Katra būvniecības procesā iesaistītā dalībnieka atbildības definēšana – pirmais solis ceļā uz visu problēmu risinājumu
Šī gada 4. aprīlī Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktores pienākumus sākusi pildīt Olga Geitus – Eitvina. Viņa uzkrājusi ievērojamu darba pieredzi, strādājot dažādos vadošos amatos valsts pārvaldē vairāk kā 10 gadu garumā, un šajā laikā gandrīz vienmēr viņas darbs bijis saistīts ar būvniecības un nekustamo īpašumu nozari. Uzkrātās profesionālās zināšanas būvniecības jomā un plaša spektra pieredze bija galvenie faktori, kas lika konkursa komisijai atzinīgi novērtēt viņas kandidatūru uz iepriekš vakanto Būvniecības politikas departamenta direktora amatu. Lai uzzinātu vairāk par direktori, viņas mērķiem jaunajā amatā un Latvijā esošo būvniecības nozares problēmu iespējamajiem risinājumiem, aicinājām Olgu Geitus – Eitvinu uz sarunu kā mūsu Mēneša cilvēku.
No kuras Latvijas puses nākat, kur pagāja jūsu bērnība? Varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas?
Pati esmu rīdziniece, tāpat kā mana mamma, bet tētis no Latgales. Spilgtākās atmiņas no bērnības saistās ar to, ka manam tētim ļoti patika braukt ar mašīnu – ceļot, un līdz ar to mēs padomju laikā bijām apceļojuši ļoti daudzas vietas toreizējā savienībā. Pārsvarā, protams, ceļojumi veda uz dienvidiem, taču tajā pašā laikā mēs ar teltīm bijām apceļojuši teju visu Lietuvu un Igauniju. Šie ceļojumi palīdzēja iepazīt jaunas zemes, dabu, iepazīties ar cilvēkiem, labāk izprast kaimiņu tautu kultūru un arī atšķirības, kas bija starp dažādām tautām, piemēram, igauņiem, lietuviešiem, ukraiņiem. Tas viss palīdzēja redzēt un saprast to, cik ļoti mēs esam dažādi, un tieši šos iespaidus varētu saukt par bērnības spilgtākajām atmiņām.
Kā paskrēja skolas un studiju gadi? Kādu izglītību ieguvāt? Varbūt ir bijuši kādi sasniegumi vai sirdij tuvi piedzīvojumi, kas saistīti ar šo dzīves laiku?
Es pabeidzu Rīgas 34. vidusskolu, kas ir skola ar padziļinātu valodu apguvi. Mācīšanās šajā skolā deva iespēju pēc mācību beigām brīvi runāt pat 4 valodās – manā gadījumā tās bija latviešu, krievu, angļu un vācu valodas. Tas, protams, deva lielu priekšrocību ne tikai pēc skolas beigšanas, bet vēl joprojām, jo nav problēmu brīvi komunicēt ar kolēģiem no citām valstīm.
Tāpat, runājot par mācībām, varu atzīmēt, ka savulaik, skolēnu apmaiņas programmas ietvaros, esmu mācījusies ASV vidusskolā netālu no Bostonas. Šī iespēja ļāva pusgadu padzīvot un pastudēt brīvā režīmā, daudz ko jaunu iemācīties, un reizē iepazīties, kā notiek mācības tur. Jāsaka, tas bija savā ziņā neliels šoks – salīdzinājumā ar to, kā tolaik mācījāmies mēs Latvijā, jo vietējiem skolēniem nebija nekādu mājas darbu, kurpretī mēs Latvijā nereti pildījām uzdotos mājas darbus līdz pusnaktij… Tur viss notika skolā – mācības, tests, un pēc skolas tu esi brīvs. Tā arī bija savā ziņā interesanta pieredze.
