Ar domu par gāzi un gāzes cenām

Foto: Ar domu par gāzi un gāzes cenām; autors: Ar domu par gāzi un gāzes cenām

Kaut arī pasaules energoresursu tirgu (līdzīgi kā finansu tirgu kopumā), pārņēmis sava veida "stagnējošais sasalums" – naftas cenas aizvadītā mēneša laikā pasaules tirgū samazinājušās vairāk kā par pusi, un līdz ar to pakāpeniski samazinās dabasgāzes cena, tomēr cerēt uz ilglaicīgu dārgi maksājošo primāro energoresursu iepirkuma "leiputriju" nav racionāla pamata.

Visticamāk, ka pēc energonesēju cenu straujā samazinājuma, gaidāms atkārtots kāpums, kura procentuālos apjomus, kā arī apjomus reālās cenās, prognozēt šobrīd nav iespējams.

AS "Latvijas Gāze", reaģējot uz tirgū izveidojušos situāciju, nesen pazemināja dabasgāzes realizācijas cenas lielajiem patērētājiem, un lai arī samazinājuma procents nav liels – tas sasniedz vien 1,9%, tomēr tas norāda uz šobrīd valdošo energoresursu cenu "deflācijas" globālo tendenci un tās projekcijām arī mazajos, lokālajos energoresursu tirgos, viens no kuriem ir Baltijas valstu un arī Latvijas gāzes tirgus.
Protams, arī nelielu cenu samazinājumu var izjust kā zināmu atelpu, tomēr tā varētu būt visai īslaicīga.

Galvenais un svarīgākais ir izprast situāciju, kāda tā varētu veidoties tuvā un tālākā nākotnē, nevis cerēt un ticēt, ka krīzes situācijas ekonomiskie parametri būs raksturīgi pasaules tirgum – arī enerģētikas sektorā, vēl ilgi pēc krīzes pārvarēšanas. Kāda šobrīd ir objektīvā situācija Latvijas gāzapgādes sistēmā, un ar kādām objektīvām konsekvencēm Latvijas gāzes apgādes sektorā visiem būtu jārēķinās, jautājam AS "Latvijas Gāze" valdes priekšsēdētājam Adrianam Dāvim.

Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir objektīvā situācija Latvijas un Baltijas reģiona gāzes apgādē?

Par to, tāpat kā par gāzes cenām, presē ir stāstīts un rakstīts ļoti daudz – proti, par Baltijas reģiona dabasgāzes apgādi kopumā. Tiek jautāts, Krievija arī nākotnē spēs piegādāt Baltijas valstīm un arī Latvijai nepieciešamos gāzes apjomus? Viņu tehnoloģijas ir novecojušas, daudzas kompresoru stacijas steidzami jārenovē, un maģistrālo gāzes vadu hidrauliskie parametri neatbilst nākotnē prognozētās gāzes patēriņa dinamikas nodrošinājumam. Sarunas par šo problēmu ar "Ļentransgraz" un "Gazprom" tika aizsāktas pirms 8 gadiem.

Pirms pieciem gadiem tika uzbūvēta jauna, moderna kompresoru stacija Isborskā, lai nodrošinātu Latvijai tādu gāzes padeves spiedienu, kāds mums ir nepieciešams. Šajā projektā tika ieguldīti apmēram 100 miljoni dolāru. Maģistrālie dabasgāzes cauruļvadi gan posmā no Valdaja līdz Isborskai, gan no Isborskas līdz Inčukalnam ir savesti kārtībā – tajos veikti plaši un kapitāli remontdarbi.
Tātad, ilgtermiņā Latvijai par gāzes apgādes stabilitāti nav pamata šaubīties.

Vai ilgtermiņa gāzes piegādes līgumi Latvijai garantē pietiekamu dabasgāzes resursu apgādi arī tad, ja dabasgāzes īpatsvars enerģijas ražošanas sektorā palielināsies? Vistuvākajā nākotnē, 5-6 gadu perspektīvā?

Bieži tiek aktualizēts arī politizētais ilgtermiņa dabasgāzes piegādes līguma jautājums. Tiek būvēts jaunais TEC 2 energobloks, iespējams, varētu tapt vēl arī otrais bloks, bet ilgtermiņa gāzes piegādes līgums mums ir noslēgts tikai līdz 2015. gadam.
Ja otrais bloks tiktu nodots ekspluatācijā 2014. gadā, 2015. gadā varētu rasties dramatiska situācija – ka gāzes tā darbināšanai nebūtu.

