Laimes nesēja arods - skursteņslaucītājs

Vasarā, kad nevienam negribas domāt par drēgniem, tumšiem rudens vakariem un aukstu ziemu, skursteņslaucītājiem ir no ikdienas darbiem brīvāks laiks. Arī Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālības valdes loceklis, SIA "Skursteņmeistars" vadītājs Guntis Brakmanis labprāt piekrīt garākai sarunai ar portālu Building.lv, jo izsaukumu ir krietni mazāk.

Ienākot uzņēmuma "Skursteņmeistars" birojā, uzmanību piesaista pūkains runcis – melns ar baltu "priekšautiņu". Klusi ņaudēdams, minkāns apsēžas uz grīdas un uzmanīgi nopēta katru viesi. Guntis stāsta, ka kaķis uzradies aptuveni pirms gada "nez no kurienes" un, acīmredzot, ar laiku viņam te iepaticies. Tagad visi priecīgi, ka birojam ir savs dzīvnieciņš un darbinieki ar prieku uzņēmušies gādību par jauno komandas biedru.

Kā Jūs kļuvāt par skursteņslaucītāju?
Amatu pārņēmu no sava tēva, kurš arī bija skursteņslaucītājs. Turpinu šo darbu jau vairāk nekā 20 gadus. Liela daļa skursteņslauķu ir ģimenes dinastijas, kur dēli pārmanto arodu no tēviem. 

Kur iespējams apgūt šo profesiju?
Skolās to nemāca. Amatu var iemācīties pie meistara, savukārt meistara diplomu un prakses sertifikātu piešķir Latvijas Amatniecības kamera. Ja cilvēks nopietni grib kļūt par skursteņslauķi, jāatrod meistars, kas ir ar mieru apmācīt. Visi meistari un to kontakti atrodami internetā kameras mājas lapā. Kad meistars sarunāts, sākas mācekļa laiks, kas ilgst divus gadus. Trešajā gadā māceklis kļūst par amata zelli un vēl pēc diviem gadiem var saņemt meistara diplomu un sertifikātu. Gan meistaram, gan zellim amata sertifikāts jāatjauno ik pēc diviem gadiem.

Tas nozīmē, ka ne visi zeļļi kļūst par meistariem. Kāda ir atšķirība?
Cilvēki ir dažādi un ir tādi, kas tā arī visu mūžu strādā kā skursteņslaucītāja amata zeļļi. Veicamo pienākumu ziņā īpašas atšķirības nav – zeļļi tāpat kā meistari tīra dūmvadus un dara visus pārējos darba pienākumus, ieskaitot dokumentācijas sagatavošanu. Atšķirība ir tikai juridiska – zellis nevar pieņemt darbiniekus, viņam jāstrādā individuāli, savukārt meistars var dibināt uzņēmumu. Praksē gan lielākā daļa cenšas kļūt par meistariem.

Vai arī Jums šobrīd ir savs māceklis?
Patlaban nav, bet, ja kādam jaunam cilvēkam ir vēlēšanās mācīties par skursteņslaucītāju – laipni lūdzu!

Cik liela interese ir par šo arodu?
Nav tā, ka intereses nav, bet varētu vēlēties lielāku iniciatīvu. Jaunie ļaudis ne visai vēlas pelnīt naudu "ar rokām" – daudzi grib strādāt bankās, prestižos uzņēmumos, sēdēt visu dienu pie datora. Bet ne visiem tas ir lemts un kādam jādara arī "melnais" darbs. Turklāt, ja esi savas jomas profesionālis un strādā no sirds, tad var nopelnīt pietiekami labi.

Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam topošajam skursteņslauķim?
Pirmkārt, par šo darbu jābūt neviltotai interesei. Otrs – labām komunikācijas spējām un prasmei saprasties ar dažādiem ļaudīm. Ikdienā mēs apmeklējam dažādas ēkas – gan mazu, vecu būdiņu ar sašķiebušos skurstenīti, gan greznu villu prestižā rajonā. Skursteņi ir visām mājām, bet cilvēki, kas tajās dzīvo, ļoti atšķirīgi.

Un kā ar bailēm no augstuma?
Sākumā visiem ir bail un galva reibst (smaida). Ar laiku pierod un, kamēr tiec līdz meistara statusam, pa jumtiem iemācies pārvietoties tikpat ātri kā uz ielas.

Cik šobrīd Latvijā ir skursteņslaucītāju?
Kopumā ir 60 meistari un zeļļi.

