SIA "EKJU" jaunais vadītājs gatavs ieviest daudz uzlabojumu Baltijas dārza mēbeļu ražošanas giganta dzīvē
SIA "EKJU" ir viens no Latvijas lielākajiem dārza mēbeļu un interjera priekšmetu ražotājiem, kura ražojumi pazīstami arī daudzviet Eiropā. 95% no saražotajām uzņēmuma precēm tiek eksportēts. Galvenie eksporta tirgi ir Rietumeiropa un Ziemeļvalstis. Šobrīd uzņēmumā tiek nodarbināti gandrīz 200 darbinieki, bet kopš 2003. gada uzņēmums pieder Latvijas iedzīvotājiem. Nesen, 2016. gada otrajā pusē, SIA "EKJU" veica izmaiņas padomes un valdes sastāvos, pārvirzot līdzšinējo valdi uz padomi un aicinot darbā jaunu uzņēmuma vadītāju. Uzņēmuma trīs īpašnieki tagad ietilpst padomes sastāvā, kuras priekšsēdētājs ir BaltCap pārstāvis, bet uzņēmuma valdē pēc tās izmaiņām darbojas tikai valdes priekšsēdētājs – jaunais SIA "EKJU" vadītājs Māris Danieks. Viņu arī aicinājām uz sarunu kā Mēneša cilvēku.
Kurā Latvijas pusē esat dzimis un ar ko visvairāk saistās bērnības dienas? Varbūt ir palikušas kādas spilgtas atmiņas?
Es nāku no Madonas novada, tur esmu audzis un mācījies, tur pagājuši visi bērnības gadi. Dažādu apstākļu dēļ mācījos dažādās skolās. Runājot par spilgtām atmiņām, es gan pat nezinu, ko tieši izcelt… Varbūt vienīgi to, ka esmu agri sācis strādāt, jo laikā, kad es augu, visapkārt vēl bija kolhozi, kuros pa vasarām vajadzēja strādāt. Darbi bija visdažādākie - lopkopībā, celtniecībā un kokapstrādē. Varētu teikt, ka būtībā visas manas darba gaitas sākās tieši kokapstrādē un tagad esmu tajā atgriezies.
Un kurp veda tālākie dzīves ceļi? Kā pagāja studiju gadi?
Es nāku no lielas, daudzbērnu ģimenes, augu un attīstījos visai sarežģītos laikos, katram bija agri jāsāk strādāt un pašam par sevi rūpēties. Mums bija jāvirzās uz priekšu saviem spēkiem, jo vecāki smagi strādāja, taču nekādu lielu atbalstu studijām nespēja dot. Tas noteica gan agro darba gaitu sākumu vēl skolas gados, gan tālāko dzīvi pēc vidusskolas beigšanas.
Vidusskolā es mācījos laukos, taču šī skola bija ļoti laba – Gulbenes novada Gulbīša vidusskola. Tajā bija ļoti labi skolotāji, kas deva spēcīgu impulsu virzīties dzīvē tālāk, kas palīdzēja noticēt sev, savām spējām un talantiem, ka es varu daudz ko apgūt, īpaši matemātikas jomā. Tādēļ jāsaka īpašs paldies matemātikas skolotājam, kas tajā laikā bija arī skolas direktors – Jānim Ļoļānam, jo viņš mani sekmīgi sagatavoja startam studijām. Es vidusskolā sāku mācīties vēlāk nekā vienaudži, taču būtībā tas man ļoti palīdzēja, jo es varēju mācīties ļoti mērķtiecīgi.
Mans nākamais ceļš, kas sākās 2000. gadā, veda uz RTU, kur man veicās, jo es tiku budžeta programmās. Tur es ieguvu gan vadības zinību, gan inženiera diplomus. Mašīnzinātnē ieguvu bakalaura grādu, inženiera diploms man ir ražošanas tehnoloģijās, bet maģistra grāds – visaptverošajā kvalitātes vadībā.
Iegūtās zināšanas un pieredze man ļoti palīdzēja, kad sāku strādāt "Latvijas Finierī". Tieši a/s "Latvijas Finieris" bija mana pirmā nopietnā darba vieta, kur es sāku strādāt pēc bakalaura studiju beigšanas. Līdz tam, gan paralēli studijām, gan vēl pirms tām, es strādāju dažādus darbus gan celtniecībā, gan kokapstrādes uzņēmumos. Tā sakot, norūdījos. "Latvijas Finierī" sāku strādāt par tehniķi, manos pienākumos ietilpa tehnisko instrukciju sagatavošana. Taču tas bija uz īsu brīdi, jo drīzumā tiku paaugstināts par kvalitātes un vides pārvaldības sistēmu vadītāju, un līdz ar to pieauga arī pienākumu skaits, slodze un atbildība.
