ar šķeldu kurināmas koģenerācijas elektrostacijas," saka Madonas mērs Andrejs Ceļapīters, ziņo "Latvijas Avīze".
Strīds starp vairākām mazajām pašvaldībām un Ekonomikas ministriju (EM) izcēlies par projektu "Atjaunojamo energoresursu izmantojošu koģenerācijas elektrostaciju attīstība", kas tajā atļauj piedalīties arī tām pašvaldībām, kurām pieejams alternatīvs kurināmais - dabasgāze. Kuldīgas, Madonas, Gulbenes, Ludzas, Krāslavas un citas pašvaldības prasa, lai prioritāri Eiropas struktūrfondu un valsts finansējums tiktu tām vietām, kur kurināmajam nav citu alternatīvu.
Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma min pretargumentu: "Gan Latvijas, gan visas Eiropas politika ir balstīta uz fosilo kurināmo aizstāšanu ar at-
jaunojamiem. Tas ir saskaņā ar nacionālo politiku un Eiropas politiku attiecībā uz atjaunojamo resursu izmantošanas veicināšanu. Ja nu ir iespēja arī gāzi kaut kur aizstāt, tad tas arī būtu jāstimulē." Rīgā, Ziepniekkal-nā, plānotajā koģenerācijas elektrostacijā saražos tikai ap 4% no siltuma, kas nepieciešams pilsētai, Daugavpilī tie ir vismaz 25%. Kā būtiskāko ieguvumu no šāda veida katlumājas Rīgā U. Sarma min CO2 kvotas, kuras vairs nevajadzēšot pirkt. Kuldīgas domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa norāda, ka mazās pašvaldības neiestājas par to, ka šādas koģenerācijas stacijas Daugavpilī un Rīgā nebūtu jāceļ, bet secība ir nepareiza. Pats galvenais ir sākt secīgi un prioritāri tur, kur nav citas alternatīvas.
Šķeldas Latvijā trūkst
Pašvaldību vadītājus māc bažas, ka pieejamie šķeldas resursi Latvijā ir stipri pārvērtēti. A. Ceļapīters stāsta, ka reālā dzīve rāda, ka ne tikai ceļas šķeldas cenas, bet fiziski šķeldas nav.
"Valsts meži" ir sākuši no mežiem ņemt laukā zarus un celmus un sākuši tos šķeldot, bet celmu šķelda absolūti neder ūdens sildāmajiem kat-
liem, jo ta ir pārak zemaina, un arī zaru šķelda ir zemas kvalitātes," norāda Madonas mērs.
2006. gada statistikas dati liecina, ka Latvijā gadā tiek saražots 3 miljoni 654 tūkstoši kubikmetri šķeldas. Plānotajām koģenerācijas elektrostacijām Rīgā un Daugavpilī gadā būs nepieciešams ap 430 tūkstošiem kubikmetru šķeldas, kuras iegūšanai tiks izmantoti Vidzemes, Latgales un Kurzemes resursi. I. Bērziņa bažījas, ka, vedot šķeldu uz Rīgu, šis resurss reģionos tiks noplicināts un pārvadāšanas dēļ tiks pacelta arī šķeldas cena.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze iepriekš teicis, ka ar šķeldas resursiem Latvijā nav problēmu. Arī U. Sarma neredz draudus, ka kādudien šķeldas Latvijā varētu pietrūkt.
Vairāk pašiem
A. Ceļapīters uzskata, ka diezin vai izdosies paņemt šķeldu no eksporta tirgus, jo "kā mēs varam sacensties, piemēram, ar subsidētajām zviedru programmām vai dāņu aktivitātēm". Pretendentu rodas aizvien vairāk, un šķeldas trūkums ar katru gadu būs aizvien krasāks. 2006. gadā no Latvijas eksportēti 1 miljons 684 tūkstoši kubikmetri šķeldas.