Šobrīd par gāzes resursu nepietiekamību Latvijai šaubīties nav pamata, tomēr TEC 2 – 2, jeb otrā jaunā TEC 2 energobloka realizācijas projekts ir "zem jautājuma zīmes" daudzu citu – pamatā, finansiālu, apsvērumu dēļ.

Kādā stāvoklī šobrīd atrodas Latvijas gāzes apgādes, uzglabāšanas un sadales infrastruktūra? Tās uzturēšana un modernizācija nav lēts un ātri paveicams darbs – tas drīzāk ir nebeidzams process.

Jau desmit gadus tiek īstenota Latvijas gāzes apgādes sistēmas rekonstrukcijas un modernizācijas programma, kas šobrīd jau ir ļoti tuva nobeigumam. Līdz šim, atbilstoši visaugstākajiem Eiropas tehniskajiem un drošības standartiem, rekonstruētas 45 gāzes regulēšanas stacijas, nākamgad atliek pabeigt darbus vien 3 stacijās.

IPKG ieguldītās investīcijas mērām apmēram 50 miljonos latu; šobrīd būvējam jaunu kompresoru cehu. Šogad IPGK ir 40 gadu darba jubileja – iedomājieties, kāds tehnoloģiju progress sasniegts šajos četros gadu desmitos.

Jaunajām tehnoloģijām jāienāk arī Inčukalnā.
Latvijas teritorijā apsekoti 60% maģistrālo gāzesvadu – veikta pilna gāzes vadu stāvokļa diagnostika. Atlikušos 40% apsekosim un renovēsim apmēram 3 gadu laikā.

Mums ir jānodrošina, lai gāze tiktu piegādāta, lai sistēma būtu droša un stabila, lai nebūtu nekādu avāriju. Maģistrālei gāzes vadi ir jāremontē, un izmaksas šajā jomā ir ļoti augstas. Lai to visu darītu, LG ir vajadzīgi līdzekļi, peļņa. Pēdējo 8 gadu laikā mēs sistēmas modernizācijā un jaunu gāzesvadu būvniecībā esam investējuši ap 180 miljonus latu.

Ja mēs neveiksim tos darbus, kas ir paredzēti, atbilstoši tehniskajām normām, var pienākt mirklis, kad Daugavpilij, Liepājai vai Rīgai ziemas laikā pēkšņi vairs nav gāzes. Un šādu situāciju, es domāju, neviens nevēlētos piedzīvot – vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nestu desmitiem miljonu latu lielus zaudējumus...

Ko Jūs domājat par Latvijas reģionu gazifikācijas turpināšanas tehniskajām un finansiālajām iespējām?

Bieži vien tiek jautāts par iespējām gazificēt vairākas Latvijas A daļas pilsētas – piemēram, Alūksni un Gulbeni.

Alūksnes, kā arī daudzu citu šāda lieluma pilsētu un ciematu sakarā man diemžēl jāsaka, ka perspektīvais patēriņš varētu būt ļoti neliels – ne vairāk kā 3 miljoni kubikmetru gadā. Padomju laikā dažas agrofirmas un kolhozi patērēja pa 10-12 miljoniem kubikmetru gadā – tā ir statistikas informācija salīdzinājumam. Investēt ļoti mazos patēriņos mēs nevaram atļauties, jo šāda veida investīcijas diez vai atmaksātos 100 un vairāk gados. Vienīgi gadījumā, ja Latvijas pilsētu gazifikācijas programma tiktu atbalstīta no valsts vai citiem līdzfinansējuma avotiem, tomēr šobrīd uz šādu iespēju mēs raugāmies visai skeptiski.

Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā daudzos Latvijas reģionos nāksies iztikt bez dabasgāzes, cenšoties ražot, piemēram, tik ļoti aktuālo siltumenerģiju, izmantojot citus energoresursu veidus?

Viss nav tikt pesimistiski, kā sākotnēji varētu šķist. Nākotnē situācija varētu uzlaboties. Ja nākotnē Daugavpilī parādīsies jauni lielie patērētāji, mēs varētu savienot Isborskas- IPKG gāzes vadu ar šo pilsētu.

Tādā gadījumā, atkal ņemot par piemēru Alūksni, maģistrālais gāzes vads maksimāli pietuvotos šai pilsētai.

