Gudrona dīķi – no rašanās līdz…?
Gudrona dīķi joprojām ik pa laikam atgādina par savu eksistenci, un ne tikai to tuvumā dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Tā ir viena no piesārņotākajām vietām Latvijas teritorijā, kurai ir izteikti negatīva ietekme uz pazemes ūdeņiem. Plašāku pazīstamību gudrona dīķi ieguva kopš 2010.gada, kad tika uzsākts pirmais nopietnais mēģinājums uzsākt šo dīķu likvidāciju. Proti, 2010.gada 24.septembrī Valsts vides dienests parakstīja būvniecības līgumu "Vēsturiski piesārņotās vietas "Inčukalna sērskābā gudrona dīķi" projektēšana un sanācijas darbi" ar SIA "Skonto Būve". Tika izstrādāts un uzsākts no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem finansēts projekts, kas paredzēja veikt šo dīķu attīrīšanu un sanāciju, taču tā realizācijas gaitā radās neparedzēti sarežģījumi, kas pakāpeniski pārauga veselā epopejā – dažādu iemeslu dēļ VVD un uzņēmējiem radās domstarpības par projekta realizēšanas gaitu, izmaksām un citiem jautājumiem, kas pārauga savstarpējos pārmetumos un beidzās ar līguma laušanu pagājušā gada jūlijā. Līdz ar to daudzi darbi ir palikuši nepaveikti, un iesāktā dīķu attīrīšana ir jāpabeidz. Kopš līguma laušanas ar "Skonto Būvi" VVD ir veicis dīķu iekonservēšanu un saņēmis EK apstiprinājumu grozījumiem minētajā projektā, kas ļaus turpināt un veiksmīgas realizācijas gadījumā arī pabeigt uzsāktos darbus. Taču sākumā – par visu pēc kārtas…
Gudrona dīķu rašanās vēsture
Sērskābais gudrons ir jēlnaftas pārstrādes blakusprodukts, kas rodas dažādu parfimērijas un medicīnisko eļļu ražošanas tehnoloģiskajā procesā, kuru savulaik izmantoja Rīgas naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīca. Galvenās sērskābā gudrona sastāvdaļas ir dažādas eļļas, sērskābes un eļļu mijiedarbības produkti, pārpalikušie naftas produkti, nereaģējusī sērskābe un ūdens. Pēc izskata sērskābais gudrons ir melna, šķidra, pusšķidra vai cieta masa ar asu, nepatīkamu smaku. Gudrons ir izteikti korozīva un agresīva viela, kas var saturēt no trīs līdz pat 50 procentiem sērskābes. Veselības traucējumus var izraisīt pat tikai izgarojumu ieelpošana. Bet dīķi izveidojās 20.gs. 50. – 80.gados, izgāžot brīvā dabā šos rūpnīcas ražošanas atkritumus. Visas šīs vielas padomju gados tika izgāztas parastos smilšu karjeros bez pamatnes izolācijas.
Tolaik valdīja citas prioritātes, tāda lieta kā vides aizsardzība nevienam nebija prātā, tādēļ bez jebkādas izpētes un situācijas analīzes izraka divus dīķus un bez sirdsapziņas pārmetumiem sērskābo gudronu gāza iekšā cisternām. Pēc aptuveni desmit gadiem PSRS, lai gan negribīgi, tomēr pievienojās atsevišķiem starptautiskiem līgumiem, kas uzstādīja stingrākas prasības par vides piesārņošanas jautājumiem. Rezultātā arī gudrona dīķus tomēr atzina par videi bīstamiem objektiem, un sākās kaut kāda rosība šajā virzienā.
Ar Ziemeļu dīķi izrīkojās pavisam vienkārši – pēc 8 gadu ilgas ekspluatācijas to 1965.gadā aizbēra ar smiltīm. Būtībā gan šāds pasākums nekādu efektu nedeva – gudrons palika zemē, turpināja indēt gruntsūdeņus un dara to līdz pat šai dienai. Tajā pašā gadā izraka Dienvidu dīķi, ko turpināja ekspluatēt līdz pat 1986.gadam, kad beidzot pārtrauca ķīmisko atkritumu izgāšanu. Bija gan arī citi mēģinājumi problēmas risināšanai – tika veikti toreizējiem PSRS standartiem pat visai apjomīgi pētījumi, un daļu gudrona nolēma noglabāt dziļurbumā. Jāpiebilst, ka tolaik tas bija visā pasaulē samērā plaši praktizēts ķīmisko atkritumu noglabāšanas paņēmiens.
Šāds projekts arī tika īstenots, un daļu gudrona zem milzīga spiediena iesūknēja divos urbumos aptuveni 900 metru dziļumā. Šāds risinājums bija tiem laikiem progresīvs solis, un šādi iesūknēts gudrons joprojām skaitās salīdzinoši droši noglabāts, tomēr, lai novērstu iespēju, ka gudrons var izkļūt no slāņa, kurā tas noglabāts, mūsdienās drošības uzlabošanai tiek veikta šādu urbumu speciāla apstrāde ar mūsdienu tehnoloģijām (tamponēšana).
Dīķu bīstamība tika apzināta pakāpeniski
Lai gan 1986.gadā Inčukalna ķīmisko izgāztuvi slēdza, ziemeļu dīķis joprojām palika neapsegts un visiem atmosfēriskajiem procesiem pakļauts. Tomēr dīķi nelegāli ar dažādiem atkritumiem tika papildināti vēl līdz pat 90. gadiem. Un dažs esot pamanījies atkritumus Dienvidu dīķī izgāzt arī vēlāk, vēl pat 2010.gadā, kad kāds joprojām neatrasts piesārņotājs Dienvidu dīķī izgāzis ķīmisko atkritumu kravu, tādēļ tuvējā apkaimē izplatījās spēcīga smaka, kas izraisīja satraukumu tuvākās apkārtnes iedzīvotājos.
Bet tā ir tikai daļa problēmas – gudrons lēnām, bet uzstājīgi sūcas arvien dziļāk zemē, un abos dīķos gudrona piesārņojums jau ir sasniedzis 70 – 90 metru dziļumu. Zinātnieki izteikuši pamatotas bažas, ka ķīmiskais piesārņojums no dīķiem lēni, bet neatlaidīgi tuvojas Gaujai, ko varētu sasniegt 25 gadu (no Ziemeļu dīķa) līdz 80 gadu (no Dienvidu dīķa) laikā.
Pēc neatkarības atjaunošanas tika apzināta gudrona dīķu radītā bīstamība videi, taču pirmais nopietnākais mēģinājums likvidēt dīķus, kas tika uzsākts 20.gs. 90.gadu beigās, beidzās ar neko, atduroties tā laika tehnoloģiju, zināšanu un pieredzes trūkumā. Jauni mēģinājumi "bīdīt uz priekšu" gudrona dīķu attīrīšanu tika uzsākti jau ar 2004.gadu, taču ilgu laiku reāli darbi netika uzsākti, un tikai 2010.gadā lietas patiešām sāka kustēties uz priekšu, kad tika noslēgts ievadā minētais līgums starp VVD un "Skonto Būvi". Likās, ka nu beidzot viss būs kārtībā, tomēr visai drīz radās dažāda rakstura sarežģījumi, kas laika gaitā pārtapa bēdīgi slavenajā "gudrona dīķu sāgā"…
Turpinājums sekos
Skatīt aktuālās tēmas nākamo daļu - Gudrona dīķu sanācijas projekta problēmu cēloņi