Viedoklis: Kāpēc kompostkaudze nav īstā vieta baterijai?
Pēdējā laikā atkal tiek aktualizēta bateriju šķirošana. Acīmredzot ar to sabiedrībai veicas grūti, kaut arī speciāli konteineri izlietoto bateriju nodošanai ir pieejami teju katrā veikalā. Paradumu baterijas izmest līdz ar sīpolu mizām un kafijas biezumiem tomēr vajadzētu mainīt. Nereti niecīgais priekšmets, kas darbina ļoti daudzas ikdienā nepieciešamas ierīces, vienlaikus ir īsta indes krātuve, kas, nonākot sadzīves atkritumos, var radīt pamatīgu postu.
Nepareizi apsaimniekotas baterijas ir lēnas iedarbības inde
Lai izgatavotu baterijas, ir vajadzīga virkne dažādu sastāvdaļu, faktiski visa periodiskā sistēma. Tās satur smagos metālus – kadmiju, hromu, dzelzi, kobaltu, dzīvsudrabu, kā arī bieži vien toksiskus organiskos savienojumus, sāļus, šķīdinātājus, stabilizatorus. Nonākot vidē, tas viss var būtiski kaitēt florai, faunai un arī cilvēkam. Ja bateriju mēģināsiet atvērt (ko stingri neiesaku darīt) ar skrūvgriezi un āmuru, neizbēgami nonāksiet tiešā saskarē ar tās saturu. Tas pats notiek dabā – tikai bez skrūvgrieža. Baterijas apvalks un iekšējie elementi laikapstākļu ietekmē sadalās, taču tajā esošās vielas nekur nepazūd. Tās uzkrājas augsnē, izplūst lietū, iesūcas gruntsūdeņos un tādējādi pārvietojas un izplatās. Kaitīgās vielas izplatās arī tad, ja cilvēks šādu augsni pavasarī vai rudenī apstrādā – uzrok, apar vai citādi izkustina. Ja šādā baterijas saindētā zemes pleķī vēlāk izaug tomāti, redīsi, āboli vai jebkas cits, cilvēkiem un dzīvniekiem pastāv risks kaitīgās vielas uzņemt ar uzturu.
Daudz kas ir atkarīgs no vides: jūras ūdenī baterija izjuks ātrāk nekā tuksnesī, tomēr parastos Latvijas apstākļos, piemēram, sadzīves atkritumu poligonā baterijas apvalka sadalīšanās process aizņem no pāris mēnešiem līdz gadam. Ja piesārņoto vietu īpaši neapstrādā – nesavāc un neatdala toksiskās vielas, tās tur mierīgi darbosies savus simt gadus. Tāpēc izmest baterijas sadzīves atkritumos nevajadzētu, tāpat arī dedzināt – tās lieliski deg un pat sprāgst, taču bīstamas ir ne tikai tāpēc. Tāpat kā riepas vai plastmasa, sadegot baterijas izdala kaitīgos izmešus, un smagie metāli uzkrājas arī pelnos.
Nelaime tā, ka par šo vielu klātbūtni, piemēram, augsnē nekas neliecina. Ja mežā nomestu plastmasas gabalu mēs varam redzēt, tad toksiskās vielas, kas izkļūst no baterijām, par savu klātbūtni nekā īpaši nesignalizē. Ir dažādu veidu baterijas – litija, niķeļa, kadmija, dzīvsudraba utt. Visas šīs vielas var kaitēt cilvēkam. Dažas, īpaši lielākā koncentrācijā, var izsaukt tūlītējas nepatikšanas, teiksim, alerģisku reakciju uz ādas, bet citas akumulējas organismā gadiem, pamazām izraisot smagas endokrīnas un onkoloģiskas saslimšanas. Visu šo laiku cilvēks var pat nenojaust, ka saskaras ar šīm vielām.
Ne visas baterijas ikdienā redzam
Dzirdot vārdu “baterija”, cilvēks nereti vizualizē pirkstiņbateriju, kuru var ievietot kādā ierīcē. Taču mēs bieži aizmirstam, ka baterijas ir jebkuras pārnēsājamas ierīces akumulators – vienalga, maināms vai integrēts. Jebkura pārnēsājama elektroniskā ierīce, mobilie telefoni, portatīvie lādētāji-akumulatori (power banks), datori, LED tipa bērnu rotaļlietas, spēļu konsoles, kvarca un elektroniskie pulksteņi, elektroniskās atslēgas (piemēram, automašīnas atslēgas), breloki ar gaismiņām, elektroauto, dažādi čipi, sensori utt. – visām šīm ierīcēm ir akumulatori. Cilvēkam nepārtraukti ir vajadzīgs strāvas avots, bez tā nav iedomājamas mūsdienu dzīves ērtības. Tomēr par ērtībām ir jāmaksā. Atbildīga rīcība, šķirojot izlietotās baterijas, nebūt nav tā augstākā maksa.
Baterijas un to apsaimniekošana ir nepārtrauktu akadēmisku pētījumu un populārzinātnisku rakstu objekts. Tā ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas un visas pasaules problēma. Lai atrastu efektīvāko bateriju apsaimniekošanas veidu, tiek pētīts to sadalīšanās process, augsnes un izmešu neitralizēšanas metodes, tehnoloģiskie risinājumi utt. Taču viens ir skaidrs – bateriju apsaimniekošana sākas ar to šķirošanu un savākšanu, ko šobrīd aktualizē arī Latvijas Zaļais punkts kampaņā “Tavs toksiskais pirkstiņš?”. Cita ceļa nav – pats galvenais uzdevums ir sabiedrības izglītošana jau kopš bērnības – vispirms ģimenē, tad skolā, vēlāk par to atgādinot ar dažādām kampaņām, līdz kā sabiedrība būsim nobrieduši tiktāl, ka šādus atgādinājumus mums vairs nevajadzēs un bateriju šķirošana liksies pašsaprotama.
Ilgtspējas kontekstā jāpatur prātā vēl viens aspekts, kāpēc baterijas vajadzētu šķirot, nevis izmest sadzīves atkritumos – planētas resursu noplicināšana. Jaunas baterijas izgatavošanai atkal būs vajadzīgi tie paši smagie metāli, sāļi, organiskie savienojumi un šķīdinātāji, kas jau ir iestrādāti jūsu nolietotajā baterijā. Par laimi, eksistē paņēmieni, kā cilvēkam nekaitīgā veidā baterijas var sadalīt pirmelementos un atkal iegūt izejvielas jaunām baterijām, saudzējot resursus.
Jebkurš produkts, arī baterijas, pats par sevi nav nekas slikts. Bez jauniem atklājumiem un sasniegumiem elektroķīmijā, bez jauniem produktiem nebūtu mūsu ierastās labklājības – videi draudzīgu pārvietošanās līdzekļu, mūsdienīgu saziņas iekārtu un citu ikdienā pierastu ērtību. Baterija nav ienaidnieks, bet gan sadzīvē noderīga lieta, ar kuru vienkārši jāmāk pareizi un atbildīgi apieties.
Raksta autors:Sergejs Gaidukovs, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors