Lēmumi ir jāpieņem. Un jārealizē!

Foto: Lēmumi ir jāpieņem. Un jārealizē!; autors: Lēmumi ir jāpieņem. Un jārealizē!

Rīgai un Ventspilij bija dots vienāds laika nogrieznis, gandrīz 20 gadi, lai pilsētvidi pielīdzinātu 21. gadsimta cienīgam uzstādījumam. Ventspils uzdevumu ir izpildījusi, "taču tas nenozīmē, ka varam gulēt uz lauriem un iet pensijā", teic pilsētas mērs Aivars Lembergs.

Intervija ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu

Lielā sabiedrības daļā nostiprinājies uzskats, ka Ventspils veiksmīgo attīstību nosaka totalitāra režīma realizācija - Lembergs nosakot visu.

Blefs! Valsts, pilsētas, ciema pārvaldē pirmais uzdevums ir sagatavot lēmumu un vai tiešām kāds iedomājas, ka vienpersoniski esmu spējīgs sagatavot vairākus tūkstošus lēmumu gadā, kas tiek pieņemt Ventspils domē? Idejas ģenerē un lēmumus gatavo domes struktūrvienības, deputāti, visi ventspilnieki. Esmu tikai viens no ideju ģeneratoriem, ja piedalos konkrēta lēmuma izstrādē.

Lēmumu pieņemšanu koordinē domes komisijas, kuras vada politiķi, arī es, darba grupās tiek iekļauti atbilstošās nozares profesionāļi. Komisiju darbā sabiedrība tiek plaši pārstāvēta. Lēmuma pieņemšanas gaitā jautājums tiek vētīts, tiek izskatīti vairāki priekšlikumi un provizoriskie attīstības scenāriji. Tas nav viegls process, ir lēmumi, pie kuriem Ventspilī strādāts 5-6 gadi.

Es, kā viens no lēmuma pieņēmējiem, vēlos, lai lēmumus varētu aizstāvēt un pamatot ne tikai šodien, bet arī pēc 10-15 gadiem neviens nevarētu rādīt ar pirkstu – redz, Lembergs duraks. Lielākā kļūda - uzskatīt, ka lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā jāpatērē maz laika. Es šādu attieksmi dēvēju par studentu sindromu, kurai raksturīga pavirša sasteigšana pēdējā naktī. Pašvaldība nav tiesīga pavirši strādāt, jo tērē publisku naudu.

Lēmums tiek pieņemts. Kurš kontrolē realizāciju?

Mans uzdevums ir koncentrēties uz to, lai filozofiski definētās lietas iegūst reālas aprises. Piemēram, pirms 9 gadiem noteicām konkrētu virzienu - Venstpils industrializācija, tātad visu šo laiku pieskatu, lai ar praktiskām darbībām soli pa solim, no stundas stundā, no dienas dienā, no gada gadā koncepts tiktu realizēts. Rezultāts ir acīmredzams.

Kur izpaužas mana folklorizējusies stingrība? Ja lēmums pieņemts, tas jāizpilda; ja ir definēti normatīvi, tie jāievēro; ja ir noteikta kvalitātes latiņa, tā ir jāsagalabā pat sīkākajā detaļā. Kamēr nebiju apritē, viena otra lēmuma izpilde nav kontrolēta ar atbilstošu stingrību, rezultātā ir parādījušās haltūras. Nu ko tas nozīmē, ja aku vāka iebūve braucamajā daļā rada iesēdumu? Ja ir izstrādātas mūsdienīgas tehnoloģijas, kas ļauj aku vākus iebūvēt bez problēmām vienā līmenī ar ielas seguma virsmu, tad tādas ir jāpielieto. Ielu segumam jābūt līdzenam kā galdam. Kāpēc pelēkā ielas bruģējumā bojātais ķieģelīts tiek aizstāts ar sarkanīgu? Haltūra. Bet haltūra Ventspilij neder.

