Valdis Bisters: par energoefektivitāti, ēku siltināšanu un pasīvajām ēkām

Foto: Valdis Bisters: par energoefektivitāti, ēku siltināšanu un pasīvajām ēkām; autors: Valdis Bisters: par energoefektivitāti, ēku siltināšanu un pasīvajām ēkām

Siltumtaupīgas jeb "pasīvās mājas" būvniecības pilotprojekts pašlaik noris Lietuvā. Ikvienam, kas vēlēsies, būs iespējams "pasīvo" mājokli aplūkot, aptaustīt, smelties iedvesmu un tīri praktisko pieredzi, arī Latvijas iedzīvotājiem, jo patlaban Latvijā vēl šāda būvniecības projekta nav.

Kā stāsta Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo resursu departamenta direktors Valdis Bisters, ir ievadītas sarunas ar projektu attīstītājiem un dzimušās idejas lūkojamas projektu skiču stadijā. Viņš arī dalās savā pieredzē, kas sakrāta, aplūkojot "pasīvās mājas" dažādās valstīs un arī pašam savā mājoklī iebūvējot energoefektīvās tehnoloģijas.

Ko nozīmē energoefektīvs mājoklis?
Vispirms jāpateic, ka energoefektivitāte ir gan elektrības, gan siltumenerģijas taupīga lietošana. Ja vēlamies runāt par energoefektīviem mājokļiem, tad siltuma un elektrības izmantošana jāaplūko atsevišķi, jo tiem ir dažāds efektivitātes potenciāls.

Latvijai elektrības patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir otrs zemākais ES valstīs. Aiz mums paliek tikai Rumānija. Tas nozīmē, ka elektrības patēriņš valstī noteikti augs, bet, ja vairāk ieviesīsim enerģijas taupošas ierīces, tad pieaugums nebūs īpaši krass. Jau pašlaik cilvēki, pērkot elektropreces, pievērš uzmanību energoefektivitātes marķējumam. Daudzas elektropreces ražo tā, lai tās taupītu elektrību - arī sadzīves elektroiekārtas, kurām ir tā dēvētais gaidīšanas režīms.

Patlaban ES tiek izstrādāti kopējie normatīvi, nosakot, ka vienas iekārtas elektrības patēriņš gaidīšanas režīmā nedrīkst būt lielāks par vienu vatu. Daudzām mājokļos esošajām elektroiekārtām elektrības patēriņš gaidīšanas režīmā ir desmit reizes lielāks, mājsaimniecībām veidojot salīdzinoši lielu elektrības "nelietderīgo" patēriņš. Elektrības patēriņu Latvijā nākotnē noteikti ietekmēs ne vien energoefektīvās un modernās tehnoloģijas, bet arī elektrības augošās cenas.

Lielākais energoresursu ietaupījums Latvijā iespējams no siltumenerģijas taupīšanas. Mēs dzīvojam diezgan tālu uz ziemeļiem, mums ir jākurina mājas, jāsilda karstais ūdens. Latvija joprojām dzīvo padomju laika mantojumā - ēkās, kurām siltums zūd caur logiem, sienām, griestiem.

Ja Latvijā mājokļa siltuma patēriņš gadā uz vienu iedzīvotāju ir vidēji 250 kWh uz vienu kvadrātmetru, tad, sekojot no 2003. gada spēkā esošajam būvnormatīvam, šim patēriņam būtu jābūt 120-150 250 kWh uz kvadrātmetru gadā. No iepriekšējās sociāli ekonomiskās sistēmas mantotajās ēkās šie būvnormatīvi nav spēkā. Tātad šajās ēkās ir ļoti liels potenciāls siltumzudumu novēršanai.

Vai ir bijuši mēģinājumi Latvijā nosiltināt pagātnes mantojuma ēkas?
Ja runājam par kopējo energoefektivitātes skalu Latvijā, mums būtu jāorientējas uz rādītāju150 kWh uz vienu kvadrātmetru - patiesībā tas nav nekas, salīdzinot ar Vācijā piemēroto siltuma zudumu novēršanu. Pirms pieciem gadiem mums bija pilotprojekts sadarbībā ar Vācijas Federālo vides ministriju.

