Ceļinieks, kuram tīk bezceļi

  Biedrības "Latvijas ceļu būvētājs" (LCB) izpilddirektors Zigmārs Brunavs sevi uzskata par laucinieku. Dzimtās mājas viņam ir Saldus pusē, kur tēvs strādāja meliorācijā. Tas laikam bija noteicočais Zigmāra profesijas izvēlē – pēc vidusskolas beigšanas pati par sevi bija saprotama studēšana LLA Hidromeliorācijas fakultātē.

Tajos laikos okupantu armijā varēja iesaukt arī dienas nodaļā studējošos puišus, uzreiz pēc iestāšanās Akadēmijā tāds liktenis sagaidīja arī Zigmāru. Lai izpildītu "pienākumu pret dzimteni" tālu gan nevajadzēja braukt – līdz Grobiņai, kur jaunizceptais karavīrs dienēja pretgaisa aizsardzības spēkos. "Kad no Zviedrijas krastiem pacēlās  "naidnieku" lidmašīnas, mūsu raķetes tām griezās līdzi," atceras Zigmārs. "Bet vislielākas "ziepes" mums sataisīja deviņpadsmitgadīgais vācietis Matiass Rusts, kurš 1987. gada 28.maijā, ko padomju armijā svinēja kā robežsargu dienu, no Helsinkiem ar lidmašīnu veica pārgalvīgu lidojumu un nosēdās Maskavā Sarkanajā laukumā. Šī trakuļa dēļ pusgadu dzīvojām miega badā, armijā bija nepārtrauktas trauksmes."

Kā jaunais meliorators nonāca ceļu būves nozarē?

Šis ceļš bija pagarš. Armija un dzīves realitāte ļāva pārskatīt sapņus. Jau kopš skolas gadiem jutu sevī vēlmi izdarīt dzīvē paliekošas, sabiedrībai nepieciešamas lietas. Laikam tā ir Karma, ka pēc būtības esmu labs sabiedriskās organizācijas vadītājs un dažādu projektu vadītajs. 2005.gadā izturēju konkursu uz marketinga padomes vadītāja vietu un sāku strādāt Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā. Varu teikt, ka kvalitatīvu pašmāju pārtikas produktu reklamēšanas kampaņa, ko pazīstam kā "zaļās karotītes" programmu, lielā mērā ir arī mans nopelns. Paralēli tam sabiedriskā kārtā vadīju Jauno uzņēmēju palātu (www.jci.lv). Tā ir starptautiska organizācija, kas jauniem, radošiem cilvēkiem palīdz apgūt līderības pieredzi un dibināt kontaktus dažādās biznesa jomās, arī veicināt saikni ar valsts institūcijām.

Ar ko jums nākas nodarboties ikdienā savā uzņēmumā?

Biedrība "Latvijas ceļu būvētājs"  ir nozares asociācija un tajā ir apvienojušies deviņpadsmit lielākie privātā kapitāla ceļu būves uzņēmēji. Tādi kā ACB, Binders, Saldus ceļinieks, Strabag, Igate un citi. Ikdienā tie savā starpā ir sīvi konkurenti, bet kuriem ir viena kopīga rūpe par ceļu nozares attīstību, kuriem ir jāzina, kādi ir spēles noteikumi no pasūtītāju puses – valsts vai pašvaldību struktūrām.

Mēs esam kā sparinga partneri Satiksmes ministrijai, kas veido ceļu politiku un "Latvijas valsts ceļiem," kas ir vislielākie pasūtītāji. Mūsu galvenais uzdevums ir rūpēties, lai valdība neaizmirst, ka nauda no ceļu lietotājiem ir ne tikai jāpaņem, bet, ka tā arī jāieliek atpakaļ šīs infrastruktūras uzlabošanai.

