Zaļā, jeb ekoloģiskā būvniecība

Foto: Zaļā, jeb ekoloģiskā būvniecība; autors: Zaļā, jeb ekoloģiskā būvniecība

Zaļai, jeb ekoloģiskai būvniecībai īpaši raksturīgs tas, ka šīs ēkas tiek projektētas tā, lai to būvniecības procesā tiktu izmantoti pēc iespējas vairāk dabīgie materiāli – pamatā, koks.

Ekoloģisko materiālu izmantošana kā obligāts nosacījumu ir ne tikai iekštelpu apdarē, bet arī ēkas konstrukcijas izveidē. Zaļā būvniecība no citiem enerģiju taupošo ēku tipiem atšķiras arī konceptuāli, jo īpaši tiek akcentēta iekštelpu vides komforta prevalēšanu – šīs ēkas tiek lieliski siltinātas un izolētas, to apkures sistēmas tiek veidotas, izmantojot īpaši modernas un videi draudzīgas tehnoloģijas. Tomēr, šīs tehnoloģijas nav ekstremāli enerģiju taupošas. Drīzāk tās varētu dēvēt par ļoti "zaļām".

Zaļajās ēkās, neatkarīgo no to izmēriem (galvenokārt, gan dažāda izmēra privātmājās vai īpaša plānojuma sabiedriskajās celtnēs) bieži vien apkures sistēmās izmantoti zemes un gaisa siltumsūkņi, kuru kontūras – atkarībā no ēkai pieguļošo teritoriju platības un tās vidējā siltuma patēriņa, tiek gan iezemētas īpašās tranšejās, gan ievietotas ūdenstilpnēs. Aizvadītajos gados ekoloģiskās būvniecības sektorā arvien lielāku popularitāti iemantojuši arī siltumsūķni, kuru siltuma elements ievietojams artēziskajos urbumos. Šāds risinājums dod iespēju efektīvāk izmantot zemes dzīļu siltumu, kā arī "neapgrūtina" lielas, ēkas tiešā tuvumā atrodošas, zemes platība vai ūdenstilpnes.

Daudzos gadījumos, zaļo ēku siltuma apgādei ar siltumsūķņu sistēmu vien ir par maz – sevišķi gadījumos, kad ēkas iekštelpu kvadratūra pārsniedz 300 kvadrātmetrus. Šādās situācijās zaļajās ēkās siltumsūkņa sistēmas bieži vien tiek kombinētas ar energoefektīviem un moderniem koksnes biomasas – šķeldu, malkas un koka granulu apkures katliem; dažos gadījumos kā atbalsta sistēma tiek uzstādītas arī termosolārās iekārtas – vakuuma vai plākšņveida saules kolektori. Modernā solārā tehnika ir viegli integrējama vienotā ēkas inženiertehniskos sistēmu shēmā, kā arī ēkas automātiskās vadības sistēmu protokolos (piemēram, BMS). Līdzīgi tas ir siltumsūķņu sistēmu gadījumā.

Zaļai, jeb ekoloģiskai būvniecībai parasti netiek piemēroti strikti ēkas enerģijas taupības standarti, tomēr viens no šīs ēkas uzdevumiem ir nodrošināt pēc iespējas zemāku ēkas energopatēriņa un CO2 emisijas līmeni. Līdz ar to, šīs ēkas energoapgādei nevar tikt izmantoti tādi fosilie resursi kā ogles vai šķidrais kurināmais.

Pieļaujama dabasgāzes apkures sistēmu izmantošana – it īpaši, ja tā tiek kombinēta ar siltumsūkņu (elektroapkures) vai termosolārājām atbalsta tehnoloģijām. Ļoti restos gadījumos kā atbalsts sistēma elektroenerģijas ģenerācijai ēkai vai ēkās var tikt izmantotas arī mazas jaudas (1-3kW) vēja turbīnas.

Zaļai, jeb ekoloģiskai būvniecībai raksturīga arī dabisko jumta siltināšanas klājumu izmantošana – bieži vien jumtu siltināšanai, uz tiem tiek izveidoti tā dēvētie "zaļo jumtu dārzi’, kuru ierīkošana gan ir visai komplicēts uzdevums, kas jāveic ļoti uzmanīgi un korekti, jo pretējā gadījumā jau ļoti drīz var tikt būtiski bojātas ēkas pārsedzes konstrukcijas. Ēkas estētiskā efekta uzlabošanai, apzaļumotas mēdz būt arī slēgtās galerijas un atvērtās terases – pat lodžijas.

Latvijas apstākļos var teikt, ka esam "idejiski’ ļoti tuvu daudziem zaļās būvniecības principiem – daudzu, jo īpaši privātā sektora ēku būvniecībā, tiek izmantoti dabas un videi draudzīgi materiāli, tomēr daudzos punktos Latvijas "ekobūvnieciskums’ ne tuvu neatbilst vispārējiem principiem. Un, galvenokārt, tās apkures un ventilācijas sistēmas. Daudzās ēkās tiek izmantota vienīgi dabiskā ventilācija (bez mehāniskiem stimuliem), bet tur, kur uzstādītas mehāniskās ventilācijas sistēmas, bieži vien tās ir bez siltuma enerģijas taupības ziņā tik nozīmīgās rekuperācijas.

Lielākos, ekoloģiskās ēkas principiem pietuvinātos projektos, bieži tiek izmantota arī on site ģenerācija, jeb mikro koģenerācija, tomēr Latvijas apstākļos par to kā masveida parādību runāt nevaram.