Vai tas ir pietiekošs skaits mūsu valstij?
Ja Latvijā visi ievērotu likumdošanā noteiktās prasības un skursteņi tiktu tīrīti tā, kā to paredz noteikumi, tad mūsu skaits būtu daudz par maz. Šobrīd? Valsts nosaka, ka par ugunsdrošību savā mājā atbildīgs ir pats īpašnieks. Kad par skursteni atceras vai kad sākas problēmas, tad arī mūs sauc palīgā. Latvijas skursteņslauķiem lielākais darbs ir rudenī – no augusta beigām līdz novembrim, kad sāk domāt par apkuri. Tad visi zvana, visiem vajag tūlīt un tagad, taču nākas stāvēt rindā. Tāpēc es aicinātu šī raksta lasītājus – domājiet par skursteņa sakopšanu un apkures sistēmas sagatavošanu savlaicīgi, tagad vasarā. Negaidiet uz pēdējo brīdi!

Vai atceraties savu pirmo uzkāpšanas reizi uz tāda "nopietnāka"  jumta?
Jā, tas bija bērnībā, kad tēvs bija paņēmis mani līdzi uz darbu. Apbrīnoju, cik viņš viegli aiziet pa jumta kori, gandrīz kā cirkus mākslinieks pa virvi. Tēvs sauca, lai nāku, bet man bija tik ļoti bail, kaut kā jau aizrāpos. Ar laiku bailes pārgāja.

Augstākais jumts, kur nācies pabūt.
Čiekurkalnā esošais vēsturiskais ūdenstornis. Tur pa vidu visā celtnes augstumā bija izbūvēts skurstenis. Nācās kāpt arī uz jumta, kam bija īpatna, slīpa konstrukcija, augstums pamatīgs. Diezgan ekstrēms, bet atmiņā paliekošs pasākums.

Vai mēdzat iemūžināt ainavas, kas paveras no jumtiem?
Protams! Mēs allaž fotografējam gan savus paveiktos darbus, gan skaistos skatus no jumtu augstumiem. Tā ir šīs profesijas romantiskā puse – neaizmirstamie skati visos gadalaikos.

Vai skursteņslaucītāja formas tērpi ir līdzīgi arī citās valstīs?
Jā, visā pasaulē skursteņslaucītāju formas ir praktiski vienādas. Ikdienā mums ir darba tērps, svētkiem parādes forma, kas mazliet atšķiras no ikdienā lietotās, ir greznāka. Vēsturiski skursteņslaucītāja amats ir radies Ziemeļitālijā, mazliet vēlāk tas parādījās Vācijā un Šveicē. Katru gadu Ziemeļitālijas pilsētā Santa Maria Maggiore notiek pasaules skursteņslaucītāju festivāls. Tajā piedalās arī Latvijas pārstāvji un tur var redzēt simtiem vienādi ģērbušos vīrus. Arī Tallinas pilsētas svētkos piedalās skursteņslaucītāji un Latvijas kolēģi tiek īpaši aicināti. Starp citu, nostāsti vēsta, ka tieši latviešu meistars savulaik bijis tas, kurš apmācījis arodā pirmos Tallinas skursteņslauķus.

Kāds ir Jūsu stāsts par to, ka skursteņslauķi nes laimi?
Kā tad, ka nes! Ja cilvēkam mājās ir auksts, pavards dūmo, acis no dūmiem asaro, iekurināt nevar, jo skurstenis netīrs, tad pēc skursteņslaucītāja apmeklējuma atgriežas siltums, omulība un var pagatavot ēdienu. Tā tak ir laime, vai ne? (smaida) Ja satiek uz ielas skursteņslauķi vai viņam pieskaras, tad arī gaidāma veiksme.

Kā Jūs parasti reaģējat, ja uz ielas nāk klāt un grib pieturēties pie pogas?
Tā ir obligāta mūsu profesijas sastāvdaļa, ar ko jārēķinās un jārespektē. Vienmēr atbildu ar smaidu un novēlu laimi, arī tad, ja ļoti jāsteidzas.

Kādi ir Jūsu hobiji?
Man patīk braukt ar motociklu. Daži aroda brāļi arīdzan iegādājušies šādus braucamos un dažkārt sabraucam kopā uz kādu pasākumu. Man pieder lauku īpašums, kur allaž daudz darāmā, tagad vasarā jāpļauj zāle un man patīk to darīt. Ziemā mēdzu slēpot – gan ar distanču slēpēm, gan ar kalnu.

Vai Jūsu dēls arī nākotnē varētu iet tēva pēdās?
Kārlis pagaidām ir skolnieks, bet neliela interese par manu profesiju viņam ir. Redzēs, laiks rādīs, lai pats izvēlas savu dzīves  aicinājumu. Kas zina, varbūt tas būs skursteņslaucītāja arods?

Paldies par sarunu!