Ugunsdrošībai būvniecības sfērā Latvijā trūkst vienota reglamenta

Tāpat kā jebkurā citā sfērā, arī būvniecībā ugunsdrošības noteikumu ievērošana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Taču šībrīža realitāte rāda, ka pagaidām Latvijā trūkst vienotas pieejas šo jautājumu risināšanai un reglamentēšanai, kā rezultātā pieaug riski uzbūvēt nepietiekami ugunsdrošas būves – ar visām no tām izrietošajām sekām.

Citur Eiropā, piemēram, Vācijā, ir izstrādāti ļoti strikti standarti un regulējumi, kas neļauj nodot būves ekspluatācijā, ja esošie noteikumi nav ievēroti. Latvijā šajā ziņā, diemžēl, valda pārlieku liels liberālisms, trūkst ekspertu, zinātāju, tādēļ esošie noteikumi ir nepilnīgi un bieži vien var tikt (un tiek) traktēti dažādi. Vairāk par šībrīža situāciju ugunsdrošības jomā būvniecības sfērā Latvijā, kā arī par iespējām to uzlabot pastāstīja būvtehniskās ugunsdrošības eksperts, Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas valdes loceklis Vigo Leitholds.

Latvijā šobrīd vērojams ugunsdrošības ekspertu trūkums

Viena no esošās problēmas saknēm slēpjas tajā, ka šobrīd Latvijā trūkst sertificētu speciālistu, kas apmācītu būvniekus attiecībā uz ugunsdrošību. Tādēļ šī joma būtībā aizvien skaitās nereglamentēta, un daudzviet, kur apmāca esošos un topošos būvniekus, nepietiek izglītojošās informācijas, kas saistās ar būvju konstrukciju ugunsdrošību (nevis aktīvo dzēšanu kā tādu). Līdz ar to izpratne par ugunsdrošību būvniecībā ir ļoti dažāda, un dažādas ir arī prasības.

Vai tas ir labāk, vai sliktāk, grūti uzreiz spriest. No vienas puses, varbūt labāk, jo ēkas, kur investē un būvē ārzemju pasūtītāji, tiek pakļautas augstām ugunsdrošības prasībām. Taču medaļai ir arī otra puse – Latvijas pasūtītājiem šīs prasības, diemžēl, ir ļoti zemas, jo pārsvarā visu nosaka nauda un vēlme ietaupīt. Savukārt katrs papildu ugunsdrošības risinājums prasa zināmus līdzekļus, kas sadārdzina topošo būvi, un daudzi būvnieki izvēlas iztikt bez liekiem tēriņiem, izpildot vien esošos minimālos nosacījumus, bet bieži vien apejot arī tos.

Ugunsdrošības ekspertu trūkums nosaka arī to, ka trūkst iespējas visam izsekot, kamēr Eiropā ugunsdrošības attīstība strauji virzās uz priekšu, tiek rasti arvien jauni risinājumi, bet Latvija nespēj tikt tiem līdzi.

Izpratne par ugunsdrošību mēdz būt ļoti dažāda

Pareizas izpratnes par ugunsdrošību rašanos bremzē dažādas lietas. Piemēram, pat Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) iesaka dažādas lietas, kas īstenībā traucē konkurencei, tāpat arī netiek ievēroti standarti, kuriem it kā būtu jābūt obligātiem, bet kuri īstenībā tādi nav. Tas pieļauj dažādus mēģinājumus legāli apiet ugunsdrošības prasības, kas līdz ar to kļūst mazāk svarīgas. Piemērs – esošās ugunsdrošības prasības attiecībā pret ugunsdrošajām durvīm tiek traktētas dažādi, ko sekmē arī standartu maiņa, un beigās neviens nevar saprast, kādām īstenībā šādām durvīm šobrīd ir jābūt. Līdzīgas situācijas ir vērojamas arī attiecībā pret stikliem un citiem būvizstrādājumiem. Trūkst izpratnes, un jo īpaši šajā ziņā grēko projektētāji. Iemesls – neviens viņiem nepalīdz apgūt nepieciešamās zināšanas, ne vidējā, ne augstākā līmenī, tieši par būvkonstrukciju ugunsdrošību. Vispārējās ugunsdrošības prasības ir pavisam kas cits, runa ir tieši par konstrukcijām. Tas viss tikai vairo riskus.

Un, ja būvniekam arī tiek teikts, ka normatīvs prasa konkrētu noteikumu ievērošanu, bet celtnieks atbild, ka šādas lietas projektā nav paredzētas, es sekoju projektam, nevis normatīvam, tad ir jājautā – kas tad ir atbildīgs par to normatīvu?!

Turklāt lielas pretrunas ir atrodamas arī pašā normatīvā. Piemēram, VUGD un BVKB pienākumos ietilpst kontrolēt tikai 3. grupas jeb sabiedrisko ēku būvniecību. Tad sanāk, ka pārējās ēkas, kas neietilpst šajā grupā, praktiski tiek kontrolētas ļoti reti, un būvnieki bieži vairs neievēro nekādus ugunsdrošības noteikumus.