Ja runājam par būvniecību, tad objekts ne tikai jānodod ekspluatācijā, bet arī pēc gadiem tam jāizskatās kā vakar pabeigtam, turklāt līdz pat brīdim, kamēr nenoveco morāli vai nesabrūk strukturāli dēļ materiāla noguruma. Pasaulē nekas nenotiek tāpat vien – uzbūvējam un naivi ceram, ka objekts dzīvos tālāk pats. Par visu ir jārūpējas un viss ir jāpieskata! Ja nevaram ekspluatēt esošos apjomus pietiekamā kvalitātē, tad nevajag un arī nav tiesību būvēt jaunus objektus. Mēs pirmie Latvijā uzbūvējam Olimpisko sporta centru, pagājuši 11 gadi, it kā jau ēkām ne vainas, bet tomēr tās pamazām morāli noveco un jāsāk domāt par modernizāciju, nevis jāatmet ar roku – gan jau vēl 10 vai vairāk gadus kalpos.

Kādas šobrīd ir būvniecības aktivitātes Ventspilī, salīdzinot ar pārējo Latviju?

Pēc statistikas būvapjomos uz vienu iedzīvotāju esam līderi Latvijas kontekstā. Ventspils ir liels pasūtītājs, turklāt raugāmies, lai aktivitātes līmenis būtu vienmērīgs, nevis kā pa viļņiem – te daudz darba, te dīkstāves. Lielā mēra esam atkarīgi no saviem resursiem, kurus ir viegli plānot, taču esošās saimnieciskās situācijas īpatnības valstī un pasaulē, protams, atsaucas arī uz mums. Ir pagrūti noturēt stabilitāti, bet cenšamies. Šobrīd ir ieplānoti un aktīvas attīstības fāzi sasnieguši vairāki lieli projekti ostā un pilsētā. Būvniekiem darbs ir un būs.

Ostas teritorijā tiek realizēts plaši izskanējušais investīciju projekts Bau-How, top vairākas citas rūpnīcas, nesen ekspluatācijā nodevām Apvedtiltu ar izbūvētiem pievadceļiem, tiks realizēts tranzītielu projekts, sabalansējot to ar tiltu jaudu. Dienas kārtībā ir divas jaunas piestātnes, pievadceļi ostai, ūdenssaimniecības sakārtošanas III kārta, policentrijas projektu ietvaros tiek attīstīts pilsētas ielu tīkls.

Pilsētas konceptuālā attīstībā – kurā virzienā tā vērsta?

Saskaņā ar manu filozofiju, Ventspilī 15 gadus tika realizēta kompaktas pilsētas koncepcija. Ko tas nozīmē? Mēs neizvīzījām sev par mēŗķi apgūt kvadrātmetru apjomus, bet gan – skrupolozi sakārtot vēsturisko mantojumu – restaurēt, mainīt komunikācijas, rekonstruēt ielas.

Pirms 4 – 5 gadiem, kad sākām spert pirmos soļus ūdensaimniecības projekta ietvaros, paplašinājām darbības jomu, pievēršoties individuālās apbūves problēmjautājumiem. Līdz 2013.gadam izbūvēsim infrastruktūru tur, kur nākotnē iecerēti jauni privātmāju rajoni. Tādējādi Ventspilī būtu pieejami apbūves gabali ar nokomplektētu infrastruktūru. Tas ir absolūti ačgārni, ja ēka ir uzbūvēta atbilstoši gadsimta prasībām, bet ūdensapgāde, kanalizācija un cita infrastruktūra vienkārši nav izbūvēta.

Domājam arī par bērniem un pusaudžiem, tāpēc būvējam jaunu bērnudārzu, būvējam skolēnu jaunrades namu, domājot par tūristiem un pilsētas iedzīvotājiem, izbūvēsim 600 mm platu mazbānīša dzelzceļu. Projekts, kas vienlaicīgi ir muzeja eksponāts, atrakcija un transporta līdzeklis. Pa sliedēm kursēs autentiskas, 100 gadu senas, ar oglēm kurināmas lokomotīves, kuras, turklāt, piebērs pa ceļam pasažieru klātbūtnē, tās apstāsies īstās stacijās, utt. Līdz 2010.gada beigām projektam jābūt realizētam.

Cik aktīvi Ventspils izmanto iespēju saņemt ES fondu līdzfinansējumu projektu realizācijai?

