Gads aizvadīts ar plus zīmi
Mašīnbūve un metālapstrādes rūpniecība ir viena no tām Latvijas tautsaimniecības jomām, kam krīzes dziļākais punkts pilnīgi noteikti jau ir pārvarēts. Šī gada rādītājiem jau var likt plus zīmi un nākotne izskatās krietni vien optimistiskāka nekā iepriekšējais laiks. Par to arī saruna ar Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas ilggadējo valdes priekšsēdētāju Vilni Rantiņu. Mūsu saruna notiek neilgi pēc tam, kad noslēgusies starptautiskā nozares izstāde Tech Industry 2010, ko var dēvēt arī par zināmu atskaites punktu.
Kāda Jūs vērtētu šī gada izstādi un kādi bija Jūsu iespaidi?
Biju patīkami pārsteigts, necerēju, ka būs tik daudz dalībnieku (vairāk nekā 170 uzņēmumu) un tik kupls apmeklētāju pulks. Priecēja, ka izstādē tika demonstrēti pēdējā laika labākie nozares sasniegumi, piemēram, Jelgavas uzņēmuma Amo Plant ražotie autobusi. Ar vienu no tiem interesenti varēja doties izbraukumā uz Rīgas Brīvostas pārvaldi, kur varēja klātienē apskatīt jaunākos pašu mājās būvētos divus kuģus. Izstādē bija arī Latvijā tapušās rallija mašīnas, gan OSCar automobiļi, kas pilnībā izgatavoti Latvijā, gan elektromotorcikls, gan atraktīvi trīsriteņu velosipēdi un daudz citu izstrādājumu. Patīkami, ka apmeklētāju vidū bija daudz jauniešu – ne tikai no profesionālajām izglītības iestādēm, bet arī no vispārizglītojošām skolām. Tas liecina, ka skolēniem pieaug interese par inženierzinātnēm.
Kā Jūs raksturot pašreizējo nozares situāciju globālā mērogā?
Es visus jautājumus analizēju skatot tērauda pieprasījumu un tā cenas. Metāls tautsaimniecībai ir tāds pat rādītājs kā lakmusa papīrs ķīmijā. Ja palielinās pieprasījums pēc metāla, tas nozīmē, ka tautsaimniecībā sākas kāda rosība un attīstība. Protams, pasaules līmenī vecās Eiropas valstis tiek uzskatītas par slinku – tur pieauguma līmenis pērnā gada deviņos mēnešos attiecībā pret šo gadu analogā laika posmā ir 0,4 – 1,5% . Jaunajās Eiropas valstīs, arī Krievijā, ASV un Japānā notiek vidēja attīstība, bet visintensīvākā attīstība notiek Dienvidaustrumāzijā, piemēram, Singapūrā pieaugums vispār ir 12%, un Latīņamerika. Šīs valstis ir lielākie metāla patērētāji šogad.
Nav jau tā, ka Eiropā nekas nenotiek – ir pieaugušas tērauda cenas, tātad pieprasījums ir. Savukārt Latvijā metālapstrāde ir viena no nozarēm ar lielāko eksporta procentu, aptuveni 27 – 28% no visa Latvijas preču eksporta. Ja 2008. gadā vietējais tirgus mūsu nozarei veidoja ap 30%, tad tagad ir nepilni 15%. Savukārt ražošanas apjomi kopš šī gada janvāra, kas mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumiem Latvijā bija vissliktākais brīdis, palielinājušies par 22%.
Galvenais iemesls vietējā tirgus sarukumam droši vien ir krīzes radītās sekas.
Pareizi, būvniecības apjomi ir katastrofāli samazinājušies. Tai pat laikā mūsu uzņēmēji ļoti veiksmīgi strādā Skandināvijas valstīs, īpaši Norvēģijā. Notiek iestrādes uz daudzām citām valstīm. Mūsējie strādā, piemēram, olimpiskajā kompleksā, kas top Sočos, ir vēl daudzi citi projekti.
