Par Eiropas enerģētikas attīstības scenārijiem, atjaunojamiem energoresursiem, un bāzes jaudu attīstību Latvijā

Foto: Par Eiropas enerģētikas attīstības scenārijiem, atjaunojamiem energoresursiem, un bāzes jaudu attīstību Latvijā; autors: Par Eiropas enerģētikas attīstības scenārijiem, atjaunojamiem energoresursiem, un bāzes jaudu attīstību Latvijā

Viktors Zēbergs, Dr.habil.sc.ing., Fizikālās Enerģētikas institūta vadošais pētnieks,
RTU emeritētais profesors, Pasaules enerģijas padomes Latvijas nacionālās komitejas goda prezidents

Aizvadītajos gados ir veikts liels darbs, pētot Eiropas enerģētikas sektora attīstības perspektīvas ilgam laika periodam – līdz 2050. gadam. Vai Jūs varētu mazliet pastāstīt par šiem pētījumiem, to būtību.
Jā, aizvadītajos piecos gados tika veikts nopietns darbs Pasaules enerģijas padomes (PEP) mērogā, ar mērķi izstrādāt globālā elektroenerģētikas sektora attīstības pamatnostādnes laika posmam līdz 2050. gadam.

Šajā pasākumā tika ieguldīti lieli finanšu un intelektuālie resursi, un pamatnostādņu izstrādē piedalījās visu PEP dalībvalstu enerģētikas un finanšu eksperti – arī pārstāvji no Latvijas.
Lielā – jeb pasaules "scenārija" ietvaros, tika izstrādātas arī īpašas enerģētikas sektora attīstības pamatnostādnes Eiropas reģionam, kas sevī ietver ne tikai ES valstis, bet arī apvienībā neietilpstošās Norvēģiju, Šveici, Turciju un Krievijas Federāciju. Paplašinātajam Eiropas reģionam ir savas enerģētikas sektora attīstības, uzbūves un transformācijas virzienu īpatnības, tādēļ eksperti nolēma šīm valstīm izstrādāt īpašu attīstības scenāriju, ņemot vērā būtiskās reģionālās savdabības.

Eiropas un arī pasaules enerģētikas sektora attīstības stratēģiju determinācija tika uzsākta ar četru enerģētikas sektoru valsts politiskās regulācijas līmeņu iezīmēšanu: respektīvi, tika noteiktas četras valsts politiskās un ekonomiskās regulācijas pakāpes, kas kopumā raksturo situāciju ne tikai atsevišķu Eiropas un pasaules valstu enerģētikas sektoros, bet arī pasaules reģionos kopumā.

Kas nosaka enerģētikas sektora regulācijas līmeņa atšķirības?
Galvenā regulācijas līmeņu dažādības iezīme ir politiskās un ekonomiskās regulācijas pakāpe – cik liels ir enerģētikas sektora ārējās regulācijas līmenis, jeb, cik lielā mērā nacionālās valstis "piekoriģē" brīvā tirgus diktētos noteikumus savā enerģētikā.

Pirmais scenārijs paredz izolētu elektroenerģijas ražošanu un vāju valdības, jeb ārējo regulācijas mehānismu ietekmi uz procesiem elektroenerģētikas ģenerācijas sektorā.
Šim scenārijam dots patētisks nosaukums – "Eiropas – mūsu dzimtene", un galvenā loma šī scenārija realizācijā atvēlēta augošam akmeņogļu resursu patēriņam un kodolenerģētikas tehnoloģiju izmantošanas atbalstam.

Dabasgāzes izmantošanas apjomi, vadoties pēc šī scenārija, tiek samazināti, jo, kā zināms, ar šo primāro energoresursu Eiropa nav īpaši bagāta, un vēl vairāk – ES skatījumā šis ir gandrīz pilnībā importējams un dārgs energoresurss.

Otrais attīstības scenārijs tika nodēvēts par "Eiropu-cietoksni".
Šo scenāriju raksturo augsts reģionālās enerģētikas sektora izolācijas līmenis un liela valdības, jeb valdību, ietekme uz enerģētikas procesu vadību. "Eiropa-cietoksnis" jāraksturo kā ambiciozs scenārijs, kā Eiropas valstu pretenzijas atgūt agrāko enerģētisko neatkarību, būtiski mazināt importēto energoresursu apjomu un veiksmīgi kompensēt augošo bāzes jaudu pieprasījumu reģionā. Šī scenārija centrālā ass ir kodolenerģijas izmantošana, mazāku enerģētikas sektora tirgus daļu atstājot tradicionālajiem fosilajiem energonesējiem un "zaļajai enerģijai". Minētā scenārija kontekstā jāatzīst, ka Eiropas enerģētikas nākotnes skatījums ir ļoti, ļoti strikts – Eiropai pašai jāspēj maksimāli nodrošināt sevi ar elektroenerģijas resursiem, neļaujot ārējiem faktoriem (ārējām piegādēm kā potenciāliem destabilizācijas faktoriem) ietekmēt reģiona tautsaimniecības stabilitāti.

