Ceļu būvnieki neatkāpsies – finansējums ceļiem ir jāpalielina

Tuvojas pavasaris un līdz ar to arī jaunā ceļu būvdarbu sezona. Zinot kritisko situāciju nozarē, jau kopš pagājušā gada nogales ceļu būvētāji uzsākuši aktīvi rīkoties, lai piesaistītu valdības uzmanību nozares problēmām un rastu iespēju finansējuma piesaistei. Galvenais iniciators dialogā starp ceļu būvētājiem un valdību ir biedrība "Latvijas Ceļu būvētājs" (LCB). Par to saruna ar LCB valdes priekšsēdētāju Andri Bērziņu.

Jāatzīmē, ka portāla Building.lv intervija ar Bērziņa kungu norisinājās dienu pirms LCB pārstāvju tikšanās ar satiksmes ministru Aivi Roni un citām atbildīgām Satiksmes ministrijas amatpersonām, tostarp galvenā pasūtītāja "Latvijas Valsts ceļi" vadītāju Ivaru Pāži. Sarunā ar Building.lv LCB valdes priekšsēdētājs uzsvēra, ka Satiksmes ministrija (SM) izstrādājusi autoceļu ilgtermiņa finansēšanas modeli, ko plānots iesniegt izskatīšanai valdībā. Turklāt līdz š.g. 4. martam visām ministrijām jāiesniedz savi priekšlikumi par bāzes finansējumu nākamā gada budžetam. Tiesa, attiecībā uz ceļu būvi lielākas cerības tomēr tiek vērstas Eiropas Savienības piešķirto līdzekļu virzienā. "Mēs gan šobrīd nezinām, vai 2014. gadā ceļinieki pie Eiropas naudām vispār tiks vai nē," domīgs ir Bērziņa kungs. SM izstrādātais modelis paredz, ka 100% visi transportlīdzekļu nodokļa ieņēmumi (aptuveni 50 miljoni latu) un 20% akcīzes nodokļa ieņēmumu (2013. gadā šī summa būtu līdzvērtīga 55,2 miljoniem latu) tiktu novirzīti ceļu uzturēšanai un remontdarbiem. Tas gan būtu tikai neliels glābšanas riņķis, jo patlaban uz ceļiem neveikto darbu deficīts kopsummā veido vairāk nekā 4,5 miljardus latu.

Cik liels ir tas līdzekļu apjoms, kas šobrīd ir valsts rīcībā ceļu sakārtošanai?

"Latvijas Valsts ceļu" pārziņā ir ceļi ar kopējo garumu 21 tūkst.km. No tiem aptuveni 1000 km asfaltēto ceļu pēdējos 20 gadus nav piedzīvojuši pat mazāko remontu. Plus vēl valsts pārziņā ir 15 000 km grants ceļu, ko jau sen grūti nosaukt par ceļiem. Pastāv speciāli aprēķināts normatīvs, kas nosaka, ka jaunuzbūvētam ceļam pēc 7 gadiem atkarībā no ceļa noslodzes jānostiprina virskārta, vēl pēc 10 – 14 gadiem jāliek jauna stiprinošā kārta, vēl pēc 18 gadiem jātaisa pilnīga ceļa rekonstrukcija. Normatīvs pastāv, bet realitāte ir cita. Patlaban valsts gada laikā var atļauties apmaksāt 85 km noklāšanu ar vislētāko asfalta seguma virskārtu par summu 140 000 Ls uz vienu km. Tas ir viss valsts finansējums, pārējā nauda aiziet ceļu uzturēšanā, sniega tīrīšanā, bedrīšu remontā. Visi darbi, kas līdz šim paveikti, ir par ES fondu naudām.
Pagājušajā gadā degvielas akcīzes nodoklī un transportlīdzekļu nodevās kopumā tika iekasēti 327 milj. latu, bet ceļiem no šīs naudas tika piešķirti nepilni 19%. Mūsuprāt, tas nav taisnīgi, jo šoferi maksā par šo pakalpojumu – iespēju lietot ceļu, bet viņu samaksātā nauda tiek iztērēta kaut kur citur.
Starp citu, kopš neatkarības atjaunošanas par valsts naudu Latvijā ir uzbūvēti tikai trīs pilnīgi jauni ceļu būves objekti: 1992. gadā atklāja Spuņciema maģistrāli, kam pagājušā gadā tika atjaunota virskārta, 1995. gadā no jauna tika uzbūvēts apvedceļš apkārt Jelgavai un 2005.gadā atklāja Saulkrastu apvedceļu.

