Straujākai Rīgas apkaimju attīstībai nepieciešama aktīvāka iedzīvotāju iesaiste

Vai Rīgas apkaimes ir laimīgas, un kā tās padarīt laimīgākas? Lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem, 7. jūnijā diskusijā par apkaimju attīstību tikās Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra, Rīgas Apkaimju alianses un mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” pārstāvji. Galvenais secinājums – būtiskākais apkaimes laimīguma faktors, mēraukla un virzītājspēks ir cilvēks un viņa labsajūta. Lai dzīvotu drošāk un labāk, neiztikt bez iniciatīvas, iesaistīšanās un drosmes mainīt ierastos uzvedības modeļus.

Rīga ir sadalīta 58 apkaimēs, un lielākajā daļā darbojas vairāk vai mazāk aktīvas apkaimju biedrības. Apkaime – tā nav tikai teritoriāla vienība, tie ir arī cilvēki, kas veicina apkaimes attīstību, veido kultūrvidi un piederības un drošības sajūtu. Tieši piederības sajūtu, runājot par apkaimēm, izceļ arī Latvijas iedzīvotāji kopumā: 80% par kopienu uzskata cilvēku grupu ar kopīgām interesēm un vērtībām, liecina “Bonava Latvija” veiktais pētījums.

Kā atklāja Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons, apkaimju kustība Rīgā aizsākusies privātmāju rajonos: “Rīga ir visanonīmākā vieta Latvijā, un privātmāju rajonos šī anonimitāte tomēr ir mazāka, kaimiņam ar kaimiņu ir kopīgs žogs un varbūt pat dārzs. Ir liela atšķirība, vai par dažādām nebūšanām vietējā apkaimē domei raksta katrs iedzīvotājs atsevišķi, vai arī to dara visi kopā.”

Viņš uzsvēra pilsoniskās aktivitātes nozīmi apkaimju attīstībā, atbildības novelšanu uz citiem salīdzinot ar mājas būvēšanu, iedodot celtniekam naudu un neliekoties ne zinis par būvniecības gaitu, kas, visticamāk, beigsies ar lielu vilšanos. “Mēs gribam dzīvot sakārtotā valstī un ar skaudību lūkojamies Šveices vai Zviedrijas virzienā, bet jāsaprot, ka attīstītajās valstīs ir ļoti aktīva pilsoniskā sabiedrība, kura interesējas, kas notiek valstī, burtiski skatās pašvaldībai uz pirkstiem, un līdz ar to arī valsts pārvalde strādā ļoti labi. Jā, tas ir pienākums, bet tā ir arī iespēja ietekmēt apkārt notiekošo,” skaidroja Māris Jansons.

Uz nepieciešamību pēc aktīvākas iedzīvotāju iesaistes norādīja arī Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra Apkaimju attīstības un klientu apkalpošanas pārvaldes priekšniece Ilona Stalidzāne. Pirms gada dibinātā centra galvenais uzdevums ir nodrošināt vienādas kvalitātes un iedzīvotāju vajadzībās balstītus pakalpojumus visā Rīgas teritorijā. Tomēr, kā atzina Ilona Stalidzāne, liels izaicinājums ir pašu rīdzinieku gaidas un iespējas. “Cilvēks identificē problēmu un grib to ļoti īsā laikā atrisināt, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Liels izaicinājums ir iedzīvotāju aktivizēšana līdzdalībai un, kas vēl būtiskāk, līdzatbildībai: ir gana daudz cilvēku, kuri ir gatavi norādīt uz problēmām, bet negrasās paši iesaistīties to risināšanā un prasa atbildību no citiem. Mums vēl ir daudz darāmā, lai savā pilsētā un apkaimē patiešām justos kā saimnieki,” uzsvēra Ilona Stalidzāne, piebilstot – būtiska apkaimju attīstībai ir uzņemēju iesaiste, jo tieši uzņēmēji nereti ir apkaimes asinsrite, kas iekustina arī citus labus notikumus un aktivizē iedzīvotājus.

