Šī gada nogalē 30 gadu jubileju svinēs Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tā tika izveidota 1988. gada 30. septembrī – laikā, kad Latvijas sabiedrībā uzplauka neatkarības centieni. Sākotnēji tā tika dēvēta par Valsts vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas 1992. gadā tika pārveidota par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju (VKPAI).

Tā ir kultūras ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā, veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti un pieminekļu uzskaiti. Pie šīs organizācijas šūpuļa stāvējis un to aizvien vada Dr. arch. Juris Dambis. Tuvojoties viņa vadītās un izlolotās iestādes 30. gadskārtai, aicinājām viņu atskatīties uz paveikto, pastāstīt par nākotnes plāniem, kā arī par sevi, savām interesēm un vērtībām.

No kuras Latvijas puses nākat, kur pagāja jūsu bērnība? Ar ko tā saistās, varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas?

Esmu rīdzinieks, dzimis Rīgā, līdz ar to mana bērnība saistās ar Rīgu un Pierīgu – netālu no Rīgas, kur vasarās dzīvoju laukos pie Baltezera, bet vecāki nāk no Alūksnes puses. Ģimenē esam trīs brāļi, un mūsu vadmotīvs allaž bija aktīva darbošanās, arī sportošana, bet mūsu lielākā aizraušanās bija tehnika un būvniecība, lai gan kopumā intereses bija ļoti plašas. Vienmēr radījām kaut ko jaunu, konstruējām, būvējām vai pārveidojām. Būvniecībā mūs galvenokārt ievirzīja tēvs. Tomēr tas nebija viss. Ja māte vairāk bija orientēta uz mūziku, tad tēvs bija arhitekts, viņu interesēja arī mākslas, arhitektūra, līdz ar to arī māksla manā bērnībā vienmēr ir bijusi blakus, labi pazīstama.

Kā paskrēja skolas un studiju gadi? Kādas bija tolaik valdošās intereses un dzīves prioritātes? Varbūt ir kādas citas atmiņā paliekošas un sirdij tuvas aktivitātes, kas saistītas ar šo dzīves periodu?

Skolas laikā nodarbojos ar keramiku un mūziku, patika zīmēt, sāku nedaudz arī projektēt. Tā kā tēvs tolaik bija Rīgas rajona galvenais arhitekts, viņš sāka arhitektūras jautājumos iesaistīt arī mani. No mācībām brīvajā laikā mēs apguvām dažādas amatniecības prasmes, darbojāmies tehnikas jomā – konstruējām motociklus, uzbūvējām pat laivu, nebija neviena brīva brīža, allaž laika pietrūka. Studiju laikā dominējošo vietu ieņēma arhitektūra, tas bija padomju laiks, mācības bija diezgan aktīvas, un studiju gados es jau diezgan aktīvi piedalījos arī projektēšanas darbā, tostarp, kopā ar tēvu.

Kurp virzījās tālākais dzīves ceļš, un kādā veidā palīdzējāt tapt un attīstīties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai?

Pēc studijām mūs nosūtīja praksē, un man "trāpījās" Kultūras ministrija, kur tajā laikā strādāja arhitekts Leons Plauciņš, Latvijā pazīstama personība kultūras pieminekļu aizsardzības jomā. Viņam iepatikās mans darbs prakses laikā, un, tā kā padomju laikā eksistēja valsts sadale pa amatiem, neko daudz pats nevarēji izvēlēties, kur iet strādāt, mani "pieprasīja" Kultūras ministrija, kur arī aizgāju.
Tā radās arī mana pirmā plašākā saskarsme ar kultūras mantojumu, un, no tā laika kultūras pieminekļu aizsardzība ir piepildījusi mana aktīvākā darba periodu.  Papildus esmu nodarbojies arī ar radošām aktivitātēm.

Sanāk tā, ka savas radītās inspekcijas vadībā drīzumā varēsiet svinēt 30 gadu jubileju?

