Saules paneļi uz daudzdzīvokļu ēkām – ar potenciālu, bet īstenotu projektu joprojām maz

Saskaņā ar "Swedbank" datiem šī gada pirmajos piecos mēnešos saules paneļu iegādei izsniegto kredītu apjoms bijis trīs reizes lielāks nekā visa iepriekšējā gada laikā. Tiesa, lielais pieprasījums fiksēts galvenokārt fizisko personu vidū privātmāju energoefektivitātes paaugstināšanai, kur kredītņēmējiem papildus pieejams arī valsts atbalsts. Pavisam cita aina vērojama daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku segmentā, kur saules paneļu risinājumu ieviešanu bremzējušas normatīvo aktu nepilnības, dzīvokļu īpašnieku nespēja vienoties un attīstītāju piesardzība.

Kas varētu mainīt izveidojušos situāciju, kāds ir saules paneļu tehnoloģiju vidējais atmaksāšanās laiks un ko šobrīd savos topošajos projektos paredz mājokļu attīstītāji, skaidro energouzņēmuma “Enefit” enerģijas risinājumu nodaļas vadītājs Andrejs Kombecovs un nekustamo īpašumu uzņēmuma “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša.

Lielākais šķērslis – Dzīvokļa īpašuma likuma prasības un paneļu īpašnieku nevienlīdzīgā situācija

Pretēji milzīgajam pieprasījumam privātmāju segmentā daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku aprīkošana ar saules paneļu tehnoloģijām Latvijā pašlaik nenotiek vai notiek ļoti gausi. Šādas situācijas pamatā ir vairāki iemesli, no kuriem būtiskākie – dzīvokļu īpašnieku nespēja vienoties par būvniecības darbiem kopīpašumā, proti, paneļu tehnoloģiju uzstādīšanu uz jumta, un nesakārtota normatīvo aktu bāze, liedzot dzīvojamo ēku iemītniekiem saņemt tos pašus labumus, ko saņem savrupmājās dzīvojošie.

Par pirmo līdz šim dzirdēts visai daudz. Dzīvokļa īpašuma likumā noteikts: ja būvniecības darbu rezultātā tiek skarts kopīpašums, par kādu konkrētajā gadījumā tiek uzskatīts arī ēkas jumts, šādu darbu veikšanai jāsaņem piekrišana no 50% plus viena dzīvokļa īpašnieka. Rīgā un citās lielajās pilsētās, kur daudzdzīvokļu ēkas nereti sastāv no 100 un vairāk dzīvokļiem, nepieciešamā kvoruma iegūšana bieži vien ir sarežģīta un laikietilpīga. Šādos gadījumos izšķiroša loma ir namu apsaimniekotājam, viņa profesionalitātei un spējai pārliecināt iedzīvotājus attiecīgās ieceres atbalstam.

Dzīvokļa īpašuma likuma prasības daļēji saistītas arī ar saules enerģijas ieguvēju un patērētāju nevienlīdzīgo situāciju. Mājsaimniecībām, kuras veic elektroenerģijas ieguvi no saules paneļiem, pārražoto enerģiju iespējams uzkrāt, nododot sadales sistēmas operatora “Sadales tīkls” sistēmā atbilstoši neto uzskaites principam. Nesezonā, piemēram, ziemā, kad saules paneļu efektivitāte ir mazāka, mājsaimniecībām ir iespēja iepriekš uzkrāto elektroenerģiju saņemt atpakaļ, sedzot tikai sadales pakalpojuma izmaksas. Tiesa, šis neto uzskaites modelis pašlaik attiecināms tikai uz klientiem, kuriem ir individuāli saules paneļu risinājumi. Kā norāda “Enefit” Enerģijas risinājumu nodaļas vadītājs A. Kombecovs, daudzdzīvokļu ēkās, kur katram dzīvoklim ir savs komercuzskaites elektroenerģijas skaitītājs, no saules paneļu iekārtas, kas uzstādīta uz koplietošanā esoša jumta un paredzēta visas ēkas iedzīvotāju vajadzībām, saražoto enerģiju iespējams iztērēt tikai uzreiz, sedzot tikai koplietošanas telpu elektroenerģijas patēriņu. Taču iespēja saražoto enerģiju nodot glabāšanai tīklā un pēc tam to saņemt atpakaļ īsti nepastāv. Tas rada nevienlīdzīgus apstākļus, ko gan Saeima iecerējusi risināt, rosinot veikt grozījumus Enerģētikas likumā un iekļaujot tajā energokopienas jēdzienu.