Ar kādiem argumentiem LCB centīsies pārliecināt valdību pievērst uzmanību finansējuma problēmām?
Pirmkārt, valdība līdz šim ceļu būves kvalitātes problēmas lielākoties centusies novelt uz pašu būvnieku atbildību. Tai pat laikā trūkst naudas, lai uzbūvētu labu ceļu. Ja uz ceļa stāv ūdens, ir skaidrs, ka tur vajadzīgi steidzami darbi un ar virskārtas nofrēzēšanu būs par maz. Pietiek atkušņa laikā ūdenim iekļūt vissīkākajā plaisā un aukstumā sasalt, lai plaisa pamazām kļūtu lielāka un pēc laika jau būtu nopietni bojājumi. It kā vienkāršas un saprotamas lietas, bet amatpersonas to negrib saprast.
Otrkārt - nesen ir tapis Nacionālās attīstības plāns (NAP)- tur ieplānots ekonomisks izrāviens, darbaspēka mobilitātes palielināšana, uzņēmējdarbības attīstīšana. NAP akcentē 9 lielās pilsētas un 21 reģionālās attīstības centru. Tad rodas it kā naivs jautājums – vai visa tā attīstība notiks pa gaisu vai tomēr notiks pārvietošanās arī pa ceļiem.

Vai biedrībai ir kādi ierosinājumu attiecībā uz zemākās cenas principu konkursos?
Ir bijušas idejas par to, ka iepirkuma projektos, ieliekot materiālus, kas tiek importēti, būtu jāpieļauj cenu indeksācijas iespēja, ja šo materiālu cenas paaugstinās. Tāpat pasūtītājiem būtu jānosaka konkrēti, nevis tikai aptuveni materiāli darbu izpildei. Tādējādi jau pašos konkursa noteikumos būtu ielikti zināmi stūrakmeņi, kas neļautu blefot un vēlāk pavirši izpildīt darbus. Konkurence nenoliedzami ir liela, pērn uz katru iepirkumu bija vismaz 7 pretendenti.

Runājot par ceļu būvnieku paveikto darbu kvalitāti, nereti patiesie vaininieki ir projektētāji. Jūsu komentārs šajā sakarā.
Pilnībā piekrītu, mūs praksē konfliktu par projektu kvalitāti netrūkst. Atklājušies gan nepietiekamā daudzumā veikti ģeodēziskie urbumi, pavirša izpēte un citas problēmas. Būvnieks par savu darbu uzņemas 5 gadu garantiju, kā to pieprasa LVC, bet kāda garantija var būt, ja pats projekts jau izstrādāts neapmierinošā līmenī. Projektētāji atrunājas – ja konkursā dominē zemākā cena, tad projekti ir tādi, kādi ir. Mūsuprāt, uz projektiem taupīt nedrīkst, pretējā gadījumā cietīs tikai ceļu kvalitāte.

Savulaik pavīdēja ideja par Publiskās un privātās partnerības projektiem (PPP). Šobrīd tas viss noklusis.
Mēs joprojām esam pilnībā "par" šādiem projektiem, bet patlaban nav tādu pasūtītāju, kas nākotnē uzņemtos samaksāt šo projektu vērtību plus kādus procentus atkarībā no projekta norises ilguma. Pagaidām nav saņemts neviens mājiens no valdības, ka tā varētu atļaut pašvaldībām celt aizņemšanās limitus vai pati meklētu kādas aizņemšanās iespējas caur Valsts kasi vai tml. Kamēr nebūs pasūtītāja, nebūs PPP.

Dažas dienas pēc Building.lv tikšanās ar A.Bērziņu, ceļu būvniekus pārsteidza nepatīkama un neplānota Finanšu ministrijas (FM) reakcija uz SM sagatavoto ziņojumu par autoceļu finansēšanas modeli ilgtermiņā. Pēc FM paustā viedokļa "situācija ir normāla, autobraucējiem nekas vairāk nepienākas, viņu samaksāto nodokļu izmantošana mērķiem, kas nav saistīti ar autoceļiem, ierēdņu izpratnē ir laba prakse, tāpēc ministrija iesaka neko nedarīt un Ministru kabinetam noraidīt Satiksmes ministrijas priekšlikumus".

Lūdzām Bērziņa kungu komentēt radušos situāciju:

"Godīgi sakot, nebijām gaidījuši tik neieinteresētu un sliktā nozīmē birokrātisku reakciju – autoceļu lietotāji lai dzīvo, kā māk, bet viņu nodokļos samaksāto naudu mēs izmantosim sev pašiem zināmām vajadzībām. Diemžēl, ceļi nevar gaidīt, kamēr arī Finanšu ministrijā aptvers, cik katastrofāla ir pašreizējā situācija. Tāpēc ceram, ka Finanšu ministrs un ministrijas vadība spēs paraudzīties uz situāciju plašāk un būs gatavi konstruktīvām sarunām."