Pēc vidusskolas es pabeidzu LU Juridisko fakultāti, tāpat arī paguvu trīs gadus paralēli mācīties Svešvalodu fakultātē. Tomēr šo mācību laikā es paguvu saprast, ka esmu pārāk aktīva, man ir ļoti daudz dažādu interešu un iniciatīvu, un man būs grūti pildīt tikai tulka lomu, kas pārtulko citu domas citās valodās. Man gribējās vairāk pašai izpausties, un tādēļ es paliku tikai Juridiskajā fakultātē. Tomēr trīs gadi, ko pavadīju Svešvalodu fakultātē, deva ļoti labu pieredzi valodu lietošanā, turklāt jau esošajām valodām nāca klāt vēl arī franču valoda, ko apguvu vismaz sarunvalodas līmenī un kurā arī joprojām varu labi sazināties.
Kā veidojās karjeras pirmie soļi un tālākais dzīves ceļš? Kādi notikumi sekmēja to, ka nonācāt savā pašreizējā amatā?
Kad vēl mācījos Juridiskajā fakultātē, man visneinteresantākā nozare šķita tieši nekustamo īpašumu un būvniecības sfēra, es pat sev mācību laikā biju pateikusi, ka tas nu būs pats pēdējais, ko es darīšu. Bet… kopš es sāku strādāt, man visu laiku ir bijusi tieša saskare tieši ar būvniecības un nekustamo īpašumu jomu. Es sāku strādāt Ekonomikas ministrijā, kur tolaik bija PHARE finansēts projekts, uz kura bāzes vēlāk tika izveidots ES integrācijas departaments. Darbs pie šī projekta ilga 2 gadus, pēc tā veiksmīgas pabeigšanas pieņēmu lēmumu nepalikt Ekonomikas ministrijā, bet darbu turpināt Ārlietu ministrijā, kur nostrādāju ap 5 gadiem. Arī tur darbs bija saistīts ar ekonomiskajām attiecībām – Ārējo ekonomisko attiecību departamentā, un laikam nebija nejauša arī atgriešanās Ekonomikas ministrijā pēc šī laika posma.
Pēc atgriešanās EM Struktūrfondu departamentā mums priekšā bija liels izaicinājums – izveidot ietvaru efektīvai struktūrfondu līdzekļu apgūšanai, nodrošinot Eiropas finansējuma jēgpilnu izmantošanu ar lielāku ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā. Domāju, ka tajā laikā uzbūvējam labus un kvalitatīvus pamatus struktūrfondu ieguldīšanai Latvijas tautsaimniecībā.
Tālāk mans ceļš no EM veda uz Valsts zemes dienestu, kur nostrādāju 7 gadus par ģenerāldirektores vietnieci, tiešā veidā saskaroties ar valsts politiku nekustamā īpašuma attīstīšanā, zemes reformā, būvniecībā. Ar kompetentiem, zinošiem un superīgiem kolēģiem esam pilnībā pārveidojuši Valsts zemes dienestu, kas no smagnējākās un klientiem nedraudzīgākās iestādes pārvērtās par modernu iestādi, nodrošinot klientiem kvalitatīvu servisu, kas ir balstīts uz modernām tehnoloģijām.
Piemēram, vairāk kā pirms 5 gadiem bijām nodrošinājuši pilnīgi digitālu procesu kadastrālās uzmērīšanas lietu reģistrācijai, ļaujot iesniegt datus "neizejot no ofisa". Domāju, ka sasniegumi Valsts zemes dienestā visvairāk raksturo manu domāšanu un darba stilu. Esmu uz rezultātu orientēts cilvēks, process ir tikai līdzeklis rezultāta sasniegšanai, nevis pašmērķis.