Esošā sodu sistēma nav adekvāta un efektīva

Pašreiz esošā sodu sistēma arī nespēj radīt būtiskas motivācijas būvniekiem ievērot kaut vai esošos noteikumus, jo, tā kā ugunsdrošības sfēra nav reglamentēta, tā ir ļoti plaši interpretējama. Ja arī inspektors uzliek sodu, tad jebkurš advokāts spēj panākt šī soda atcelšanu, interpretējot esošo situāciju savādāk. Tādējādi inspektori šajā ziņā reāli spēj ietekmēt vienīgi mazos būvētājus, kas lēmumus nepārsūdz, bet pret lielajiem spēlētājiem bieži vien ir bezpalīdzīgi. Vienīgi iespējams procesu apturēt, ja tur novērojami kādi graujoši pārkāpumi, bet arī tādos gadījumos runa iet ne par konstrukcijām, bet par pašu vienkāršāko ugunsdrošības noteikumu neizpildīšanu būvniecības laikā.

Turpretī ārzemēs situācija ir savādāka. Piemēram, Vācijā, ja kāds nebūvē pēc noteikumiem, tad viņam vairāk netiek ļauts būvēt. Tur viss ir ļoti stingri definēts. Piemēram, Berlīnē būvnieki jau sesto gadu nespēj nodot ekspluatācijā jaunu lidostu, jo tur kā nākas nestrādā dūmu izvadīšanas sistēma. Citiem tas varētu likties sīkums – kas nu tur var degt, viss liels un plašs, dūmi ātri izklīdīs, taču vietējie ugunsdzēsēji neakceptē šādu būvi. Iemesls? 1999. gadā Diseldorfā 36 cilvēki gāja bojā lidostā, saindējoties ar dūmiem. Un vācieši negrib pieļaut nekā līdzīga atkārtošanos.

Ugunsdrošības jautājumus nepieciešams iekļaut reglamentētajā sfērā

Kā stāsta V. Leitholds, normatīvus lielā mērā gatavo un ietekmē lielie pasūtītāji jeb viņu interešu grupas, kas vēl vairāk rada dažādas pretrunas. To būtu jāizskauž vispirms. Savukārt sertificējošām iestādēm (kā BVKB), kas nodarbojas ar speciālistu sertifikāciju, būtu jāiekļauj eksaminējošo jautājumu lokā ar būvkonstrukciju ugunsdrošību saistītie jautājumi, kuru šobrīd tur nav. Līdz ar to daudzi eksperti nav pietiekami kompetenti ugunsdrošībā. Vienkārši tiek pateikts, ka tā šobrīd nav reglamentētā sfēra, un reāli projekta vadītāji un virzītāji uzņemas atbildību par to, taču, cik viņi reāli atbild, ir grūti pateikt. Drīzāk šķiet, ka neatbild vispār.

Lai to visu labotu, ir jāizveido jauna apmācības un sertifikācijas sistēma, kur tiktu sniegtas zināšanas par būvju ugunsdrošību, un eksperti varētu iegūt nepieciešamo izglītību šajā jomā. Un tad šie sertificētie speciālisti varētu apmācīt un sertificēt arī citus, un visi kopīgi kontrolētu būvniecību. Šobrīd daudz kas balstās uz ugunsdzēsējiem – esošajiem, bijušajiem, kuriem būvniecība nav obligāta lieta. Cik viņi paši iemācās, tik viņi arī zina, bet tā, ka valsts nodrošinātu viņus ar nepieciešamo izglītību – tā nav. Līdz ar to no viņiem neko vairāk arī nevar prasīt.

Bet, lai varētu sākt visu sistēmu uzlabot, tas ir jāsāk darīt kādam, kas ir pie varas. Ir jāizdod vai jāgroza likumi, noteikumi, spēkā esošie normatīvi. Ja ir spēkā zināmi standarti, tad to ievērošana jānosaka kā obligāta, nevis tikai vēlama. Lai tas attiektos uz visiem, un attiecīgi arī visiem tie būtu jāpilda.

Ugunsdrošības standartiem jābūt nevis brīvprātīgiem, bet obligātiem. Ja pie varas esošajiem, par šo jomu atbildīgajiem, trūkst mugurkaula stingruma, ir personiskā ieinteresētība (piemēram, savu ražojumu lobēšana) vai vienkārši vēlme neizdot "liekus" līdzekļus, tad nekas šajā jomā nemainīsies. Lētāk jau ir neko nedarīt un nemainīt, nekādus pasākumus neveikt. Bet ir laiks apdomāties, jo būvkonstrukciju un citu ugunsdrošības standartu ievērošana neprasīs milzu līdzekļus. Vienkārši ir jāgrib un jāsakārto šī sfēra, jo mēs taču negribam vēl kādu Zolitūdes vai Reģu traģēdiju, vai ne?