Būvnieks no zemnieku dzimtas raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu par būvniecību
Diplomēts būvinženieris Jānis Lancers nāk no zemnieku dzimtas Limbažu pusē. Viņš savā dzīvē būvniecībā aktīvi darbojies vairāk nekā 50 gadus. Ieguvis izglītību, sācis ar praktiskajiem darbiem būvlaukumā, un, pamazām kāpjot pa dzīves kāpnēm uz augšu, daudz ko iemācījies un sasniedzis, arī pusi pasaules redzējis un daudz dzīves gudrību uzkrājis. Ne tikai būvniecībā vien, bet arī daudzās citās jomās.
Lai gan viņš jau sen ir pensijā un kopš 2009. gada arī aktīvu darbību būvniecībā ir beidzis, Jānis nespēj sevi iedomāties sēžam bezdarbībā. Neraugoties uz to, ka rit jau 85. mūža gads, viņš arī šobrīd turpina strādāt, rakstot grāmatu "Latvijas būvniecība 100 gados", kas būs veltīta Latvijas Valsts simtgadei.
No kuras Latvijas puses nākat, kur pagāja jūsu bērnība? Ar ko tā saistās, varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas?
Es nāku no zemnieku dzimtas, no bijušā Valmieras apriņķa, vēlāk Limbažu rajona, Umurgas pagasta. Mana tēva mājas atradās 11 km no Limbažu pilsētas, pie Sārmas ezera. Bērnība pagāja lauku saimniecībā – tiklīdz biju pietiekami liels, tā sāku darīt dažādas zemnieku lietas. Saimniecība bija diezgan liela, un darbi vienmēr atradās. Un man šie darbi iepatikās, vienu laiku es pat biju nolēmis, ka pēc pamatskolas tālāk vairs nemācīšos un atgriezīšos tēva saimniecībā, lai kļūtu par zemnieku. Tas vēl bija 1948. gadā.
Kā paskrēja jaunības gadi? Varbūt ir bijuši kādi sasniegumi, spilgti piedzīvojumi, kas saistīti ar šo dzīves periodu?
Taču pēc tam nāca kolhozu laiks, un sapratu, ka tur gan nav ko darīt, un ir jāiet un tomēr jāmācās. Tā nu es nokļuvu Rīgā, Celtniecības tehnikumā. To pabeidzu ar izcilību, un pēc tam mans ceļš tālāk veda uz Maskavu, Inženierceltniecības institūtu. Studiju gados izveidojās interesanta situācija ar armijā došanos, jo vienubrīd jau pēc 3. kursa tehnikumā mani gribēja iesaukt armijā (jau skolā sāku mācīties vēlāk nekā citi, tādēļ izveidojās gadu nobīde), taču ar republikas kara komisāra atbalstu izdevās armijā iešanas laiku atlikt uz gadu. Taču pēc tam Staļina nāves un centrālās politikas maiņas dēļ parādījās iespēja braukt un turpināt studijas Maskavā, un tas ļāva izslīdēt no armijas nagiem pavisam.
Kurp virzījās tālākais dzīves ceļš, un cik daudz līkloču tas metis, pirms devāties pelnītā atpūtā?
1958. gadā atgriezos atpakaļ Latvijā, nu jau kā inženieris – celtnieks. Tad arī sākās mans praktiskais darbs. Sāku es kā meistars celtniecības pārvaldē, un pēc 9 gadu ilgām mācībām (4 – tehnikumā, 5 – institūtā) sākumā jau likās, ka visu zinu un saprotu.
Taču īstenība būvlaukumā izrādījās tāda, ka es nekā nesaprotu, un nākamo gadu laikā būvlaukumā bija jāiziet vēl viena augstskola. Bija jāieklausās, jāmācās, kad vajadzēja, jāaizstāv arī savs viedoklis. Pateicoties tam, visa mana darba gaita un izaugsme virzījās pakāpeniski, kā pa trepītēm – sākumā kļuvu par meistaru darba vadītāju, pēc tam – par iecirkņa priekšnieku. Arī vēlāk kāpiens pa karjeras kāpnēm turpinājās līdzīgi: pārvaldes galvenais inženieris, pārvaldes vadītājs, tresta galvenais inženieris utt., līdz Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekam. Tas jau bija 80. gadu beigās, 1988. gadā. Es nerāvos uz kādu jaunu amatu, bet viss sanāca kā pašplūsmā – soli pa solim.
