Valstij jāsekmē daudzdzīvokļu māju rajonu pievilcība pilsētās
Latvijai jārēķinās ar attīstīto Rietumu valstu pieredzi, ka pārāk plaši izvērsta privātmāju rajonu celtniecība lielajās pilsētās nākotnē radīs problēmas gan sociālā ziņā, gan no vides tīrības viedokļa. Līdz ar to ir jāsekmē pašreizējo daudzdzīvokļu māju mikrorajonu humanizācija, sākot ar ēku energoefektivitātes paaugstināšanu.
Latvijai jārēķinās ar attīstīto Rietumu valstu pieredzi, ka pārāk plaši izvērsta privātmāju rajonu celtniecība lielajās pilsētās nākotnē radīs problēmas gan sociālā ziņā, gan no vides tīrības viedokļa. Līdz ar to ir jāsekmē pašreizējo daudzdzīvokļu māju mikrorajonu humanizācija, sākot ar ēku energoefektivitātes paaugstināšanu.
Kā norāda pētījuma "Daudzdzīvokļu namu energoefektivitāte: sociāla un vides nepieciešamība" autore Guntra Aistara, rietumvalstu, īpaši ASV lielo pilsētu, piemērs liecina, ka plašu privātmāju rajonu izveide noplicina pilsētu zaļo zonu un sekmē satiksmes sastrēgumus. Savukārt pilsētu centrālajā daļā veidojas graustu rajoni, kur plaukst noziedzība.
"Šobrīd jau parādās tendence, ka cilvēki sāk ievākties atpakaļ centrā," norāda Aistare. Viņa skaidro, ka dzīve pilsētu mikrorajonos, ja to ēkās ir plaši dzīvokļi, izkopta zaļā zona un attīstīts sabiedriskā transporta tīkls, ir gana komfortabla un ekonomiski izdevīgāka, lai konkurētu ar individuāliem privātiem mājokļiem. Savukārt no sociālā viedokļa tiek mazināta sabiedrības noslāņošanās - bagāto un nabago rajonu izveide, kam parasti ir negatīvas sekas dažādos aspektos.
Latvijā šobrīd 68% iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu mājās, bet 41% iedzīvotāju dzīvo lielpaneļu ēkās. To galvenā problēma ir zemā energofektivitāte. Vidēji apkurei jātērē trīs līdz piecas reizes vairāk kurināmā un attiecīgi arī naudas, ja salīdzina ar lielpaneļu ēkām ekonomiski attīstītajās valstīs. Vidēji gadā viena dzīvokļa iedzīvotāji par siltumu "skurstenī" samaksā ap 100 latiem.
Aistare norāda, ka energoefektivitātes paaugstināšana ir pirmais pasākums, kā padarīt dzīvi lielpaneļu un citās daudzdzīvokļu mājās pievilcīgāku.
Pētījuma autore uzsver, ka valstij sekmīgai politikai mājokļu sektorā ir vajadzīgas mērķprogrammas iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem un lielpaneļu ēku iedzīvotājiem, pat ja viņu ienākumi ir salīdzinoši augsti. Tomēr tie nebūs pietiekami, lai veiktu pilnvērtīgus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus.
Autore secina, ka pašreizējā politika nekalpo mazturīgajiem iedzīvotājiem un dažkārt pat varbūt apdraud to iespējas palikt savos dzīvokļos. Mazturīgo pārvietošana uz sociālajām mājām ar laiku var sekmēt zināmu geto izveidošanos ar labvēlīgu augsni noziedzībai un sociālai degradācijai.
Aistare iesaka šobrīd pārdalīt valsts un pašvaldību sociālo palīdzību, piemēram, apkures pabalstus novirzīt energoefektivitātes pasākumu finansēšanai, kas ilgtermiņā samazinātu rēķinus par apkuri un paaugstinātu mazturīgo slāņu dzīves kvalitāti.
Viņa atgādina, ka Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, būs jāievēro jauna direktīva, kas reglamentē gan jaunu, gan vecu dzīvojamo ēku energoefektivitātes līmeni.
