Grīdas materiāli ar augstu pH līmeni var negatīvi ietekmēt telpu gaisa kvalitāti

Mūsdienās daudzi cilvēki ir nereti sastapušies ar situāciju, kad, uzturoties kādās konkrētās telpās, viņiem pasliktinās pašsajūta – parādās nogurums, galvassāpes, dažādas alerģiskas reakcijas, vājums vai pat elpas trūkums.

Tiklīdz cilvēks šīs telpas pamet, arī nepatīkamie simptomi pazūd, taču nereti cilvēki ir spiesti šādās ēkās uzturēties ilgstoši, jo dzīvo vai strādā tādās. Ja cilvēks ir ilgstoši pakļauts šādai negatīvai ietekmei, iekštelpu gaisa piesārņojums var atstāt lielāku negatīvu iespaidu uz cilvēka veselību nekā lielpilsētas gaisā esošais. Šī problēma ir apzināta jau sen, vēl pagājušajā gadsimtā, un ir nodēvēta par slimās būves sindromu.

Jau 1984. gadā Pasaules Veselības organizācija vērsa sabiedrības uzmanību uz to, ka līdz pat 30 % jaunbūvju vai tikko atjaunotu ēku iekštelpu gaiss ir piesārņots. Tā cēloņi nav saistīti ar nepareizu mājas projektu vai neievērotiem inženiertehniskajiem standartiem, tie var būt dažādi – slikta telpu ventilācija, paaugstināts gaisa mitrums vai CO2 līmenis, pelējums, taču visbiežāk šādas problēmas rada nepietiekama mājas celtniecībā vai remontdarbos izmantoto būvmateriālu kvalitāte un ekspluatācija, kā arī savstarpēji nesaderīgu būvmateriālu izmantošana.

Kā vienu spilgtu piemēru šādam gadījumam var minēt situāciju, kad atsevišķi nekaitīgi, labas kvalitātes būvmateriāli – dažādi grīdas segumi tiek līmēti tieši uz betona virsmas. Ja betons ir izgatavots no stipri sārmainiem būvmateriāliem, un tā pH pārsniedz 13, betona un līmes saskares vietās notiek ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā veidojas un gaisā izdalās dažādas kancerogēnas, kaitīgas vielas. Risinājumi šādai problēmai var būt dažādi, un viens no tiem – grīdas izlīdzinošās kārtas izveidošana ar piemērotu materiālu palīdzību.

Sārmainā grīdas vidē noris nevēlamas ķīmiskas reakcijas
Viens no iemesliem, kādēļ var rasties slimās būves sindroms, ir dažādu ķīmisko reakciju izraisītās kaitīgo vielu emisijas, kas rodas šīm reakcijām pateicīgos apstākļos. Galvenais iemesls ir būvmateriālu relatīvais mitrums un to ķīmiskais sastāvs. Latvijā celtniecībā visbiežāk tiek izmantots portlandcements ar augstu pH līmeni (pH >13). No šādiem izejmateriāliem izgatavots betons izceļas ar augstu sārmainību un pie augsta relatīvā mitruma veido ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā gaisā nonāk kancerogēnas vielas. Turklāt bieži vien šis pH rādītājs var būt vēl augstāks, jo cementa – smilšu maisījumi bieži tiek izgatavoti uz vietas, būvobjektā. Tā rezultātā cementa īpatsvars betonā var būt lielāks, nekā nepieciešams, un līdz ar to betona vide vēl sārmaināka, kas potenciāli rada izgarojumu draudus.

Arī gadījumos, kad betona sārmainība nav tik liela, un pats materiāls atbilst nepieciešamajām prasībām, pastāv cits risks – jau minētā problēma, kas var rasties gadījumos, kad grīdas segumi (visbiežāk – linolejs) tiek līmēti uz betona vai citas sārmainas virsmas. Šādā situācijā linoleja pielīmēšanai izmantotā līme, kas pati par sevi atbilst M1 – M2 klasei (neizdala nekādus gaistošus savienojumus), saskaroties ar materiāliem, kam ir augsts pH līmenis, nereti mēdz saziepēties. Tas var būt ne tikai betons, bet arī dažādi grīdas līdzinātāji ar pH >13, kā arī cementa – smilšu maisījumi, no kuriem betonu grīdām pagatavo būvobjektā uz vietas un kurus visbiežāk izmanto t.s. melnās grīdas izbūvei (piemēram, Estrich). Šādā gadījumā starp šīm divām materiālu kārtām rodas ūdens tvaikus necaurlaidīga vide – ideāla vieta sārmu ķīmiskai reakcijai ar līmes sastāvā esošām vielām. Tā visa rezultātā praktiski uzreiz pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā no grīdām sāk izdalīties butanols, alkaloīdi un citi gaistoši organiskie savienojumi, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību.

Problēmas rada arī nekontrolēta būvmaisījumu jaukšana būvlaukumos
Ir gan vēl viens jautājums, kas prasa risinājumu. Šobrīd no būvmateriālu ražotājiem tiek pieprasīti dažādi atbilstības sertifikāti un tehniskā dokumentācija, tostarp ekspluatācijas īpašību deklarācija, datu drošības lapa un tehniskā datu lapa. Taču Latvijā, kā zināms, šobrīd ļoti bieži grīdu izbūvē un to līdzināšanā tiek izmantoti cementa – smilšu maisījumi, kas tiek jaukti uz vietas objektā. No tā rodas jautājums – kā, iestrādājot būvobjektā uz vietas sajauktu būvmaisījumu, var tam nodrošināt dokumentāciju, kaut vai to pašu ekspluatācijas īpašību deklarāciju?

Ja rūpnīcā notiek stingra kvalitātes kontrole un visus nepieciešamos parametrus, kādiem ražojumam jāatbilst, var nodrošināt, tad kā to var izdarīt uz vietas jauktam būvmaisījumam, kur visas sastāvdaļas tiek nomērītas un sajauktas kopā ar lāpstu? Jo bieži vien, labu gribēdami, celtnieki var iejaukt maisījumā vairāk portlandcementa, nekā nepieciešams, un tādējādi padarīt iegūstamo betonu vēl sārmaināku, ar vēl augstāku pH līmeni. Otra medaļas puse – šādā veidā var tikt iejaukts arī mazāk cementa, nekā nepieciešams, kas savukārt noved pie tā, ka grīda vairs netur plānotās slodzes. Kāpēc šādos gadījumos netiek prasīti sertifikāti, atbilstoši parametri? Tāpēc ražotāji uzskata, ka šī aktuālā būvniecības nozares problēma būtu jārisina, un tas jau būtu darbs inženieriem, arhitektiem, būvdarbu vadītājiem un arī būvuzraugiem.

Lasīt turpinājumu Jaunākās paaudzes grīdas līdzinātāji novērš kaitīgo vielu rašanās iespēju