Gaismu tuneļa galā mēģinās rast ar energokopienas izveidi

Minētie likuma grozījumi, ko patlaban galīgajā lasījumā Saeima jau izskatījusi un atbalstījusi, paredz īpašas energokopienas izveidi. Energokopienas biedri un aktīvie lietotāji varēs dalīties jeb kopīgot savu saražoto elektroenerģiju ar citiem energokopienas biedriem vai aktīvajiem lietotājiem tajā pašā ēkā vai vienā cita veida nekustamajā īpašumā. Praksē tas nozīmētu, ka persona, kura ir energokopienas biedrs, daudzdzīvokļu ēkā patērē saražoto elektroenerģiju no saules paneļu sistēmas, kas uzstādīta uz jumta, un to var darīt visi pārējie šīs ēkas energokopienas biedri. Ja visa saražotā elektroenerģija konkrētajā brīdī energokopienas biedriem nav nepieciešama, to var pārdot atpakaļ tīklā, iepriekš vienojoties ar kādu elektroenerģijas tirgotāju, kā arī pēc tam atpirkt, iepriekš vienojoties par atpirkšanas cenu. “Paredzams, ka, stājoties spēkā energokopienas modelim, varētu sākties tāds pats bums, kādu joprojām novērojam attiecībā uz saules paneļu risinājumu īstenošanu privātmājām. Tāpēc, kamēr tirgus vēl nav uzkarsis, prātīgi būtu jau tagad saplānot un saskaņot tehniskos risinājumus, kas saistīti ar paneļu iekārtu, lai tad, kad energokopiena uzsāk savu darbību, atliktu vien sakārtot juridiskās nianses,” iesaka A. Kombecovs.

Energokopienas izveide paredzēta arī kā alternatīva neto uzskaites sistēmai, kas pašlaik pieejama tikai mājsaimniecībām. Vienlaikus arī kopienas modelis līdz galam nerisina jautājumu par saražotās elektroenerģijas uzkrāšanu un patērēšanu brīžos, kad elektroenerģijas patēriņš ir augstāks, bet saules paneļu efektivitāte – zemāka, piemēram, ziemā, kad saules sistēmas ražošana ir minimāla. Salīdzinājumā ar neto uzskaites modeli, kur lietotājiem ir iespēja uzstādīt tik jaudīgu sistēmu, kas spēj aktīvajā saules enerģijas ražošanas sezonā saražot un uzkrāt tik daudz elektroenerģijas, lai pietiktu visam gadam, energokopienas gadījumā enerģija netiek uzkrāta, jo nepatērētā daļa tiek pārdota elektroenerģijas tirgotājam par iepriekš nolīgtu cenu (fiksētu vai mainīgu biržas cenu). Ir skaidrs, ka šādi konvertēta elektroenerģija naudas izteiksmē nebūs ne tuvu tik izdevīga, salīdzinot ar neto uzskaiti, jo tajā brīdī, kad saules sistēma neražos un būs jāpērk elektroenerģija no tīkla, nāksies maksāt ne tikai par elektroenerģiju un sadales pakalpojumiem, bet arī par mainīgo obligātās iepirkuma komponentes (OIK) daļu, no kuras šobrīd neto uzskaites lietotāji ir atbrīvoti.

Trīs dažādi modeļi saules paneļu iekārtu uzstādīšanai

Runājot par saules paneļu iekārtu uzstādīšanu uz daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku jumtiem, tiek izdalīti trīs dažādi modeļi ar atšķirīgu iekārtu jaudu, pieslēguma veidu vai saskaņojuma sarežģītību.

Pirmais modelis, ko var salīdzinoši vienkārši īstenot arī pirmskara un padomju laiku tipveida ēkās, ir saules paneļu uzstādīšana māju koplietošanas elektroenerģijas patēriņa segšanai. Šāda tipa paneļu iekārtas būs finansiāli pieejamākas un dzīvokļa īpašuma kopējo elektroenerģijas rēķinu ietekmēs salīdzinoši nedaudz. Tomēr šī modeļa īstenošanai liels izaicinājums varētu būt visas daudzdzīvokļu ēkas īpašnieku vienošanās par projekta izmaksām un nepieciešamā kvoruma sasniegšana.