Energoefektivitātes projektus var realizēt dažādos līmeņos. Pati vienkāršākā pieeja ir dažu nevalstisko organizāciju uzsāktā "Enerģijas brigāžu" kustība. To sastāvā brīvprātīgie palīdz iedzīvotājiem noblīvēt logus un durvis, likt starp radiatoriem un sienām siltuma atstarotājus. Iedzīvotāji vai pašvaldības nemaksā par darbu, tikai par izmantotajiem materiāliem. Šajā darbā ar Nodarbinātības valsts dienesta starpniecību varētu iesaistīt bezdarbniekus.
Nākamajā līmenī valstij un pašvaldībai vajadzētu finansēt energoefektivitātes pasākumus, kas skar visas mājas apkures sistēmas nomaiņu un ēkas siltināšanu. Ideālā gadījumā katra dzīvokļa īpašnieks var regulēt sava mājokļa temperatūru.
Rīgā patlaban ir viena lielpaneļu ēka Ziepniekkalnā, kur īstenota apkures sistēmas rekonstrukcija un vispārēja siltināšana. Tas izmaksājis ap 80 latiem uz apsildāmās platības kvadrātmetru, bet, šādiem projektiem vairojoties, izmaksas varētu būt ap 50 latiem uz kvadrātmetru. Savukārt apkures izmaksas tā sauktajā Enerģijas mājā šobrīd ir uz pusi zemākas nekā līdzās esošajās līdziniecēs.
Šobrīd jau tiek gatavoti normatīvie akti, kas atvieglos dzīvokļu īpašnieku kooperatīviem saņemt banku aizdevumus māju remontiem. Tomēr paralēli valsti jārūpējas par mazturīgo iespējām piedalīties kooperatīvu aktivitātēs, piešķirot tiem finansiālu palīdzību, citādi nabadzīgie tiks izlikti no saviem dzīvokļiem pēc bagātāko kaimiņu iniciatīvas.
Aistare norāda, ka, veicot energoefektivitātes pasākumus, paralēli jāveic arī vides aizsardzības propaganda, lai cilvēki, saprotot, ka par apkuri būs jāmaksā mazāk, neizdomā, ka var to vairāk tērēt un līdz ar to palielināt gaisa piesārņojumu.
Pētījums tapis "Sorosa fonda - Latvija" Sabiedriskās politikas analīzes programmas publikāciju sērijas "Sabiedriskā politika" ietvaros, kuru kopš 2003.gada sākuma īsteno "Providus".
Andris Lācars LETA
Copyright © LETA
Kā norāda pētījuma "Daudzdzīvokļu namu energoefektivitāte: sociāla un vides nepieciešamība" autore Guntra Aistara, rietumvalstu, īpaši ASV lielo pilsētu, piemērs liecina, ka plašu privātmāju rajonu izveide noplicina pilsētu zaļo zonu un sekmē satiksmes sastrēgumus. Savukārt pilsētu centrālajā daļā veidojas graustu rajoni, kur plaukst noziedzība.
"Šobrīd jau parādās tendence, ka cilvēki sāk ievākties atpakaļ centrā," norāda Aistare. Viņa skaidro, ka dzīve pilsētu mikrorajonos, ja to ēkās ir plaši dzīvokļi, izkopta zaļā zona un attīstīts sabiedriskā transporta tīkls, ir gana komfortabla un ekonomiski izdevīgāka, lai konkurētu ar individuāliem privātiem mājokļiem. Savukārt no sociālā viedokļa tiek mazināta sabiedrības noslāņošanās - bagāto un nabago rajonu izveide, kam parasti ir negatīvas sekas dažādos aspektos.
Latvijā šobrīd 68% iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu mājās, bet 41% iedzīvotāju dzīvo lielpaneļu ēkās. To galvenā problēma ir zemā energofektivitāte. Vidēji apkurei jātērē trīs līdz piecas reizes vairāk kurināmā un attiecīgi arī naudas, ja salīdzina ar lielpaneļu ēkām ekonomiski attīstītajās valstīs. Vidēji gadā viena dzīvokļa iedzīvotāji par siltumu "skurstenī" samaksā ap 100 latiem.