Patiesībā krīze ir devusi labu stimulu attīstībai un uz eksportu raugās arvien vairāk uzņēmumu. Piemēram, eksporta pieaugums šī gada 9 mēnešos, salīdzinot ar pagājušo gadu ir plus 28%. Kopā uz eksportu iet aptuveni 80% no visa Latvijā saražotā mašīnbūves un metālapstrādes apjoma.
Jūsuprāt, kas ir veiksmes pamatā, lai uzņēmums varētu iekļūt eksporta tirgos?
Tas ir smags darbs. Iespējams, zināms ieguvums ir tas, ka mūsu nozares uzņēmēji sāka interesēties par ārvalstu tirgiem jau 90. gados, kad "aizslēdzās" Krievijas tirgus, kas iepriekš nodrošināja lielāko noieta apjomu. Kopš 1995. gada mēs katru gadu esam piedalījušies pasaules lielākajā nozares pasākumā – Hannoveres mesē. Katru gadu asociācija kopā ar uzņēmumiem piedalās vidēji piecos līdz astoņos starptautiska mēroga pasākumos, galvenokārt nozares izstādēs. Te arī tiek veikts aktīvs darbs, lai iepazīstinātu ar sevi, tiktos ar potenciāliem sadarbības partneriem. Par cik šai ziņā esam aktīvi, tad mūs arī pazīst un uztver par nopietniem partneriem. Turklāt jāņem vērā, ka izstādēs gūtie kontakti var pēkšņi atjaunoties pēc trim vai pieciem gadiem. Uzņēmējiem nav jāskumst, ja, aizbraucot uz izstādi pirmo vai otro reizi, nav izdevies uzreiz noslēgt izdevīgus darījumus.
Protams, uzņēmējam nepieciešamo eksporta pamatinformāciju var atrast internetā un daudzi mēģina kontaktus dibināt virtuālā veidā. Es tomēr uzskatu, ka nopietna, ilgtermiņa biznesa veidošanā personīgajam kontaktam ir ļoti liela, reizēm pat izšķiroša, nozīme. Būtiska loma ir tam, ja potenciālais partneris var apmeklēt jūsu uzņēmumu un iepazīties ar ražošanu, iekārtām, darbinieku pieredzi. Starp citu, ārzemnieki interesējas arī par mūsu darbinieku izglītības līmeni, jo no darbinieku kvalifikācijas ir atkarīga produkcijas kvalitāte. Piemēram, tas īpaši svarīgi metinātājiem, kuru zināšanas un prasmi vērtē pēc Eiropas un Loida sertifikātiem. Būtiski ir piegāžu termiņi, nedrīkst nokavēt pat vienu dienu, jābūt precīzi sakārtotai loģistikas sistēmai. Ja tas tā ir, tad uzņēmumam atrast partnerus ārzemēs nevajadzētu būt lielām problēmām.
Vai Jūs varat minēt kādus konkrētus veiksmes stāstus?
Tādu tiešām mums netrūkst. Piemēram, Liepājas Metalurgs, kas ir lielākais nozares uzņēmums Latvijā, kur turpinās uzņēmuma modernizācijas process. Tiek plānots, ka aptuveni pēc gada darbu varētu sākt pirmā elektrokrāsns. Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca, kas strādā praktiski ar pilnu jaudu. Jaunas tehnoloģijas apgūst Rīgas Kuģu būvētava, lai kopā ar vāciešiem varētu turpināt būvēt kuģus mūsu armijas vajadzībām. Pēc šādas tehnoloģijas strādā tikai vēl četri uzņēmumi pasaulē. Lielas cerības liekam uz Rīgas Vagonu rūpnīcas (RVR) sadarbību ar Francijas uzņēmumu Bombardier, kas laika gaitā varētu izvērsties par ļoti lielu projektu un franči ir izrādījuši interesi gan RVR modernizācijā, gan tālāk arī Krievijas tirgū, kura pasūtījumus varētu pildīt pie mums. Man ir prieks, ka Jelgava veidojas kā nopietns mašīnbūves un metālapstrādes centrs. Piemēram, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcai veidojas laba sadarbība ar Krieviju, veiksmīgi darbojas Amo Plant – pa Jelgavas ielām kursē jau pieci Amo Plant pasažieru autobusi.
