Kā pa ziemu pasargāt māju no pelējuma? Stāsta eksperts

Neviena māja un neviens dzīvoklis nav bez pelējuma sporām. Taču pelējuma sēne sāk augt tikai tur, kur ir mitrs, vēss un smacīgs.

Katru dienu pa ūdens spainim

„Galvenais iemesls ir pārāk liels mitrums telpās”, paskaidro būvniecības speciālists Harijs Tučs. Mitrumu rada ēdiena gatavošana, mazgāšanās dušā, izžauta veļa, kā arī iedzīvotāju elpa un sviedri. Divu līdz trīs cilvēku mājsaimniecībā katru dienu telpas gaisā tiek iztvaikots vidēji viens spainis ar ūdeni. Ja šis mitrums netiek novadīts, tad tas nosēžas galvenokārt telpas stūros un ap logiem.

Kā nākamo iemeslu eksperts min temperatūru atšķirības, kas ziemā palielina pelējuma risku. Ja temperatūras starpība starp istabām ir lielāka par pieciem grādiem, tad tas var izraisīt problēmas ar pelējumu. Piemēram, guļamistabas bieži ir vēsākas, kur pa atvērtām durvīm no citām istabām ieplūst siltāks gaiss un tas var kondensēties uz vēsajām sienām. Tāpēc starp atšķirīgi apsildītām istabām ieteicams aizvērt durvis.

Meklēt būvniecības defektus

No virspusējiem un nelieliem pleķiem var viegli atbrīvoties – ar spirtā samitrinātu lupatiņu, iesaka eksperts. Taču principā ir jānovērš pelējuma cēloņi, lai sēne neveidotos atkal un lai ilgākā laika posmā tā neradītu lielus bojājumus.

Lai pa ziemu pasargātu savu māju, mājiniekiem pašiem ir jārīkojas: „Vispirms ir jāmeklē būvniecības defekti”, iesaka eksperts. Vai ir termiskie tilti no nevienmērīga ārsienu siltinājuma? Vai ir plaisas mūra sienās? Vai jumts ir blīvs? Pelējuma sēnes un mitruma izraisīto bojājumu cēlonis ne vienmēr ir jāmeklē vietās, kur tie uzradušies. Piemēram, pie attiecīgiem laikapstākļiem uz nenosiltinātas iekšējās lietus ūdeņu notekcaurules var veidoties kondensāts un tas var samērcēt pieguļošās sienas vai griestus. Tad vispirms ir jānosiltina notekcaurule un tad jānomaina bojātā siena. Tas pats attiecas arī uz bojātām kanalizācijas vai apkures caurulēm.

Būvniecības industrializācijas sekas

Foto: No SIA „RB&B” arhīva

Enerģijas cenu kāpums un politiskās prasības pēc aizvien lielākas energoefektivitātes būvniecības sektorā ir panākušas to, ka tiek celtas aizvien hermētiskākas ēkas. Eksperts norāda, ka šādās ēkās vai renovētās energoefektīvās mājās bieži ir problēmas ar palielinātu gaisa mitrumu. Problemātiku saasina tas, ka aizvien mazāk tiek izmantoti dabīgie būvmateriāli kā kaļķis, ķieģeļi, smilšakmens, ģipsis, māls un koks.  Ēku konstrukcijas, izolācija, iekšējā apdare un kustamā manta aizvien biežāk sastāv no betona, metāla, stikla un dažādiem polimēriem, kā arī no sintētiskām šķiedrām un neorganiskām krāsām. Dabīgie un industriālie materiāli pilnīgi atšķirīgi ietekmē ēkas mitruma regulāciju. Ja gandrīz visi dabīgie materiāli ir poraini, tad industriālos materiālus raksturo kompaktums un gludas virsmas bez porām. Dabīgie materiāli atbilstoši savām absorbcijas spējām uzņem mitrumu un, samazinoties gaisa mitruma līmenim, atkal to lēnām atdod atpakaļ. Jo hermētiskāka ēka, jo mazāka ir gaisa apmaiņa, tāpēc jo lielāka nozīme ir telpu ieskaujošām būvkonstrukcijām un materiāliem.