1990. gadā visa plānu sistēma sabruka, un, lai gan sākumā šķita, ka būvniekiem tomēr vajadzētu kaut kā turēties kopā, pat tika mēģināts dibināt asociāciju, tomēr, laikam ejot, pierādījās, ka nekas savādāks kā vecās sistēmas sabrukums nevarēja būt, un labi vien ir, ka tā sabruka. Tajā laikā arī atbrauca viens mans bijušais kolēģis, kas 1978. gadā emigrēja uz Ameriku, ar cerībām investēt būvniecībā un pēc tam ieguldīto atgūt. Nodibinājām kopuzņēmumu, taču investīcijas ilgi nenāca, līdz amerikāņu puse nolēma paņemt kredītu un pabeigt viesnīcas "Radisson SAS Daugava" būvniecību. Tā bija pirmā pieczvaigžņu viesnīca, kas tapa uzbūvēta (un tolaik vispār bija) Rīgā, un tā tika nodota ekspluatācijā 1995. gadā.
Taču jau drīz pēc tam amerikāņi saprata, ka te nav ko darīt, jo investīcijas nenāk, attīstība notiek lēni, un atstāja visu saimniecību man un maniem kolēģiem, Latvijas pusei. Un mēs uzsākām mēģinājumus iekļūt tirgū, pamazām tas arī izdevās, līdz mūsu kompānija "PBLC" kļuva par vienu no vadošajām būvkompānijām Latvijā. Būvējām daudz un dažādas būves, kā spilgtākos piemērus var minēt lidostu, robežkontroles punktus, Jūras administrācijas ēku Mīlgrāvī u.c.
Taču tad nāca krīze, mums bija iesākti daudzi un lieli objekti, pasūtītāji solīja – celiet, nauda būs, šo to arī uzcēlām, taču viens liels pasūtītājs naudu tā arī neatrada, nobankrotēja, palika mums parādā 3 miljonus latu, un tā rezultātā nobankrotējām arī mēs, jo mums nebija kur dabūt šādu summu, lai norēķinātos ar apakšuzņēmējiem un materiālu piegādātājiem…
Foto: Būvnieks no zemnieku dzimtas raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu par būvniecību; autors: Būvnieks no zemnieku dzimtas raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu par būvniecībuRunājot par savām darba gaitām, gribu vēl pieminēt, ka visā savā darba laikā, sākot jau kopš 1958. gada, man bija izdevies strādāt ļoti draudzīgos un saprotošos kolektīvos. Iespējams, ka vismaz daļēji arī man bija kāda loma šo kolektīvu saliedēšanā un savstarpējās sapratnes celšanā. Lai vai kā, es šajās darba vietās izgāju savu otro "skolu", bagātināju sevi, uzkrāju pieredzi – ne tikai par būvniecības tehnisko pusi vai kopumu, bet arī tās organizēšanu un daudz ko citu.
Kā nonācāt līdz idejai par grāmatas "Latvijas būvniecība 100 gados" rakstīšanu?
2009. gadā, kad beidzu aktīvās darba gaitas, jau bija uzkrājies krietni daudz gadu (esmu dzimis 1933. gadā). Plus vēl krīzes sekas, maksātnespēja, un nolēmu darbam būvlaukumā likt punktu, lai gan veselība vēl bija laba, prāts, rokas un kājas strādāja. Tad Latvijas Būvinženieru savienība pierunāja, lai es uzrakstu grāmatu par savu dzīvi, darbiem un nedarbiem. To es arī kopā ar žurnālisti Lanu Jūru izdarīju, izdodot grāmatu "Tautsaimnieks Jānis Lancers".