Pēc tam es strādāju Valsts nekustamajos īpašumos, kur izbaudīju pasūtītāja lomu, iepazīstoties ar medaļas otru pusi. Jo viens ir veidot politiku, bet pavisam kas cits – to piemērot ikdienas dzīvē, realizēt. Pēc aiziešanas no VNĪ pievērsos privātajam sektoram, sniedzot juridiskās konsultācijas un atbalstu būvniecības jautājumos, kā arī strādāju Latvijas būvuzņēmēju partnerībā, praksē saskaroties un saprotot trūkumus būvniecības politikā un būvniecības regulējumā. Aktīvi sadarbojoties ar EM un intensīvi strādājot pie būvniecības vides sakārtošanas, sapratu, cik daudz vēl ir darāms un cik daudz ir jāpilnveido. Un man ir skaidrs redzējums, kas jādara. Tāpēc varu teikt, ka ar katru nākamo gadu es gāju būvniecības jautājumos arvien dziļāk un dziļāk, līdz kā loģisks nākamais pakāpiens ir šis amats, kurā visu savu līdz šim dažādos darbības slāņos uzkrāto pieredzi – gan kā politikas veidotājs, gan kā politikas īstenotājs, gan kā normatīvo aktu piemērotājs, gan kā pasūtītājs – , kas man dod plašu priekšstatu par visu nozari un dažādām tās niansēm, varēšu izmantot jaunajā darbā.
Kādi būtu galvenie uzdevumi un mērķi, ko redzat sev jaunajā amatā, un ko pašreizējā situācijā vajadzētu veikt, lai uzlabotu situāciju būvniecības nozarē?
Es noteikti neesmu revolūciju piekritējs. Tajā pašā laikā es zinu, ka diezgan daudz kas ir jāmaina. Jau vairākus gadus ir spēkā jaunais Būvniecības likums, un šobrīd mēs esam sapratuši, kas ir tās problēmas, kas traucē ikdienas dzīvē. Taču svarīgākais ir nestrēbt karstu un neiebraukt uzreiz otrā grāvī, bet prātīgi un lēnām, pakāpeniski risināt katru problēmu, analizējot visas intereses un mēģinot panākt efektīvāku un visas puses apmierinošu risinājumu.
Būvniecības nozare ir daudzšķautņaina, un galvenais ir atrast līdzsvaru, saglabāt drošību, kvalitāti un ilgtspēju, vienlaicīgi padarot procesus vienkāršus, uz klientiem orientētus, radot pievilcīgu vidi investīciju ienākšanai, nekustamā īpašuma sektora straujai attīstībai. Viens no svarīgākajiem un prioritārākajiem uzdevumiem ir skaidri iezīmēt katra iesaistītā dalībnieka atbildību. Ar katru dalībnieku es saprotu gan procesā iesaistītos profesionāļus, gan valsts un pašvaldības uzraugošās iestādes. Svarīgi, lai atbildība nepārklātos, un tikpat svarīgi, lai mums nepaliek atsevišķas ar atbildību nepārklātas jomas. Tad, kad mēs panāksim, ka katrs atbild par savu darbu, tad mēs iegūsim arī to kopējo atbildību par visu būvniecības procesu, veicinot tā kvalitāti.
Vai Latvijas būvniecībā ir kāda īpaša problēma, ko varētu izcelt? Ja tāda "sāpe" ir, tad kur tā slēpjas, un kā to ātrāk un efektīvāk likvidēt?
Es domāju, katrs būvniecības procesā iesaistītais šobrīd uzskata, ka tieši viņam ir sava, īpaša sāpe, bet es domāju, ka pats primārākais šobrīd ir skaidri definēt katra būvniecības procesā iesaistītā atbildību. Lielākā sāpe slēpjas tajā, ka mums nav izpratnes, par ko katrs atbild, mēs skatāmies viens uz otru ar neizpratni, jo nezinām, kam kas būtu darāms. Svarīgi būtu nodefinēt arī pasūtītāja atbildību, kā arī saprast, ko mēs saprotam ar būvniecības procesa uzraudzību un kontroli. Kā jau minēju, tieši pie šīs atbildību sfēras robežu definēšanas ir šobrīd jāstrādā, jo tas ir primārais uzdevums.