Trešais attīstības scenārijs ir mazliet liberalizēts "Eiropas-cietokšņa" variants, kas no tā atšķiras tikai dažās niansēs.

Savukārt, ceturtais scenārijs ir "Konkurētspējīga Eiropa", kas paredz augstu reģiona un arī enerģētikas sektora "globalizācijas" līmeni un vāju politiskās vai ekonomiskās regulācijas ietekmi.

Varam atzīt, ka no universālā viedokļa, šis scenārijs ir pats tuvākais enerģētikas sektora brīvā tirgus principu iedzīvināšanai, tomēr par Eiropas gatavību sekot šim scenārijam praktiski, šobrīd ir jāšaubās.
Bet kas ir interesanti un iezīmīgi visu četru Eiropas enerģētikas sektoru attīstības scenāriju kontekstā – tas, ka katram scenārijam tik pievienots mazs "pielikums"- stratēģiskais skaidrojums, kā konkrētā scenārija iedzīvināšanas gadījumā, tiks izmantoti resursi no Krievijas un citām bijušās PSRS daļām.

Kā galvenais jautājums visos gadījumos tiek skatīta dabasgāzes izmantošana un Eiropas ārējās energoresursu atkarības mazināšanas izredzes.

Kurš no minētajiem scenārijiem būtu optimāls gan Eiropas, gan Baltijas valstu gadījumā?
Universāli optimāls variants, protams, būtu valstiski – gan politiski, gan ekonomiski, neietekmēts enerģētikas sektors – tāds, kurā reģionālā un globālā enerģētikas tirgus dinamika ir galvenais un noteicošais faktors. Tomēr, kā mēs visi zinām, daudzos pasaules reģionos – tai skaitā Baltijā, totāla līmeņa enerģētikas tirgus deregulācija pagaidām nav iespējama.

To nosaka vairāki būtiski faktori: augošais bāzes jaudu deficīts, reģiona tehniskā izolētība no citu ES valstu kopīgās elektroapgādes sistēmas, lielais enerģijas resursu – gan primāro energoresursu, gan elektroenerģijas importa apjoms uc.
Līdz ar to, lai harmonizētu situāciju Baltijas valstu energoresursu tirgu un nepieļautu viļņveidīgu, nekontrolētu enerģijas cenu kāpumu, ir nepieciešams ekonomiskās regulācijas mehānisms, caur kura "filtru" pagaidām iet visi enerģijas cenu apjoma palielināšanas pieprasījuma pieteikumi.
Baltijas reģionā, kā arī vairākās citās ES valstīs, liberalizētā elektroenerģijas un dabasgāzes tirgus mehānismi funkcionē, ja tā var sacīt, nedaudz savādāk, kā tas ir noteikts ES regulās, jo tirgus attīstība un liberalizācija ir atkarīga ne tikai no politiskās gribas attīstīt un liberalizēt, bet arī no tehniskajām un finansiālajām iespējām šos mērķus sasniegt.

Baltijas enerģētikas tirgus gadījumā vienlīdz būtiskas ir gan tehniskās, gan finansiālās problēmas – proti, Baltijas energosistēmu vēsturiskā uzbūve, tās vienotība ar Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām un savienojumu trūkums ar Skandināviju un Poliju.

Bieži izskan viedoklis – bāzes jaudu (dom.ogļu un gāzes stacijas, arī AES) mums nav nepieciešamas, varam iztikt ar "zaļo enerģiju"- tikai tā ir pienācīgi jāapgūst.

Jābūvē lielas jaudas vēja parki Baltijas jūrā.
Protams, šādi apgalvojumi izskan, un nu jau tie nešķiet vairs tik pārsteidzoši.
Baltijas jūras reģionā tapuši daudzi lielie vēja parki – gan uz sauszemes, gan jūrā.
Tomēr, bāzes jaudu pietiekamības problēma līdz ar to nav atrisināta.

Diskusijas galvenais jautājums – vai vēja elektrostacijas var nodrošināt bāzes jaudu potenciālu: vai uzstādot lielu daudzumu milzīgu jaudu vēja staciju ir iespējams atteikties no fosilā kurināmā vai kodolenerģijas izmantošanas? Vai tehniski tas ir iespējams?

Es vēlētos dalīties informācijā, ko saņēmu no kolēģiem Vācijā. Kā zināms, šajā valstī apmēram 90% no uzstādītajām elektroenerģijas ģenerācijas jaudām sastāda vēja ģenerācijas iekārtas; kopumā šajā valstī uzstādīti ap 50 000 dažādas jaudas vēja ģeneratori.