Projekta gaitā Latvijā kompleksi tika nosiltinātas astoņas daudzdzīvokļu ēkas - blokmājas un ķieģeļu mājas, - kur siltuma zudumus ierobežojošie parametri sasniedza pat 75-80 kWh uz vienu kvadrātmetru gadā. Kompleksā siltināšana nozīmē logu nomaiņu, sienu siltināšanu, individuālo siltuma regulēšanas un uzskaites ierīkošanu visiem radiatoriem, jaunu ventilācijas risinājumu ieviešanu, stāvvadu, jumtu un pagrabu siltināšanu - visu, kas ļauj efektīvāk kontrolēt siltuma patēriņu. Rezultāti bija acīmredzami un iespaidīgi - apmēram divas reizes kritās energoresursu patēriņš.

"Saules kolektors ar piecu kvadrātmetru platību spēj nodrošināt ar silto ūdeni četru cilvēku ģimeni Latvijā no marta līdz oktobrim. Pat ar pašreizējām tehnoloģijām."

Izmaksas ēku nosiltināšanai šodienas cenās vidēji varētu būt 60-90 latu uz vienu kvadrātmetru. Ja mēs šo darbu darām uz kredīta ar atmaksāšanas laiku 15 gadu garumā, tad gala "ainā" jāierēķina arī augošās energoresursu cenas - šodienas ieguldījums nenoliedzami būs ieguldījums nākotnei.

Vai siltuma patēriņš 150 kWh uz vienu kvadrātmetru gadā ir labs rādītājs?
Ja runājam par energoefektivitātes skalu, tad iepriekš minētie 150 kWh uz vienu kvadrātmetru patiesībā nav nekas - joprojām ēka ir aktīvi jākurina. Ļoti labs paraugs energoefektivitātei būvnormatīvu ziņā ir Skandināvijas valstis. Tur būvnormatīvi siltuma patēriņam ēkām ir divas reizes zemāki, taču Dānija iet soli vēl tālāk, piemēram, ieviešot zemas siltumenerģijas patēriņa projektus 30 kWh uz vienu kvadrātmetru gadā, savukārt Austrijā un Vācijā ļoti populārs ir brīvprātīgais tā saucamais "pasīvo māju" standarts ar 15 kWh uz vienu kvadrātmetru gadā.

Šādas mājas vairs neprasa aktīvu siltuma avotu, jo telpas sasilda visas elektroierīces: tējkannas, televizori, datori, ledusskapji, saules siltums. Šī ēkām ir pilnīgi citādāki inženiertehniskie un arhitektoniskie risinājumi. Runa vairs nav par to, kādu apkuri ieviest, lai kompensētu siltuma zudumus, bet gan - kādu apkuri neizvēlēties, prātā paturot iespējas papildus apsildei izmantot atjaunojamos energoresursus.

Latvijā pašlaik ir populāri zemes siltumsūkņi, bet, tos izbūvējot, ļoti jāseko efektivitātei, ja āra temperatūra noslīdēs stipri zem nulles. Bet arī šis ir alternatīvs risinājums tradicionālajai apkurei.

Koka ēku "ietērpt konvertā" ir vienkāršāk kā mūra vai ķieģeļu ēku, bet arī tas ir izdarāms. Lielākais energoresursu ietaupījums Latvijā iespējams no siltumenerģijas taupīšanas.

Kas tāds īpašs ir siltumefektīvām mājām?
Protams, jaunu ēku uzbūvēt ir daudz lētāk nekā "konvertā ieģērbt" vecu ēku. Bet arī veco ēku siltināšanai ir nozīme. Pirmais princips - ēkai jābūt ļoti nosiltinātai. Ēkai apkārt jāiedomājas apvalks. Jāsaredz, kurās vietās iespējami vislielākie siltuma zudumi. Tās nav tikai sienas vai logi un durvis, tas ir arī jumts, grīda u. tml. - visi "aukstuma tilti".

Otrais princips - jāierīko ventilācija ar enerģijas atgūšanu jeb rekuperāciju. Tas nozīmē, ka no telpas ārā izplūstošais gaiss savā izplūdes ceļā sasilda telpā iekšā ieplūstošo gaisu, un šajā ceļā notiek siltumenerģijas atdošana un saņemšana, ko nodrošina plāna atdalošā starpsieniņa alumīnija režģī.