A. Ceļapīters pastāstīja, ka Madonā kurināmo bez problēmām varēja sagādāt līdz 2005./2006. gada apkures sezonai. Pirmās problēmas sākās 2006./2007. gada sezonā, kad lietuvieši uzbūvēja šķeldas katlumājas. Taču jau šogad vairs fiziski nebija, kur nopirkt šķeldu. "Ja šos Ministru kabineta noteikumus atstās tādus, kādi tie ir, tad jau tagad ir jāsāk do-
māt, ka kritisko situāciju ar kurināmā nepietiekamību risināt pēc diviem gadiem, kad palaidīs šīs lielās stacijas. Patiesībā būs ar valsts un Eiropas struktūrfondu atbalstu izveidota milzīga problēma," secina A. Ceļapīters.
Bet U. Sarma uzskata, ka daļa no tās šķeldas, ko šobrīd eksportē uz ārvalstīm, paliks Latvijā: "Ja arī Latvijā radīsies stabils patērētājs, tad arī šķeldu mazāk eksportēs. Ja varēs šeit pārdot par normālu cenu, tad uzņēmēji neeksportēs."
Pietikšot visiem
Kopējais projekta finansējums ir 17 miljoni latu. Viena projekta maksimāli pieļaujamais finansējuma apmērs ir 4 miljoni latu. Pašvaldību vadītāji satraukti, ja mazās pilsētas tiks nostādītas vienā līmenī ar lielajām — Rīgu un Daugavpili, tad tās zaudēs
un nesaņems nepieciešamo finansējumu. "Mazās pašvaldības netiks apietas, un neviens 4 miljonus nesaņems, jo maksimālo atbalsta intensitāti projekti nesasniegs. Pēc Finanšu ministrijas iebilduma, fiksēta intensitāte nebūs un katram projektam tiek rēķināts iztrūkstošais apjoms. Naudas pilnīgi droši visiem pietiks, par to nav šaubu," saka Enerģētikas departamenta direktors.
Kuldīga ar šo projektu saista ļoti lielas cerības - pilsētā tiktu atrisinātas visas problēmas ar centralizēto siltumapgādi un tiktu likvidētas vēl atlikušās mazās un neefektīvās katlumājas, kā arī pilsētnieki beidzot tiktu pie baseina.
Ar šķeldu kurināmas koģenerācijas elektrostacijas šobrīd Latvijā darbojas tikai divās pilsētās — Krāslavā un Daugavgrīvā Rīgā.
Strīds starp vairākām mazajām pašvaldībām un Ekonomikas ministriju (EM) izcēlies par projektu "Atjaunojamo energoresursu izmantojošu koģenerācijas elektrostaciju attīstība", kas tajā atļauj piedalīties arī tām pašvaldībām, kurām pieejams alternatīvs kurināmais - dabasgāze. Kuldīgas, Madonas, Gulbenes, Ludzas, Krāslavas un citas pašvaldības prasa, lai prioritāri Eiropas struktūrfondu un valsts finansējums tiktu tām vietām, kur kurināmajam nav citu alternatīvu.
Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma min pretargumentu: "Gan Latvijas, gan visas Eiropas politika ir balstīta uz fosilo kurināmo aizstāšanu ar at-
jaunojamiem. Tas ir saskaņā ar nacionālo politiku un Eiropas politiku attiecībā uz atjaunojamo resursu izmantošanas veicināšanu. Ja nu ir iespēja arī gāzi kaut kur aizstāt, tad tas arī būtu jāstimulē." Rīgā, Ziepniekkal-nā, plānotajā koģenerācijas elektrostacijā saražos tikai ap 4% no siltuma, kas nepieciešams pilsētai, Daugavpilī tie ir vismaz 25%. Kā būtiskāko ieguvumu no šāda veida katlumājas Rīgā U. Sarma min CO2 kvotas, kuras vairs nevajadzēšot pirkt. Kuldīgas domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa norāda, ka mazās pašvaldības neiestājas par to, ka šādas koģenerācijas stacijas Daugavpilī un Rīgā nebūtu jāceļ, bet secība ir nepareiza. Pats galvenais ir sākt secīgi un prioritāri tur, kur nav citas alternatīvas.
Šķeldas Latvijā trūkst
Pašvaldību vadītājus māc bažas, ka pieejamie šķeldas resursi Latvijā ir stipri pārvērtēti. A. Ceļapīters stāsta, ka reālā dzīve rāda, ka ne tikai ceļas šķeldas cenas, bet fiziski šķeldas nav.