Jā, šā gada nogalē, rudenī, paies 30 gadi, kopš ir izveidota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tās veidošanas darbā gāja visādi, tas bija mācīšanās, pierādīšanas un pārliecināšanas laiks, ne vienmēr politiķu durvis ir bijušas atvērtas, bet kopā ar kolēģiem mēs to izdarījām.

Kāda ir šībrīža situācija Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības sfērā? Cik lielā mērā tā ir uzlabojusies salīdzinājumā ar, teiksim, 90.-to gadu sākumu vai gadu tūkstošu miju?

Ja skatāmies uz kultūras mantojuma aizsardzības darbu Eiropā, mēs daudzās jomās esam demonstrējuši progresīvas un aktīvas sistēmas darbību. Piemēram, jauns likums par kultūras pieminekļu aizsardzību Latvijā tika pieņemts 1992. gadā, un tas bija pirmais visās postpadomju valstīs. Mēs izceļamies ar nopietni attīstītu normatīvo aktu bāzi, arī speciālu likumu UNESCO pasaules mantojuma vietai – Rīgas vēsturiskajam centram.

Mēs esam organizējuši, manuprāt, ļoti labu sadarbību ar citām Eiropas valstīm, ar Eiropas Padomi, dažādām citām starptautiskām institūcijām. Piemēram, 1998. gadā, kad Eiropas Padome analizēja savus tehniskās sadarbības projektus, izrādījās, ka Latvija bija saņēmusi starptautisku ekspertu konsultācijas kultūras mantojuma aizsardzībā 18 % apmērā no visa Eiropas apjoma, kamēr lietuviešiem un igauņiem bija tikai pa 1 %. Tas nozīmē to, ka mēs maksimāli izmantojām visas tolaik pieejamās zināšanu ieguves iespējas. No 1999. līdz 2001. gadam biju Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejas priekšsēdētājs. Iegūto zināšanu rezultātā, es domāju, mums ir uzbūvēta diezgan laba kultūras pieminekļu aizsardzības sistēma.

Skaitliski inspekcija ir visai maza, šobrīd tikai 93 strādājošie – tā ir viena no mazākajām starp pieminekļu aizsardzības valsts pārvaldes sistēmām Eiropā. Bet, ja mēs skatāmies uz ietekmi, uz to, kas ir paveikts, tā ir darbojusies diezgan efektīvi. Tas ir labas, ar zināšanām apveltītu un pieredzējušu speciālistu komandas darbs, kas šo sistēmu ir radījis.

Ja salīdzinām, teiksim, kaut vai trīs Baltijas valstu galvaspilsētas – Tallinu, Viļņu un Rīgu, tad, manuprāt, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija salīdzinājumā ar līdzīgām kaimiņvalstu iestādēm daudz aktīvāk ir novērsusi tos ekonomiskā spiediena uzbrukumus, kādi uz šīm pilsētām ir bijuši vērsti. Tīri no pilsētvides ainavas un silueta saglabāšanas viedokļa, Rīgai ir veicies vislabāk, neskatoties uz to, ka Rīgā šie ekonomiskie uzbrukumi ir bijuši vislielākie. Līdz ar to, domāju, mēs ar vērtību saglabāšanu varam lepoties, lai gan, protams, ne viss ir izdevies, ko esam gribējuši. Iemesli ir bijuši dažādi – galvenokārt, finanšu trūkums, ekonomiskās krīzes rezultātā 2010. gadā iestādes strādājošo skaita samazināšana par 30 speciālistiem, ko politiķi cenšas aizmirst, bet kopumā, pie esošā finansējuma apjoma un strādājošo skaita, sistēma sevi ir labi pierādījusi. Latvijas baznīcas ir atguvušas savu sākotnējo funkciju, lielākā daļa pamesto baznīcu ir atjaunotas, uzlikti jauni jumti, atjaunotas iekārtas, interjeri, sakopta apkārtne; atjaunotas muižas un pilis; unikālas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Latvijas ainava ir būtiski pārvērtusies, liecinot par piederību rietumu kultūrai. Sabiedrība daudz vairāk izprot kultūras mantojuma vērtību, prot novērtēt tā radīto pozitīvo ietekmi uz cilvēka dzīves kvalitāti. Šo pārmaiņu radīšanā ieguldīts ievērojams kultūras mantojuma speciālistu darbs.