Pašreiz tiek izstrādāts pilns Baltijas valstu gāzes vadu hidrauliskais projekts, jo mēs esam ieinteresēti zināt, kādi perspektīvā būs Igaunijas, Lietuvas un Krievijas gāzes patēriņa apjomi, lai tālāk izlemtu par iespējamo IPGK paplašināšanu. Saskaņā ar šo projektu, būtu nepieciešams izbūvēt gāzes vadu Krievijas pierobeža – tas varētu būt maģistrālais gāzes vads Ape-Daugavpils.

Šāda savienojuma izbūves gadījumā, noteikti būtu iespēja gazificēt arī Alūksni un citas nelielās Z un ZA Latvijas pilsētas.

Mazliet ieskicēsim situāciju gāzes tarifu sektorā mazajiem patērētājiem – mājsaimniecībām. Jūs paudāt domu, ka regulatora noteiktais gāzes cenu palielinājums šajā sektorā ir nepietiekams?

Sākotnēji tika prasīts 70-80% liels tarifu paaugstinājums. Tomēr šis procentuālais kāpums jāskata kontekstā – tas nav pieaugums par 80%. Tā ir nauda, kas nepieciešama kompānijas pastāvēšanai un gāzapgādes sistēmas uzturēšanai – ne tikai to renovācijā, bet arī ekspluatācijai atbilstoši tehniskās drošības un ES tehnisko reglamentu prasībām, ir nepārtraukti jāiegulda finansu līdzekļi. No šīm investīcijām izbēgt mēs nevaram nekādā veidā.
Nav šaubu, ka ikdienas mazajam gāzes patērētājam ir visai aptuvens priekšstats par to, cik komplicēts, ilgs un arī tehniski sarežģīts ir gāzes ceļš no ieguves vietas līdz viņu mājas gāzes plītij. Un cik šis ceļš ir dārgs. Tomēr priekšstata trūkums nemaina lietas būtību, to, ka šis ceļš maksā naudu, kuru kādam ir gāzapgādes sistēmā jāinvestē.

Iesniedzot pirmo tarifu projektu, to darījām, paredzot tādu cenu, kādai vajadzētu būt, lai mums būtu nodrošināta peļņa vismaz 10 līdz 12 % apmērā no neto apgrozījuma.

Vai arī nākamgad sagaidāms jauns tarifu paaugstināšanas projekts?

Atbilstoši tarifu metodikai, mums ir noteiktas ekspluatācijas izmaksas gāzes transportam, tās uzglabāšanai, sadalei, kā arī tirdzniecības tarifs. Gala cena ir atkarīga no tā, par cik mēs iepērkam gāzi: mūsu izmaksu daļa tajā ir ļoti neliela - apmēram 15 līdz 17 %. Šos noteiktos tarifus regulators mums nemainīs vēl divus gadus, tādējādi – visi maksājumi attiecībā uz gāzapgādes sistēmu un tās ekspluatāciju var mainīties, bet mūsu daļa izmaksu plānā paliks līdzšinējā.

Kompānijas ekspluatācijas izmaksas ir saistītas ar autotransportu, dažādiem mehānismiem, ārējiem pakalpojumiem. Tā visa izmaksas būs augstākas, elektroenerģija būs dārgāka, siltums maksās vairāk, izdevumi par dažādiem materiāliem būs lielāki
Arī uz AS "Latvijas Gāzi" attiecas visi tie inflācijas riski un indikatori, kas skar citus uzņēmumus un ekonomikas nozares. Arī mums ir jāoptimizē savs darbs, jādomā par izmaksu samazināšanu, saprātīgu taupību. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam ierobežot dažādus ar drošību saistītos darbus.

Ja mēs nevarēsim izpildīt kādus ar ekspluatācijas drošību saistītos darbus, protams, ņemsim kredītus.
Līdz šim kredītus neesam ņēmuši, bet tāda situācija var rasties, ja uzņēmumam pietrūks līdzekļu.

Pērn AS "Latvijas Gāze" nopelnīja 32 miljonus latu; vai ir zināms, cik liela peļņa gaidāma šogad?

Uz šo jautājumu precīzu atbildi būs iespējams sniegt tikai gada beigās, tomēr uz šo brīdi apkopotie un izanalizētie dati liecina par negatīvu bilanci – par zaudējumiem. Uz 1. augustu uzņēmumam ir zaudējumi 16 miljonu latu apmērā - tik lielā mērā esošie tarifi nesedz mūsu izmaksas par dabasgāzi, tomēr ceru, ka situācija izlīdzināsies.