Kopā ar nozari jāstrādā pie ēnu ekonomikas mazināšanas nozarē. Pēdējā gadā ir ielikts pamats efektīvai cīņai ar "ēnu ekonomikas" galveno komponenti – aplokšņu algām. Mūsu prioritāte būtu atbalstīt nozari ģenerālvienošanās noslēgšanai par minimālajiem atalgojuma līmeņiem būvniecības profesijās. Būvniecības nozare ir pirmā, kas ir spērusi tik nozīmīgu soli savas nozares sakārtošanai, taču rezultāts ir atkarīgs arī no valsts sniegtā atbalsta un radītās motivācijas. Nozarei ir jāpanāk teju 400 uzņēmumu dalība ģenerālvienošanās noslēgšanā. Turklāt, lai šī noslēgšana sasniegtu plānoto efektu, valstij ir jāievieš elektroniskās darba laika uzskaites mehānisms, jāpieņem tipveida līgumus būvniecības procesā, jāizpilda arī citi "mājasdarbi".
Kā mīlat pavadīt brīvo laiku, varbūt ir kādas īpašas aizraušanās? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?
Visvairāk prieka un gandarījuma dod bērnu sasniegumi. Manai vecākajai meitai ir 14 gadi, un viņa šobrīd Latvijā savā vecuma kategorijā ir viena no labākajām vijolniecēm. Līdz ar to katrs koncerts, kurā viņa uzstājas, katrs sasniegums, kad viņa spēlē solo ar orķestri, tas viss dod tādu lielu gandarījumu, liek saprast un izjust, ka rezultāts atsver visu ieguldīto – tās negulētās naktis, nervus, laiku un visu pārējo. Jo es kā cilvēks esmu orientēta uz rezultātu, nevis procesu.
Tāpēc man arī darbā dod lielu gandarījumu katrs process, kas tiek sakārtots, katrs veiksmīgs grozījums, kas kādam atvieglo dzīvi un padara darbu efektīvāku. To pašu varu teikt arī par savu privāto dzīvi – man ir vēl viena, 7 gadus veca meita, kas spēlē klavieres un nodarbojas ar baletu, un arī katrs viņas koncerts, iestudējums un noliktais eksāmens dod lielu gandarījumu.
Runājot par brīvo laiku, es pēdējos gados teju esmu aizmirsusi, ko nozīmē brīvais laiks… Jo darbs ir bijis tik intensīvs, ka īstai atpūtai laika neatliek. Un es nevarētu pateikt, ka man patīk kaut kas viens… Protams, kā jau vairumam cilvēku, man patīk ceļot. Tas laikam ir cilvēka dabā, iespējams, balstās arī uz manām bērnības atmiņām.
Tāpēc arī tagad, ja nesanāk aizbraukt kaut kur tālu, mēs vismaz ļoti daudz ceļojam tepat, pa Latviju. Paldies Dievam, ka internets mūsdienās dod daudz iespēju saprast, kur kas notiek. Piemēram, pagājušajā gadā mēs Limbažu pusē uzgājām fantastiskus lavandas laukus, kur vismaz uz brīdi var sajusties, it kā tu būtu Provansā, Francijā. Jo skats, kad lavanda zied, - nu tas ir kaut kas fantastisks! Un šādi ceļojumi, kaut vai tepat, pa Latviju, dod ļoti labu atslodzi no darba, no uztraukumiem, no stresa un tamlīdzīgām lietām.
Un vēl varu piebilst, ka man ļoti patīk lasīt. Lasu visur un vienmēr, tiklīdz ir brīvs laiks, taču man ļoti nepatīk lasīt internetā, esmu klasisko grāmatu piekritēja. Daudz pozitīvu sajūtu sniedz arī fakts, ka man ir iespējas lasīt grāmatas oriģinālā – gan angļu, gan franču valodā. Tas arī ir sniedzis daudz pozitīvu, neaprakstāmu izjūtu.
Paldies par sarunu!