Šo iekārtu jaudu amplitūda svārstās no dažiem kW līdz pat 5MW.
Piemēram, 2005. gada 17.novembrī – kas ir nejauši izvēlēta diena energosistēmas monitoringam, vairākas stundas 90% uzstādīto bāzes jaudu atdeve Vācijā bija līdzvērtīga nullei. Vējš nepūta un vēja ģenerācijas sistēmas neražoja elektroenerģiju, savukārt, trūkstošo slodzi nācās nosegt citādi – nodrošinot elektroenerģijas iepirkšanu.

Grūti pat iedomāties, kāda papildus slodze bija jāiztur energoapgādes sistēmai, cenšoties sabalansēt tik milzīgu slodzes deficīta kompensēšanu.
Zīmīgs fakts pārdomām – Vācija investē miljardiem eiro vēja parku attīstībā, tomēr bāzes jaudu deficītu tas nesedz, jo šajās stacijās nav iespējams nodrošināt vienmērīgu, no ārējiem vides faktoriem neatkarīgu, elektroenerģijas izstrādes procesu.

Nav slikti, ja valstī, paralēli bāzes jaudu tehnoloģijām, tiek apgūtu arī atjaunojamie energoresursi diemžēl bāzes jaudas šo resursu apguve pagaidām aizstāt nevar. Un ne jau tādēļ, ka kāds to nevēlētos, bet gan tādēļ, ka, no tehniskā viedokļa raugoties, tas pagaidām nav iespējams.

Vai Latvijā, vēja ģenerācijas tehnoloģijām pilnveidojoties, lielās vēja stacijas varētu kļūt par atbalstu elektroenerģijas ražošanas jomā?
Latvijas situācija vēja potenciālu jomā ir diezgan bēdīga – nelielas jaudas vēja ģenerācijas iekārtas pie mums var tikt uzstādītas un ekspluatētas, savukārt, lielie vēja parki un lielās vēja ģenerācijas iekārtas mūsu vēja režīmā nevarētu strādāt īpaši efektīvi. Es neapgalvoju, ka nav vērts mēģināt, tomēr jārēķinās, ka investīciju atmaksāšanās nebūs ļoti ātra.

Ja atjaunojamie energoresursi bāzes jaudu pieprasījumu Latvijā nosegt nevar – ko mūsu valstij var piedāvāt enerģētikas jomas eksperti un zinātnieki?
Kādi būtu bāzes jaudu nodrošinājuma risinājumi nākamajiem 20, 30 vai pat 50 gadiem?
Runājot par hronoloģiski vistuvāko laika periodu – līdz 2020. gadam, mūsu valstī nepieciešams uzstādīt papildus bāzes jaudas ap 800MWel ekvivalentā.
Tie varētu būt vēl divi jauni dabasgāzes vai cietā kurināmā energobloki. Tomēr, šīs jaudas nodrošinājums ir tikai īstermiņa risinājums ļoti grūtā Baltijas enerģētikas sektora situācijā – 2009. gadā mūsu reģionā vairs nebūs lielākā elektroenerģijas ražotāja – Ignalinas AES.

Tāpat, ap 2015.-2016. gadu varētu darbu beigt arī Igaunijas degakmens stacijas. Tas nav vēl pilnīgi skaidrs, taču šāds scenārijs ir iespējams. Līdz ar to, mums Latvijā, ir nopietni jādomā ne tika par to, kā nodrošināt savas valsts elektroenerģijas apgādi, bet arī atbalstīt Baltijas reģionu.

Mēdz teikt – mums jādomā par sevi, bet kaimiņi lai domā par sevi. Enerģētikā tā nenotiek – vismaz tik ilgi, kamēr mēs darbojamies vienā energoapgādes sistēmā.

Bez bāzes jaudām nav pamata runāt arī par energosistēmu starpsaslēgumu veidošanu ar Skandināvijas valstīm vai Poliju, jo šāda projekta realizācijā partneriem jābūt līdzvērtīgiem.
Bāzes jaudu elektrostaciju tehnoloģiju prognoze Latvijā līdz 2030. gadam rāda, ka pirmā 21.gs. desmitgade aizritēs "dabasgāzes zīmē"; laika periodā no 2010.-2020. gadam galvenais akcents tiks liks uz akmeņogļu tehnoloģiju apgūšanu; 2020.-2030. gads varētu būt enerģētikas sistēmas stabilizācijas periods, paralēli ekspluatējot gan dabasgāzes, gan ogļu tehnoloģiju stacijas. Savukārt, pēc 2030. gada Latvijā varētu tapt sava atomstacija. Šobrīd publiskotajās aplēsēs redzam, ka tās jauda varētu būt ap 600MW, tomēr praktiski tā būtu lielāka, jo ieguldīt naudu nelielās atomenerģētikas jaudās nav tālredzīgi un ekonomiski izdevīgi.