Katru gadu pirms budžeta izskatīšanas esam lūdzēju vidū – starp ārstiem, skolotājiem, pensionāriem, jo naudas ceļu būvei un remontiem nepietiek. Ir aprēķināts, ka mūsu ceļu sakārtošanai ir iekrājies milzīgs deficīts un tas ir 3,9 miljardi eiro. Kamēr nodokļu nauda netiks efektīvi novirzīta uz ceļiem, šis deficīts nesaruks. Izskatās, ka uz galvenajiem ceļiem daudz maz veidojas kārtība, remontēts tiek daudzās vietās. Bet, kad nogriežamies no lielceļiem, tā atklājas bēdu ieleja. Mums ir milzīgs mazākas nozīmes ceļu tīkls, kas arī būtu regulāri jāremontē, bet naudas knapi pietiek galveno ceļu uzturēšanai. Ceļi nogurst un sabrūk, un mūsu biedrība ir tā balss, kas ceļu vietā to valdībai un Saeimai nepārtraukti atgādina.

Mūsdienu apstākļos naudas nepietiek gandrīz nevienai valsts nozarei un ir arvien jaunas prioritātes. Kas "Latvijas ceļu būvētājam" jāpanāk, lai mūsu ceļi būtu izbraucami?

Tajā sistēmā, kas veido ceļu naudu, valda haoss, to vajag padarīt pārskatāmāku un vienkāršāku. Pašlaik nauda līdz ceļu būvei nonāk no sešiem dažādiem nodokļiem.

Ikdienā gatavojam dažādus priekšlikumus. Tikai ar spēcīgu argumentāciju varēsim panākt, lai vismaz lielākā daļa akcīzes nodokļa par degvielu nonāktu ceļu nozarē. Kamēr tas nenotiks un, ja, pēc 2020. gada Eiropas savienība neturpinās piešķirt finansējumu autoceļu uzturēšanai, nozarei klāsies grūti. Tātad nepārtraukti par sevi jāatgādina, lai valdība programmas ne tikai pieņemtu zināšanai, bet arī attiecīgi rīkotos.

Vasara ir ceļinieku karstākais – var teikt pļaujas laiks, kad ir iespējams būvēt jaunus un savest kārtībā esošos autoceļus. Braucot pa Baltezera Ādažu šoseju redzam, ka tur notiek remonts. Likās, ka līdz šim šoseja bija gana laba un naudu varētu ieguldīt lietderīgāk?

Ar ceļu administrēšanu Satiksmes ministrijas uzdevumā nodarbojas AS "Latvijas valsts ceļi." Viņi veic izsekošanu unn sastāda plānu, kur virskārtas atjaunošana nepieciešama pirmkārt. Arī Eiropas savienības ierēdņi raugās, lai tajās vietās, kur izmantota ERAF nauda, ceļi tiktu remontēti noteiktajos termiņos. Ja tiks konstatēti pārkāpumi, "eiroonkuļi" bargi pakratīs pirkstu vai finansējumu noņems pavisam.

Kā vērtējat savu līdzšinējo veikumu, strādājot ceļu būves nozarē?

Darbs LCB ir aizraujošs, jo valsts politiski ekonomiskajā vidē viss plūst un mainās – gan dēļ pasaules krīzēm un konsolidācijām, gan tādēļ, ka mainās politiķi, ministri un attiecīgi tam līdzi attieksme pret ceļu nozari.  Nav vienkārši nosaukt savus kādus konkrētus personīgos panākumus, ko esmu sasniedzis strādājot "Latvijas ceļu būvētājā," jo nevar jau tieši izmērīt, cik miljoni, pateicoties  LCB darbībai, nozarei katrā attiecīgajā gadā ir nosargāti vai klāt dabūti. Taču savu "sargsuņa"  lomu pildām un turpināsim pildīt cītīgi. Domāju, ka šajā darbā nekad nebūs tā, ka varēs pateikt – moris savu darbu izdarījis, var iet. Pasaule ir tik daudzveidīga un interesanta, ka iespējams, priekšā paveras jauni apvāršņi un rodas nepārvarama vēlme doties pretim jauniem nezināmiem izaicinājumiem.

Foto: Ceļinieks, kuram tīk bezceļi; autors: Ceļinieks, kuram tīk bezceļi