Dabīgi mitruma regulētāji

Foto: No SIA „RB&B” arhīva

Ir vienkārši līdzekļi, kas savāc mitrumu un tādējādi sausina gaisu. „Aizkari, spilveni, vilnas paklāji, grāmatas vai auduma mēbeles īslaicīgi var uzkrāt mitrumu, taču daudz vairāk var panākt ar dabīgām krāsām un māla apmetumu”, stāsta eksperts.

Māla pozitīvā ietekme uz telpas klimatu ir pierādīta arī vācu būvinženieru un būvfiziķu pētījumā par māla produktu ietekmi uz telpas mitrumu [1]. Pētījums apliecina, ka māla produktiem praktiski nav konkurentu ne attiecībā uz uzņemto mitruma apjomu, ne arī uz ātrumu, kādā notiek reakcija uz mitruma izmaiņām, kam realitātē bieži ir pat lielāka nozīme. Salīdzinot ar apmetumu uz cementa bāzes, māla apmetums var uzņemt trīs reizes lielāku mitruma daudzumu. Mitrumu māls uzņem un aiztur savos daudzslāņainajos un uzbriestošajos minerālos ar lielu īpatnējo virsmu.

Bez aizsvīdušiem spoguļiem vannas istabā

Foto: No SIA „RB&B” arhīva

Māla kā mitruma savācēja iedarbību vislabāk var novērot vannas istabā. „Pieredze liecina, ka ar mālu apmestās vannas istabās praktiski nav aizsvīdušu logu un spoguļu”, apstiprina eksperts. Mazā vannas istabā pietiek ar nelielu māla apmetuma kārtu, lai izvairītos no mitruma kondensāta. Mālu nav ieteicams izmantot vietās, kas ir tiešā kontaktā ar ūdeni, piemēram, virs izlietnes aiz ūdens krāna vai dušas zonā.

Bez tam vannas istabās māla apmetums ir higiēniskāks nekā parastās flīzes, jo uz sienas virsmas nav pelējuma izplatībai nepieciešamais mitrums, skaidro eksperts. Ja vannas istaba ir noflīzēta līdz pat griestiem, tad var novērot, kā ūdens tvaiki kondensējas uz logiem, spoguļiem, flīzēm un mēbelēm. Un šeit bieži veidojas pelējums. Tāpēc ieteicams vismaz uz griestiem uzklāt māla apmetumu.

Turklāt ne tikai vannas istabā, bet arī guļamistabās māla apmetums ir pat ļoti ieteicams, jo bez jau pieminētās problēmas ar dažādām temperatūrām, paši iedzīvotāji rada papildu mitrumu, stāsta eksperts. Divi pieaugušie astoņās miega stundās rada aptuveni tādu pašu mitruma daudzumu kā mazgāšanās dušā vienu stundu.

Uzturēt temperatūru un vēdināt

Iedzīvotājiem vajadzētu kontrolēt ne tikai mitruma līmeni, bet arī telpas temperatūru. “Mēs iesakām telpas temperatūru diapazonā no 19 līdz 22 grādiem. Guļamistabā drīkst būt arī 17 vai 18 grādi”, stāsta eksperts. Ja telpā ir paaugstināts gaisa mitrums, tad dažreiz pietiek vien ar telpas apsildīšanu. Iemesls: siltais gaiss var uzņemt vairāk ūdens tvaiku nekā aukstais, un tāpēc ar apsildīšanu automātiski samazinās mitrums.

„Taču tas neizstāj vēdināšanu”, uzsver eksperts. Dzīvoklis pilnībā jāizvēdina divas līdz trīs reizes dienā, līdz galam atverot logus aptuveni uz piecām minūtēm. Jo vairāk cilvēku uzturas dzīvoklī, jo biežāk ir jāvēdina. Ja kāds guļ pie aizvērtiem logiem, tad guļamistaba uzreiz no rīta ir kārtīgi jāizvēdina. 

Turklāt jāņem vērā, ka mitrumu ar vēdināšanu var samazināt tikai tad, ja āra gaiss ir daudz vēsāks nekā iekšā un āra gaisa mitrums nav 100%. Var uzskatīt, ka ziemā un agrā pavasarī tas ir cauru diennakti.

Avots: [1] Eckermann, W., Ziegert, C. Auswirkung von Lehmbaustoffen auf die Raumluftfeuchte. Berlin: unveröffentl. Manuskript, 2006.