Kādus līkumus dzīve meta tālāk?
Pēc dabas esmu ļoti mērķtiecīgs un centīgs, pat pedantisks, un iespējams, ka tāpēc no kvalitātes sistēmu vadītāja darba "Latvijas Finierī" mani ievirzīja uz biznesa procesa moduļu sistēmas ieviešanu. Uzņēmums tolaik ieviesa jaunu sistēmu, un es sāku strādāt pie tās ieviešanas. Šajā laikā (2002. gadā) es apprecējos, un drīzumā mēs ar sievu nolēmām, ka mūsu ģimenē būs bērni. Mana sieva ir no Gulbenes novada, mēs nolēmām pārcelties uz dzīvi laukos. Man nācās pamest iesākto un meklēt jaunu darbu Gulbenes pusē.
Tas izdevās ļoti veiksmīgi – tiku strādāt par darbu vadītāju vietējā inženierkomunikāciju būvniecības uzņēmumā, bet pēc 4 – 5 mēnešiem mani paaugstināja par uzņēmuma vadītāju vietējā būvfirmā "RCI Gulbene".
Tur nostrādāju kādus 4 gadus, pēc tam nepilnus divus gadus arī Gulbenes novada domē par izpilddirektoru. Tur gan visai ātri sapratu, ka tā vide ir stipri "politiska", kurā vienkāršas saimnieciskās darbības veicējam ir ļoti grūti strādāt. Tādēļ pārāk ilgi tur neaizkavējos un pārgāju strādāt uz Madonu, arī inženierkomunikāciju būvniecībā, par valdes locekli vietējā uzņēmumā "Santexo". Darbs bija atbildīgs un pamācošs, nācās pārvarēt virkni sarežģītu problēmu.
Varbūt bijuši kādi interesanti notikumi un aizraujoši piedzīvojumi, ar ko saistās patīkamas atmiņas visam mūžam?
Interesants pavērsiens manā karjerā notika, kad es pieteicos darbam SIA "Dimdiņi". Tiku strādāt šajā ražotnē par ražošanas vadītāju, pēc kāda pusgada – par uzņēmuma direktoru. Darbs šajā uzņēmumā sniedza daudz pozitīvu emociju, ļāva iegūt jaunu pieredzi pārtikas produkcijas ražošanas jomā, kādas līdz tam nebija. Darbs ļoti patika, prieks bija strādāt, jo bija jauna joma, kurā izpausties. Šajā darbā bija lielāks sieviešu kolektīvs, kas man lika padomāt vairāk par saskarsmes kultūru un emocijām. Tomēr pēc kāda laika uzņēmuma īpašnieki nolēma vadīt to paši, un līdz ar to arī šoreiz bija jādodas jaunas darba vietas meklējumos.
Kā nonācāt līdz EKJU un pašreizējam amatam? Kā izjūtat savu saistību ar EKJU būtību, un kādus mērķus šajā darbības sfērā vēlaties sasniegt?
Veiksmīgi sagadījās, ka tieši tajā laikā, kad notika pārmaiņas "Dimdiņos", SIA "EKJU" meklēja jaunu speciālistu, kas varētu vadīt uzņēmumu. Tā es atkal atgriezos sev tuvajā kokapstrādē. Koks mani īpaši saista ar to, ka tas ir dzīvs visu savu eksistences laiku, tas rada patīkamas sajūtas, tikai pieskaroties vien. Koks latvietim, manā skatījumā, ir kaut kas vairāk nekā tikai materiāls, vairāk nekā metāls, plastmasa vai stikls. Un tā es aizvadītajā rudenī, 16. septembrī, sāku strādāt SIA "EKJU" par izpilddirektoru. Savukārt novembra beigās mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju.
Acīmredzot tagad priekšā jauni izaicinājumi, un droši vien izvirzīti arī ambiciozi mērķi?