Ja vien valdība vno savas puses vienmēr pildītu saistības par priekšfinansējuma nodrošinājumu, tad lai aktīvi izmantotu šīs iespējas, šķēršļu nebūtu. Tik izdevīgu situāciju, kāda tā ir tagad, kad milzīgi ES resursi ir pieejami – uz katru ieguldīto latu tiek dāvināti 8-9 lati par velti – es redzu pirmo reizi 20 gadu laikā, kopš strādāju pašvaldībā. No Eiropas iegūt 3-5 miljonus lielu finansējumu nav nekādu problēmu. Vai visiem pietiek prasmes paņemt šo naudu, tas ir cits jautājums. Ventspils cenšas izmantot katru iespēju.


Kādi, Jūsuprāt, ir iemesli nemācēšanai?

Cilvēki ir sociālisma upuri, un, diemžēl, vairums mūsu žurnālistu ir pārliecināti komunisti. Galvenā doma publikācijās ir aptuveni šāda – attiecībās starp cilvēku un valsti - cilvēka tiesības un pienākums ir prasīt no valsts visa veida nodrošinājumu, savukārt valsts pienākums ir visu nodrošināt, vēlams, par velti. Tātad cilvēks ir gatavs pildīt tikai dažas pamatfunkcijas – vairošanās, ēšanas un atvieglošanās funkcijas. Apmēram tik vienpusēji uzskati tiek proponēti medijos, kas ir vienkārši primitīvi gan pēc satura, gan formas. Patērēt, patērēt, patērēt! Šāda filozofija neveicina iespējas meklēt idejas – kā pelnīt?

Manuprāt, vajadzētu gluži pretēji – popularizēt labu pieredzi, veiksmes stāstus, stāstīt par cilvēkiem ar interesantām idejām, iniciatīvām, utt. Tas ir ļoti svarīgi! Ja Ventspilī esam kaut ko sasnieguši, tad tāpēc, ka esam centušies cilvēkos atbalstīt paļāvību un pārliecību - ka gan varam, gan protam.

Ja es kādreiz izteicos, ka Ventspils ir labākā pilsēta Latvijā, tad tagad jau esmu gatavs "mačoties" ar Vācijas, Zviedrijas, Šveices analoga līmeņa pilsētām. Mēs neesam Ventspilī tādi ģēniji, lai izdomātu kaut ko jaunu. Taču no pasaules pieredzes pārņemam tikai labāko. Tā ir tā gudrība, bet lai pie tās nonāktu, regulāri jāinteresējas par notiekošo pasaulē un jāmācās. To var izdarīt ne jau tikai Lembergs, bet gan katrs vadītājs, katrs speciālists savā darbības jomā. Cilvēkam jāpiemīt zinātkārei kā profesionālai īpašībai, turklāt šīs zināšanas jāspēj akumulēt un pielietot praksē konkrētā lietā. Uz to nav spējīgas viduvējības, bet gan radoši cilvēki.

Padomju laika dzīvojamais fonds – ir vairāki scenāriji tā izmantošanai, kurš tiek realizēts Ventspilī?

Ļoti labs piemērs ir Maskava – padomju laika dzīvojamās ēkas masviedā tiek nojauktas un to vietā tiek celtas jaunas un kvalitatīvas. To var izdarīt tad, ja dzīvojamais fonds pilnībā pieder pašvaldībai, nevis daudziem, sīkiem īpašniekiem, kuriem nav ne sapratnes, ne finanšu. Arī es 90-to gadu beigās par to domāju – nojaukt dzīvojamās mājas un to vietā celt jaunas. Diemžēl mūsu netālredzīgā valsts politika, kuras ietvaros komunālās saimniecības politika vispār nav attīstīta, saskata tikai vienu šauro leņķi – dzīvokļu privatizāciju.

Politiskā opozīcija pārmeta, ka Ventspils pilsēta nenodod privatizācijai visu pašvaldības dzīvojamo fondu. To mums atļāva likums un mēs to izmantojām. Pašvaldībai nepieciešami vismaz 70 dzīvokļu gadā, lai tā varētu pildīt savas funkcijas: piešķirt dzīvokļus bāreņiem, atbrīvotajiem no apcietinājuma, tiem, kuriem ugunsnelaime nopostījusi dzīvesvietu, u.c.