Koka ēku "ietērpt konvertā" ir vienkāršāk kā mūra vai ķieģeļu ēku, bet arī tas ir izdarāms. Ēkas iekšpusē "čaula" jeb nesošā konstrukcija un jāveic siltināšana siltumizolējošiem materiāliem no ārpuses. Vēl nav veikti precīzi aprēķini, bet, lai iegūtu "pasīvo māju" Latvijā, siltināšanai vajadzētu aptuveni 40 - 50 cm biezu akmens vates kārtu. Tas nav daudz, vērtējot kopējās investīcijas, tikai vajag tehniskos risinājumus, kā šo izolācijas slāni iestrādāt.

Vai Latvijā kāds šādas tehnoloģijas piedāvā?
Visi nepieciešamie materiāli Latvijā ir. Lielākā problēma mūsu valstī - zināšanas un darbu kvalitāte. Ja arī kāds šādu māju izprojektētu un uzkonstruētu, tad tās uzbūvēšanai būtu jāparedz ļoti stingras prasības un skrupulozi jāseko to ievērošanai.

Vācijā pasīvo māju celtniecībai ražo rūpnieciski sagatavotos moduļus jeb blokus, kuri ir precīzi sagatavoti pēc rasējumiem, būvniekiem atliek tos vien precīzi ievietot karkasā. Tajā skaitā - renovējamām mājām, ko apšuj ar gatavajiem, rūpnieciski ražotajiem un katrai mājai piemērotajiem blokiem, protams, iepriekš atrisinot visus ar ventilāciju un rekuperāciju saistītos jautājumus. Arī Austrijā ir ļoti daudz pasīvo ēku, tur to skaits ļoti strauji aug - patlaban apmēram 1500 ēku, turklāt arī augstu kalnos, kur klimats ir skarbs. Pasīvās mājas izplatītas arī Skandināvijā.

Latvijā pasīvo māju būvniecība būs tikai laika jautājums. Diskusija ir sākusies. Koka māju būvniecības projektu risinājumus piedāvā, piemēram, biedrība "Zaļās mājas". Drīzumā šī biedrība plāno veikt diskusiju arī par pasīvo māju būvniecību, balstoties uz Vācijas pieredzi. Koncepcijas par koka ēku būvniecību, izmantojot energoefektīvās tehnoloģijas, ļoti labi sader.

Latvijai ir principiāli jāizšķiras - vai nu strauji jādomā par energoefektivitātes maksimālu ieviešanu, vai arī jārēķinās ar lielām energoresursu patēriņa izmaksām, kas lielā mērā nozīmē palikt "pusceļā" ar energotaupīgu tehnoloģiju apgūšanu. Valstiskā līmenī jāsaredz, cik izmaksās siltuma taupīšana un cik līdzekļu vajadzēs vēl pielikt klāt, lai dzīvotu siltumā. Ir jēga vispirms taupīt un tad iztrūkstošo piesildīt klāt, maksimāli izmantojot atjaunojamos energoresursus. Ja māja būs pareizi nosiltināta un izmantotas zemas siltumenerģijas patēriņa tehonoloģijas, tad, piemēram, gāze no Krievijas nebūs vajadzīga.

Kā un vai jāsilda "ideālā" māja?
Iedomāsimies, ka ir ziema, mīnus 30 grādi. Pasīvā ģimenes māja, četras piecas istabas, pieci cilvēki, visas nepieciešamās elektroierīces. Kādu vēl papildu apkuri šādai ēkai vajadzētu?

Te ir divi risinājumi. Viens - siltumapgādi integrēt kopā ar ventilāciju, ierīkojot rekuperāciju. Kad gaiss ir izgājis ārā no siltummaiņas, tas nonāk gaisa siltumsūknī un dod papildu siltumu caur ventilācijas sistēmu vai arī silda karsto ūdeni. Latvijā ir nopērkamas šādas iekārtas.

"Visi nepieciešamie materiāli "pasīvās mājas" būvniecībai Latvijā ir. Lielākā problēma mūsu valstī - zināšanas un darbu kvalitāte."

Otrs - piekurināt klāt ar nelielu kamīniņu, jo latvietim patīk dzīvā uguns. Bet, piemēram, ja kāds visu dienu skatījies televizoru, īpaši ar plazmas ekrānu, vārījis ūdeni, cepis maizītes u. tml., tad piekurināšana nebūs vajadzīga.