Otrais modelis, kas no saskaņojuma aspekta ir vienkāršāks, ir saules paneļu iekārtu uzstādīšana jauno projektu ēkās, kur attīstītājs jau būvniecības procesā ir paredzējis paneļiem nepieciešamo infrastruktūru. Ņemot vērā, ka būvniecības laikā ēkas vienīgais īpašnieks ir pats attīstītājs, izpaliek arī iepriekš minētais smagnējais saskaņošanas process ar ēkas kopīpašniekiem.

Savukārt trešais modelis paredz jaudīgas saules enerģijas sistēmas uzstādīšanu, taču tas ir iespējams ar priekšnosacījumu, ka daudzīvokļu ēka pie sadales sistēmas operatora “Sadales tīkls” ir pieslēgta ar vienu kopējo pieslēgumu, kas parasti noformēts uz ēkas apsaimniekotāju, kurš tālāk piestāda rēķinu par elektroenerģiju dzīvokļu īpašniekiem, izmantojot jau iekšēji uzstādītus elektroenerģijas kontrolskaitītājus. Šis modelis nodrošina iespēju ne tikai būtiski samazināt izdevumus par elektroenerģiju koplietošanas komunālajiem pakalpojumiem, bet arī par individuāli patērēto elektroenerģiju jau šodien, negaidot energokopienas regulējumu. Jāatzīmē gan, ka šajā gadījumā būs jāiziet tāds pats kopīpašuma īpašnieku lēmuma pieņemšanas ceļš kā pirmajā modelī. Tāpat vērts atzīmēt, ka šādu trešā modeļa pieeju var izmantot arī jauno projektu attīstītāji, projektēšanas laikā paredzot citādu elektrotīklu izbūvi, pieslēgumu pie tīkla veidojot vienā punktā uz visu ēkas patēriņu.

Kā norāda K. Ekša, ilgtspējai mūsdienās vairs nevajadzētu būt modes lietai, ar ko palielīties sociālajos tīklos un gada pārskata atskaitēs, bet gan daļai no rūpīgi saplānotas uzņēmuma stratēģijas: “Uz saules paneļu risinājumu ieviešanu mūsu projektos līdz šim esam skatījušies ļoti piesardzīgi un arī pragmatiski, izvairoties no daudzu uzņēmumu piekoptās greenwashing pieejas, bet izskaitļojot reālu ieguvumu, kas tiks radīts gan videi, gan mūsu ēku iedzīvotājiem. Mūsu gadījumā tie ir garantēti mazāki rēķini par patērēto elektroenerģiju gan koplietošanas, gan individuālām vajadzībām. Laikā, kad energoresursu cenas tikai pieaug, pakāpeniska pāreja uz atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, kādas turpmāk būs arī daļā mūsu jauno projektu, ir ļoti svarīgs un nepieciešams solis ceļā uz klimatneitralitāti.”

Pie šī brīža elektroenerģijas cenām saules paneļu iekārtas atmaksājas vidēji 7–8 gados

Kā skaidro A. Kombecovs, atkarībā no paneļu iekārtas lieluma un ēkas dzīvokļu īpašnieku savstarpējās organizētības procesa garums no lēmuma pieņemšanas brīža līdz iekārtu faktiskai izbūvei var aizņemt vismaz deviņus mēnešus. Liela nozīme ir arī pašvaldības, kuras administratīvajā teritorijā tiek plānota attiecīgā būvniecība, pretimnākšanai. Piemēram, Rīgā un Pierīgā ir izveidota atvieglota kārtība saules paneļu iekārtu uzstādīšanai ar saīsinātu dokumentācijas izskatīšanai un saskaņošanai paredzēto laiku, bet jāpatur prātā, ka jebkurā gadījumā pilsētu teritorijās var gadīties dažādi papildu apgrūtinājumi, kas var ietekmēt saskaņošanas gaitu, jo pilsētās infrastruktūra ir krietni komplicētāka nekā ārpus tām.   