Aistare norāda, ka energoefektivitātes paaugstināšana ir pirmais pasākums, kā padarīt dzīvi lielpaneļu un citās daudzdzīvokļu mājās pievilcīgāku.
Pētījuma autore uzsver, ka valstij sekmīgai politikai mājokļu sektorā ir vajadzīgas mērķprogrammas iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem un lielpaneļu ēku iedzīvotājiem, pat ja viņu ienākumi ir salīdzinoši augsti. Tomēr tie nebūs pietiekami, lai veiktu pilnvērtīgus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus.
Autore secina, ka pašreizējā politika nekalpo mazturīgajiem iedzīvotājiem un dažkārt pat varbūt apdraud to iespējas palikt savos dzīvokļos. Mazturīgo pārvietošana uz sociālajām mājām ar laiku var sekmēt zināmu geto izveidošanos ar labvēlīgu augsni noziedzībai un sociālai degradācijai.
Aistare iesaka šobrīd pārdalīt valsts un pašvaldību sociālo palīdzību, piemēram, apkures pabalstus novirzīt energoefektivitātes pasākumu finansēšanai, kas ilgtermiņā samazinātu rēķinus par apkuri un paaugstinātu mazturīgo slāņu dzīves kvalitāti.
Viņa atgādina, ka Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, būs jāievēro jauna direktīva, kas reglamentē gan jaunu, gan vecu dzīvojamo ēku energoefektivitātes līmeni.
Energoefektivitātes projektus var realizēt dažādos līmeņos. Pati vienkāršākā pieeja ir dažu nevalstisko organizāciju uzsāktā "Enerģijas brigāžu" kustība. To sastāvā brīvprātīgie palīdz iedzīvotājiem noblīvēt logus un durvis, likt starp radiatoriem un sienām siltuma atstarotājus. Iedzīvotāji vai pašvaldības nemaksā par darbu, tikai par izmantotajiem materiāliem. Šajā darbā ar Nodarbinātības valsts dienesta starpniecību varētu iesaistīt bezdarbniekus.
Nākamajā līmenī valstij un pašvaldībai vajadzētu finansēt energoefektivitātes pasākumus, kas skar visas mājas apkures sistēmas nomaiņu un ēkas siltināšanu. Ideālā gadījumā katra dzīvokļa īpašnieks var regulēt sava mājokļa temperatūru.
Rīgā patlaban ir viena lielpaneļu ēka Ziepniekkalnā, kur īstenota apkures sistēmas rekonstrukcija un vispārēja siltināšana. Tas izmaksājis ap 80 latiem uz apsildāmās platības kvadrātmetru, bet, šādiem projektiem vairojoties, izmaksas varētu būt ap 50 latiem uz kvadrātmetru. Savukārt apkures izmaksas tā sauktajā Enerģijas mājā šobrīd ir uz pusi zemākas nekā līdzās esošajās līdziniecēs.
Šobrīd jau tiek gatavoti normatīvie akti, kas atvieglos dzīvokļu īpašnieku kooperatīviem saņemt banku aizdevumus māju remontiem. Tomēr paralēli valsti jārūpējas par mazturīgo iespējām piedalīties kooperatīvu aktivitātēs, piešķirot tiem finansiālu palīdzību, citādi nabadzīgie tiks izlikti no saviem dzīvokļiem pēc bagātāko kaimiņu iniciatīvas.
Aistare norāda, ka, veicot energoefektivitātes pasākumus, paralēli jāveic arī vides aizsardzības propaganda, lai cilvēki, saprotot, ka par apkuri būs jāmaksā mazāk, neizdomā, ka var to vairāk tērēt un līdz ar to palielināt gaisa piesārņojumu.
Pētījums tapis "Sorosa fonda - Latvija" Sabiedriskās politikas analīzes programmas publikāciju sērijas "Sabiedriskā politika" ietvaros, kuru kopš 2003.gada sākuma īsteno "Providus".
Andris Lācars LETA
Copyright © LETA