Arī šogad darbu sākuši pavisam jauni projekti, piemēram, Rēzeknē esam sākuši ražot nerūsējošā tērauda caurules. Tiek meklētas arvien jaunas produktu nišas.
Jūs minējāt, ka palielinājusies jauniešu interese par inženierzinātnēm. Kā tas tiek izjusts dzīvē, vai studentu skaits Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) un Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) šogad ir palielinājies?
Šis mācību gads bija ļoti priecīgs RTU Transporta un mašīnzinību fakultātei un LLU Tehniskajai fakultātei, jo pēc ilgāka laika bija konkurss uz inženieru studiju vietām. Arī profesionāli tehniskajās skolās pēc manā rīcībā esošajiem datiem ir pilnībā nokomplektētas grupas. Kā zināms, ir iesākts profesionāli tehnisko skolu materiāli tehniskās bāzes modernizācijas process, bet tas nenotiek tik raiti kā gribētos. Piemēram, Igaunijā skolās šī procesa pirmā kārta jau ir beigusies un jaunieši jau var mācīties un apgūt praktiskās zināšanas pie moderni aprīkotiem darbgaldiem un iekārtām. Jauniešiem ir svarīgi, lai viņi var strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām, ar programmētas vadības iekārtām. Tas viņiem patīk un interese par profesiju ir daudz nopietnāka. Kāds prieks ir praktizēties pie 50. gadu vidū taisīta darbgalda?
Otrs - skolas vienas pašas nekad nevarēs sagatavot profesionālu nākamo darbaspēku, ja šai procesā neiesaistīsies paši uzņēmēji. Tāpēc būtiski ir ne tikai nodrošināt prakses iespējas, bet tādas, kas patiešām atbilst tām profesionālajām iemaņām, ko jaunietis apgūst. Reizēm šīs prakses nenotiek tik kvalitatīvi kā gribētos. Darba devējam pašam būtu jāiesaistās darba procesā, jo ar teoriju nepietiek, lai kļūtu par labu speciālistu. Neviens, pabeidzot skolu vai augstskolu, uzreiz nevar būt profesionālis, ir jāpaiet vairākiem gadiem intensīvā darbā, lai sevi varētu dēvēt par nopietnu speciālistu.
Vai tirgū ienāk arī jauni nozares uzņēmumi, kas izveidojušies salīdzinoši nesen?
Lai arī man nav precīzu datu šai jautājumā, esmu pārliecināts, ka noteikti. Tai pat laikā gribētu ieteikt uzņēmējiem censties radīt kādu savu produktu un atrast savu nišu tirgū. Tas nav vienkārši izdarāms. Ir uzņēmumi, kas strādā pēc kooperācijas piegāžu principa – mazāki uzņēmumi izpilda kāda lielāka uzņēmuma vai pavisam liela koncerna konkrētus pasūtījumus, piemēram, autorūpniecības pasūtījumus. Tai pat laikā krīze parādīja, ka tieši šādi uzņēmumi, kas veica speciālos pasūtījumus, pirmie bija spiesti kapitulēt, savukārt, izdzīvoja tie, kam bija pašiem sava produktu niša.
Vērtējot aizejošo gadu – kas Jūsuprāt bija svarīgākie asociācijas paveiktie darbi?
Gads bija visai saspringts. Bija vismaz astoņi ievērojamāki pasākumi, tostarp dalība starptautiskajās izstādēs, izveidojās ciešāka sadarbība ar Krievijas Mašīnbūvētāju savienību, esam diezgan pamatīgi papētījuši Ķīnas tirgu un nākamā gada pavasarī gaidāma Ķīnas uzņēmēju delegācija Rīgā, interesanta sadarbība sāk veidoties ar Brazīliju Sākts darbs pie sadarbības tīkla jeb klastera veidošanas starp Baltijas valstīm, te ir runa par informācijas bāzes pieejamību un citām nozarei aktuālām lietām. Kad lielie tirgus spēlētāji spēcīgāk "nostāsies uz zemes", tad veidosies arvien plašākas darba iespējas arī mazajiem un mikrouzņēmumiem.
Paldies par sarunu un lai Jums priecīgi Ziemassvētki un veiksmīgs Jaunais gads!