Kādi, Jūsuprāt, būtu galvenie veicamie uzdevumi, un kādas ir šībrīža prioritātes? Vai tās laika gaitā ir mainījušās?

Katram laika periodam ir bijušas savas prioritātes, līdz ar to mūsu nostāja nav tāda, ja kaut ko izveidojam, tad stāvam uz vietas. Iestāde nemitīgi attīstās, un arī šobrīd ir jaunas prioritātes, jaunas ieceres – mēs gribam pārveidoties. Ejot prom no stingrās uzraudzības, vairāk konsultējot, palīdzot, atbalstot ar labas prakses piemēriem, kļūt par labiem sadarbības partneriem pašiem kultūras pieminekļu īpašniekiem. Tieši šeit slēpjas mūsu jaunā iecere. Arī maksimāli, cik vien iespējams, mazināt birokrātiju, liekas procedūras, un pēc iespējas vairāk visu risināt dialoga ceļā. Protams, raugoties no otras puses, tur, kur notiek atklāta bezkaunība un citas nejēdzības, tur nepieciešama stingra rīcība un bargi sodi, bet gadījumos, kad īpašniekam ir vērtība, taču viņam pietrūkst līdzekļu un viņš nespēj vērtības atjaunot, mums jābūt saprotošiem un jāskatās, kā palīdzēt – šādās situācijās nav jēgas nekādiem sodiem un pārmetumiem.

Kultūras pieminekļu aizsardzības joma, ja nemaldos, ir ļoti plašs darba lauks. Kur slēpjas lielākās problēmas?

Manuprāt, visās jomās dominē pārlieku liela birokrātija, smagnējas procedūras, kas mazā valstī traucē strādāt. Lai šīs procedūras novestu līdz labai, perfektai darbībai, nepieciešams ieguldīt ļoti lielus līdzekļus, un nekad mazā valstī šiem mērķiem atvēlētie līdzekļi nebūs lieli. Tāpēc jāmēģina visas sistēmas vienkāršot, lai nav tā, ka viens strādā, divi skatās, kā viņš strādā, bet vēl divi skatās, vai tie divi pareizi skatās. Šī milzīgā uzraudzība vai neuzticēšanās visos posmos, domāju, ir izaicinājums nākotnes pārmaiņām. Protams, katrā postenī jābūt gudriem un atbildīgiem speciālistiem, savstarpēji jāciena vienam otra darbs. Tur, kur ir atbildība, tur arī jāļauj izlemt, visu nevajag pārāk balstīt uz formālām procedūrām un pārspīlēti detalizētiem normatīvajiem aktiem, vairāk vajadzīgs loģisks saprāts un arī radoša rīcība.

Kā mīlat pavadīt brīvo laiku, kādai atpūtai dodat priekšroku? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?

Man patīk mūsdienu arhitektūra, dizains, daba, patīk ainavu veidot un kopt, būvēt. Par laimi, savu ģimenes māju jau sen esmu uzcēlis, uzturu un rūpīgi kopju diezgan lielu ainavas daļu. Man ir laba un saticīga ģimene, sieva arī arhitekte. Varu lepoties ar trīs meitām, no kurām jaunākā studē maģistratūrā arhitektūru. Protams, līdzīgi kā daudziem, arī man patīk ceļot, redzēt jaunas vietas. Tāpat nav zudusi mana senā kaisle par tehniku, braukt ar motociklu, kvadraciklu vai motorlaivu – tas joprojām uzjundī pozitīvas emocijas, dod jaunu impulsu, lai dzīve nešķistu pārāk vienmuļa. Darbs valsts iestādē, arī atsevišķas saspringtas situācijas, kas reizēm gadās, mēdz radīt stresu, dažādas negatīvas emocijas, un tad jādara pilnīgi kaut kas cits – vai nu jāsporto, jābūt dabā, vai jādodas apskatīt neredzētas vietas.

Paldies par sarunu!