Patiešām, tagad esmu lielu izaicinājumu un mērķu priekšā. Esmu jau iezīmējis konkrētus mērķus, uz kuriem jātiecas. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem - panākt uzņēmuma labklājību un atpazīstamību visā Eiropā. Tas ir ļoti būtiski, it sevišķi, ja ņem vērā to, ka 95% no uzņēmuma saražotās produkcijas tiek eksportēts, un absolūtais vairums – tieši uz Eiropu. Galvenie noieta tirgi ir Francija, Anglija, Spānija, Vācija, Skandināvija. Eksportu sekmē fakts, ka ārzemju klienti ļoti augstu vērtē mūsu produkcijas kvalitāti un šajā ziņā mēs esam pirmajā trijniekā visā Eiropā. Baltijā mēs viennozīmīgi esam lielākais dārza mēbeļu ražotājs, mūsu apgrozījums katru gadu pieaug un šobrīd sasniedz 9 miljonus eiro. Mērķis – to vēl trīskāršot, un pie tā jau šobrīd strādājam. Mums ir ļoti laba komanda, labi darbinieki, un galvenais – man patīk šis darbs.
Kādos toņos krāsotu redzat Latvijas nākotni, un kādu vēlētos to ieraudzīt?
Latvijas nākotne un to, kādu to vēlos ieraudzīt – tas jau vairāk tāds filozofisks jautājums… Jāmāk vispirms saskatīt labās lietas. Es uzskatu, ja cilvēks māk saskatīt labo un ir centīgs, tad viņa nākotne būs laba un pozitīva. Es savu nākotni noteikti redzu labu un pozitīvu, jo cenšos ļoti labvēlīgi attiekties pret visu, kas notiek apkārt. Tādējādi vieglāk ir gan manai ģimenei, gan kolēģiem darbā, un, jo vairāk mēs tādi būsim, jo gaišākos un labākos toņos zīmēsies arī visas Latvijas nākotne. Labāka, stiprāka, finansiāli neatkarīgāka, jo tikai ražojot produkciju, var radīt lietas ar lielāku pievienoto vērtību.
Kā mīlat pavadīt brīvo laiku? Varbūt esat aizrāvies ar kādiem hobijiem? Kas sniedz visvairāk prieka un gandarījuma dzīvē?
Visu brīvo laiku pavadu ar ģimeni. Mēs ar sievu audzinām trīs bērnus. Visi cenšamies atpūsties aktīvi. Viena no mūsu ģimenes kaislībām ir golfs. Mēs pat paši izveidojām golfa laukumu. To izveidojām Jaungulbenē, iekārtojām un uzturējām 6 gadus. Rīkoju dažādas sacensības, jo jau pirmajā gadā izveidojās sadarbība ar Latvijas Pļavu golfa asociāciju – mūsu laukums tika atzīts un iekļauts Latvijas pļavu golfa laukumu sarakstā. Tāpat bija sadarbība ar Latvijas Golfa federāciju, veicām dažādas aktivitātes golfa kā sporta veida popularizēšanai.
Tā nodarbojos ar golfa aktivitātēm 6 gadus, arī pats spēlēju un esmu attīstījis labas prasmes, vēl joprojām varu cīnīties ar spēcīgiem golferiem. 2016. gadā gan bija mūsu laukumam pēdējā sezona, jo pārtraucām tā darbību. Tas bija saistīts ar darba uzsākšanu SIA "EKJU", kas prasa ļoti daudz laika un tādiem hobijiem kā golfa laukuma uzturēšana vairs neatliek laika.
Golfu gan neesmu aizmirsis, jo plānoju regulāri spēlēt arī turpmāk. Pavisam nesen, 31. decembrī, bija turnīrs Gulbenes novada golfa laukumā "Siltie", kur man izdevās kāpt uz goda pjedestāla. Golfs spēj sniegt gan prieku, gan gandarījumu, gan emocijas, gan atpūtu, tādēļ mēs spēlējam to visa ģimene. Par to ir dubults prieks, jo tieši ģimene man dzīvē ir pats svarīgākais.
Golfs, tāpat kā jebkurš cits sports, padara cilvēku mērķtiecīgu, tādēļ pats esmu aktīvās atpūtas piekritējs. Šad tad uzspēlēju arī hokeju, futbolu, volejbolu, jaunībā to darīju daudz biežāk. Taču pašlaik visvairāk mani aizrauj tieši golfs. Golfs ir arī ļoti labs veids, kā pavadīt brīvo laiku kopā ar ģimeni un draugiem, tādēļ novēlu to spēlēt visiem un izbaudīt šīs spēles sniegtās iespējas.