"Valsts meži" ir sākuši no mežiem ņemt laukā zarus un celmus un sākuši tos šķeldot, bet celmu šķelda absolūti neder ūdens sildāmajiem kat-
liem, jo ta ir pārak zemaina, un arī zaru šķelda ir zemas kvalitātes," norāda Madonas mērs.
2006. gada statistikas dati liecina, ka Latvijā gadā tiek saražots 3 miljoni 654 tūkstoši kubikmetri šķeldas. Plānotajām koģenerācijas elektrostacijām Rīgā un Daugavpilī gadā būs nepieciešams ap 430 tūkstošiem kubikmetru šķeldas, kuras iegūšanai tiks izmantoti Vidzemes, Latgales un Kurzemes resursi. I. Bērziņa bažījas, ka, vedot šķeldu uz Rīgu, šis resurss reģionos tiks noplicināts un pārvadāšanas dēļ tiks pacelta arī šķeldas cena.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze iepriekš teicis, ka ar šķeldas resursiem Latvijā nav problēmu. Arī U. Sarma neredz draudus, ka kādudien šķeldas Latvijā varētu pietrūkt.
Vairāk pašiem
A. Ceļapīters uzskata, ka diezin vai izdosies paņemt šķeldu no eksporta tirgus, jo "kā mēs varam sacensties, piemēram, ar subsidētajām zviedru programmām vai dāņu aktivitātēm". Pretendentu rodas aizvien vairāk, un šķeldas trūkums ar katru gadu būs aizvien krasāks. 2006. gadā no Latvijas eksportēti 1 miljons 684 tūkstoši kubikmetri šķeldas.
A. Ceļapīters pastāstīja, ka Madonā kurināmo bez problēmām varēja sagādāt līdz 2005./2006. gada apkures sezonai. Pirmās problēmas sākās 2006./2007. gada sezonā, kad lietuvieši uzbūvēja šķeldas katlumājas. Taču jau šogad vairs fiziski nebija, kur nopirkt šķeldu. "Ja šos Ministru kabineta noteikumus atstās tādus, kādi tie ir, tad jau tagad ir jāsāk do-
māt, ka kritisko situāciju ar kurināmā nepietiekamību risināt pēc diviem gadiem, kad palaidīs šīs lielās stacijas. Patiesībā būs ar valsts un Eiropas struktūrfondu atbalstu izveidota milzīga problēma," secina A. Ceļapīters.
Bet U. Sarma uzskata, ka daļa no tās šķeldas, ko šobrīd eksportē uz ārvalstīm, paliks Latvijā: "Ja arī Latvijā radīsies stabils patērētājs, tad arī šķeldu mazāk eksportēs. Ja varēs šeit pārdot par normālu cenu, tad uzņēmēji neeksportēs."
Pietikšot visiem
Kopējais projekta finansējums ir 17 miljoni latu. Viena projekta maksimāli pieļaujamais finansējuma apmērs ir 4 miljoni latu. Pašvaldību vadītāji satraukti, ja mazās pilsētas tiks nostādītas vienā līmenī ar lielajām — Rīgu un Daugavpili, tad tās zaudēs
un nesaņems nepieciešamo finansējumu. "Mazās pašvaldības netiks apietas, un neviens 4 miljonus nesaņems, jo maksimālo atbalsta intensitāti projekti nesasniegs. Pēc Finanšu ministrijas iebilduma, fiksēta intensitāte nebūs un katram projektam tiek rēķināts iztrūkstošais apjoms. Naudas pilnīgi droši visiem pietiks, par to nav šaubu," saka Enerģētikas departamenta direktors.
Kuldīga ar šo projektu saista ļoti lielas cerības - pilsētā tiktu atrisinātas visas problēmas ar centralizēto siltumapgādi un tiktu likvidētas vēl atlikušās mazās un neefektīvās katlumājas, kā arī pilsētnieki beidzot tiktu pie baseina.
Ar šķeldu kurināmas koģenerācijas elektrostacijas šobrīd Latvijā darbojas tikai divās pilsētās — Krāslavā un Daugavgrīvā Rīgā.