Prezentējot “Bonava Latvija” pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret apkaimes kopienām, mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša atklāja, ka vēlmi būt daļai no savas apkaimes kopienas jūt 38% Latvijas iedzīvotāju. Galvenie argumenti par labu apkaimju kopienām ir pārliecība, ka tās veicina vietējo problēmu risināšanu, apkaimes attīstību un iedzīvotājiem svarīgu projektu īstenošanu. Mazpilsētās šī piederības sajūta ir daudz izteiktāka (83%) nekā Rīgā (36%), kur savus kaimiņus labi pazīst tikai katrs desmitais, bet vairāk nekā puse rīdzinieku kaimiņattiecības raksturo kā distancētas.

“Kā liecina “Bonava” nesen veiktais pētījums Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā, piederība kopienai veicina arī drošības sajūtu, dzīvojot noteiktā apkaimē. Taču te rodas jautājums, ko mēs saprotam ar drošību. Kā liecina mana personīgā pieredze, darba uzdevumā bieži uzturoties Zviedrijā, Latvijā drošība lielākoties ir norobežotība un žogs, tātad fiziska drošība, bet Zviedrijā drošības sajūta rodas no tā, ka pazīsti savus kaimiņus un vari viņiem uzticēties – tad arī žogs nav vajadzīgs. Domāju, ka apkaimju biedrībām ir jāapsver šis aspekts un jādomā, kā šos drošības akcentus mainīt arī pie mums,” skaidroja Kaspars Ekša.

Vienlaikus tikai 25% to iedzīvotāju, kuriem ir svarīga piederība kopienai, būtu gatavi paši aktīvi iesaistīties apkaimes aktivitātēs, aptaujas datiem apstiprinot arī pārējo diskusijas dalībnieku novērojumus. Galvenais šķērslis – darbošanās apkaimes kopienā prasa papildu laiku un resursus. Īpaši kūtri ir jaunieši 18–29 gadu vecumā: 51% šajā grupā interesē tikai pašu mājoklis, nevis apkaime vai kopiena. Sociālantropologs Kārlis Lakševics to skaidroja, uzsverot, ka jaunieši daudz biežāk savu mājokli uztver kā pagaidu dzīvesvietu, tāpēc neredz jēgu iesaistīties apkaimes aktivitātēs. Viņš arī norādīja, ka ne visi laimes sajūtu rod līdzdalībā.

“Cilvēki ir dažādi, un ne vienmēr līdzdalība nodrošina laimes sajūtu, sevišķi, ja tā ir uzspiesta. Apkaimes laime ir kompromisu māksla, jo, visticamāk, katram indivīdam nāksies nedaudz piekāpties un atteikties no kādas daļas paša laimes, lai labi justos visi. Ja runājam par to, kā vairot laimes sajūtu Rīgas apkaimēs, žoga nojaukšana neko nedos bez atbilstošas labklājības politikas un vienlīdzības veicināšanas. Ja valda liela nevienlīdzība, drošības sajūtas nebūs arī tad, ja faktiskais noziedzības līmenis ir zems. Apkaimēs ir ļoti svarīgi sociālie noteikumi. Ja nav mehānisma, kā iekļaut tos, kas rada apdraudējumu, drošības sajūta nav sasniedzama,” atgādināja Kārlis Lakševics.

Kopumā diskusijas dalībnieki vienojās, ka tieši spēja apmierināt visu iemītnieku vajadzības un pozitīvi ietekmēt arī citas apkaimes raksturo patiešām laimīgu apkaimi. Jārēķinās, ka apkaimē mīt ļoti dažādi cilvēki ar dažādām vajadzībām, un, lai tās visas tiktu ņemtas vērā, ir nepieciešama saruna, kas ved pie rezultāta. “Ja cilvēks vēlas kļūt laimīgāks, ir jāmaina savs uzvedības modelis. Tāpēc vajag tās 5 sekundes drosmes, lai aizietu pie kaimiņa ar savu ierosinājumu un uzsāktu sarunu. Sliktākais, kas var notikt, – šo kaimiņu tas neinteresēs, bet varbūt interesēs kādu citu. Tikai tā ir iespējamas pārmaiņas,” rezumēja Māris Jansons.

Visu diskusiju skatieties šeit.

*Aptauju “Zināšanas un attieksme pret apkaimju kopienām” pēc “Bonava Latvija” pasūtījuma veicis Snapshots 2021. gada augustā, aptaujājot 753 Latvijas iedzīvotājus 18–74 gadu vecumā.