Pēdējā gada laikā, būtiski pieaugot elektroenerģijas cenai, samazinājies arī vidējais saules paneļu atmaksāšanās periods. Ja agrāk paneļu tehnoloģijas sevi atpelnīja vidēji 10–12 gados, pašlaik atmaksāšanās laiks sarucis līdz vidēji septiņiem astoņiem gadiem. To daļēji ietekmējusi arī pašu paneļu tehnoloģiju attīstība – pāris gadu laikā tāda paša izmēra paneļa jauda pieaugusi vidēji par 50%. Protams, pastāv iespējamība, ka elektroenerģijas cena biržā krītas, tādā veidā atkal palielinot saules paneļu iekārtu atmaksāšanās periodu, taču, ņemot vērā Eiropas Savienības noteikto mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, krass elektroenerģijas cenu kritums pēc eksperta domām ir maz ticams.

Apsverot saules paneļu uzstādīšanu, daudzi nevēlas ieslīgt garos aprēķinos, skaitļojot iekārtu izdevīgumu, bet saņemt tūlītēju un praktisku atbildi: cik īsti mazāku rēķinu par patērēto elektroenerģiju saņemšu, un vai to iespējams dzēst pilnībā? Kā norāda A. Kombecovs, daudz kas atkarīgs no izvēlētās iekārtas jaudas un pieslēguma veida, taču būtībā visiem saules paneļiem ir līdzīgs izdevīguma aprēķināšanas princips. “Vasarā, kad zemes ziemeļu puslodes daļa atrodas optimālajā stāvoklī pret sauli, paneļu efektivitāte būs visaugstākā, tai proporcionāli samazinoties pavasara un rudens sezonās, savukārt ziemā saules paneļi sniegs tikai nosacītu ieguvumu. Ja runājam par ietekmi uz rēķiniem, pie modeļa, kad visa saražotā elektroenerģija uzreiz arī tiek patērēta, vasarā izmaksas iespējams samazināt līdz 50%, pavasarī un rudenī – līdz 20–30%. Varbūt dažiem radīsies neizpratne, kādēļ rēķinu nav iespējams dzēst pilnībā, ja saražoju vairāk nekā pašam nepieciešams. Tas ir tādēļ, ka mēs visi maksājam ne tikai par patērētās elektroenerģijas apjomu, bet arī par tās piegādi un nepieciešamās elektriskās strāvas stipruma nodrošināšanu, no kuras atteikties nav iespējams,” skaidro eksperts.  

Attīstītāji ieinteresēti, bet joprojām nogaidošā pozīcijā

Lai arī interese par saules paneļu tehnoloģijām ir novērojama arī tipveida dzīvojamo ēku segmentā, pašlaik īstenotu projektu Latvijā ir maz. Tas saistīts ne tikai ar jau minētā Dzīvokļa īpašuma likuma prasībām un pagaidām vēl līdz galam nesakārtoto normatīvā regulējuma bāzi, bet arī ar papildu finansiālo slogu mājokļu attīstītājiem. Nav noslēpums, ka ikvienas inovācijas ieviešana prasa zināmas investīcijas, kas rezultātā palielina jau tā augstās būvniecības izmaksas, galu galā ietekmējot arī mājokļa kvadrātmetra cenu. Atšķirībā no privātmāju segmenta, kur pieejams valsts atbalsts, dzīvojamo ēku būvniecībai valsts atbalsta programmu nav. Pēc Kombecova domām situācija varētu mainīties, sākot darboties energokopienas modelim, taču pagaidām aktīva virzība ar iekārtu pasūtīšanu nenotiekot.

K. Ekša norāda, ka zināma problēma ir arī patērētāju domāšanā: “Redzam, ka daļa cilvēku, apsverot jauna mājokļa iegādi, joprojām skatās tikai uz dzīvokļa pārdošanas cenu, taču nez kāpēc aizmirst par mājokļa kopējām uzturēšanas izmaksām. Protams, var iegādāties dzīvokli padomju laiku tipveida ēkā, samaksājot mazāk, taču katru mēnesi novirzot būtisku ienākumu daļu komunālo pakalpojumu apmaksai. Mājokļi jaunajos projektos ir dārgāki, tomēr to uzturēšanas izmaksas ir būtiski zemākas un daudz paredzamākas, ilgtermiņā padarot dzīvošanu izdevīgāku. Savu artavu sniedz arī inovācijas, piemēram, saules paneļu risinājumi, komunālo izmaksu daļu samazinot vēl vairāk.”