Lai pasīvajā ēkā ģimene justos labi, caur ventilāciju jānodrošina pietiekams svaiga gaisa daudzums. Ne tikai cilvēks izmanto skābekli, dažādus gaistošos organiskos savienojumus gaisā izdala arī būvmateriāli, mūsdienu sadzīves preces - paklāji, plastmasas izstrādājumi u. tml. Pasīvajā mājā ļoti nopietni jāpārdomā ventilācijas ierīkošana, lai vienmēr būtu svaigs gaiss un nebūtu jāvirina logi.

Vai māju var aprīkot arī ar saules kolektoriem?
Jā, to varētu darīt, šādi samazinot energoresursus siltā ūdens iegūšanai. Saules kolektors ar piecu kvadrātmetru platību spēj nodrošināt ar silto ūdeni četru cilvēku ģimeni Latvijā no marta līdz oktobrim, pat ar pašreizējām tehnoloģijām. Vides ministrija patlaban strādā pie tā, lai klimata pārmaiņu finanšu instrumenta ietvaros, kas ir Latvijas budžeta nauda, tiktu atbalstīta saules kolektoru ieviešanu apbūvē.

Vai nākotnē būsim energoneatkarīgi?
Mazliet pasapņosim! Ja Latvijas valsts to visu naudu, ko tā gatava tērēt divu bāzes energostaciju un tām nepieciešamās infrastruktūras būvniecībai, kurināmā un CO2 emisiju pirkšanai, novirzītu krasu un stingru energoefektivitātes pasākumu ieviešanai visos sektoros, vai mēs būtu lielāki ieguvēji, nekā turpinot tērēt fosilos resursus?
Diezin vai realitātē tas būtu izdarāms... Bet - teorētiski... Mājokļu sektors, protams, ir liels siltuma patērētājs - apmēram trešā daļa no visa patēriņa valstī.

Grūti pateikt, kāds būtu ietaupījums, jo Latvijas siltumapgādē joprojām daudz izmanto malku, kas ir atjaunojamais resurss. Bet šāds pavērsiens nenoliedzami dotu ļoti, ļoti lielu energoresursu patēriņa samazinājumu.

Ja runājam par gāzes staciju un Lietuvā ieplānoto atomelektrostaciju, kur Latvijas līdzdalība izmaksās ne mazāk par miljardu latu, protams - var lēst, ko citu par šo lielo naudu varētu izdarīt. Te varētu rasties nopietni izaicinājumi, ja Latvija izlemtu iet tik krasu ceļu - domāt par ekonomisko konkurētspēju ilgtermiņā, visā tautsaimniecībā pārejot uz daudz efektīvākiem risinājumiem.

"Latvijai ir principiāli jāizšķiras - vai nu strauji jādomā par energoefektivitātes maksimālu ieviešanu, vai arī jārēķinās ar lielām energoresursu patēriņa izmaksām, kas lielā mērā nozīmē palikt "pusceļā" ar energotaupīgu tehnoloģiju apgūšanu."

Diemžēl bāzes staciju Latvijā tomēr vajadzēs, jo bāzes jaudu trūkums valstī teju iestāsies - mēs esam pārāk izolēti, ar pārāk centralizētu lielas jaudas energoapgādi. Latvijā nepastāv izkliedētā energoresursu ražošanas "vidējā biznesa". Latvija visās jomās balstās uz "vēsturiskā mantojuma". Ja valsts būtu vēsturiski citādāk attīstījusies, tad aina būtu pavisam cita.

Bet - arī enerģētikā līdz šim pastāvējusi no padomju laikiem mantota "darba dalīšana". Tas nozīmē, ka īsā laikā izveidot izkliedētu energoresursu ražošanu ir nereālāk kā uzbūvēt vienu lielu bāzes staciju, ko darbināt ar fosilajiem energoresursiem. Kaut gan ilgtermiņā tieši šī izkliedētā "vidējā biznesa" energoražošana, piemēram, biogāzes, vēja, biomasas stacijas, mājsaimniecībās - elektrības un siltuma mikroģenerācija (līdz 50 kW - granulu katlu, saules bateriju, mazu vēja rotoru) uzstādīšana Latvijai pavērtu citādāku, daudz energoneatkarīgāku nākotni.