Ja runājam par padomju dzīvojamo fondu no būvnieciskā aspekta, tad jāsaka, ka visas no blokiem būvētās mājas tuvākajā laikā būs pilnībā fiziski nolietojušās, morāli mirušas tās jau ir šodien. Ar katru gadu tās prasa arvien lielākus resursus uzturēšanai, bet tur dzīvojošie cilvēki–privātīpašnieki kļūst arvien maksātnespējīgāki. Faktiski šī situācija Latvijas pilsētās draud pārvērsties par lieliem Hārlemas rajoniem, kuros plauks noziedzība. "Hruščovku" dzīvojamā fonda privatizācija ir stratēģiska kļūda, kas radīs smagas sociālas sekas. Padomju laika daudzdzīvokļu ēku siltināšana, ja ieguldītie līdzekļi atmaksāsies tikai 7 vai vairāku gadu laikā, arī uzskatāma par kļūdu. Labāk par šo naudu būtu sākuši jaunu ēku būvniecību. Siltinājums nepalīdzēs nolietotām būvkonstrukcijām.

Ventspilī daudzdzīvokļu ēku privatizācija likuma ietvaros bija ierobežota. Mana iecere bija realizēt apjomīgu, 20 gadiem paredzētu programmu, sākot ar 2014. gadu – celt jaunas pašvaldību dzīvojamās ēkas, pārvietojot uz tām iedzīvotājus un vecās ēkas vienkārši nojaukt. Tā būtu nozīmīga sociālā, būvniecības un ražošanas stimulācijas programma, kurai noteikti būtu jāsaņem vismaz 85 procentu liels ES fondu līdzfinansējums.


Jūs minējāt, ka Latvijā komunālās saimniecības politika nepastāv kā kategorija.

Mēs katrs izjūtam un redzam, kā strādā komunālie dienesti, viņi ir spiesti eksāmenu kārtot katru dienu. Ar Šveices pulksteņa precizitāti komunālie dienesti spēj strādāt tikai tad, ja ir izveidots tiesiskais pamats un atbilstoši tam sakārtotas attiecības starp infrastruktūras izbūvētāju, uzturētāju un izmantotāju. Jāaptver ir viss, sākot ar atkritumu un teritorijas apsaimniekošanu un beidzot ar ūdenssaimniecību, kurā, starp citu, pastāv ūdens zādzības problēmas. Tie mērogi ir grandiozi, bet visā Latvijā uz to piever acis. Ventspilī šo jautājumu esam sakārtojuši. Tikai viens piemērs – arī spēcīgu lietusgāžu laikā mūsu pilsētas ielas neapplūst, jo lietus ūdens kanalizācija, pirmkārt, ir pareizi izbūvēta, otrkārt, kas ir ļoti svarīgi, regulāri kopta.

Viens no cēloņiem, kas nodara postu ielām un arī komunikāciju sistēmai pilsētā, ir pārkrautās smagās automašīnas. Ventspils bija pirmā pilsēta, kuras municipālā policija kontrolēja pilsētā iebraucošo smago automašīnu svaru un liedza iebraukt pārkrautām mašīnām. Mēs nevēlējāmies bojāt ielu segumu tikai tādēļ, ka kādam jāattīsta bizness, vedot vienā kravā vairāk, nekā pieļauj noteikumi. Vērsāmies pie toreizējā Satiksmes ministra A.Šlesera ar iniciatīvu ieviest šo praksi aktīvāk visā Latvijā, jo citādi nav jēgas būvēt un remontēt ceļus. Mūsu teiktajā viņš ieklausījās.

Ja runājam par ceļiem, tad Latvijas ceļu apsaimniekošanā nekad nebūs kārtības, jo pēc būtības nav pareizi organizēta ceļu kvalitātes kontroles sistēma. Ceļu stāvokļa kontrole jāveic ceļu policijai kā neatkarīgai institūcijai. Ceļu policijai būtu jāsastāda administratīvie protokoli, jāuzliek sodi, jākontrolē un jāziņo, kur ir bedres vai citi defekti. Esošā situācija ir absurda - paši ceļinieki kontrolē to, ko paši nav izdarījuši. Tā sistēma ir greiza.

Ventspilī kontroles tiesības pieder neatkarīgai administratīvajai inspekcijai, kura ir pakļauta tikai domes priekšsēdētājam. Turklāt kontrolēts tiek viss, sākot ar teritoriju apsaimniekošanu un beidzot ar ceļu kvalitāti.

Foto autors: "f64".