Taču pēc tam atkal bija periods, kad nebija ko darīt, līdz kādu dienu man pa rokai trāpījās avīze, kur akadēmiķis Jānis Stradiņš intervijā runā par to, ko dāvināt Latvijai simtgadē. Grāmatu par 100 ievērojamākajiem cilvēkiem? Bet kurš tas būs tas, kurš pateiks, kurš būs #100 un kurš - #101? Noliku avīzi malā, pēc pāris nedēļām padomāju vēl un sapratu, ka neviens būvnieks tāpat ne starp 100, ne 200, ne 1000 noteikti nebūs, labākajā gadījumā kāds arhitekts. Un tad iešāvās prātā doma – zināšanu uzkrāts daudz, varbūt es varu pamēģināt uzrakstīt par to, ko tieši būvnieki sastrādājuši pēdējo simts gadu laikā?
Aizgāju uz Būvinženieru savienību, uz Arhitektu savienību. Tur visur mani sagaidīja atplestām rokām – uz priekšu, mēs tev palīdzēsim! Tad gan kādu pusgadu nācās ziedot, lai sakārtotu domas un izstrādātu darba plānu – kur un kā meklēt informāciju, cik lielā apjomā, kādu šo grāmatu veidot. Beigās nonācu pie slēdziena, ka šādai grāmatai jābūt 3 sējumos ar 500 lappusēm katrā, ar lappusi A4 formātā. Kopumā plānoju visā šajā izdevumā ietvert apmēram 1000 dažādu inženieru, arhitektu, tehnologu, būvmateriālu ražotāju u.c. būvniecības nozares pārstāvju biogrāfijas.
Foto: Būvnieks no zemnieku dzimtas raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu par būvniecību; autors: Būvnieks no zemnieku dzimtas raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu par būvniecību
Un kā Jums sokas ar šī gigantiskā darba veikšanu?
Kad ķēros pie darba, visi atbalstītāji, kas līdz tam solīja palīdzību, kaut kur pēkšņi pazuda, un tā nu ķepurojos viens pats uz priekšu. Tomēr varu teikt, ka uz šodienu pirmie divi sējumi (esmu nosacīti sadalījis grāmatu 3 sējumos pēc šādiem gadskaitļiem – līdz 1940. gadam, no 1940. līdz 1990. gadam un pēc 1990. gada, lai arī, protams, skaitļi ir tikai aptuveni, jo laiki pārklājas) ir gatavi drukāšanai, trešo sējumu plānoju pabeigt decembrī – janvārī. Ar tipogrāfiju panākta vienošanās, ka 2018. gada janvārī drukājam pirmo sējumu, februārī – otro, martā – trešo. Tas nozīmē, ka aprīlī, vēlākais – maijā, visa šī enciklopēdija, ja to tā varētu nosaukt, būtu gatava. Kā veltījums Latvijas simtgadei. Tas nu būtu tāds īss atskats uz manu dzīvi un veiktajiem darbiem.
Kā mīlat pavadīt brīvo laiku, kādai atpūtai dodat priekšroku? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?
Varu atbildēt vienā vārdā – darbs. Es nezinu, kas es būtu un ko darītu, ja nebūtu uzņēmies to grāmatu rakstīt. Esmu darbaholiķis. Bet tas nenozīmē, ka es nemīlu atpūsties. Es savā laikā, kad Latvija atguva neatkarību un parādījās iespējas braukt ceļojumos pa pasauli, izmantoju šīs izdevības un daudz ceļoju, vieglāk gandrīz būtu nosaukt, kur neesmu bijis. Esmu bijis Austrālijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Argentīnā, par Ameriku un Eiropas valstīm nerunājot. Iespēja redzēt dažādas pasaules malas ir devusi jaunu un interesantu pieredzi, paplašinājusi manu redzeslauku, noteikti atstājot pozitīvu iespaidu arī uz šādas grāmatas rakstīšanu, tāpat dodot labāku spēju saprast dažādu lietu būtību. Un viena no tām ir sekojoša – mums ir jāparāda, ka mēs ne ar ko neesam sliktāki kā visu citu valstu būvnieki.
Paldies par sarunu!